Pievienotā vērtības nodakļa (PVN) likmes ļoti straujā palielināšana (no līdzšinējiem 5% līdz 21%) viesnīcu sektoram ir šoks.
Bez jaunajām izmaiņām 2009. gads, atbilstoši mūsu prognozēm, būtu vismaz tādā līmenī kā 2008. gads, kas jau bija sliktāks nekā iepriekšējie. Tiem, kas tirgū ienākuši nesen, varbūt nav, ar ko salīdzināt, bet tās viesnīcas, kas jau ir ar vārdu un darbojas, redzēja, ka bija zemāks noslogojums. Protams, uzņēmumi bija rentabli un varēja maksāt savas parādsaistības un visu pārējo un uzturēt līmeni.
Bet patreiz notiekošais ir šoks, jo visi līgumi ir noslēgti, budžets ir saplānots un nenotiks arī nekādi absolūti lieli un grandiozi pasākumi. Stipri mainās arī konferenču bizness, konferences vairs nerīko tik daudz — taupa ne jau tikai Latvijas uzņēmumi, bet arī ārvalstu kompānijas. Ja nebūtu šis šausmīgais PVN, tad viss varbūt būtu līdzvērtīgi 2008.gadam.
Protams, ir jātaupa, mēs visi to ļoti labi saprotam. Visai Latvijai ir grūti un mēs saprotam, ka mums jāmaksā vairāk, nekā esam maksājuši līdz šim. Taču nevaru saprast, kāpēc šis kāpums ir tik šausmīgi liels — kāpēc mēs tagad būsim otrā dārgākā valsts pēc PVN likmes Eiropā, kur divām trešdaļām valstu tā ir zemāka par 9%? Svarīgākais šajā jomā ir tas, ka mēs nebūsim spējīgi konkurēt ar Lietuvu un Igauniju, kas nozīmē, ka tūristu plūsma novirzīsies uz turieni: uz Latviju brauks vienkārši uz vienu dieniņu — apskatīties.
Kas notiks nozarē, ir ļoti grūti spriest, viedokļi un prognozes ir dažādi. Uzņēmējiem tā ir dubulta slodze. Šie 16 % mums visiem ir ļoti liela starpība, jo nevienam nozarē jau nav tik liela peļņa. Ar tik lielu nodokli mums kaut kas ir jāekonomē. Tas nozīmē, ka kritīsies serviss, ka mazināsies kvalitāte. Izdzīvos, protams, stiprākie.
Ar lielām grūtībām var saskarties tie spēlētāji, kas sevi nav pozicionējuši, kam nav sadarbības līgumu ar lielām tūrisma kompānijām, kas atrodas nomalēs, kur veiktas nepārdomāti lielas investīcijas un ir kredītsaistības. Neatkarīgi no tā, vai viesnīcā ir 5% vai 50% aizpildījums, mums taču tāpat ir jāmaksā darba algas, kredītsaistības, par siltumu, nomas maksas, un tiem, kas rīkojušies nepārdomāti un neekonomiski un nav uzkrājuši pietiekami līdzekļu, būs ļoti grūti. Uzņēmējiem ir jāseko līdz savam plānotajam budžetam, saviem ieņēmumiem, saviem izdevumiem, cilvēku skaitam, kur var ekonomēt, kur tieši vajag investēt, lai piesaistītu cilvēkus. Bet ko gan var piesastīt, ja nav pieprasījuma?!
