«Zaļais es» glābj Bangladešu

Ražošana
2015. gada 2. aprīlis 09:18

Radoša pieeja globalizācijas nepilnībām zīmola Aus Design izveidotājai Rētei Ausai solās kļūt par nopietnu biznesu globālā mērogā.

Kāda ir Aus Design inovācijas būtība?

Industrija un pētniecība bieži vien dzīvo atsevišķas dzīves un savā starpā nesazinās. Mēs saprotam abas šīs puses. Pēdējos divarpus gados mūsu pētnieku grupa ir savienojusi dizainu, dabaszinātnes un ražošanu, lai ražošanā ieviestu vērtības atgūšanu (angl. – upcycling; ig. ‒ väärtustav taaskasutus). Mūsu gadījumā tas nozīmē modes un tekstila industrijas radītās ietekmes uz vidi mazināšanu ar dizaina palīdzību.

Ja ņemam pa daļām, tas nav nekas jauns – tas visu laiku jau ir tur bijis. Jaunums ir tajā, ka mēs esam likuši tam strādāt kopā un ieviesuši to industriālā ražošanā. Nekad tas nav noticis tik lielā mērogā.

Vai nav dīvaini, ka tieši igauņi pirmie pasaulē to dara?

Manuprāt, skaidrojums tam ir. Apģērba dizainā un produkta dzīves ciklā nav saistības starp dažādajiem tā posmiem. Lielas korporācijas dizainers birojā izdomā T-kreklu bez mazākās nojausmas, kur tas tiks ražots un no kurienes būs izejmateriāli. Iesaistīto ir daudz, bet nevienam nav holiska ieskata par visu procesu. Ja gribam pārmaiņas, tad ar to ir jāsāk.

Vai produkti sadārdzinās?

Nebūt ne! Ja jūs atgūstat tehnoloģisko atkritumu vērtību turpat uz vietas, nevis transportējat – un tas ir visas šīs lietas pamatā, tad cenas ziņā tas ir izdevīgi. Tekstila atlikumu atkārtota pārstrāde (angl. – recycling) prasa papildus investīcijas tehnoloģijās un krietnas pūles, savukārt vērtības atgūšana (upcycling) ir vienkārša, tāpēc gala produktu cena ir apmēram tāda pati kā bez tā visa, tikai, protams, bez tās cena par ietekmi uz vidi būs daudz augstāka.

Bet jūs savām apģērbu kolekcijām ņemat materiālus no pasaules otras puses – no Bangladešas.

Mēs neņemam materiālus, mēs tur arī ražojam, jo tas ir pašā pamatā – lai vērtības atgūšana būtu pašmāju jeb tai pašā vietā, kur tie atlikumi rodas. Kompānija, ar kuru šos divarpus gadus sadarbojamies – Beximco – ir lielākā kompānija Bangladešā, un tā ir vertikāli integrēta. T.i., tā iegūst pati savus izejmateriālus, tos apstrādā un visu dara paši līdz pat gala produktam, kas ir jau iepakots un marķēts konkrētajiem klientiem. Mēs veicām viņu izejvielu, ražošanas un atkritumu plūsmu analīzi – kādos procesos kādi atlikumi rodas. Nākamais solis bija atrast, kā tajā visā pielietot dizainu, lai šos atlikumus ienestu atpakaļ ražošanā.

Un tomēr – Balgladeša aizvien ir ārkārtīgi tālu. Kāpēc nepalikāt pie savām kaņepēm? Kāpēc tieši Bangladeša?

Kolēģi saka, ka manī bieži vien spēcīgi ierunājas «zaļā es», un tas ir viens skaidrojums. Kā dizainere es tiešām gribu risināt problēmas un lietot dizainu šim mērķim. Mācījos par modes dizaineri, un vienā brīdī, kad sapratu, kā modes industrija darbojas, vairs negribēju būt tās daļa. Mēģināju saprast, kur ir lielākā problēma un kā es kā dizainere varu piedalīties tās risināšanā un mēģināt mainīt visu šo neefektīvo ražošanu.

Galvenās problēmas modes industrijas ilgtspējas sakarā ir divu veidu – sociālās un vides. Sociālās problēmas ir ļoti sarežģītas, un ar dizainu tur būtu grūti ko mainīt, jo tie ir cita veida procesi. Savukārt, ja ņemam vides problēmas, tad pasaulē jau ir visas nepieciešamās zināšanas par metodēm, kas varētu daudz ko mainīt, tikai kaut kāda iemesla dēļ tas nenotiek.

Vispār jau šūšanas tehnoloģijā izklājuma dizains ir ļoti racionāls – tur daudz vairāk par nenozīmīgām skrandām un putekļiem pāri nepaliek. Kur jūs dabūjat tos itin lielos gabalus savu apģērbu līnijām?

Mēs tos nedabūjam no piegrieztnes izklājumiem, bet no audumu baķu galiem, kas lielajās tekstila ražotnēs var būt garumā no 50 centimetriem līdz desmit metriem. Pārsvarā tie ir atgriezumi 50 centimetru līdz trīs metru garumā, un masu ražošanā ar tiem neko nevar iesākt. Tie kopā ar rūpniecisko pārprodukciju tad arī ir mūsu izejmateriāli.

Pārprodukcija tekstilindustrijā ir milzīga – ap 5%. Kā masu produkcijā, tā ātrajā modē viņi automātiski ražo 3% līdz 5% vairāk, nekā ir pasūtījums, lai spētu kompensēt atteiktās pasūtījuma daļas. Ja klients kvalitātes dēļ atsakās no kādas pasūtījuma daļas, tā ir jāaizvieto, citādi izgāzīsies visa pasūtītā partija. Beximco ražo vairāk nekā 200 miljonus apģērba gabalus gadā. 5% no tam nepieciešamā tekstila ir pamatīgs atlikums.

Kā Aus Design to apgūst?

Lielākais pasūtījums mums bija pērn Igaunijas dziesmu un deju svētkiem – 23 tūkstoši T-kreklu, un mēs tos saražojām tieši no Beximco pārprodukcijas. Tā kā tā nav niekošanās; ar atgūto vērtību ir iespējami arī industriāli ražošanas apjomi.

Visu interviju «Zaļais es» glābj Bangladešu lasiet 2. marta laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra