Latvijai ir nepieciešama pilnvērtīga programma Latvijas ekonomikas izvešanai no krīzes, kas arī būs pamats stabilai valsts attīstībai ilgtermiņā. Līdzšinējā valdības īstenotā politika galvenokārt fokusējas uz budžeta gatavošanu un tā konsolidāciju jeb sabalansēšanu, kā arī uz starptautisko aizdevēju prasībām.

Bet lai uzlabotu ienākumus valsts budžetā ar nodokļu palīdzību, pastāv tikai dažas alternatīvas:

1. Palielināt esošo nodokļu likmes;

2. Paplašināt nodokļu bāzi, ieviešot jaunus nodokļus (apliekot jomas un darbības, no kurām tiks iekasēti nodokļi);

3. Mainīt nodokļu ieņēmumu struktūru, pielietojot nodokļus tām ekonomiskajām aktivitātēm, kas iepriekš netika pietiekoši apliktas ar nodokļiem (t.sk. kapitāls, luksusa preces, nekustamais īpašums);

4. Iekasēt labāk.

Pēdējā laikā tika gan paaugstinātas nodokļu likmes, gan ieviesti jaunie nodokļi, kā arī ieviesti daži pasākumi ar mērķi mainīt nodokļu struktūru. Tostarp gandrīz nekas netiek darīts, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanu un cīnītos ar ēnu ekonomiku.

Visi vēl atceras OIK afēru. Mēs joprojām turpinām to apmaksāt. Bet izskatās, ka kādam kārojās kaut ko tādu atkal atkārtot. Un kāpēc gan ne – ja ir aitas, tad vienmēr uzradīsies arī cirpēji.

Šoreiz var sanākt pat divu veidu aitas – tās kuras nopirks saules paneļus, un tās kuras tos nenopirks! Kā nenokļūt cērpamo aitu barā? Lai cik tas neskanētu dīvaini, tad visvairāk kritizētie pasākumi(ierobežojumi) ir vērsti tieši uz to, lai šis cērpamo aitu bars sanāktu pēc iespējas mazāks, lai cērpamajām aitām paliktu vairāk vilnas. Tas, protams, neapmierina cirpējus – tāpēc publiskajā telpā tiek tiražēts daudz izdomājumu un puspatiesības.

Par svarīgāko, lai jūsu izvēle nepieviltu

Ir ļoti svarīgi, lai saules paneļiem paredzētā atbalsta sistēma būtu skaidri saprotama, taisnīga un ilgtspējīga - lai cilvēki, paļaujoties uz šo atbalsta sistēmu, netaptu piemānīti: vai nu tāpēc, ka nav sapratuši pareizi šo atbalsta sistēmu, vai arī ir pārrēķinājušies - paļaujoties uz to, kas vēlāk tiek izmainīts.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Otrdien, 21. novembrī, zibmaksājumu infrastruktūra tiek ieviesta Eiropas mērogā, darbību sākot Eiropas banku dibinātā uzņēmuma EBA Clearing ātro maksājumu sistēmai RT1. Eiropas līmeņa risinājums ir saslēgts ar Latvijas Bankas Latvijā šā gada augustā ieviesto zibmaksājumu infrastruktūru, informē Latvijas Banka.

Tādējādi no šodienas iespējami zibmaksājumi starp AS «Citadele banka» klientiem un to Eiropas banku klientiem, kuras pievienojušās minētajai RT1 sistēmai (t.sk. «ABN AMRO», «Bankia», «Erste», «Intesa Sanpaolo», «Raiffeisen», «SEB», «Unicredit» banku grupas).

«Šis ir liels solis uz priekšu, ieviešot zibmaksājumus visā Eiropā. Tā ir būtiska inovācija, jo līdz šim naudas pārskaitījumiem starp dažādām eiro zonas valstīm bija nepieciešams diezgan ilgs laiks, turklāt nebija iespējams tos veikt brīvdienās un svētku dienās. Tagad maksājums, piemēram, starp Vāciju un Latviju, varēs notikt dažu sekunžu laikā,» uzsver Latvijas Bankas valdes loceklis Harijs Ozols. «Šodien zibmaksājumi tiek iedarbināti visā Eiropā, un pakāpeniski tie kļūst iespējami arī starp divu nozīmīgu Latvijas komercbanku – AS »Citadele banka« un AS »SEB banka« (kura ar šodienu ir pievienojusies minētajai RT1 sistēmai) – klientiem. Sava nauda vairs nebūs jāgaida stundām ilgi, darījumi varēs notikt zibenīgi jebkurā dienā un jebkurā diennakts laikā.»

