Dienas biznesam, kā Bonnier Business Press (BBP) grupas avīzei kopā ar kolēģiem no māsu avīzēm bija iespēja uzdot jautājumus par aktualitātēm ekskluzīvi BBP organizētajā intervijā ar Ukrainas prezidentu Viktoru Juščenko.
Kādu iemeslu dēļ pēdējā laikā tik lielā mērā ir saasinājušās Maskavas un Kijevas nesaskaņas? Cik liela, jūsuprāt, politikā ir personīgo attiecību loma?
Vēl viens uzskatāms un ļoti būtisks iemesls ir tas, ka Krievija un Ukraina reiz izvēlējās atšķirīgus sociālās un politiskās attīstības modeļus. Tāpēc mūsu kolēģi Krievijā ir pārlieku politizējuši dažus tīri tehniskus sadarbības jautājumus. Te jāpiemin sarunas par tirgus situācijai atbilstošu nomas maksu par Krievijas flotes īslaicīgu atrašanos Ukrainas teritorijā un robežu demarkācijas jautājumu. Turklāt ir notikušas arī vairākas neefektīvas diskusijas par vēstures, kultūras, valodas un citiem humanitāriem jautājumiem, kas ir ļoti nozīmīgi Ukrainas neatkarībai un suverenitātei.
Kāpēc šis scenārijs attīstās šādi un kāds ir tā mērķis — tas ir jautājums, uz kuru mēs agrāk vai vēlāk uzzināsim atbildi. Jebkurā gadījumā ir grūti teikt, ka šobrīd attiecības starp diviem stratēģiskajiem parneriem — par kādiem abas valstis sevi uzskata — tiktu veidotas konstruktīvi.
Ja runājam par cilvēku personīgajām attiecībām, tās ir būtiskas jebkurā sfērā. Tomēr esmu pārliecināts, ka draudzība augsta ranga politiķu starpā ir iespējama tikai tad, ja tas nav pretrunā ar valstu nacionālajām prioritātēm.
Vai ir iespējams uzlabot Krievijas—Ukrainas attiecības? Kādus soļus Ukraina gatavojas spert? Kādi soļi tiek gaidīti no Maskavas? Kāpēc Ukraina vēlas pievienoties NATO? Krievija neapšaubāmi to uzskata par nedraudzīgu soli.
Ukraina ir draudzīga valsts, un mūsu durvis vienmēr ir atvērtas godīgam dialogam. Kopš Ukrainas neatkarības atgūšanas esam centušies veidot konstruktīvas attiecības ar visām valstīm, tostarp Krieviju. Tomēr ir būtiski šīs attiecības veidot uz savstarpējas cieņas, vienlīdzības un draudzības pamata. Ukraina neuzstāda nekādas prasības vai ultimātus, tāpēc jautājums par attiecību uzlabošanu šobrīd ir tikai Krievijas rokās.
Mēs saviem kolēģiem Krievijā piedāvātu stiprināt mūsu sadarbības pragmatisko, lietišķo aspektu. Ekonomika un tirdzniecība vienmēr ir bijušas labākas padomnieces, nekā politika, īpaši, ja runa ir par zaudētas uzticības atgūšanu.
Tā ir taisnība, ka Ukraina vēlas pievienoties NATO, jo šobrīd šī organizācija ir visefektīvākā kolektīvās drošības sistēma ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē. Šeit es atkal gribētu uzsvērt, ka Ukraina nav drauds Krievijas Federācijai un attiecības ar ārvalstu partneriem neveido ar mērķi kaitēt Krievijas vai jebkuras citas trešās puses interesēm.
Turklāt pēdējās desmitgadēs NATO aktivitāte Krievijas Federācijai nav radījusi nekādus draudus, kas daļēji varētu attaisnot tik izteikti negatīvu mūsu Krievijas partneru reakciju uz Ukrainas nolūku kļūt par alianses locekli. Šāda Krievijas reakcija ir pārsteidzoša arī tāpēc, ka vēl nesen NATO un Krievijas sadarbība bija intensīvāka, nekā NATO un Ukrainas.
Ja mūsu Krievijas partneriem ir radušies jautājumi par Ukrainas ārpolitiku, mēs vienmēr tos labprāt apspriedīsim. Mūsu vienīgais noteikums ir, ka šim dialogam vajadzētu būt vienlīdzīgam un konstruktīvam, ar mērķi panākt savstarpēju izpratni, nevis uzsvērt nesaskaņas.
