It kā elementāri, vai ne? Bet kādēļ tā ir tik netverama patiesība nodokļu politikas veidotājiem, kad runa ir par degvielas akcīzes nodokļa izlietojumu?

Šonedēļ ASV prezidents darīs zināmus budžeta galējos precizējumus, ieskaitot jaunu nodokļu politikas iniciatīvu par 10 USD nodevu katram valstī iegūtajam naftas barelam (ap 159 litriem). Ir pamatotas šaubas, vai tāds priekšlikums izies cauri republikāņu kontrolētajam Kongresam, un prezidenta partijas biedrene un šāgada prezidenta vēlēšanu kandidāte Hilarija Klintone arī par to varētu vien acis pabolīt («Vai tiešām, Barak? Tiešām šis ir laiks, kad kaut ko tādu pasākt?»), bet runa nav par to – runa ir par mērķtiecību, ar kādu šāda ideja tiek proponēta.

Baltā nama iecere ir šādi iegūt 300 mljrd. USD nacionālās transporta jomas investīcijām. Ievērojiet labi – INVESTĪCIJĀM! Tā pie viņiem tur diskutē par nodokļu politiku un pilnīgi pareizi dara. Nodokļi nav nekas cits kā nacionālo resursu sadales sastāvdaļa – tā, kas papildina jau tirgus veikto sadali, un to mērķis ekonomikā ir tāds pats – efektivitāte. Efektivitāte visplašākajā nozīmē, ne jau tikai peļņa, un kritēriji nodokļu efektivitātei, teiksim, veselības aprūpē un kultūrā atšķiras, tomēr princips paliek spēkā – nodokļu izlietojums ir ieguldījums.

Pēc sešiem gadiem arī Latvijas valsts amatpersonas beidzot gatavas iejaukties absurda juridiskā kāzusa risināšanā, kas rada draudus Latvijas aviācijas sektora pastāvēšanai.

Acīmredzot bija jāsagaida Eiropas Savienības tiesas lēmums, kas dod zaļo gaismu visai absurdam Lietuvas tiesas pieņemtam lēmumam, lai arī Latvijas atbildīgie politiķi beidzot sāktu kustēties. Runa ir par bankrotējušas Lietuvas aviokompānijas flyLAL prasību, kuras nodrošināšanai paredzēta Starptautiskās lidostas Rīga un nacionālās aviokompānijas airBaltic mantas aprakstīšana 60 miljonu eiro vērtībā. Tikai tagad premjere Laimdota Straujuma LNT raidījumā saka, ka vērsīsies pēc palīdzības Eiropas Komisijā, Latvijas Ārlietu ministrija ir nosūtījusi notu Lietuvai, bet satiksmes ministrs Anrijs Matīss ir gatavs pret Lietuvu izmantot visus juridiskos rīkus, lai flyLAL prasību pret abiem Latvijas flagmaņiem – lidostu Rīga un airBaltic – atceltu. Lieliska mobilizācija augstākajā valsts līmenī, tomēr jājautā – kāpēc tas notiek tikai tagad?!

Tāpat kā klātienes saziņā ir situācijas, kurās nepieciešams uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, arī attālināti darījumu un saziņas drošības nosacījumi pieaug, tāpēc arvien biežāk iedzīvotāji tiek aicināti izmantot digitālo pasi – eID karti vai lietotni eParaksts mobile. Tieši šie rīki šobrīd ir vienīgie kvalificētie identitātes apliecināšanas rīki.

Par to izmantošanu un integrēšanu biznesa portālos Dienas Bizness izjautāja VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centra Biznesa attīstības daļas vadītāju Kārli Siliņu.

Digitālās identifikācijas jomā 2023.gads nesis un turpinās nest jaunumus. Atsevišķām iedzīvotāju grupām tas šķiet izaicinoši.

2023. gads patiesi ir ieviesis būtiskas korekcijas digitālās identifikācijas jomā. No 1.februāra ne tikai valsts pārvaldei, bet arī komersantiem, kuri sniedz e-pakalpojumus un identificē klientus, ir jānodrošina identifikācija arī ar nacionālās identifikācijas rīkiem – eID karti un eParaksts mobile. Tas, ko valsts ir izdevusi – eID karte un rīku eParaksts mobile -, nav ignorējams, un šīm lietām ir jābūt iekļautām pakalpojumu grozā līdzās citām iespējām.

OECD lēš, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad pieaugs par 5,2%, bet par 4,2% nākamgad. Kā būtisku straujās ekonomiskās augsmes prognozes iemeslu OECD min spēcīgu iekšējo patēriņu. Tas saistīts, protams, ar lielāku ekonomisko aktivitāti un pieaugošo spiedienu uz algām. Un lielākas algas likumsakarīgi veicinās lielāku patēriņu.

Patēriņš, protams, ne velti ir tik būtiska IKP sastāvdaļa, jo runa ir ne tikai par naudas tērēšanu un augošu vajadzību apmierināšanu, bet arī ražošanas un pakalpojumu apjoma pieaugumu, kas saistīts ar šo augošo pieprasījumu. Ekonomisko attīstību nosaka daudzi faktori, un daži no tiem ir izteikti psiholoģiski, piemēram, nākotnes attīstības gaidas. Ja ziņās aizvien vairāk runā par to, ka Latvijas ekonomika nākotnē attīstīsies strauji, nevilšus daudziem var rasties papildus drošības apziņa un vēlme dzīvot labāk – tērēt vairāk. Šādu faktu apstiprina arī virkne komercbanku veikto iedzīvotāju aptauju par nākotnes gaidām. Tostarp SEB pētījumā atklājas kāda satraucoša aina – vairāk nekā 66% iedzīvotāju pamatienākumu zaudēšanas gadījumā draud palikšana bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Lielai daļai (39%) nav nekādu uzkrājumu, ko izmantot, zaudējot darbu, bet 17% aptaujāto līdzekļu pietiks ne vairāk kā mēnesim. Jāteic, ka ir arī iedzīvotāji, kuriem iespējas un finanšu pratība ļauj veidot zināmus uzkrājumus – 18% aptaujāto pietiek līdzekļu trīs mēnešiem, 12% – 6 mēnešiem, bet 9% – vairāk nekā sešiem mēnešiem.

Ik mēnesi Latvijas interneta resursiem notiek visdažādākā veida kiberuzbrukumi – sākot no pikšķerēšanas kampaņām, kad iedzīvotājiem un dažādu organizāciju darbiniekiem izkrāpj piekļuves datus, beidzot ar apjomīgiem pakalpojuma piekļuves atteices uzbrukumiem. Šādos apstākļos visiem ir būtiska informācijas sistēmu uzturēšana drošā vidē, kā arī to kiberaizsardzība.

Gandrīz piecus gadus valsts iestāžu informācijas sistēmas, bet kopš šī gada arī pašvaldību un kapitālsabiedrību informācijas sistēmas var izmantot VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) nodrošinātos Valsts elektronisko sakaru pakalpojumu centra (VESPC) pakalpojumus. Šie pakalpojumi valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī valsts kapitālsabiedrībām pieejami bez Publiskā iepirkumu likuma piemērošanas – proti, pietiekami ātri un ar krietni mazāku birokrātisko slogu, nekā tas būtu, organizējot publisku iepirkumu. Par VECPC pakalpojumiem Dienas Bizness izjautāja LVRTC Biznesa attīstības daļas vadītāju Kārli Siliņu.

Kam primāri Valsts elektronisko sakaru pakalpojumu centrs sniedz pakalpojumus?

«Ar mani tas notika nākošajā dienā pēc kratīšanām, kas tika veiktas uzņēmuma vadības darba un dzīves vietās. Tajā skaitā pie manis. Manā mājā un pēc tam arī vasarnīcā ārpus pilsētas. Arī darba kabinetā,» tā intervijā laikrakstam Diena sacījis Liepājas metalurga akcionārs Sergejs Zaharjins. Intervija notikusi Liepājas reģionālajā slimnīcā.

«Nākošajā dienā man kļuva slikti un es nonācu slimnīcā,» viņš sacījis.

Jautāts, kāda ir viņam uzstādītā diagnoze, S. Zaharjins atbildējis: «Profesionālā valodā un precīzi jums to labāk pateiks mans ārstējošais ārsts, bet tas ir saistīts ar sirdi.»

«Pats galvenais, kas ir netaisnīgi attiecībā pret Liepājas metalurgu, ir tas, ka šodien ne ar vienu vārdu netiek pieminēta tā krīze, burtiski nozares sabrukums, kas ir noticis visā Eiropas metalurģijas sektorā. It kā tā nebūtu. It kā būtu kaut kādas vietējas Liepājas metalurga problēmas, it kā nozares krīzes visā pasaulē nebūtu, it kā tas nebūtu ar to saistīts. Vai tiešām kaut vienā valstī, kur pastāv metalurģijas nozare, to valdības tāpat attiecas pret šo valstu metalurģijas uzņēmumiem kā Latvijas valstī? Vai tiešām tādus valsts ierēdņu komentārus par savām metalurģijas rūpnīcām dzird citās valstīs? Vai tiešām ekonomikas un finanšu ministrs Vācijā tā runā ar uzņēmuma Thyssenkrupp vadību, kurš pagājušajā gadā cieta 4,7 miljardus dolāru lielus zaudējumus, vai tā kāds runā ar ArcelorMittal vadību, kas cieta 3,7 miljardus lielus zaudējumus, vai tā kāds runā ar Mitchell vadību? Tāpēc šāda attieksme pret Liepājas metalurgu ir vienkārši netaisnīga,» paudis uzņēmuma akcionārs.

Par jaunā izdevuma Miljonārs tapšanu un informācijas atklātības nozīmīgumu Guntars Gūte sarunājas ar izdevuma līdzautoru, publicistu Lato Lapsu.

Jau pavisam drīz pie lasītājiem nonāks jaunais izdevums Miljonārs – žurnāls, kurā kopā ar līdzautori Kristīni Bormani esat apkopojuši informāciju par – kā paši sakāt – Latvijas bagātāko cilvēku, pelnītāju un zaudētāju, dividenžu saņēmēju un patieso labuma guvēju TOP 500. Kurš izdevums pēc kārtas tas jau ir?

Šis ir jau 26. gads, kad tiek publicēts šis saraksts.

Sanāk, ka visi šie izdevumi kopā ir sava veida atjaunotās Latvijas miljonāru vēstures apskats.

Es patiesībā bez liekas kautrības gribētu teikt, ka miljonāru saraksts komplektā ar pārējiem datu apkopojumiem – 100 lielākajiem pelnītājiem, 100 lielākajiem zaudētājiem, 100 lielākajiem dividenžu izņēmējiem un pēdējos gados arī patiesā labuma guvēju sarakstu ir ilgākais un nopietnākais Latvijas ekonomikas veiksmes barometrs, kāds vispār ir bijis.

IKT pakalpojumu sniedzējs Bite Latvija pēc pusgadu ilgas cīņas saņēmis pozitīvu SPRK lēmumu, kas atļauj uzņēmumam ar grupā ietilpstošo uzņēmumu, elektronisko pakalpojumu sniedzēju Unistars kopīgi izmantot 5G attīstīšanai nepieciešamās frekvences, līdz ar to šobrīd visiem mobilo sakaru operatoriem ir iespējas attīstīt 5G tīklu.

Par Bite Latvija plāniem un tirgus redzējumu Dienas Biznesa jautājumi uzņēmuma izpilddirektoram Arūnam Mickevičam (Arunas Mickevicius).

Nupat SPRK atļāva Bite Latvija izmantot meitas uzņēmuma rīcībā esošo 5G frekvenci, un var teikt, ka tirgus ir vaļā. Esat gatavi? Kas notiek tālāk?

