Satversmes tiesa 2016.gada 16.jūnijā atzina, ka norma par uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanu Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas mājaslapā neatbilst Satversmei, un Saeimai līdz 2017.gada februārim šī norma ir jāgroza.
Satversmes tiesa norāda, ka pašu parādnieku pamattiesību ierobežojums, publicējot viņu datus, ir atbilstošs Satversmei, taču norma nesamērīgi ierobežo parādnieku bērnu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Ko paredz norma par uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanu un par ko tika ierosināta lieta?
Uzturlīdzekļu garantijas fonda likuma 5.1 pants paredz, ka Fonda administrācijas mājaslapā publisko ziņas par vecāku, kurš nepilda tiesas nolēmumā vai notariālajā aktā noteikto pienākumu maksāt uzturlīdzekļus savam bērnam vismaz minimālo uzturlīdzekļu apmērā. Publicēts tiek parādnieka vārds, uzvārds, personas koda otrā daļa un dzimšanas gads. Šie dati tiek publicēti tikai tad, ja:
1. persona, kuras aprūpē ir bērns, iesniedzot Fonda administrācijai iesniegumu par uzturlīdzekļu izmaksu, piekrīt parādnieka datu publicēšanai, un
2. Fonda administrācija nav saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm, un
3. Parādnieks nav persona ar invaliditāti vai persona ar ilgstošu darbnespēju.
Parādnieka dati no šī saraksta tiek dzēsti ar brīdi, kad tas veic kārtējo maksājumu savam bērnam, neatkarīgi no tā, vai parādnieks ir vai nav atmaksājis visu parādu Fonda administrācijai.
Tātad katra vecāka pienākums ir uzturēt savu bērnu, taču tajos gadījumos, kad vecāks nepilda šo pienākumu, uzturlīdzekļus minimālā apmērā bērnam izmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. Fonda administrācija regresa kārtībā izmaksātās summas mēģina atgūt no parādniekiem. Lai veicinātu parādu atmaksu un to, ka vecāks pats pilda šo likumā noteikto pienākumu, no 2015. gada 1. jūlija tika ieviesta parādnieku datu publiskošana Fonda administrācijas mājaslapā.
Lieta par šīs tiesību normas atbilstību Satversmei ierosināta pēc Tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsarga ieskatā parādnieku datu publiskošana nesamērīgi ierobežo gan paša parādnieka, gan parādnieka bērnu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Tiesībsargs norāda, ka šādu personas datu publiskošana ir uzskatāma vienīgi par sabiedrības mazāk kvalificētās daļas stigmatizāciju un publisku pazemošanu, bet nepalīdz uzlabot šo personu mantisko stāvokli un neveicina uzturlīdzekļu maksāšanu.
Ko nosprieda Satversmes tiesa?
Satversmes tiesa konstatēja, ka konkrētā tiesību norma ir vērsta uz bērna tiesību aizsardzību, proti, uz to, lai bērns savai attīstībai nepieciešamos līdzekļus saņemtu no vecākiem, kā arī uz visas sabiedrības labklājību, jo sabiedrības interesēs ir atgūt pēc iespējas vairāk valsts budžeta līdzekļu, kas izmaksāti parādnieku civiltiesisko saistību segšanai. Tomēr vienlaikus ar šo normu tiek ierobežotas gan uzturlīdzekļu parādnieku, gan arī viņu bērnu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Attiecībā uz parādnieku šis ierobežojums ir samērīgs, bet attiecībā uz parādnieka bērnu nav samērīgs.
Izvērtējot normas atbilstību Satversmei, Satversmes tiesa vērtē, vai tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs.
Attiecībā uz uzturlīdzekļu parādnieku privātās dzīves ierobežojumu, Satversmes tiesa nosprieda, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Proti, šī norma ir viens no tiem tiesiskajiem instrumentiem, kas sekmē uzturlīdzekļu piedziņu. Turklāt kā liecina Fonda administrācijas mājaslapā publicētā informācija, 2016.gada pirmajos četros mēnešos kopumā regresa kārtībā atgūts par 28 procentiem vairāk izmaksāto uzturlīdzekļu nekā 2015.gada pirmajos četros mēnešos. No šīs statistikas izriet, ka apstrīdētās normas piemērošana ir veicinājusi to, ka vecāki labāk pilda savu pienākumu uzturēt bērnu. Tātad apstrīdētā norma sekmē bērnu tiesību uz attīstību aizsardzību, jo viņi saņem uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Vienlaikus apstrīdētā norma veicina arī sabiedrības labklājības aizsardzību, jo nodrošina visas sabiedrības interesēm atbilstošo bērna pamattiesību ievērošanu un Fonda iemaksu un izmaksu sabalansētību.