Mežu īpašnieki tiek pakļauti ne tikai globālajiem koksnes izstrādājumu pieprasījuma tirgus vējiem un valūtu kariem, bet arī spiedienam no vides organizācijām

To intervijā DB stāsta Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš uzskata, ka vides aizsardzība bieži vien tiek piesaukta gan vietā, gan nevietā. Tā tiek izmantota kā vairogs, lai kaut kam kaut ko neļautu īstenot, vai kā dinamīts, lai kaut ko iznīcinātu, uzskata M. Liopa.

Fragments no intervijas:

Kāda ir situācija mežsaimniecībā Latvijā?

Kopumā tā ir augstā līmenī un ne ar ko neatšķiras no Zviedrijas vai Somijas. Protams, minētajās valstīs ir citāda kokapstrāde. Piemēram, ir attīstīta koksnes ķīmijas rūpniecība – celulozes un papīra ražošana, kādas Latvijā nav un, šķiet, vismaz tuvākajās desmitgadēs nebūs. Ko tas nozīmē mežu īpašniekiem? To, ka trūkst papīrmalkas – mazvērtīgās koksnes – pircēja. Protams, Latvijā ir iespaidīga plātņu rūpniecība, kādas nav minētajās valstīs. Tieši pieprasījuma kritums no Skandināvijas celulozes rūpnīcām ir būtiski apcirpis mežu īpašnieku un arī attiecīgā klāsta kokmateriālu tirgotāju ienākumus, jo Latvijas iekšējais pieprasījums pēc šī sortimenta nespēj patērēt (pārstrādāt) tik daudz šīs koksnes resursa. Rezultātā tās ir vairāk, nekā tirgus pieprasa, un cenas attiecīgi ir zemas. Tā kā globālā deflācija ir norīvējusi daudzu koksnes izstrādājumu cenas, mežu īpašnieki to izjūt arī savos ienākumos. Tomēr tirgus jau tāpēc ir tirgus, ka tas kaut kad ir augšā un kaut kad lejā, bet tas nekad ilgstoši neatrodas vienā pozīcijā.

Sankciju apmaiņas un rubļa vērtības krituma sakausējuma bomis smagi iedragājis ekonomikas pakausi ne tikai Latvijā

Tāpat kā nevar ietekmēt saulaino dienu skaitu vai novecošanos, uzņēmēji ir bezspēcīgi pret ģeopolitiskās «gaļasmašīnas» darbību. Lielvaru cīkstiņus starp Krieviju un ES uz savas ādas visvairāk izjutuši uzņēmēji, jo tieši viņiem uz saviem pleciem bija jāiznes politisko teķu ragošanās radītās sekas. Diemžēl par politiskās varas dalīšanu un ietekmes demonstrēšanu nācies norēķināties ražotājiem un eksportētājiem. Latvijas uzņēmēji par to samaksājuši pusmiljardu eiro, bet kopumā ES ienākumi no eksporta uz Krieviju sarukuši par 45,5 miljardiem eiro. Kopš 2014. gada augusta, kad Krievija, atbildot ES par tās ieviestajām ekonomiskajām sankcijām, noteica pilnīgu embargo piena, gaļas un citu pārtikas produktu importam, Latvijas biznesa vidē sērga sāka izplatīties kā vēzis. Tas smagi skāra arī virkni citu nozaru bez šajā sakarā plaši daudzinātā piena nozares kraha vai zivrūpniecības krīzes apogejas. Lai gan kaimiņzemes embargo sarakstā nebija ne tūrisma, ne iekārtu ražotāju, ne arī tekstila izstrādājumu ražošanas, farmācijas, vieglās rūpniecības un daudzu citu jomu, cieta arī tās, jo pēc rubļa krituma Krievijas tirgus faktiski aizvērās. Pirktspējas panīkums Krievijā līdz tādam līmenim, kad mūsu ražotos produktus var atļauties tikai bagātie, nav pat vājš mierinājums. Tomēr nevar neņemt vērā, ka, ievērojami sarūkot krievu valūtas vērtībai, arī mūsu zemē tapušo izstrādājumu realizācija ciestu pamatīgi.

Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) domā, ka sabiedrībā joprojām valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojušie nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus, liek izvērtēt situāciju kopumā.

A. Rasmusens, kurš Latvijā darbojas kopš 90. gadu sākuma, domā, ka vainīga arī lēmējvaras neizglītotība, pieņemot lēmumus. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka šeit iespējams taisīt biznesu, taču atgādina, ka konkurence ir milzīga.

Kāpēc atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?

Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada - faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski aizskart, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums - sabiedrība tā ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) informācijas sistēmas par četriem miljoniem latu bez pievienotās vērtības nodokļa pilnveidos elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS) izstrādātājs informācijas tehnoloģiju (IT) kompānija Exigen Services Latvia (Exigen), liecina paziņojums Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā.

VID konkursā par dienesta informācijas sistēmu pilnveidošanu, uzturēšanu un autoruzraudzības nodrošināšanu kopumā saņemts viens piedāvājums.

Dienesta Sabiedrisko attiecību daļā pastāstīja, ka iepirkuma ietvaros pilnveidošana, uzturēšana un autoruzraudzība tiks nodrošināta nodokļu informācijas sistēmai (NIS), datu pārsūtīšanas sistēmai (DPS), pašvaldību datubāzei (PvDB), SEED – nodokļu informācijas sistēmas Eiropas Savienības (ES) akcīzes preču apritē iesaistīto personu reģistrācijas datu apmaiņas sistēmai, kā arī krimināllietu uzskaites sistēmai (KLUS) un valsts amatpersonu deklarāciju informācijas sistēmai (VADIS).

No nākamā gada 28. februāra banka Citadele 3D Secure sistēmai piesaistīs arī VISA un VISA Electron maksājumu kartes.

VISA un VISA Electron karšu īpašnieki, kuri pieslēguši Citadele internetbanku, turpmāk, norēķinoties par pirkumiem vai pakalpojumiem 3D Secure sistēmā reģistrētos interneta veikalos, maksājuma brīdī saņems paziņojumu ievadīt līdztekus savam vārdam, uzvārdam, kartes numuram, derīguma termiņam un drošības kodam (CVV2) arī internetbankas lietotājvārdu un autorizācijas kodu.

3D Secure sistēmas izmantošanu banka nodrošina bez maksas. Arī pēc drošības sistēmas ieviešanas klienti ar Citadeles VISA un VISA Electron maksājumu kartēm varēs iegādāties preces un pakalpojumus tajos interneta veikalos, kuri nav reģistrējušies 3D Secure sistēmā. Tādos gadījumos pircējam netiks prasīti papildu identifikācijas dati. Taču tas vienlaikus arī liecinās, ka iepirkšanās pie konkrētā tirgotāja nav tik droša kā tajās vietnēs, kuras reģistrējušās drošības sistēmā.

Mārupes novada dome 27.oktobrī pieņēmusi lēmumu piešķirt līdzfinansējumu 16 personām dzīvojamo māju pieslēgšanai centralizētajai kanalizācijas sistēmai par kopējo summu 19855,45 EUR apmērā, informē Mārupes novada domes pārstāve Ilze Žunde.

Mārupes novada dome jau 26.maijā pieņēma saistošos noteikumus Par Mārupes novada pašvaldības finansējuma piešķiršanu dzīvojamo māju pieslēgšanai centralizētajai kanalizācijas sistēmai, kuru mērķis ir veicināt dzīvojamo māju pieslēguma centralizētajai kanalizācijas sistēmai izbūvi atsevišķām iedzīvotāju grupām (daudzbērnu ģimenēm, trūcīgajiem, maznodrošinātajiem, personām ar 1. vai 2.grupas invaliditāti, politiski represētajiem u.c.).

Laika periodā no 2016.gada 9.septembra līdz 10.oktobrim Mārupes novada pašvaldībā tika saņemti 27 pieteikumi pašvaldības finansējuma saņemšanai dzīvojamo māju pieslēgšanai centralizētajai kanalizācijas sistēmai.

Galvenais, lai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) pieņemtajos noteikumos nebūtu zemūdens akmeņu, kas lielajiem dabasgāzes patērētājiem liegtu reālu pieeju Latvijas dabasgāzes sistēmai

To ekspresintervijā DB uzsver a/s Latvenergo valdes loceklis un ražošanas direktors Māris Kuņickis.

Šī gada 10. septembrī SPRK būtu jāpieņem noteikumi par trešo pušu pieeju Latvijas dabasgāzes sistēmai. Kāpēc jums šie noteikumi ir svarīgi?

Interese par trešās puses pieeju Latvijas dabasgāzes sistēmai ir ļoti augsta. Pirmajā šo noteikumu projektā redzējām, ka Latvijā nav paredzēts tā sauktais exit point (izejas punkts, kur ir iespējams saņemt dabasgāzi), bet gan tikai uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas robežas. Tā rezultātā Latvijā būtu iespējams tikai dabasgāzes tranzīts. Pēdējā noteikumu versijā parādījās arī exit point Latvijā, tomēr bija uzlikti papildu ierobežojumi, ka šis izejas punkts darbojas tikai tad, ja ir pieņemti gāzes lietošanas noteikumi, kas vēl nav pieņemti. Tas praktiski nozīmēja, ka, pat pieņemot šos trešās puses pieejas noteikumus, Latvijas lietotājiem praktiski nebūtu trešās puses pieejas pie dabasgāzes tīkliem. A/s Latvenergo un Ekonomikas ministrija norādīja, ka šie ir tikai tehniskie noteikumi, kā mēs varam tikt klāt pie dabasgāzes infrastruktūras un to izmantot. Savukārt dabasgāzes lietošanas noteikumi paredz to, ja šeit faktiski darbojas brīvais tirgus, kādā veidā tas funkcionē. Tās ir divas nesaistītas lietas, ko nevajadzētu jaukt kopā.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Politiskās reklāmas partijām izmaksā pārāk dārgi. Pie šāda secinājuma vakar nonāca Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti, gatavojot grozījumus likumā Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām, informē Latvijas Avīze.

Politiskās apvienības Vienotība deputāti jau sagatavojuši priekšlikumu likuma grozījumiem par to, ka raidorganizāciju noteiktie izcenojumi politiskajai reklāmai nedrīkstētu pārsniegt apmaksātā raidlaika vidējos izcenojumus šajā medijā iepriekšējā gadā. Deputāte Lolita Čigāne (Vienotība) nepieciešamību pēc šādas normas pamatojusi ar to, ka TV3 pirms 10. Saeimas vēlēšanām politiskajai reklāmai noteica vairākas reizes augstāku cenu nekā komercreklāmai.

Gan Latvijas Raidorganizāciju asociācija (LRA), gan Latvijas Preses izdevēju asociācija (LPIA) šādu iniciatīvu saucot par likumdevēja iejaukšanos komercdarbībā. «Ja politiskās reklāmas izcenojumi ar likumu tiks pielīdzināti komercreklāmu izcenojumiem, tad mediji nemaz neņems partiju reklāmas, bet labāk pārdos šos laukumus, piemēram, zobupastu tirgotājiem, jo tie vismaz ir regulāri klienti,» deputātus brīdinājusi LRA pārstāve Gunta Līdaka.

Valstij kā lēmumu pieņēmējai ir jādomā ne tikai Latvijas Gāzes un Latvenergo kategorijās, uzsver enerģētikas eksperts profesors Andris SprūdsEnerģētika ir tiešs atspoguļojums valstī esošajai politiskajai videi un kultūrai, saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Dr.sc.pol. Andris Sprūds. Tāpēc, kā viņš norāda, «Latvijas enerģētikas politika ir diezgan pretrunīga».

Kāds ir secinājums pēc nesen publicētā jūsu vadītā pētījuma par Latvijas enerģētikas politiku?

Pēdējā laikā pretrunas ir parādījušās arī valdošās partijas rīcībā. Jaunais laiks (JL) un arī citas partijas, esot opozīcijā, bija kritiski pret tā saukto «gāzes atkarību» un iestājās, ka ir jāveicina energoresursu dažādošanu un vairāk jāintegrējas Eiropā, kas nozīmē gan tirgus liberalizāciju, gan diversifikāciju, piegāžu drošību, atjaunojamo energoresursu (AER) pieaugošu lomu, energoefektivitāti un klimatu pārmaiņu jautājumu. Svarīgs JL uzstādījums bija, ka Latvijai vajag nokāpt no Krievijas «gāzes adatas», pirmām kārtām veicinot vietējos AER.

Saeimas ārkārtas vēlēšanās priekšvēlēšanu politiskajai aģitācijai varēs tērēt uz pusi mazākus līdzekļus nekā parasti.

To paredz grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kurus Saeima ceturtdien pieņēma galīgajā lasījumā. Skatot likumprojektu parlamenta vairākums iestājās pret priekšlikumiem, kas paredzēja vēl radikālākus priekšvēlēšanu izdevumu samazinājumus politiskajai aģitācijai pirms ārkārtas vēlēšanām.

Jau vēstīts, ka 28. maijā Valsts prezidents Valdis Zatlers iniciēja referendumu par 10. Saeimas atlaišanu. Tas notiks 23. jūlijā. Ja referendumā vairākums vēlētāju nobalsos par Saeimas atlaišanu, ārkārtas vēlēšanas notiks 17. septembrī.

Pērn notikušajās 10. Saeimas vēlēšanās partijas priekšvēlēšanu reklāmai varēja tērēt vairāk nekā 571 tūkst. Ls.

Monetāro sargu rosīšanās nāk par labu varas politiķiem

Jau vairākkārt rakstīts, ka centrālās bankas pēdējos gados iesaistījušās bezprecedenta ekonomikas stimulēšanas pasākumos. Pašlaik īsti vairs nav iedomājama situācija, kas būtu noticis, ja tās nebūtu drukājušas naudu un ekonomikas stimulu ziņā būtu bijušas daudz konservatīvākas. Tiesa gan, jāņem vērā, ka centrālo banku darbībām nav tika plika ietekme uz ekonomiku un finanšu tirgiem. Visām to darbībām ir ietekme arī uz reģiona politiku un pat visu demokrātijas procesu.

Proti, galu galā, šķiet, radusies situācija, kad, stimulējot ekonomiku, Rietumvalstu centrālās bankas piesedz netalantīgus, politiski impotentus politiķus, kuri vilcinās un nespēj, vai arī nevēlas izdarīt vajadzīgos darbus. Centrālā banka drukā, un tā rezultātā viss vēl daudzmaz turas kādā rāmī. No tā labumu gūst varas politiķi, kuriem citos laikos jau sen, iespējams, būtu jāatrodas daudz tuvāk politiskajai atkritumu kaudzei. Arī pēc Brexit redzējām, ka politiķus no atbildības par šāda balsojuma rezultātu ātri vien glāba, piemēram, Anglijas Banka, kas vēl zemākos līmeņos noteica gan mārciņas procentlikmes, gan reanimēja savu likviditātes drukāšanas programmu.

Bijušais Francijas prezidents Žaks Širaks (Jacques Chirac) tuvākajās dienās stāsies tiesas priekšā par Parīzes naudas piesavināšanos, kad viņš bija mērs, ziņo CNN.

78 gadus vecais Širaks tiek apsūdzēts šīs naudas izmantošanā, lai samaksātu cilvēkiem, kas strādāja viņa politiskajai partijai.

Širaks bija Parīzes mērs laika posmā no 1977. līdz 1995.gadam, kad viņš kļuva par prezidentu.

Viņš, iespējams, izmantojis septiņus pilsētas darbiniekus, lai viņi strādātu viņa centriski labējai politiskajai partijai RPR, kas vairs nepastāv.

Bijušais Francijas premjerministrs Alēns Žipē (Alain Juppe) par viņa lomu šajā lietā tika notiesāts jau 2004.gada decembrī, bet Širakam tolaik bija prezidenta imunitāte.

Širakam draud desmit gadu cietumsods un naudas sods 75 tūkstošu eiro apmērā.

Ieviešot dabasgāzes tirgus liberalizācijas prasības ātrāk par 2017. gada aprīli, Latvija riskē iegūt investīciju strīdu vairāku miljonu apmērā.

Tādas ir iespējamās sekas Saeimā bez diskusijām konceptuāli atbalstītajiem grozījumiem Enerģētikas likumā, kas faktiski paredz sadalīt uzņēmumu a/s Latvijas gāze (LG), atdalot no tā sadales tīklus un potenciāli ļaujot gāzes tirgū ienākt arī citiem spēlētājiem.

Šis solis ļaus ar laiku diversificēt gāzes piegādātājus, uz ko pašlaik tiecas visa Eiropa, lai mazinātu atkarību no Krievijas gāzes piegādēm. Tomēr problēmas rada tas, ka iecerētās izmaiņas ir pretrunā a/s Latvijas gāze privatizācijas līgumam, kas paredz, ka līdz 2017. gada aprīlim uzņēmums tiek saglabāts kā viens veselums, turklāt nevienam citam uzņēmumam (izņemot Latvijas gāzi) netiek piešķirta licence darbībai ar dabasgāzi Latvijas tirgū. To, ka situācija ir nopietna, apliecina a/s Latvijas gāze ilggadējā vadītāja Adriana Dāvja sacītais gan Saeimas Tautsaimniecības agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē, gan masu medijiem.