Karam beidzoties, ne vienmēr ir skaidrs, kurš ir uzvarētājs un kurš — zaudētājs. Šādi noticis arī gāzes kara gadījumā — uzvarētāju nav. Kurš ir zaudētājs stratēģiskā izpratnē — Eiropa, Ukraina vai Krievija? Vai, jūsuprāt, ES atkarība no Ukrainas gāzes tranzīta ietekmē Ukrainas-ES attiecības? Kādā veidā?
Es nedomāju, ka vārdi uzvarētājs un zaudētājs šajā gadījumā ir vietā. Tā jau nav spēle uz Eiropas kartes, cieš taču iedzīvotāji. Un, līdzīgi kā jebkurā konfliktā, ievērojami zaudējumi tika pieredzēti visās pusēs.
Lai nepieļautu šādu notikumu atkārtošanos, visbūtiskākais politiķu uzdevums šodien ir radīt un ieviest rīcības programmu, saskaņā ar kuru visiem enerģētikas tirgus spēlētājiem tiek piemēroti vienādi noteikumi. Saprotams, ka mēs šeit runājam ne tikai par gāzi, bet arī naftu, elektrību un kodolenerģiju.
Spēja tikt galā ar šo grūto uzdevumu ir viens no būtiskajiem ES un Ukrainas sadarbības apektiem. Tomer es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka spekulēšana par ES atkarību no Ukrainas tranzīta iespējām nav tas veids, kā mēs gribētu veidot sarunas. Mēs vairākkārt esam pierādījuši Ukrainas gatavību pildīt savus pienākumus tranzīta sfērā. Turklāt mēs esam gatavi palielināt tranzīta apjomu un, lai to paveiktu, plānojam modernizēt mūsu pašreizējo gāzes tranzīta sistēmu.
Gāzes piegādes līgumu ar Krieviju Ukraina ir noslēgusi uz 10 gadiem. Kādas ir garantijas, ka Ukraina spēs samaksāt augsto cenu par gāzi un nenotiks jauni gāzes tranzīta uz ES valstīm pārāvumi?
Vispirms reizi par visām reizēm noskaidrosim, ka augstā gāzes cena Ukrainai un gāzes tranzīta pārrāvumi ES valstīm ir divas pilnīgi nesaistītas lietas. Ja Krievija neapturēs gāzes piegādes, kā tas notika janvāra sākumā, tad ar gāzes trazītu cauri Ukrainas teritorijai nebūs nekādu problēmu. To es varu garantēt.
Kas attiecas uz Ukrainas un Krievijas parakstīto līgumu, ir taisnība, ka tajā iekļautie parametri — pat ļoti piesardzīgi vērtējot — ir manai valstij negodīgi un nelabvēlīgi. Tomēr, būdama atbildīga valsts, Ukraina vienmēr ir pildījusi savas saistība un turpinās to darīt saskaņā ar noslēgto līgumu. Pat ja sāktos sarunas par pastāvošās vienošanās pārskatīšanu, tas notiktu tikai saskaņā ar pašreizējos līgumos noteiktajiem mehānismiem.
Krievija tika paziņojusi, ka patērētāji Eiropā Krievijas gāzi nesaņem tāpēc, ka Ukraina to zog. Kādus pretargumentus šādam paziņojumam var likt Ukraina?
Atvainojiet, bet kāpēc mums vajadzētu taisnoties par to, ko neesam darījuši? Civilizētā pasaulē pierādījumu uzrādīšanas nasta vienmēr ir uz tās puses pleciem, kas izvirza apsūdzību. Līdz šim nedz Ukraina, nedz Eiropa nav atradusi nekādus pierādījumus šīm apsūdzībām. Un es varu garantēt, ka tādi arī netiks atrasti, jo to vienkārši nav. Tāpēc visi Krievijas paziņojumi par tiesām, arbitrāžas tribunālu un tā tālāk ir ļoti prasmīgs blefs. Un to saprot ne tikai Ukrainā.
Gribētu jums atgādināt, ka «zagšanas mītu» 20. janvāra preses konferencē pilnībā noliedza ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs.