Tāpat Satversmes tiesa konstatēja, ka izvēlētais parādnieku tiesību ierobežojums – datu publiskošana – ir samērīgs. Likumdevējs tika izvērtējis alternatīvas leģitīmā mērķa sasniegšanai, piemēram, transportlīdzekļa izmantošanas aizliegumu, īpašumā un valdījumā vai turējumā esošo transportlīdzekļu valsts tehniskās apskates veikšanas aizliegumu, ieturējumus no nodokļu kompensācijām, kredītvēstures izpētes biroju informēšanu, dažādu apliecību neizdošanu, apturēšanu vai anulēšanu, tomēr konstatējis, ka tie attiecībā pret parādnieku būtu nesamērīgi. Tādējādi Satversmes tiesa konstatēja, ka labums, ko no parādnieka pamattiesību ierobežojuma gūst sabiedrība, ir lielāks par viņa tiesībām nodarīto zaudējumu. Apstrīdētajā normā parādnieka pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 96.pantam.
Ja Satversmes tiesa šajā vietā savā spriedumā būtu likusi punktu, tad norma tiktu atzīta par atbilstošu Satversmei. Tomēr Satversmes tiesa konstatēja, ka, publiskojot datus par parādnieku, vienlaikus tiek aizskartas arī parādnieku bērnu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Proti, tiesa norāda, ka normā noteikto ziņu saturs ļauj citām personām, kuru rīcībā pilnībā vai daļēji ir parādnieka personas kods un ziņas par viņa bērniem, iegūt noteiktas ticamības pakāpes informāciju par parādnieka bērniem, citstarp arī tos identificēt. Šāda informācija trešajām personām var norādīt uz to, ka bērna vecākiem ir bijis strīds par bērna uzturēšanu, ka viens no viņiem atsakās labprātīgi pildīt tiesas spriedumu un uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts. Šādas informācijas nonākšana trešo personu rīcībā var radīt nelabvēlīgas sekas bērnam, piemēram, pakļaut viņu emocionālas vardarbības vai sociālas atstumtības riskam, izraisīt viņā diskomforta sajūtu, kā arī ietekmēt bērna tiesības uz pilnvērtīgu attīstību sociālajā vidē.
Šobrīd norma paredz divus mehānismus bērnu tiesību aizsardzībai – pirmkārt, parādnieka dati tiek publiskoti tikai tad, ja tam piekritis tas vecāks, kura aprūpē bērns atrodas, un, otrkārt, dati netiek publiskoti, ja Fonda administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm ir saņēmusi ziņas, ka publiskošana var kaitēt bērna interesēm.
Satversmes tiesas ieskatā, tā vecāka, kura aprūpē bērns atrodas, piekrišana parādnieka datu publiskošanai pati par sevi ne vienmēr var garantēt bērna interešu aizsardzību, jo ir iespējamas situācijas, kad vecāku savstarpējo strīdu rezultātā iesniedzējs nebūs objektīvs un vēlēsies panākt uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošanu ar citu mērķi, pilnībā neizvērtējot bērna intereses. Turklāt parādniekam var būt arī citi bērni, kuri neatrodas tā vecāka aprūpē, kurš vēlas piedzīt uzturlīdzekļus no parādnieka. Līdz ar to pirms parādnieka datu publiskošanas tai personai, kuras aprūpē atrodas cits parādnieka bērns, nav iespēju uzzināt par parādnieka datu potenciālo publiskošanu un normatīvie akti nedod šai personai iespēju pirms datu publiskošanas izteikt savu viedokli. Tādējādi Satversmes tiesa konstatēja, ka parādnieka bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību mazāk aizskartu tāds regulējums, atbilstoši kuram parādnieka dati būtu publiskojami tikai tad, ja Fonda administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm būtu saņēmusi informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna interesēm. Līdz ar to Satversmes tiesa nosprieda, ka parādnieka bērnam noteiktais privātās dzīves ierobežojums neatbilst samērīguma principam, un tādējādi norma ir neatbilstoša Satversmei.
Kādas sekas rada Satversmes tiesas spriedums?
