"Lai gan saka – trakiem pieder pasaule, tomēr neviens negrib būt traks, – vismaz es ne," apliecina Viesturs Rudzītis.
Pazīstamais psihoterapeits nule kā klajā laidis savu pēdējo gara darbu, fundamentālo pētījumu Pie tēva, kurā veicis veselu jūru zinātnisku secinājumu par cilvēka psihes darbību, tai skaidrojumu meklējot sengrieķu mitoloģijā. Kā domā Viesturs Rudzītis, tur atspoguļojas cilvēka dzīve un attiecību modeļi, kas darbojas joprojām, arī Latvijas sabiedrībā. Un mums, latviešiem, viss vēl tikai priekšā, uzskata psihoterapeits.
Jūs rakstāt grāmatas populārzinātniskā stilā par psiholoģiju – vai Latvijā cilvēki tās lasa, vai latviešiem piemīt vajadzīgā pašizziņas tieksme?
Nesūdzos, pašlaik jāgatavo savas pirmās grāmatas Bendes meitiņa un viņas tēvs trešais izdevums, jo iepriekšējie divi metieni ir pārdoti. Tiesa, naudas izteiksmē šie rādītāji nav nekādi, toties ir interese, un es pat teiktu, ka man ir savs lasītājs.
Vai tie būtu jūsu pacienti?
Jā, protams, bet ir daudz cilvēku, kuri pie manis nenāk. Varbūt viņi ir gatavojušies, bet, izlasījuši manu grāmatu, sapratuši, ka viņiem ar to pietiek.
Spriežot pēc tautasdziesmām, latviešiem būtu jābūt līdzsvarotiem dzīves uztverē visos līmeņos – sākot no erotiskiem priekiem un beidzot ar tēva un mātes attiecībām ar saviem bērniem. Vai jūsu ārsta prakse rāda, ka šie uztveres arhetipi ir dzīvi?
Spriežot pēc tautasdziesmām, latvieši daudz ko norij, nepasaka, bet izskaistina – viņi baidās izteikt smalkas lietas. Tautasdziesmās, tāpat kā Raiņa un Aspazijas sarakstē, ir ļoti daudz deminutīvu. Tās ir bailes nosaukt lietas īstajos vārdos, tāpēc tiek teikts vēlamais, it kā radot jaunu realitāti. Bet tā patiesā realitāte bieži vien paliek neverbalizēta, līdz ar to – nepārvaldīta. Un tas liecina par bailēm.
Manuprāt, dainas ir sava veida latviešu svētie raksti...
Mums ir viena ļoti smaga lieta, proti, latviešu folklora nav personificēta un lokalizēta. Mūsu iesākto pasaku, ka vienam tēvam bija trīs dēli, kāds jūds vai grieķis tūlīt pārtrauktu ar jautājumu – kā viņus visus sauc un kurā vietā viņi dzīvo? Tas ir ļoti būtiski, jo norāda uz atbildības uzņemšanos vai izvairīšanos no tās un sevis neapzināšanos. Tas ir latviskās mentalitātes fenomens. Mana zviedru kolēģe deviņdesmitajos gados, vairākas reizes pabijusi latviešu bērnu namā, lai nogādātu tur humāno palīdzību, bija šokā. Viņa teica: "Tu zini, kas man sagādāja vislielākās šausmas? Tie mazie bērniņi visi kā viens domāja, ka viņu vārds ir Jānis..." Protams, tas ir arī audzināšanas jautājums. Bet es te gribu uzsvērt psihes īpatnību. Piemēram, ja mums abiem nebūtu vārdu un mēs domātu, ka esam Jāņi, tas mūs intelektuāli un emocionāli spēcīgi ierobežotu – pazustu kaut kas ļoti personisks, vienlaikus mēs šķirtos no atbildības. Tas ir baiļu un atbildības jautājums. Grieķu mītos vai jūdu teikās visur ir vietvārdi un personvārdi, cita lieta, ka mēs pēc gadu tūkstošiem vairs nevaram šos cilvēkus identificēt. Bet viņi ir uzņēmušies atbildību, nosaukdami savus vārdus.
Un ko mums mācīties no latviešu mītiskajiem arhetipiem?
Latviešu mitoloģija balansē zemākajā – ktoniskajā līmenī, kas saistīts ar zemi un mātišķo, kad cilvēki ir tikko dzimuši, nākuši no dzemdes. Tur atrodas vislielākā enerģija, bet vismazākā diferenciācijas pakāpe.
Tātad mēs esam ļoti sen apstājušies...
Var teikt, ka esam ļoti jauni. Mums viss vēl priekšā! Bet attiecībā uz kultūru, sadzīvi, biznesu vai politiku mēs esam sasnieguši titānisko attīstības līmeni, kurā ir diferencēti vīrišķības jautājumi un notiek karš kurš kuru, no sērijas, kuram krutāka mašīna, nevis – kas pēc manis paliks.
Šī Latvijas situācija ir unikāla vai tipiska?
Te nav nekā unikāla. Strādājot ar psihoterapeitiskiem pacientiem, kad viņos nobrūk virsslāņi, atklājas gan titāniskais, gan ktoniskais līmenis, jo – kad saņemam likteņa triecienus, mēs vienmēr regresējam. Tā ir atkāpšanās tur, kur drošāk, kas senāks, līdz ar to mēs kļūstam mazāk diferencēti – viss smalkums nobirst. Tādēļ var sacīt, ka jebkurā kultūrā var saskatīt visu, kas bijis cilvēces un individuālajā attīstībā. Patiesībā to visu var saskatīt pat vienā pilsētā vai ģimenē. Koks aug no saknēm, tiecas attīstīties līdz vissīkākā zariņa galam, un kaut kur izaug sēkla – visdiferencētākais, kas vien kokam var būt, jo tur koncentrējusies visa informācija.
Latvijā ir ļoti daudz vientuļo māmiņu – kas no tā izriet, kādus secinājumus var izdarīt par sabiedrību?
Tas liecina par matriarhālā elementa ļoti izteikto spēku Latvijā. Bieži notiek tā, ka sieviete iegūst mātes lomu un nav gatava dalīties varā ar vīrieti. Sieviete izmanto vīrieti kā sēklas donoru un labākajā gadījumā dabū no viņa vēl kādu atbalstu bērna audzināšanai.
Kādas sekas gaidāmas šādai sabiedrībai?
Jautājums ir nevis par to, kurā punktā mēs esam, bet – uz kuru punktu virzāmies. Svarīga ir tā filma, nevis fotogrāfija. Dinamika. Kad sieviete dzemdē un tad metas tam bērnam virsū, aizmirstot visu pasaulē – viņai nevajag nekādus vīriešus vai seksu. Būtībā tāds bērns ir spiests māti apkalpot.
Bet bērni taču pēc savas dabas ir mīļi vampīriņi, kas nemitīgi prasa uzmanību, ēdienu, kopšanu un rotaļas.
Man nepatīk šis vārds, bet bērnam tiešām tas pienākas. Bērns ir visradošākais elements ģimenē un sabiedrībā vispār, viņam būtu jādod resursi, lai varētu attīstīties. Ja vecākiem šādu resursu nav, bet tā vietā ir vientuļā māte, kura izmantojusi vīrieti vai noticis otrādi, tad notiek cīņa par eksistenci visās nozīmēs: materiālā, garīgā, emocionālā. Ļoti bieži šāds bērns dabū dzīvot mātei, nevis attīstīt sevi. Viņš vairs nav vampīrs, bet – donors. Un tā ir bērna izmantošana. Tas notiek ļoti bieži! Šī sabiedrība pieprasa varoni, kas izglābs savus vecākus.
Jauniešiem Latvijā šodien bieži vien jābūt uzņēmīgākiem nekā viņu vecākiem – vai to vispār no cilvēka var prasīt, vai tas viņus nedeformē?
Protams, deformē, jo dot jau var tikai tik, cik tu esi saņēmis. Runājot pragmatiskās, nevis emocionālās kategorijās, tu vari radīt augstvērtīgu produktu tad, ja esi saņēmis augstāko izglītību.
Izklausās, ka mūsu sabiedrība ir slima...
Es izvairos būt diagnostiķis. Tā vietā dodu cilvēkiem shēmas, lai viņi paši varētu sevi diagnosticēt. Korekti ir katram pašam noteikt savu diagnozi. Un tad nāk jautājums: "Vai varētu būt, ka ar mani ir tā?" Mūsu sabiedrībā mātes loma ir ļoti spēcīga, savukārt tēva loma – ļoti vāja. Ktoniskajā attīstības stadijā māte dzemdē dēlu, precas ar viņu un audzina vīrieti.
Briesmīgi!
Piekrītu, bet tā notiek ļoti bieži.