Komentāru sniedz SEB galvenais ekonomists Roberts Bergkvists (Robert Bergqvist).

Fakts, ka ASV ir pazaudējusi augstāko kredītreitingu no vienas no trim galvenajām kredītreitinga aģentūrām, un arī turpmākā prognoze negatīva, ir kārtējais apstiprinājums nestabilajam globālajam līdzsvaram un Rietumu lielajam parāda līmenim, kas prasa daudz laika, lai to atrisinātu un ietekmē ekonomisko izaugsmi unpolitiku.

Lēmums ir acīmredzami negatīvs no šī brīža globālā ekonomiskā, finanšu un politiskā skatu punkta. Amerikāņiem tas nozīmē pieaugošu plaisu ASV tēlam kā dominējošajai ekonomiskajai lielvalstij, kā arī samazinājumu viņu ģeopolitiskajā ietekmē.

Tomēr kredītreitinga samazinājumu nevajag pārspīlēt. ASV valdības vērtspapīru un ASV dolāra globālās pozīcijas nav apdraudētas. Vairāk uztraukuma rada fakts, ka ASV ekonomikā sāk parādīties izaugsmes samazinājuma pazīmes, bet Obamas administrācijas un Federālo rezervju sistēmas rīcībā gandrīz nav ekonomiskās politikas sviru, lai cīnītos ar jaunu recesiju.

Viena no svarīgām finanšu tirgus sastāvdaļām ir likvīds un efektīvs kapitāla tirgus. Ieguldījumi akcijās un obligācijās ir ilgtermiņa ieguldījumi.

Attīstīts kapitāla tirgus veicina vietējās un ārvalstu investīcijas, uzkrājumu efektīvāku izmantošanu, dodot iespēju krājējiem vairāk nopelnīt, kas īpaši aktuāli zemo procentu likmju apstākļos. Savukārt uzņēmējiem tas dažādo aizņemšanās iespējas uzņēmuma attīstības finansēšanai.

Turklāt lēmumi par investīcijām vai, tieši pretēji, lēmumi par neinvestēšanu ietekmē ne vien pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, bet arī summējas tautsaimniecības turpmākās attīstības perspektīvā.

Kāpēc kapitāla tirgus ir tik nozīmīgs:

Harward Business Review lēš, ka viena darbinieka mainība uzņēmumam izmaksā aptuveni 50% no šī darbinieka gada bruto algas.

Aprēķins balstīts uz resursiem un laiku, kas tiek veltīti jauna darbinieka piesaistei. Ņemts vērā arī laiks, kas tiek pavadīts apmācībās un darbinieka ievadīšanā jaunajos pienākumos un vidē, zaudējot darbinieku produktivitāti, biznesa portālam db.lv stāsta Zane Čulkstēna, ERDA un Kim? dibinātāja.

Viņa par šo tematu runās DB HUB organizētajā seminārā: Kā panākt augstāku ROI darbinieku labumu sistēmai?

Laikā, kad Latvijā darbaroku un talantīgu profesionāļu skaits ir uz «izķeršanu», svarīgi ir nodrošināt darbiniekiem ne vien stabilu un konkurētspējīgu atalgojumu, bet arī jēgpilnu, mūsdienīgu un piemērotu labumu sistēmu, kas tad arī veidos darbinieka iesaisti un piederību uzņēmumam.

Talsu novada pašvaldības prioritāte ir ceļu uzturēšana un atjaunošana, kas cieši saistīta arī ar uzņēmējdarbības attīstības perspektīvām

Viens no tuvāko gadu projektiem ir valsts nozīmes ceļa posma Stende – Mērsrags atjaunošana. Šis ceļš būšot īpaši svarīgs, attīstot Stendē industriālā centra izveidi. Talsu novada pašvaldība Stendē ir rezervējusi teritoriju apmēram 7,5 ha platībā.