Jā, jautājums par 5G frekvences kopīgu izmantošanu ir noslēgts. Kopumā 5G tīkla attīstība ir mūsu stratēģiskā prioritāte. Līdz ar pozitīvu SPRK lēmumu aktīvi strādāsim pie tā, lai attīstītu mūsu 5G kopā ar partneri Ericsson, piedāvātu augstas kvalitātes 5G pakalpojumus kā mājsaimniecību, tā juridisku personu vajadzībām. Gaidot atļauju par 5G frekvenču kopīgu izmantošanu, mēs jau paralēli veicām priekšdarbus, sagatavojot tīklu 5G, aprīkojot bāzes stacijas ar nepieciešamajām iekārtām, kā arī strādājot pie pakalpojumu attīstīšanas. Līdz ar to 5G pakalpojumus mēs varējām nodrošināt pat ātrāk, ja vien nebūtu bijis tik ilgs apstiprināšanas process. Šobrīd varam teikt, ka esam gatavi startēt 5G tīklā ar jauniem piedāvājumiem, turklāt šobrīd mēs to ne tikai varam, bet arī drīkstam darīt. Par 5G komerciālajiem pakalpojumiem paziņosim šomēnes. Tuvāko piecu gadu laikā tīkla attīstībai budžetā esam paredzējuši aptuveni 70 miljonu eiro investīcijas. Jāpiebilst, ka šie 70 miljoni eiro ir iezīmēti atbilstoši šā brīža aprēķiniem par situāciju tirgū un šā brīža izmaksām, bet potenciāli runa varētu būt arī par lielāku summu. Līdz ar šiem ieguldījumiem esam iecerējuši nodrošināt modernāko nākamās paaudzes tīklu Latvijā. Plānojam, ka līdz 2023. gada beigām Bites tīklā būs 350 5G bāzes stacijas, mūsu 5G tīkls aptvers 30% Latvijas teritorijas un teju 50% Latvijas iedzīvotāju. Tuvākajā laikā plānojam atklāt 200 5G bāzes stacijas tādās Latvijas pilsētās kā Rīga un tās apkārtne, Jūrmala, Liepāja, Daugavpils, Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Ventspils, Jēkabpils, Ogre, Sigulda, Kuldīga, Cēsis, Aizpute un citviet.

Bizness kļūst arvien globālāks un sarežģītāks. Privātais bizness ar šo situāciju sen jau ir ticis galā, tagad jāseko arī valstiskām un ļoti dārgi izmaksājošām lietām.

To intervijā DB saka Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš atzīst, ka Dienas Bizness ir viņa lasāmās preses sarakstā, jo «saprātīgi runā par saimnieciskām lietām». Ap pragmatiski saimnieciskiem jautājumiem arī vijas šī intervija.

Cik lielā mērā esat apmierināts ar valdības veidošanas procesu?

Par apmierinātību vai neapmierinātību varēs spriest pēc gala rezultāta. Šis process tuvo vēlēšanu dēļ ir ļoti sarežģīts. Tāpēc šīs valdības veidošana reizē ir ar priekšvēlēšanu ietekmi, kur katrs grib pielikt savu roku. Tomēr cilvēki, kas ir iesaistīti šajā procesā, ir pieredzējuši, tāpēc ceru, ka labākais kompromiss tiks atrasts.

Kamēr līgojām, Vācijā arestēja maksājumu kompānijas "Wirecard" vadītāju Markusu Braunu par teju 2 miljardu eiro pazušanu. Nauda nekad nav pārskaitīta uz Filipīnām, bet kaut kur tā, iespējams, ir pārskaitīta.

Tas, ko šobrīd Vācijas iestādes nepasaka, ir, ka, iespējams, notikusi Eiropā vērienīgākā krāpšana vai naudas atmazgāšanas operācija nebanku sektorā. Ja tiešām "Wirecard" veikusi fiktīvus darījumus tikai tādēļ, lai izskatītos labāk klientu acīs, tad to vēlāk stāstīs kā anekdoti finanšu pasaulē.

Preses apskats: Skandāls finanšu nozarē; Vācijā Wirecard pazuduši miljardi 

Vai “Wirecard” lieta kļūs par "Ernst & Young" lietu – šādu jautājumu uzdod Vācijas...

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka fikciju 2 miljardu eiro apjomā ir iespējams veikt un maksājumu kompānijas ir nākamais posms naudas atmazgāšanas ķēdē. Kāpēc? Lai arī maksājumu kompāniju uzraudzība līdzinās banku uzraudzībai un tām jāizpilda visas tās pašas AML prasības kā bankām, to darbība pēc būtības ir daudz mazāk caurspīdīga, jo kompānijas strādā ar simtiem banku kontu visā pasaulē pat vienam klientam. Viena maksājumu kompānija var pārskaitīt naudu citai, tā var veikt iekšējus pārskaitījumus klientam, veikt fiktīvus darījumus finanšu gada garumā - līdz auditam, kas, protams, parādīs iztrūkumu, bet realitātē atmazgātie miljardi jau būs sasnieguši mērķi un likumsargiem vien paliks iespēja tiesāties ar amatpersonu.

Latvieši nerīkojas kā vācieši

Līdzībai - jūnija sākumā Latvijas tiesībsargi veica atkārtotas kratīšanas "ABLV bankā". Vairāk nekā divus gadus pēc bankas slēgšanas un ASV institūcijas FinCEN paziņojuma par "ABLV Bank" darbību! Kādēļ to nedarīja pirms diviem gadiem? Kas ir mainījies? Kāpēc mūsu likumsargi nerīkojas kā vācieši un uzreiz neizsludina vainīgo personu aresta orderus? Visa sāls šajā lietā ir motivācijā. Vācieši patiešām cīnās ar nelikumībām un pie pirmajām aizdomām rīkojas, savukārt mūsu tiesību sistēma rīkojas ar citu motīvu - aizpildīt budžeta robus, bet darbību likumību noskaidrot pēc tam. Tas, protams, ir cēli, laupīt tautas vārdā kā Robins Huds to kādreiz esot darījis, bet cik ļoti tas uzlabo mūsu valsts tēlu finanšu pasaulē - paliek jautājums.

Valsts policijas Galvenā kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas priekšniece arī pirms vairākiem gadiem bija Inese Gise - tad, kad "ABLV Bank" lietu iesāka! Tieši viņa komentēja Kriminālprocesa likumā nepieciešamās izmaiņas no policijas viedokļa Saeimas Krimināltiesību apakškomisijā un liela daļa viņas, kā arī prokuratūras un Tieslietu ministrijas ieteikumu tika apstiprināti.