Tomēr, cik saprotu, tas nav fizisks, bet vairāk – garīgs process, jo nav jau nekādi senie matriarhāta laiki, kurus jūs apskatāt grāmatā Pie tēva, kad mātes gulēja ar saviem dēliem.
Es tā neteiktu. Nav jau svarīga tā fiziskā gulēšana. Svarīga ir psiholoģiskā gulēšana; ir tik bieži gadījumi, kad māte pamet savu vīru, jo izvēlējusies dēlu. Nevis seksam, bet kaut kam daudz svarīgākam. Un dēls jūtas izmantots. Kad māte tēvam dēla priekšā saka: «Tu esi idiots, bet dēls gan man ir foršs, vīrietis, kādam jābūt!» – ir gatavs konflikts starp tēvu un dēlu. Tāds dēls ir spiests kļūt par mātes sapņu īstenotāju. Viņš ir mātes varonis.
Bērni atkārto vecāku kļūdas – vai šis apgalvojums ir patiess un uz kādām parādībām to var attiecināt?
Bērns vienmēr neapzināti mēģina atrisināt vecāku konfliktus. Un, ja šo konfliktu atrisināšana prasa atkārtot vecāku kļūdas, bērns to arī dara. Kāpēc cilvēki simtreiz kāpj uz tā grābekļa? Lai saprastu, kā tas darbojas. Tiklīdz tiek ieraudzīts šis darbības mehānisms, kļūdu atkārtošana beidzas. Tikai to mehānismu ir grūti ieraudzīt. Bet pati kļūdu atkārtošana attiecas uz visām dzīves sfērām, kurās cilvēks izpaužas. Tās visas var sadalīt divās daļās: darbā un hobijā. Darbā ir viena motivācija – man kaut kas jānopelna. Tur sava individualitāte jāpakļauj prasībām, kādas ir darbā, un, ja individualitāte traucē nopelnīt, tā ir jānoslēpj, jo darbs pieprasa sevis noliegumu. Bet hobijus cilvēki izvēlas tādus, kuros viņi var dzīvot, respektīvi, sevi parādīt.
Bet tas jau nav ideāls dzīves modelis.
Man gan tas šķiet ideāls. Darbā ir jānopelna nauda, ko varētu iztērēt hobijos – dzīvē.
Bet saka taču, ka laimīgākie ir tie, kuriem darbs ir kā vaļasprieks.
Tie ir visnelaimīgākie cilvēki!
Bet tā vismaz bieži apgalvo radošo profesiju pārstāvji: mūziķi, aktieri, gleznotāji, literāti...
Nu, mākslinieki vispār ļoti bieži ir putrā, jo viņiem darbs un hobijs saiet kopā. Līdz ar to viņi nevar saprast, kad sevi jāierobežo un kad – jāizpauž.
Cik procentuāli jūsu pacientu vidū ir mākslinieku?
Man, protams, ir bijuši gan mākslinieki, gan biznesmeņi un intelektuāļi, bet psihoterapeitam pacienti nav ne simtos, ne tūkstošos. Taču es varu pateikt, ka māksliniekam ir grūtāk norobežot to savas dzīves sfēru, kur viņam ir jāsaņemas – savas problēmas noslēpt sevī, izturēt, pakļauties prasībām, kas nāk no sociuma – radīt pieprasītu produktu, no tās sfēras, kur viņš var būt pats.
Jums pašam darbs un hobijs ir nodalītas lietas? Un kādi ir jūsu vaļasprieki?
Protams, tās man ir nodalītas sfēras! Man patīk fotografēt, es diezgan nopietni spēlēju basketbolu – divreiz nedēļā trenējos, braucu uz veterānu mačiem Eiropas un pasaules čempionātos. Arī rakstīšana man ir hobijs. Bet ar pacientiem man ir jāstrādā viņu interesēs, es esmu viņiem, nevis otrādi, man nav tiesību prasīt, vai man patīk. Tas ir mans darbs! Turpretī fotografēt gan es varu to, ko gribu, un spēlēju, kad vēlos. Basketbola laukumā varu uzvesties, kā gribu, pasakot arī vienu otru stiprāku vārdu. Ļoti svarīga ir robeža starp to, kur es aizturu un kur – izpaužu sevi.
Cilvēks dzīvē atzīst aizsniedzamas un neaizsniedzamas vērtības – vai Latvijā par tādām pieņemtās atrodas līdzsvarā? Acīmredzami notiek vērtību devalvācija, jo, runājot par jebkāda veida pakalpojumu vai karjeru, pirmais un vienīgais jautājums skan – cik man par to maksās?