Vieta ražotājiem

«Valsts uzstādījums – šeit būtu jāattīsta darbība ražotnēm ar augstu pievienoto vērtību. Tas gan ir grūti izpildāms noteikums, jo jāraugās, kādi uzņēmumi vispār būtu gatavi Stendē uzsākt darbību vai paplašināt jau esošu biznesu. Noteikums, ka priekšroka jādod ražotnēm ar augstu pievienoto vērtību, ir diezgan hipotētisks, un ne visi Talsu novada uzņēmēji to spēs izpildīt. Runa ir arī par profesionāla darbaspēka trūkumu – Talsu novadā, visticamāk, trūkst tādu darbinieku, kas spētu dot pienesumu augsto tehnoloģiju ražotnēs,» pārliecināts Talsu novada pašvaldības priekšsēdētājs Aivars Lācarus. Industriālā parka izveidē iecerēts piesaistīt Eiropas struktūrfondu līdzekļus. Lielākā priekšrocība potenciālām ražotnēm būs tranzīta ceļu daudzveidība – dzelzceļš, kas ved gar Stendi, kā arī Mērsragā esošā osta, kas specializējas rūpniecisko kravu apkalpošanā. Ceļa posma Stende – Mērsrags labiekārtošana ir būtisks aspekts, kas piesaistīs uzņēmējus. Patlaban transporta kustība notiek pa apvedceļu, kas palielina izmaksas. «Kokapstrādes uzņēmums Wika Wood jau izteicis skaidrus aprēķinus, cik tas spētu ietaupīt transporta izdevumos, ja kravu pārvadājumiem nebūtu jāizmanto apvedceļš. Valsts nozīmes ceļa posma Stende – Mērsrags atjaunošanai nepieciešami lieli ieguldījumi. Iespējams, meklēsim iespēju piesaistīt Eiropas struktūrfonda līdzekļus,» atklāj A. Lācarus.

Iedzīvotāji pensiju uzkrāšanā lielā mērā uzticas saviem spēkiem, jo iepriekšējo paaudžu pieredze liecina, ka sistēma var mainīties. Tāpat pastāv vairāki citi iemesli, kādēļ nav uzticības valsts pensiju sistēmai, saka antropologs Klāvs Sedlenieks.

Viņš norāda – kad runā par pensiju sistēmu, jautājums ir, kādēļ cilvēki neuzticas valstij. Bet, ja paskatās no ikdienas vienkāršā cilvēka perspektīvas, tad galvenais jautājums ir, kā man izdzīvot, ja iepriekšējo 100 gadu pieredze ir ļoti sadrumstalota – vecāki un vecvecāku pieredze liecina, ka jāpaļaujas uz saviem spēkiem. Cilvēki paļaujas paši uz savu cirvi, nevis uz kādām valsts struktūrām, saka K. Sedlenieks.

Tādēļ izveidojas kultūra, kurā nav ilgtermiņa uzticēšanās valstij, bet cilvēki tieši no tās sāk attālināties, domājot, ka ja grib veidot ilgtermiņa labklājību, tad jānopērk nekustamais īpašums vai jāveido sevi tādu, lai līdz nāvei būtu pieprasīts sabiedrībā un citi varianti.

Zāļu iegādes kompensācijas sistēmai pieprasītos papildu 20 miljonus latu šogad nepiešķirs, tā šodien biedrības Apvienība HIV.LV rīkotās akcijas «C hepatīta ārstēšana mēnesī maksā vairāk nekā cilvēka dzīve!» laikā sacīja Veselības ministrijas (VM) parlamentārā sekretāre Liene Cipule.

Jau ziņots, ka biedrība Apvienība HIV.LV šodien rīkoja protesta akciju ar mērķi panākt, ka C hepatīta ārstēšana kļūst pieejama visiem, kam tā nepieciešama, pieprasot nekavējoties piešķirt zāļu iegādes kompensācijas sistēmai papildus vismaz 20 miljonus latu, no kuriem daļa tiktu atvēlēta C hepatīta pacientiem.

Akcijas laikā L. Cipule sacīja, ka šogad šāda summa zāļu iegādes kompensācijas sistēmai netiks piešķirta, līdz ar to netiks palielināta arī valsts kompensācija C hepatīta ārstēšanai nepieciešamo zāļu iegādei. Viņa uzsvēra, ka tā vietā, lai valsts kompensētu C hepatīta zāļu iegādes izdevumus 100% apmērā, VM gribētu palielināt to pacientu skaitu, kuri saņem kompensāciju 75% apmērā.