Kāpēc tika piedzīvota šī atrakcija ar nosaukumu «salsti, Eiropa, salsti»? Kāpēc šo problēmu nevarēja novērst, bet vajadzēja sagaidīt, līdz miljoniem cilvēku tiks atstāti bez apkures?
Tieši šo pašu jautājumu mēs uzdevām saviem Krievijas kolēģiem jau vairākus mēnešus pirms janvāra krīzes, jo sapratām, ka sarunas tiek atliktas ar jebkuru ieganstu un tā nav Ukrainas vaina. Tas tā vienkārši ir — Krievija šobrīd ir gāzes piegādes monopolists, tāpēc uzskata, ka nav vajadzības meklēt savstarpēji piemērotu kompromisu, bet vienkārši pieprasa visu savu prasību izpildi. Pievienojot tam arī neapšaubāmi aizspriedumaino attieksmi pret Ukrainu, nav grūti saprast, kāds ir gāzes problēmu iemesls.
Saprotams, ka no nepatīkamās situācijas varēja izvairīties. Tomēr pat neatkarīgie eksperti piekrīt, ka Krievija šādu notikumu attīstību bija izplānojusi jau sākumā.
Gribu atgādināt, ka Ukrainas valsts uzņēmums Naftogaz Ukraini ir pilnībā izpildījis un turpina pildīt savas saistības. To, iepazinušies ne tikai ar atsevišķu Krievijas politiķu publiskajiem izteikumiem, bet arī attiecīgajiem dokumentiem un iekārtu rādījumiem, apstiprināja arī Eiropas Komisijas pārstāvji.
Eiropas Savienība plāno būvēt alternatīvus gāzes vadus Krievijas gāzes tranzītam, apejot Ukrainu. Ko jūs domājat par šiem projektiem? Kā šāds lēmums ietekmētu Ukrainas tranzīta politiku?
Pirmām kārtām Ukrainas energoresursu tranzīta politika ir diezgan konkrēta un nemainīsies, lai kādi lēmumi tiktu pieņemti par alternatīviem gāzes vadiem. Ukraina ir un paliks uzticama tranzīta valsts.
Tāpat es gribētu atgādināt, ka Ukrainas gāzes transporta sistēma šobrīd spēj ievērojami palielināt gāzes tranzīta apjomus — palielināt līdz tam daudzumam, kas ir vajadzīgs Eiropai. Vienlaikus mūsu gāzes transportēšanas sistēma ir viena no uzticamākajām, zudumu indikatori ir pasaules standartu līmenī. Tāpēc projektus, ko grib īstenot Krievijas Federācija, mēs uzskatām par politiskiem, jo tiem nav nopietna ekonomiskā pamatojuma.
Pēc nesenajiem gāzes notikumiem ir kļuvis skaidrs, ka Eiropa neuzlabos savu situāciju, ja turpinās palielināt atkarību no viena vienīga energoresursu piegādātāja. Un, kā mēs to redzam, Krievija ir sākusi gāzi izmantot kā faktoru sava ģeopolitiskā modeļa veidošanā. Es ceru, ka Briselē ir pieredzējuši ekonomisti, kas spēj ne tikai aprēķināt mirkļa ieguvumu, bet arī paredzēt draudīgās tendences visas Eiropas enerģētiskajai drošībai.
Patērētāji Eiropā jau pieredzējuši gāzes krīzi. Vai Ukraina spēj apmierināt ES pieaugošo vajadzību pēc gāzes? Kādu ceļu jūs redzat kā risinājumu pieaugošā gāzes patēriņa problēmai ES?
Šo jautājumu nevajadzētu uzdot man. Esmu jau paskaidrojis, ka Ukraina spēj pumpēt cauri jebkuru gāzes apjomu, kas vajadzīgs patērētājiem Eiropā. Jautājums ir par gāzes pieejamību. Šobrīd droši gāzes avoti ir Centrālās un Vidusāzijas valstis. Problēmas rada iespējas šo gāzi nogādāt līdz patērētājiem, jo galvenā maģistrāle iet cauri Krievijas teritorijai, un Krievija pēdējā laikā kļūst arvien neprognozējamāka. Viena iespēja šajā situācija varētu būt projekts White Stream, kas varētu diezgan kardināli risināt šo problēmu. Domāju, ka, ņemot vērā nesenos notikumus, ES vajadzētu būt ieinteresētai tā turpināšanā.