Procesuālās un materiālās tiesības

Runa ir par Kriminālprocesa likuma 124., 125., 126. pantiem, kuri pērnā gada 24. decembrī spēkā stājās pavisam jaunā redakcijā, runājot tieši par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Ir vēl rinda izmainītu pantu tieši Krimināprocesa likumā, kas attiecināmi uz naudas atmazgāšanu, tomēr spilgtākie ir pieminētie.

Te ir pavisam viltīgi sapītas procesuālās un materiālās tiesības, kā arī tas, ko pierāda valsts un kas jādara apsūdzētajai personai, vai tikai vēl aizdomās turētai personai, atsevišķos gadījumos nonākot pie kāzusa, ka nauda var tikt iesaldēta uz praktiski neierobežotu laiku, tikai spēlējoties ar vārdu "aizdomas". Dažādi advokāti, jautāti par šiem pantiem, tā arī komentē, ka līdz brīdim, kad būs konkrēta prakse ar redzamu gala iznākumu - nav pamatojuma sūdzēties Satversmes tiesā.

Pie būtības - 124.pants runā par pierādīšanas priekšmetu un 6. daļā tas skaidri pasaka, ka domāt par mantas noziedzīgo izcelsmi var, ja "ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme". Proti, aizdomas ir visa sākums. Tā paša panta 7. daļā arī pateikts, ka, "lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt konkrēti, no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti." Patiesībā šis pants nerunā par personas vainu. Runa ir par līdzekļiem, trivializējot par "naudas vainu" - faktiski neierobežotā laika periodā. 125. pants runā par fakta legālo prezumpciju, vai to, ko policists vai prokurors pieņem par noziedzīgu nodarījumu un kā to dara. Te parādījās panta 7. daļas 3. punkts: "Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme." Šis ir tas brīdis, kad naudu var iesaldēt bez bēdām, cerot uz pozitīvu tiesas lēmumu un daudz nebaidoties par sekām valstij. Cik plašam ir jābūt pierādījumu kopumam - tas jau ir policijas un prokuratūras izvērtēšanas darbs un sākotnēji pietiek ar to, ka pārskaitījums izskatās aizdomīgi.

Visbeidzot, 126. pants, kas runā par pierādīšanas subjektu un pierādīšanas pienākumiem, satur dažus interesantus papildinājumus, atbrīvojot valsti no pārliekām finanšu saistībām, ja procesa virzītāji ir nošāvuši greizi. Proti, 3. daļā ierakstīts, ka, ja kāds no prezumētajiem faktiem ir nepatiess, tad apsūdzētais vai kāds cits pierāda tā aplamību. Atgādināšu, ka citādi mūsu valstī visu pierāda valsts. 3¹ un 4. daļā vēl ir papildinājums tieši par noziedzīgi iegūtu mantu. Personai ir jāpierāda, ka tā nav nelikumīgi iegūta, turklāt, ja persona nespēj to laikā izdarīt, tad atlīdzību par kaitējumu saņemt nevar. Īsāk sakot, ja valsts naudu arestē, tad var turēt aizdomas cik vēlas, bet, ja termiņš pirmajām aizdomām beidzas, var radīt jaunas aizdomas. Nesen žurnālā "Dienas Bizness" publicējām konkrētu piemēru, kā šāda naudas iesaldēšana 900 tūkstošiem eiro turpinās jau kopš "ABLV" slēgšanas, bet apsūdzības nevienam cilvēkam nav izvirzītas. Īsāk, praksē jau ir šīs triviālās situācijas precedents, ka vainīga praktiski ir nauda, bet cilvēki turpina dzīvot savu dzīvi bez tās. Savukārt, ja pilsonis nepaspēj pierādīt, ka viņa nauda ir likumīgi iegūta, tad, piemēram, pēc 10 gadiem saņems savu miljonu bez kādiem procentiem.

Laika limits neattiecas

Šajā līdzībā ar Vācijas likumsargu rīcību "Wirecard" gadījumā un Latvijas likumsargu darbību 2,5 gadu garumā pie ABLV lenkšanas ir viena galvenā atšķirība - vācieši rūpējas par pārskaitījumu sistēmas stabilu darbību nākotnē, bet latvieši lūkojas pagātnē, kur aizķēries kāds miljons vai desmit, ko varētu vēl arestēt, iesaldēt, ieskaitīt budžetā un, kur varētu piemērot nupat pieņemtus likumus par darbībām pirms diviem, pieciem vai pat desmit gadiem.

Uzsvēršu, es šeit neesmu pārteicies. Lasiet likumu - ja nauda ir nelikumīgi iegūta, tad uz šo faktu laika limits neattiecas. Cilvēks paliks nevainīgs, jo iepriekš šāda likuma nebija, sekojoši - arī nav soda. Cilvēktiesības paliek ievērotas, personu nesoda ar atpakaļejošu datumu, bet naudu gan!

Ņemšanās ap konfederātu «Aļošu» lieliskās Virdžīnijas pavalsts godājamajā Šarlotsvilas pilsētā ASV ir ar vēsturiskām atsaucēm, kompleksiem un emocijām tik pārbagāts pasākums, ka turienieši varētu pārfrazēt krietnos Lennenbergas ļaudis un teikt mūsējiem: sūtiet mums savu 16. martu, un mēs jums sūtīsim savu ģenerāli Robertu Lī. Tāpēc man šai komentārā nav pretenziju uz vēsturisko patiesību vai izšķiršanu, kuram tur ir vai nav taisnība. Izcelšu tikai vienu aspektu – lielu ASV kompāniju šefu atklanīšanos no sadarbības ar ASV prezidentu jeb aiziešanu no Ražotāju padomes (American Manufacturing Council) un Stratēģijas un rīcībpolitikas foruma (Strategic and Policy Forum).