Mums ir svarīgi iegūt drošību, tāpēc nauda ir tik nozīmīga. Brīvi uzdrīkstas būt iztikušu, dzīvē kaut ko sasniegušu cilvēku bērni, kuri jau dabūjuši zināmu drošību. Bet šodien uz skatuves bieži vien darbojas pirmā paaudze, kurai pašai viss jāizkaro. Jaunībai vienmēr ir svarīgi iekarot dzīves telpu, un šī ir jauniešu sabiedrība. Bet tādas sabiedriskās grupas, kurās dominētu garīgas vērtības, nav tik daudzskaitlīgas. Par līdzsvaru mēs šeit nevaram runāt. Šeit sabiedrība ir maz diferencēta, tai viss vēl priekšā.
Vai jums šī apziņa palīdz dzīvot?
Es dzīvoju jau tagad. Esmu no šīs sabiedrības norobežots un nejūtos atkarīgs no tā, kādi putniņi ir citiem galvā. Mūsu politiskā sistēma ir pietiekami attīstīta, lai es varētu būt brīvs. Jūtos brīvs un atdalīts no tā, kas notiek avīzēs vai Finanšu ministrijā. Es no tā neciešu, mana dzīve ir cita, un tās kvalitāti veido citas lietas.
Vai tā vajadzētu visiem justies – pofig, kas šai valstī notiek, mani tas neskar?
Tas nav pofig, tā ir neatkarība. Senās Grieķijas demokrātijas subjekts bija juridiski neatkarīgs pilsonis, piemēram, kā Sokrāts, kurš bija arī psiholoģiski neatkarīgs un sprieda no tāda viedokļa: es neesmu kāda klana daļa, ar ko man būtu jārēķinās, man jārēķinās ar savu saprašanu par šo pasauli.
Ziedonis runāja par sevis kopšanu, sabiedrības kopšanu un ideālu kopšanu...
Matriarhāts rada autoritāras, centralizētas struktūras vertikāles, tādas daudzpakāpju atkarības sistēmas – kā Padomju savienība, komunistiskā partija vai katoļu baznīca. Bet, tamlīdzīgās struktūrās iesaistīts, tu nevari būt brīvs.
Tātad mēs neviens nevaram būt brīvi, ja dzīvojam matriarhālā sabiedrībā?
Es tajā nedzīvoju, tikai kontaktējos ar šo sabiedrību. Individuālismu pieprasa tikai patriarhāla sabiedrība, kas uzliek atbildību pašam par sevi, un tam nav nekāda sakara ar vienaldzību par to, kas notiek apkārt. Tur cilvēki veido interešu grupas nevis pēc klanu, bet «es tā domāju, jūtu un gribu realizēt mērķus» principa. Ir taču milzīga starpība, vai sabiedrisku organizāciju izveidojuši ārsti, kuri strādā vienā lielā slimnīcā, vai privātprakses īpašnieki. Kā diena pret nakti! Viena ir atkarīga, otra – neatkarīga struktūra, kurā balsošana notiek par vērtībām. Bet šodienas politikā mums nav nevienas neatkarīgas struktūras, būtībā nav nevienas pilsoniskas partijas vai tādas, kurā būtu individuālisti.
Turpinot sarunu par līdzsvaru – vai var teikt, ka Latvijā nav notikušas tā dēvētās debesu kāzas, vīrišķo un sievišķo dziņu un funkciju savienošanās, vairojot harmoniju?
Jūs tagad gribat no manis izspiest sociālu diagnostiku.
Lasot jūsu grāmatu Pie tēva, šāda diagnostika šķita iespējama.
Vispār man ir doma par triloģiju, otrā grāmata būs par Raini un Aspaziju kā protogonistiem, kuru dzīvē izpaudās tas, ko deleģēja latviešu tauta. Un trešā grāmata būs par to, ko jūs man jautājat, par latviešu mentalitāti, to, kā esam veidojušies, cik daudz mūsu attiecībās ir mātišķā un cik – tēvišķā. To var redzēt arī pēc tā, ko tauta izvēlas, piemēram, par prezidentu vai vadītāju.
Latvijā ļoti daudz sieviešu ieņem vadošus amatus, kaut vai mūsu preses biznesā, par ko tas liecina?
Parastā interpretācijā ¬tas liecina par sieviešu līdztiesību. Bet mūsu gadījumā tas vairāk liecina par mātes lomu, kas apvienojusies ar sievietes vīrišķo daļu.