Vai Ukraina meklē veidus, kā minimizēt savu atkarību no Krievijas naftas un gāzes? Vai apsverat piedalīšanos Nabucco projektā?
Šeit mēs redzam divas iespējas. Pirmā ir ievērojami samazināt Ukrainas ekonomikas energoresursu patēriņu — tas ir, īstenot ar enerģijas taupīšanas programmas.
Otra ir palielināt vietējo resursu ieguves apjomus un attīstīt alternatīvus enerģijas ieguves veidus. Mūsu potenciāls vēl nav izmantots. Mēs vēl tikai sākam iegūt ogļūdeņradi no Melnās jūras šelfa, kā arī izmantot metānu, kura ieguves iespējas Ukrainā ir visnotaļ iespaidīgas. Mums iecerēti vēl citi efektīvi projekti, kas vienkārši gaida īsto brīdi. Tāpat ir iespējams piegādāt energoresursus no citiem reģioniem, galvenokārt Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem.
Kas attiecas uz Ukrainas dalību Nabucco, mēs esam gatavi to darīt, lai gan vispirms ir nepieciešams noskaidrot, ar kādiem nosacījumiem. Kādi būs šā projekta izdevumi, kāda būs tā kapacitāte un atdeve? Tie ir jautājumi, uz kuriem nepieciešams iegūt atbildes.
Ja ticam Krievijas mediju vēstītajam, ekonomiskā situācija Ukrainā tuvojas katastrofai. Vai tā ir taisnība? Kāda ir jūsu programma krīzes pārvarēšanai?
Kāpēc informācija par Ukrainu Krievijas medijos tiek sagrozīta līdz nepazīšanai? Tāpēc, ka tāds šobrīd ir «valdošās partijas un valdības» uzstādījums.
Protams, nevar noliegt, ka, ņemot vērā pasaules krīzi, situācija Ukrainā — tāpat kā daudzās citās valstīs — ir sarežģīta un saspringta. Tomēr tā nebūt nav katastrofāla un tiek kontrolēta. Nav bankrotējuši ne lieli uzņēmumi, ne finanšu institūcijas.
Tajā pašā laikā mums ir nepieciešama pareiza, ātra un saskaņota pretkrīzes rīcība visos valsts pārvaldes līmeņos. Neieslīgsot sīkumos, es teikšu, ka, lai uzlabotu savas izredzes 2009. gadam, mums vispirms ir jāpārskata valsts budžets, tuvinot to realitātei. Jaunajā budžetā vajadzēs ņemt vērā nesen gāzes sfērā noslēgtās vienošanās ar Krieviju. Tas ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem, lai iegūtu kontroli pār inflācijas procesiem.
Prezidenta pretkrīzes likumprojektā, ko atbalsta parlaments, ietilpst vairāki nozīmīgi primāri pasākumi, to vidū — finanšu tirgus darbības sakārtošana, īpaši attiecībā uz komercbanku pārfinansēšanās sistēmu, banku kapitalizācijas līmeņa uzlabošana, spekulatīvu operāciju naudas tirgū novēršana.
Reālās ekonomikas sektorā uzņēmumiem vajadzētu saņemt stimulu biznesa aktivitātes atjaunošanai. Ir nepieciešams pārskatīt valsts centrālās bankas procentlikmju politiku, lai tā spētu reālajam sektoram piedāvāt ilgtermiņa aizdevumus ar zemāku procentu likmi. Tāpat vajadzētu pagarināt kredīta atmaksas termiņus tiem reālās ekonomikas sektora uzņēmumiem, kas aizdevumus ņēmuši komercbankās.
Lai pretotos krīzes iespaidam mājokļu būves sektorā, ir nepieciešams atrast mehānismu, kā pabeigt tos projektus, kuru būvniecība ir jau vismaz par 75% realizēta.
Vēl viens būtisks jautājums — maksimāla neefektīvo budžeta tēriņu un dabisko monopolu samazināšana.
Sociālajā sfērā darba devējiem vajadzētu atrast racionālu pieeju nodarbinātības problēmas risināšanai. Par nozīmīgu pretkrīzes pasākumu šajā sfērā es uzskatu arī bezdarbnieku profesionālās kvalifikācijas celšanu un pārkvalificēšanās mehānisma pilnveidošanu saskaņā ar darba tirgus reālajām vajadzībām.