Lai cik kārtās arī negruzdētu Šarlotsvilas nemieru tīrelis, šiem kompāniju vadītājiem plašā spektrā no sporta inventāra līdz IT un farmācijai ir nepatika pret Donalda Trampa pielaidīgumu attiecībā uz rasismu. Rasisms nepārprotami ir Šarlotsvilas nemieru un arī politiskā skandāla motīvu augšgalā, un tas savukārt sakņojas citā D. Trampa un acīmredzot arī viņa elektorāta ievērojamas daļas iezīmē – nepatikā pret citādo, pret svešo vispār. Tā tad pamatā arī ir lielo kompāniju šefu sāpe un nepatika pret D. Trampu, kas bija vērojama jau pirms Šarlotsvilas – rokas nost no citādības! Citādais ir mūsu biznesa sviests un maize. Un runa nav par bezjūtīgo kapitālu, kas izžmiedz sulu no etnisko minoritāšu taksistiem un aizvilina svešatnē pusplikus, bet talantīgus, programmētājus, tāpēc, piemēram, Uber un Intel nepatīk vēršanās pret imigrantiem.

Spāņu kultūras centrā Séneca Latvijas iedzīvotāji ne vien apgūst spāņu valodu un kultūru, bet arī trenējas nomest kautrības bruņas.

«Esam auguši, esam paplašinājuši savu kulturālo aktivitāšu piedāvājumu. Tagad pasniedzam arī gastronomijas meistarklases, ir kino pulciņš un šogad sākām sadarboties ar partneriem Valensijā – piedāvājam apgūt spāņu valodu tur. Pieprasījums bija liels, mūsu studenti vasarā grib braukt atvaļinājumā un turpināt mācīties vai arī apgūt intensīvo valodas apmācības kursu Spānijā. Vajadzēja atrast uzticamu uzņēmumu. Ir labas un ir sliktas skolas, mēs nevaram riskēt ar savu vārdu, sūtot cilvēkus uz skolu ar nekvalitatīvu piedāvājumu. Ja iesakām vietu, kur mūsu studentiem nepatiks, riskējam ar reputāciju. Atrast partneri nebija viegli,» stāsta Fransisko Havjers Fernandess Kruzs (Francisco Javier Fernández Cruz), spāņu kultūras centra Séneca īpašnieks.

Igauņi ar to nodarbojas jau sen, lietuvieši pie tā ķērās nesen, bet latvieši par to tikai runā, runā un runā. Kas tas ir?

Garā runāšana notiek par obligātās depozīta sistēmas ieviešanu dzērienu iepakojumam. Ar līdzšinējo pieeju šim jautājumam tas atkal draud iesprūst kaut kur ejās starp Saeimas sēdekļu rindām, ņemot vērā, ka likumprojekts iepriekš sāpīgi kritis pa Saeimas kāpnēm. Sabiedrības un biznesa interešu mērcē, kur pa vidu peld dažādu pušu lobija pipari, iecere politiķiem tā arī nav pa īstam iegaršojusies. Ik pārgadus apsūkāta, tā atkal un atkal tiek izspļauta nenorīta. Kamēr notikusi šī muļļāšanās, atkritumu kompānijas ieguldījušas lielas investīcijas šķirošanas infrastruktūras un pārstrādes attīstībā. Nu mums ir, kā runā, Baltijā lielākā un modernākā atkritumu šķirošanas rūpnīca. Tas arī izskaidro atkritumu pārstrādes biznesa iebildumus pret risinājumiem, kas, atņemot PET pudeles, draud samazināt vērtīgā iepakojuma daudzumu dalītās vākšanas konteineros, to apkalpošanu padarot nerentablāku.

Neraugoties uz visai saspringto situāciju pasaules ekonomikā, vairākām Latvijas rūpniecības nozarēm ir izdevies strauji kāpināt produkcijas izlaides apjomus

Mēdz teikt, ka viena bezdelīga pavasari nenes, tāpat kā viena mēneša dati ekonomikā vēl neliecina par tendences veidošanos. Tomēr, ja viena mēneša dati par lielu tautsaimniecības nozari neliecina tikai par gadījuma rakstura panākumiem, rodas cerības uz pozitīvas tendences veidošanos nākotnes kontekstā. Šajā gadījumā runa ir par Latvijas apstrādes rūpniecību, kurai maijā izdevies tikt pie pārsteidzoši liela ražošanas apjomu pieauguma, ja raugāmies ekonomiskās situācijas kontekstā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, gada piektajā mēnesī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn apstrādes rūpniecības sektors ticis pie 5,3% vērta produkcijas izlaides apjomu pieauguma, savukārt gada piecos mēnešos salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo laika periodu apjomi ir auguši par 2,2%. Salīdzinājumam – aprīlī ražošanas apjomi gada izteiksmē bija par 0,3% mazāki, bet četros mēnešos par 1,3% augstāki nekā attiecīgajā laika periodā pērn. Savukārt martā šie skaitļi sasniedza attiecīgi 3,7% un 1,2%.

Latvijā ir diezgan neskaidrs, kas vispār ir vidusšķira valstī un cik tā mums ir reāla, atzīst Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes speciālisti. Pētījumi veikti par sociālās nevienlīdzības jautājumiem, bet pārsvarā par sabiedrības mazturīgāko daļu, tostarp konsultējot Latvijas tiesībsargu. Pētīt vidusslāņa, kas ir sabiedrības balsts, izmaiņas traucē finansējuma trūkums.

Šādi ir galvenie secinājumi pēc Dienas Biznesa sarunas ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētajām profesorēm Līgu Rasnaču un Baibu Belu.

Kas ir vidusslānis? Ir izmaiņas?

“Ir diezgan neskaidrs, ko mēs vispār ar šo jēdzienu – vidusšķira vai vidusslānis - saprotam. 2018. gadā tika veikts SKDS pētījums, kur tika veikta salīdzināšana arī ar pētījuma datiem pirms 10 gadiem. Viens no secinājumiem bija, ka ir labi – vidusšķira mums ir pieaugusi! Tomēr, analizējot atsevišķus faktorus, izrādījās, ka nekas būtiski 10 gadu laikā nav mainījies,” tā L. Rasnača. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir pašu cilvēku izjūtām un pašuztverei sabiedrībā. “Ir skaidrs, ka vairāk nekā puse no sabiedrības locekļiem vēlas sevi definēt kā vidusšķiru. Tad ir jautājums, kā izmērīt šo piederību vidusslānim, un pirmais no visiem ir ienākumi, jo tas ir skaidrs un saprotams lielums. Līdztekus jāteic - tas nebūt nav vienīgais kritērijs,” pauž L. Rasnača, to pamatojot gan ar sociālās drošības, gan drošības valstī vispār aspektiem. Pirmkārt, vai, zaudējot darbu Latvijā, cilvēks paliek piederīgs vidusšķirai vai tomēr nē? Kādas ir garantijas cilvēka mantiskajam stāvoklim krīzes brīžos? No otras puses ir jautājums - kādas ir prasības, lai piederētu vidusšķirai?