Satversmes tiesa nosprieda, ka attiecīgā norma zaudē spēku 2017.gada 1.februārī. Satversmes tiesas ieskatā likumdevējam ir jāievēro līdzsvars starp bērna tiesībām uz attīstību un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, un līdz ar to likumdevējam nepieciešams laiks, lai šīs tiesības līdzsvarotu. Citiem vārdiem sakot, Saeimai līdz nākamā gada februārim jāgroza esošais regulējums, nodrošinot, ka pirms parādnieku datu publiskošanas tiktu izvērtēts, vai šāda publiskošana nesamērīgi neaizskars parādnieka bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Izvērtējot Satversmes tiesas spriedumu, jākonstatē, ka lai gan ar spriedumu ir iecerēts aizsargāt bērnu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tomēr ieguvēji ir arī uzturlīdzekļu parādnieki, kuru datus no nākamā gada februāra nevarēs publicēt, ja vien likumdevējs gudri negrozīs regulējumu. Statistikas dati rāda, ka uzturlīdzekļu atgūšana regresa kārtībā ir ievērojami pieaugusi, salīdzinot ar laiku, kad šāda publiskošana netika veikta. Taču, ja publiskošanu ir iecerēts turpināt, tad Saeimai ir jāpieņem regulējums, ar kuru nesamērīgi netiks ierobežotas bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Šobrīd grūti iedomāties, kādi mehānismi varētu efektīvi novērst Satversmes tiesas norādītos riskus saistībā ar bērnu nepamatotiem privātās dzīves ierobežojumiem. Satversmes tiesas ieteiktais risinājums – pirms parādnieku datu publiskošanas Fonda administrācijai vajadzētu no pašvaldības un valsts iestādēm iegūt informāciju, ka šāda publiskošana nekaitēs bērna interesēm – rada vairākus praktiskus jautājumus. Kādām iestādēm šāda informācija tiktu pieprasīta? Bāriņtiesām, skolām? Vai šīs iestādes varētu iepriekš paredzēt, vai kaitējums varētu vai nevarētu tikt nodarīts? Kā Satversmes tiesa pati norāda spriedumā, teorētisks risks pastāvēs vienmēr, kas savukārt nozīmē, ka parādnieku datu publiskošana būtībā visos gadījumos tiktu padarīta neiespējama.
Var piekrist Satversmes tiesai, ka vecāki, kuri nolemj publicēt datus par uzturlīdzekļu parādnieku, ne vienmēr var rīkoties bērna labākajās interesēs. Tomēr regulējumu nevajadzētu arī pieņemt, balstoties uz prezumpciju, ka vecāki visos gadījumos rīkosies, neapsverot savu bērnu intereses. Saskaņā ar Fonda administrācijas mājas lapā norādīto informāciju 2016.gada maijā bija reģistrēti 31 713 parādnieki, savukārt uz 2016.gada 6.jūniju parādnieku sarakstā publiskota informācija tikai par 3059 pārādniekiem jeb 9.64% no kopējā parādnieku skaita. Par dažām personām šī informācija nav publiskojama saskaņā ar likumā noteiktajiem ierobežojumiem (invaliditāte, darbnespēja), tomēr lielākoties personas, kas pieprasījušas uzturlīdzekļus, ir izvēlējušās nepubliskot parādnieka datus. Tādējādi par vairāk kā 90% parādniekiem informācija netiek publiskota vispār, turklāt gada laikā, kopš dati tiek publiskoti, tikai divos gadījumos ir bijis nepieciešams dzēst datus, jo tika saņemta informācija, ka nepamatoti ir aizskartas parādnieku bērnu tiesības.
Jānorāda arī, ka šis Satversmes tiesas spriedums var radīt bīstamu precedentu. Proti, vecāki var izmantot bērnu tiesību aizsardzības vairogu, lai aizsargātu paši savas tiesības un intereses. Šobrīd publiski ir pieejama daudz un dažāda informācija – publicēta gan ziņu portālos, gan sociālajos portālos, gan avīzēs un žurnālos, publiskās datu bāzēs utt. – un šādas ziņas var ietvert pilnīgi jebko, sākot ar personu fotogrāfijām un interesēm, ierosinātiem maksātnespējas procesiem un nodokļu parādiem un beidzot ar personas pastrādātiem noziedzīgiem nodarījumiem vai citām prettiesiskām darbībām. Jebkurai no šīm personām var būt bērni, un attiecīgi šāda publiski pieejama informācija, kas var apkaunot attiecīgo vecāku, var vienlaikus arī radīt negatīvas sekas šīs personas bērniem, tostarp pakļaut bērnu emocionālas vardarbības vai sociālas atstumtības riskam, izraisīt viņā diskomforta sajūtu, kā arī ietekmēt bērna tiesības uz pilnvērtīgu attīstību sociālajā vidē. Līdz ar to pat tajos gadījumos, kad vārda brīvībai vai kādai citai pamattiesībai objektīvi būtu lielāks svars pār kādas personas privātās dzīves iespējamo aizskārumu, vienmēr būtu jāvērtē arī tas, kāds kaitējums varētu tikt nodarīts attiecīgās personas bērniem, ņemot vērā bērnu interešu prioritātes principu. Tomēr, ironiski aplūkojot minēto, varbūt tas varētu uzlabot Latvijas skumjo demogrāfisko situāciju un radīt papildu stimulu radīt bērnus.