Mums jādabū jaunu tirgu pieplūdumi, manuprāt, ir jāskatās uz austrumiem, uz visu lielo Krievijas tirgu. Ir jāpievērš uzmanība problēmām ar vīzu saņemšanu. Tas ir paradokss, ka, pieņemsim, uz Jaunā gada svinībām Rīgā no Krievijas ieradās 1000 tūristu, bet Tallinā — 10 000. Ir taču tam kaut kāds iemesls, taču šo paradoksu mums nespēj izskaidrot nevens, arī tie cilvēki, kas strādā valsts mārketinga sfērā. Un nav pamata sacīt, ka Latvijas viesnīcas nav konkurētspējīgas «uzskrūvēto» cenu dēļ. Iespējams, kādu brīdi esam bijuši dārgāki, taču patreiz tā nav, mūsu cenas ir konkurētspējīgas. Tas, protams, ir atkarīgs no noslogojuma, taču vidējā cena ir ap 55-60 eiro par nakti divvietīgā numurā ar brokastīm. Manuprāt, tas nav pārāk dārgi.
Ja neizdosies atrast dzirdīgas ausis un panākt, ka nozarei piemēro 10% PVN likmi, mēs noteikti liksim par sevi zināt. Pēdējā mēneša laikā visa nozare bijusi ļoti solidāra un vienota, lielu darbu veica asociācija. Pie pirmās iespējas mēs runāsim ar valdību, lai pārskata šo jautājumu.
Nākamie soļi būs tikšanās ar juristiem un tiesāšanās process, taču tas nevar notikt haotiski. Ir jāzina savas tiesības, kas ir aizskartas, ir jāsagatavojas, un es domāju, ka būs lieli uzņēmumi un firmas ar ārzemju kapitālu, kas uz to ies. Mēs neesam tipogrāfijas, kas var savu biznesu pārnest uz kaimiņu valsti, jo tur ir labāki nosacījumi. Mums jāpaliek šeit.
Var jau teikt — kur jūs bijāt ātrāk? Nu ko mums vēl vajadzēja darīt? Mēs bijām gan Ministru kabinetā, gan Finanšu un Ekonomikas ministrijā, gan runājām ar atsevišķiem deputātiem, meklējot lobiju, gan ar budžeta komisiju Saeimā, piedalījāmies demonstrācijā Doma laukumā. Es nezinu, ko vēl vajadzēja darīt — kādam aizdedzināties pie Ministru Kabineta durvīm, lai mūs beidzot sadzirdētu? Varbūt mēs patiešām, tā kā strādājam viesmīlības jomā, esam par daudz pieklājīgi.
Žēl, ka netiek saskatīts, cik lielu devumu tūrisma joma dod valstij. Valsts ieguldījums tūrisma jomā ir ļoti minimāls. Savukārt pienesums, ko tūrisms dod Latvijai, ir ļoti multiplikārs, kā jau tautsaimniecības nozarē, kur iesaistīts gan transports, gan tirdzniecība, gan kultūras objekti un tā tālāk. 2007. gadā tie bija 343 miljoni latu. Diemžēl to nesadzird un nesaprot. Bet tūrisms taču ir eksporta produkts.
Tomēr nevar jau arī tā visu krāsot ļoti melnās, pesimistiskās krāsās. Ir jāsaskata arī tas labais. Ir jāstrādā, jāiemācās šajos laikos izdzīvot — nav jau galu galā karš. Apstākļi ir tādi, kādi tie ir — mūsu valstī ir notikušas lielas dzīres, kur pie šā dzīru galda sēdēja valdība. Tagad tā visu ir izēdusi, un tagad mums visiem ir kaut kas jādara. Nu nevaram mēs runāt, ka visa tūrisma industrija un visas viesnīcas nobankrotēs — tā nebūs nekad. Ja palasa prognozes no ārzemēm un viedokļus Eiropā, tā jau nebūs, ka tūristu nebūs pavisam. Brauks vienkārši mazāk — kas agrāk brauca vairākas reizes gadā, tagad varbūt brauks vienreiz. Tas darbs jau šādos apstākļos kļūst intensīvāks un saspringtāks, un cilvēkiem ir vajadzīga atpūta. Katrs to darīs, kā varēs – vai izvēlēsies kādu siltāku valsti, vai tādu klusu, neskartu un dabas zemi kā Latvija.