Ledus sakustējies! Citiem vārdiem sakot, beidzot sāk realizēties kāds no daudzajiem izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa paziņojumiem, solot teju vai revolūciju izglītošanas sistēmā.

Runa ir par valdības atbalstu jauniem augstskolu akreditācijas nosacījumiem, kas dos iespēju perspektīvā ar lielāku atbildību izlemt, kurām studijām ļaut pastāvēt, bet kuru apgūšana nekādā gadījumā nav saucama par augstākās izglītības iegūšanu. Jāatzīst, ka līdz šim dažādu programmu akreditācija ir notikusi pārāk vienkāršoti, un nereti ir bijuši tādi precedenti, ka par augstākās izglītības kvalitāti kopumā Latvijā var rasties nopietnas bažas.

Piemēram, vienā no augstskolām, kur studentiem tiek piedāvāta iespēja iegūt jurista diplomu, mācību priekšmetos ieskaiti par 40% veido lekciju apmeklējums attiecīgajā jomā. Vismaz dīvaini ir ne tikai tas, ka pietiek ar tik zema līmeņa procentu, bet arī fakts, ka studenta praktiskajām zināšanām attiecīgajā jomā ir salīdzinoši maza nozīme. Ne mazāk kurioza ir situācija, kad vienas augstskolas pasniedzējs iesaka studentam pāriet uz identiska nosaukuma studiju programmu citā augstākajā mācību iestādē, jo tur viņam dabūt ieskaiti būšot ievērojami vieglāk. Turklāt paradoksālākais ir tas, ka abos minētajos piemēros runa ir par valsts budžeta finansētām augstskolām un studiju programmām. Tādējādi jāpiekrīt Ķīlim, ka šī augstskolu akreditācijas sistēma ir jāmaina, turklāt uzticot to veikt neitrāliem, neatkarīgiem ekspertiem, atzīstot Latvijā vienmēr pastāvējušo problēmu - mums ir ļoti izteikta draugu būšana starp dažādās organizācijās strādājošajiem.

Gadījumā, ja Jāņa Bordāna valdība tiks izveidota, visticamāk, sabiedrība nekad neuzzinās «Meroni stipendiātu» sarakstu.

Gadījumā, ja Bordāna valdību izgāzīs, visticamāk, tuvākajā laikā mēs uzzināsim par Meroni sponsorēto cilvēku sarakstu, līdzīgi kā savulaik runāja par «Lemberga stipendiātiem». Ir absolūti naivi iedomāties, ka opozīcijas politiķis Artuss Kaimiņš ir vienīgais, kuru finansēt ir interesējis Rūdolfam Meroni – jaunajam oligarham.

Patiesībā ne tik jaunajam. Ir jau pagājis zināms laiks, kopš Meroni sagrāba Ventspils uzņēmumus. «Aizmirstiet par Lembergu, «ventspilniekiem»! Visa bijusī Lemberga un «ventspilnieku» saimniecība nu ir vienās – Rūdolfa Meroni rokās,» šovasar izsaucās politikas eksperts Jurģis Liepnieks. To jau atzīst pat LTV ziņas: «Advokāts no Šveices Rūdolfs Meroni, kuram prokuratūra uzticējusi glabāt, iespējams, Aivara Lemberga ģimenei piederošo mantu, varētu būt kļuvis par vienīgo noteicēju lielākajās Ventspils tranzīta kompānijās. Viņa pārvaldītas ārzemju firmas, iespējams, izpirkušas citus akcionārus, izbeidzot gadiem ilgušos strīdus, liecina mūsu izpētītais. Pēdējā laikā Meroni vārds arvien biežāk tiek locīts arī Latvijas politikā. Tomēr Meroni darbošanās likumību pašlaik pārbauda Valsts policija, izmeklējot iespējamu piesavināšanos un noziedzīgas naudas legalizāciju.»

AS Olainfarm vebinārā, kas 3. septembrī norisinājās biržas Nasdaq Baltic interneta vietnē, uz Dienas Biznesa jautājumiem atbildes bija izvairīgas, ne pēc būtības vai nesniedza skaidrību

Jau 4. septembrī sekoja Olainfarm lielākā akcionāra Olmafarm valdes priekšsēdētāja Pētera Rubeņa paziņojums ar aicinājumu glābt Olainfarm, kurā visi Dienas Biznesa uzdotie jautājumi ir skarti. Skaidrot šos jautājumus, nevēlēšanos atbildēt, pašu vebināra norisi un tajā pateikto Dienas Bizness aicināja bijušo Olainfarm valdes locekli un akcionāru Salvi Lapiņu.

Mēs jau pirmajā jautājumā aicinājām Olainfarm valdes priekšsēdētāju Lauri Macijevski skaidrot šā gada pirmā ceturkšņa uzņēmuma darbības rezultātus salīdzinājumā ar otro ceturksni, tomēr viņš palika pie iepriekšējās taktikas – sniedzot informāciju par pusgadu nedalīti. Runa ir gan par peļņas, gan ieņēmumu, gan likviditātes sadaļām. Kādēļ, jūsuprāt, šāda taktika?

AS Mapon, uzņēmums, kas nodarbojas ar attālinātu autoparku pārvaldības risinājumu izstrādi un izplatīšanu, uzsāktās ekspansijas Eiropā turpināšanai marta sākumā emitēja obligācijas par trim miljoniem eiro, tās tika pārdotas dažu stundu laikā.