Cik noprotu, līdz minētajām debesu kāzām vai iņ un jaņ līdzsvaram vēl daudz jāpiestrādā.
Mūsu tradīcijā tomēr ir pakļaut citām vērtībām šo vīrišķo un sievišķo principu. Attiecību komercializācija ir izplatīta vairāk nekā vīrišķā un sievišķā satikšanās. Es arī savā grāmatā rakstu par prostitūtas un sutenera lomām attiecībās. Neviens labāk par Blaumani nav parādījis to, kā komerciālais faktors konfliktē ar emocionālo izvēli un gūst pārsvaru. Un es domāju, ka šī tendence turpinās un pastāvēs vienmēr jebkurā sabiedrībā. Noteicošais vienmēr būs izdevīguma princips, gan veidojot attiecības, gan dibinot ģimeni. Respektīvi, cilvēks nedomā un nejautā sev, ko viņš mīl. Viņš sev jautā, kas viņam ir izdevīgi vai – bez kā viņš var aiziet bojā. Tas ir ļoti saprotams reflekss, jo izdzīvošana ir primāra. Ne velti Otrā pasaules kara laikā franču sievietes kļuva par nacistu mīļākajām, vienlaikus esot pretošanās kustībā.
Un skaistā mīla ir tikai filmās un grāmatās?
Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, ļoti bieži ir pretējais – atkarība no siltām čībām. Man ir tik spēcīga nepieciešamība pēc viņa, ka es sev un citiem ieskaidroju, ka tā ir mīlestība. Domāju, mīlestība ir tādi salāti, kurus katrs gatavo citādi. Tā ir enerģija, kas liek izdarīt neizdarāmo, ko tu vari paveikt varbūt reizi dzīvē.
Piemēram, ko?
Nopelnīt miljonu!
Cik aktuāli, vai ne?
Atmest dzeršanu.
Kad sabiedrībai grūti laiki, viņa sāk gaidīt tā dēvēto romantisko varoni, kurš būtu apveltīts ar pārcilvēciskām īpašībām – izdarīt to, ko ierindas cilvēks nespēj. Lai gan runā par dažādām krīzēm, latvieši šādu varoni negaida, gluži otrādi, gandrīz vai dievina viduvējību. Ko no tā varam secināt?
Kas ir viduvējība? Kad tu uzraksti dzejoli un gaidi – tevi tūlīt metīs gaisā, labi apmaksās vai iecels tronī, kad tu nospēlē lomu un gaidi meiteņu un ziedu ielenkumu?! Tā jau nav nekāda varonība. Varonība nozīmē, teiksim, divdesmit gadus sekot savai idejai, negaidot, ka kāds tevi sapratīs vai par tavu cīņu maksās. Tā ir tava pārliecība. Tirgus ekonomika nerada nevienu arhitektūras šedevru, tā rada komerciāli izdevīgu, ērtu vidi. Bet šedevri vai brīnumi rodas citā vietā, tur, kur sastopas gara, asiņu un naudas elite. Mēs nevaram prasīt, lai šis laiks būtu atbildīgs par to, lai rastos varoņi. Varoņi rodas pretēji, kā atbilde laikam. Šodien mēs jūtamies tik nedroši, ka neuzdrošināmies veikt lielus darbus, kas prasa, piemēram, divdesmit gadus. Kad viss tiek vērtēts pēc komercializētiem rādītājiem, arī tu pats kļūsti par viduvējību. Tāpēc ir tik svarīgi radīt vērtības par spīti, kas ir spējīgas pastāvēt pašas par sevi. Tikai tās ir kaut kādā veidā jāaizsargā. Un tas nav valsts uzdevums! Tā var uzskatīt vienīgi atkarīgs cilvēks. Piemēram, es nevarētu rakstīt, ja gaidītu, lai kāds to nofinansētu. Resursu atrašana ir manis paša atbildība.
Cilvēks ar maģistra grādu Latvijā tiek uzskatīts par vidusmēru pretstatā melnstrādniekiem ārzemēs, kas ir cietēji un varoņi. Vai laimes meklētāji ir pašsaprotama masveida parādība, no psihologa viedokļa raugoties?
Tie ir drosmīgi cilvēki, kuri nesēž uz vietas, bet meklē, kur var kaut ko nopelnīt. Tas ir tieši tas, ko vajag! Meklē, kur tev ir izdevīgi! Padomju laikā, būdams Straupē galvenais ārsts, es audzēju tulpes un dālijas, man bija pushektārs ar ziediem. Rudeņos caurām naktīm tos ieziemoju, pavasaros sūtīju tās kastītēs uz Krieviju, un atpakaļ nāca nauda.
Acīmredzot aploksnītes jums neviens nedeva...
Nedeva. Tā būtu otra alternatīva. Nav jau runas par izdzīvošanu, bet attīstīšanos. Un es biju atradis savu izeju. Ja tu esi atradis labāko risinājumu, aizbraucot uz Īriju vai Angliju, dari to! Ja tev nauda nav tik svarīga un tu gribi kļūt par pasaules līmeņa aktieri, uz priekšu!
Kas ir pats svarīgākais cilvēka dzīvē?
Attīstība. Un tajā nauda ir kā asinsrite. Pats neesmu talantīgs uz naudu un biznesā nevarētu strādāt. Zinu cilvēkus, kuri attīsta lūzerismu un saka – man nauda nav vajadzīga, esmu ārpus konkurences. Tā ir kaut kāda pretkapitālisma pseidoideoloģija, kas būtībā ir pret attīstību! Nauda tomēr ir zināms kritērijs, kas pasaka, vai tu vari kaut ko un gādā pats, vai tu tikai gaidi, kad tev dos.
Bet mūsu sabiedrības vairākums ir ļoti nabadzīgs – vai viņi visi ir neveiksminieki?
Nekad Latvijā nav bijis augstāks dzīves līmenis kā tagad. To nevajadzētu aizmirst.
Es atminos, kā padomju laikā dzīvoja pensijas vecuma ļaudis...
Es runāju par dzīves līmeni vispār, nevis sociālajām garantijām. Padomju savienībā pensionāri bija labāk nodrošināti.
Latvija ir samērā homofoba zeme, ar ko jūs to skaidrotu?
Ar bailēm. Cilvēki nav informēti par to, kas ir homoseksualitāte, kā tā izpaužas un kādas attiecības veido. Bet tā nav specifiska attieksme, jo tieši tāpat cilvēki attiecas arī pret, piemēram, internetu, no kura nekā nesaprot. Šī iemesla dēļ man nav sanācis noorganizēt savu grāmatu tirdzniecību tīmeklī. Cilvēki vienkārši ir pieraduši grāmatas iegādāties veikalos. Latvijas sabiedrība ir ļoti konservatīva attiecībā pret homoseksualitāti.
Vai pats esat bez kompleksiem?
Man piemīt mazvērtības sajūtas, nevis komplekss. Tas ir Adlera dalījums. Kompleksi cilvēku nobloķē, bet mazvērtības sajūtas stimulē tiekties uz priekšu.
Vai jums nav jocīgi dažreiz ieraudzīt savas psihologa teorijas paša tuviniekos, piemēram, cilvēkā, ko mīlam, parasti ieraugām kādu noslēpumu, kaut ko vairāk, nekā domājam, bet jūsu gadījumā varbūt ir gluži otrādi?
Tā nav. Būdams psihoterapeits, es kā analītiķis visumā skatos no malas, gandrīz vai no Dieva pozīcijas. Bet ģimenē tu pats esi uz laukuma – tēvs vai dēls. Tu nevari būt psihoterapeits saviem bērniem. To skatījumu jau nenosaka zināšanas, bet loma. Arī basketbolu ir spēlējuši treneri – tas ir ārprāts! Psihodrāmā eleganti var redzēt, kā, ieliekot cilvēku jaunā lomā, viņš mainās. Kad esmu pie stūres, es nesaprotu tos, kuriem ir jāvelkas pāri ielai, bet pats kājām šķērsoju gājēju pāreju ar izteiktu pašvērtības sajūtu, šo patīkamo procesu paildzinot.
Ko iedomājāties, pūšot deviņdesmit svecītes no Latvijas dzimšanas dienas tortes?
Attīstību, individualitāti, tēvu – to es novēlētu Latvijai. Mēs pašlaik neesam individuāla valsts ar savu seju, bet valsts, kas laimīgi iekārta Eiropas tīklos un nokļuvuši drošībā ar iespēju augt. Uz ripojoša akmens sūna neaug – tagad varam sākt skatīties, kas vispār notiek, kur mēs īsti esam. Tieši tāpēc es pievērsos grieķu mītam, rakstot par psiholoģiju daudziem, ne tikai mediķiem, saprotamā valodā. Uz Latvijas simtgadi man būs grāmata par latviešiem.
#1/3
#2/3