Par uzņēmuma attīstības plāniem un ekspansijas stratēģiju Dienas Bizness izjautāja Mapon valdes locekli un finanšu direktoru Alekseju Avanesovu un Mapon valdes locekli un Co-CEO Ingu Rūķi.

Pastāstiet par uzņēmuma pirmsākumiem, darba specifiku, nozari, kurā darbojaties! Vai pašos pirmsākumos jau ir bijis mērķis kļūt par globālu uzņēmumu, un kā šis mērķis realizējās, kādi bijuši galvenie izaicinājumi?

Ingus Rūķis: Mapon pirmsākumi ir meklējami ārpus Draugiem Group, un pilnīgas sākuma ieceres ir uzņēmuma radītāju atmiņās. Draugiem Group līdzīpašnieki sākumā ieguldīja uzņēmumā, pēc tam to pilnībā izpirka. Uzņēmums sākotnēji tika radīts ar mērķi risināt klientu izaicinājumus darbā ar starptautiskajiem kravu pārvadājumiem - vienmēr zināt, kur atrodas automašīna, cik tālu no galamērķa tā ir. Draugiem Group kļūstot par īpašnieku, šī ideja tika attīstīta, pievienota virkne risinājumu, kas palīdz uzlabot autoparku efektivitāti, un ambīcijas kļuva lielākas. Proti, bija skaidrs, ka Latvijas tirgus ir par mazu, un faktiski jau kopš 2011. gada ir noticis darbs pie šīs uzņēmuma eksportspējas attīstīšanas. Šajā laikā ir izveidojies partneru tīkls visā pasaulē, ir vairāki meitas uzņēmumi ārpus Latvijas – Dānijā, Somijā, Igaunijā, pārstāvniecība Spānijā.Uzņēmuma nonākšana Draugiem Group īpašumā bija samērā loģisks process, jo uzņēmumam bija jāattīstās un tam bija nepieciešami daudz lielāki līdzekļi. Tobrīd Draugiem jau bija sasniedzis zināmu finanšu briedumu, lai būtu šāda iespēja ieguldīt jaunās perspektīvās idejās.

Ir draudīgi apzināties, ka progresīvākie investīciju banku regulējumi ir kā bumbai pārklāts mutautiņš

Starptautiskā Finanšu stabilitātes padome (FSP), kas uzmana un izsaka priekšlikumus par globālās finanšu sistēmas regulēšanu, nupat ir paziņojusi, ka savam melno aizdomu sarakstam pievieno finanšu tehnoloģiju sektoru jeb FinTech. Padomei kaut kad šomēnes paredzēts publicēt atzinumu, cik ļoti šī inovatīvā apakšnozare apdraud globālo finanšu kārtību un kā tā attiecīgi būtu jāregulē.

FinTech nozīmē ļoti daudz ko, piemēram, arī tradicionālo banku biznesam galvassāpes raisošus superlētus naudas pārskaitījumus un norēķinu kontu operācijas ar pakalpojumā iekļautiem uzskaitvedības un biznesa vadības rīkiem. Šādas no vecā biznesa viedokļa graujošās inovācijas ir ieviesuši attiecīgi igauņi ar TransferWise un somi ar Holvi. Kad FSP runā par FinTech draudiem, kaut kā uzreiz prātā nāk resnajiem runčiem nevēlamie šāda veida «draudi», kaut arī pati padome liek saprast, ka runa laikam tomēr ir par kriptovalūtām, piemēram, bitkoiniem.

Pieņemts zināšanai valdībā – tāds droši vien šobrīd ir precīzākais apzīmējums Ekonomikas ministrijas radītajai un virzītajai idejai attiecībā uz subsidētās enerģijas nodokļa ieviešanu Latvijā.

Jāteic, ka noformēta šā nodokļa ideja ir teju vai ekselenti – lai novērtsu patērētāju segtās obligātās iepirkumu komponentes (OIK) veidā maksājamo summu pieaugumu, jāievieš nodoklis, ko maksātu paši enerģijas ražotāji, kuri saņem valsts atbalstu. Vēl vienkāršāk sakot – lai paglābtu no lielākām izmaksām daudzus, jāievieš nodoklis dažiem. Turklāt runa nav par mazām likmēm. Kompānijām, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, būtu jāsamaksā 10% no saņemto subsīdiju apjoma, uzņēmumiem, kas enerģijas ražošanā izmanto gāzi, – 15%, bet koģenerācijas stacijām – 5%.

Tiktāl jau viss izklausās labi, taču šā nodokļa virzītāji izliekas nezinām kādu visnotaļ vienkāršu un līdz šim jau nereti piedzīvotu aspektu – ja vienā pozīcijā rodas jauni izdevumu, tie ir jākompensē ar jauniem ienākumiem. Un energokompāniju gadījumā šī atziņa izklausās vēl vienkāršāk – katras jaunas izmaksas jāiekļauj tarifos gala patērētājiem. Vienreiz jābūt skaidri pateiktai reālajai situācijai: energokompānijas pašas nesedz teju nevienu izdevumu pozīciju – to dara patērētāji. Ja arī runa ir par izmaksām, kas skar tikai rūpnieciskos patērētājus, tās vienalga izjūt ne tikai uzņēmēji, bet visa sabiedrība kopumā, jo tās atspoguļojas dažādu preču un pakalpojumu cenās. Protams, var teikt, ka nodoklis tiktu rēķināts no tiem ienākumiem, ko energokompānijas subsīdiju veidā saņem no valsts, nevis nopelna ar savu darbu, un tā būtu taisnība. Tomēr jāņem vērā, ka runa ir par naudas summām, ar kurām attiecīgās kompānijas rēķinās, plānojot savu darbību noteiktā periodā. Noteiktos gadījumos šīs summas ir mērāmas pat vairākos miljonos latu gadā, kā tas ir, piemēram, valsts kompānijas Latvenergo gadījuma. Būtu naivi iedomāties, ka šī kompānija vai tās īpašniece – Latvijas valsts valdības personā būtu gatava maksāt nupat kā izdomāto nodokli, jaunos izdevumus sedzot uz peļņas rēķina. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka šeit runa ir par vēlmi palielināt nodokļu slogu visām patērētāju grupām.

Reti kuras kompānijas šefs būs veicis savas organizācijas restrukturizāciju un zīmola identitātes maiņu bruņuvestē, jo veicamās reformas ir tik apjomīgas un tik ļoti pretējas organizācijas vēsturiskajai pieredzei, ka daudzi tās locekļi pašu reformatoru gribētu redzēt aukstu. Šis noteikti pretendē uz trakāko organizācijas reformas un zīmolvedības stāstu, kāds db.lv ir bijis lasāms.

Antonio Fernandess jeb King Tone bija ASV skaitliski lielākās bandas Latin Kings dekriminalizācijas un sociālās iekļaušanās reformas sludinātājs. 1996. gadā Ņujorkas bandas atzara dibinātājs King Blood, būdams mūža ieslodzījuma priekšā vieninieka kamerā, nodeva savu varu King Tone, kurš reorganizēja bandu pēc ļoti izstrādāta hierarhijas plāna ar mērķi kontrolēt, lai viņa nevardarbības, dekriminalizācijas un sociālā taisnīguma vēsts jeb, kā viņš pats saka, vēsts, «kā mīlestība izskatās bandā», tiktu sludināta, piekopta un rituāli godināta.

Ņujorkas Latin Kings banda King Tone vadībā (viņš sevi sauc par CEO – kompānijas šefu) divu gadu laikā pieauga par vairāk nekā 1000 piederīgajiem. Varas iestādes nenoticēja latīņamerikāņu bandas labprātīgajai dekriminalizācijai un tās pārejai no noziedzības uz «vienkāršu» civilo nepakļaušanos sociālo un politisko netaisnību priekšā. Tālaika mērs Rūdolfs Džuliani apsolīja King Tone «iesēdināt», un 1999. gadā viņam piesprieda no 12,5 gadu cietumsodu par konspirāciju un līdzdalību narkotiku tirdzniecībā. Par labu uzvedību viņu atbrīvoja pēc 10 gadiem.

Dzīve pati veic savas korekcijas, tā par savu izvēli iesaistīties grāmatvedības biznesā saka Ina Liepniece – uzņēmuma Finanšu risinājumi vadītāja Ina Liepniece, kura šajā jomā sākusi strādāt prozaiska iemesla dēļ – inženierus nevienam nevajadzēja, bet vīrs meklēja grāmatvedi.

Pēc skolas beigšanas Ina iestājusies toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, bet tieši tajā laikā – astoņdesmito gadu beigās gados – dzīve mainījās, turklāt kardināli. Proti, tieši tajā laikā radās daudz dažādi kooperatīvi, mazie uzņēmumi, bet viņa apguva inženiera profesiju, kas tobrīd nevienam tā īsti nebija vajadzīga. Vienkārši mainījās pieprasījums, turklāt tajā laikā veidojās pašas ģimene, dzīvesbiedram bija savs uzņēmums, kuram vajadzēja grāmatvedi. «Nopirku grāmatvedības grāmatu, un sāku to visu studēt. Kad izdevās tikt galā ar pirmo bilanci, šķita, ka nu jau viss ir kārtībā, ka nu jau visu varu. Kad par to tika saņemta arī pirmā nauda, bija pavisam labas izjūtas. Bet tas viss ir tikai pats sākums...» tā pirmos soļus skaitļu pasaulē atminas Ina.

Tuvojoties Jaunajam gadam, dzimst jauni plāni un idejas, top jaunas apņemšanās. Kāpēc esam tik naski plānotāji un sapņotāji? Tāpēc, ka gribam dzīvot labāk, veselīgāk un interesantāk. Nereti šīs vēlmes saistās ar darbu. Gribam interesantāku nodarbošanos, rutīnu papildināt ar kādu jaunu projektu, kāpt pa karjeras kāpnēm vai vienkārši justies labāk par savām spējām un zināšanām.

Vienas formulas, kā sasniegt kāroto, diemžēl, nav. Ja būtu, mēs ar to labprāt padalītos. Vienu padomu gan varam dot – mācieties svešvalodas. To zināšana vienmēr noder, jo sevišķi, ja tā ir angļu valoda. Galu galā, angļu valoda ir biznesa valoda, un prasme sazināties ar klientu, partneri, savas nozares speciālistu vai nejauši satiktu paziņu, lai no kuras pasaules valsts viņš būtu nācis, ir milzīgs solis tuvāk labākai dzīves kvalitātei.

Šo sakarību sen jau ir atklājuši RBS Angļu valodas centra studenti, kas labprāt padalās ar saviem iespaidiem par kursiem, motivāciju mācīties angļu valodu un izvēli to darīt RBS Angļu valodas centrā.

Pēc dažu dienu mokošām pārdomām ir nolemts – saistībā ar plūdiem Daugavpilī un Daugavpils rajonā izsludināms ārkārtas stāvoklis. «Ātri» gan, ņemot vērā, ka vairākas Latvijas pašvaldības ar lūgumu tieši šajā kontekstā izsludināt ārkārtas stāvokli valdībā vērsās piektdien, bet attiecīgais lēmums pieņemts pirmdien.

Rodas sajūta, ka valdībā strādājošie ir nosprieduši – ņemot vērā, ka sestdiena un svētdiena mūsu valstī ir brīvdienas, gan jau atpūtīsies arī Daugava ar visiem saviem ledus ūdeņiem un nekur neplūdīs. Diemžēl dabā tā nenotiek. Jāatzīst, ka šopavasar piedzīvoto plūdu dēļ ir viens otrs faktors, ko nevar nepieminēt.

Pirmkārt, nav šaubu par to, ka šogad no pārplūdušām upēm ir cietuši tik daudzi iedzīvotāji un īpašumi, cik mūsu valstī nav bijis ļoti sen. Vietās, kur ūdens ne tikai plūst pa ēku logiem, bet arī paralizē nozīmīgus autoceļus un izskalo dzelzceļa posmus, ārkārtas stāvoklis ir izsludināms, un valstij seku novēršanas pasākumos ir jāiesaistās iespējami ātri, negaidot, kad no ārzemēm atgriezīsies premjerministrs.