Latvija Var! Nav nekā nepārvarama

Bijusī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja trešo gadu ir Eurostat Ekonomiskās un reģionālās statistikas departamenta direktore. Uz šo amatu viņa pieteicās, neviena nemudināta.

"Man gribējās izmēģināt savus spēkus starptautiskā mērogā. Tiklīdz Eiropas Komisijā (EK) parādījās pirmie konkursi, kuros varēja pieteikties no jaunajām dalībvalstīm, es šo iespēju izmantoju. Izturot garas pārbaudes un neskaitāmas intervijas, arī ar EK komisāriem, beigās starp vairāk nekā 100 pieteikumiem biju pirmā."

Visas savas karjeras laikā esmu bijusi aktīva statistikas lietotāja, Inna Šteinbuka pamato savu izvēli par labu Eurostat. "Kad vēl strādāju Zinātņu akadēmijā, mans zinātniskais darbs bija saistīts ar prognozēšanu un t.s. ekonometriku - ekonomikā izmantojamo matemātisko statistiku. Tolaik vēl nebija datoru, un es daudz laika pavadīju Statistikas komitejas arhīvos, kur ar roku izrakstīju garas skaitļu rindas.

Kā lietotāja es ļoti labi zināju, kādai statistikai ir jābūt. Strādājot gan Finanšu ministrijā, gan Starptautiskajā valūtas fondā, statistika bija pamatinstruments, bez kura nevarēja iztikt. Tajā pašā laikā bija skaidri jāapzinās, kādus skaitļus mēs lietojam - vai tie vispār ir izmantojami, un, ja nav, tad kāpēc."

Arī diplomātija

Tagad Inna Šteinbuka vada ap 100 cilvēku lielu departamentu, kas nodarbojas ar ekonomisko un reģionālo statistiku. Viens no darba pamatvirzieniem ir inflācijas mērīšana, tiek pētītas arī inflācijas gaidas. "Pievienojoties eirozonai, Eurostat novērtējumam par to, vai inflācija tiek mērīta korekti, ir ļoti liela nozīme," skaidro Inna Šteinbuka. "Mums jādod savs atzinums par to, kas notiek jaunajās eirozonas dalībvalstīs. Dodamies uz tām vizītēs, lai pilnīgāk izprastu situāciju."

Šāds pārbaudes process tika ieviests pēc jaunās departamenta direktores iniciatīvas. "Uzskatu, ka statistiķi nedrīkst izvērtēt atbilstību regulām vai normatīvajiem aktiem tikai formāli. Ir jāzina arī konteksts. Ja jūtam, ka skaitļi neatbilst tam, kas notiek ekonomikā, tad varam meklēt cēloni."

Departamenta redzeslokā ir arī ilgtspējīgas attīstības rādītāji, kas palīdz novērtēt ilgtspējīgas stratēģijas progresu - vai dalībvalstīs un Eiropas Savienībā kopumā attīstība notiek šīs stratēģijas ietvaros. Atsevišķa nodaļa nodarbojas ar galvenajiem eirozonas ekonomiskajiem rādītājiem.

"Ar statistisko analīzi palīdzam izvērtēt ekonomisko ciklu, prognozējot lūzuma punktus," stāsta direktore. "Savukārt reģionālās statistikas jomā sadarbojamies ar Reģionālās politikas direktorātu, kas ir galvenais mūsu statistikas lietotājs. Tā kā šis direktorāts sadala strukturālos fondus, tad statistiskais novērtējums ir politiski ļoti jūtīgs."

Eurostat uzdevums ir metodoloģiski vadīt datu vākšanas procesu, lai visa no dalībvalstīm piegādātā statistika būtu savstarpēji salīdzināma. "Harmonizēt šo darbu starp 27 dalībvalstīm nav nemaz tik viegli, te vajadzīga arī diplomātija," saka Inna Šteinbuka.

Sākumā svešiniece

Sākums EK amatā nav bijis tik gluds. Sievietei no mazas valsts, ar padomju laiku izglītību nekāds handikaps netika dots. "Visi nodaļu vadītāji ir vīrieši, un daži no viņiem Eurostat ir nostrādājuši gandrīz 30 gadu, savukārt man darba pieredzes statistikā nebija. Statistiķiem ir tāpat kā citām profesiju grupām, - ir savējie un ir svešinieki. Es biju svešiniece. Taču tas bija izaicinājums pierādīt, ka es šo darbu saprotu un protu to vadīt."

Inna Šteinbuka sākusi ar to, ka viņai bija divpusējas tikšanās ar visiem departamenta darbiniekiem, lai saprastu, "kas notiek un varētu pazīt savus cilvēkus ēdnīcā". "Pēc tam izveidoju komandu, kuras uzdevums bija izstrādāt departamenta stratēģiju - kādā virzienā mums jāattīstās. Pati izstrādāju procesu, kādā veidā par to tiek sniegta nepārtraukta atgriezeniskā saite darbiniekiem."

Saliedē komandu

Kā vadītāja esmu attīstījusies darbā, īpaši nemācoties vadības teoriju, stāsta Inna Šteinbuka. "Latvijā man nav bijis laika un iespēju apmeklēt speciālus menedžmenta kursus. Tāpēc, sākot strādāt Luksemburgā, labprāt izmantoju EK doto iespēju saņemt individuālas koučinga (coaching) konsultācijas, apmeklēju arī Londonas Biznesa skolas līderības kursu." Viņa atzīst, ka kouča pakalpojumi ir ļoti noderīgi. "Tā ir kā menedžmenta psihoterapija. Svešā vietā neviens atklāti neteiks, ko par tevi domā, un nav ar ko parunāt par problēmām un risinājumiem. Kouča uzdevums ir uzklausīt un uzdot jautājumus, ar kuru palīdzību cilvēks pats atrod atbildes."

Koučs palīdzējis īstenot arī Innas Šteinbukas ideju par komandas saliedēšanas semināriem, kas vairojuši savstarpējo uzticību kolektīvā un uzlabojuši komunikāciju. Šo pieredzi viņa ir apkopojusi un prezentēs direktoru padomē un EK Administratīvajā direktorātā, jo izrādījies, ka neviens cits departaments Eiropas Komisijā ar komandas koučingu nav nodarbojies.

Ne tikai pašas izjūtas, bet arī 360 grādu novērtējuma (vērtē kolēģi, padotie un augstākstāvoši vadītāji) rezultāti ir parādījuši, ka Innai Šteinbukai izdevies pierādīt savas spējas un iemantot cieņu, un viņa vairs nav svešiniece.

Kas ir fiskālā politika

Uz Rīgu Inna Šteinbuka brauc bieži. "Ir motivācija, jo te strādā mans vīrs. Saglabāju saikni arī ar Latvijas Universitāti, strādāju ar doktorantiem. Gribas savas zināšanas nodot tālāk, turklāt man patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem - viņiem ir nepiesārņota domāšana."

Arī tad, kad 1991. gadā vajadzēja veidot Tautsaimniecības un fiskālās politikas departamentu Finanšu ministrijā, Inna Šteinbuka darbā pieņēma savus studentus, jo "vajadzēja vecās domāšanas nesabojātas galvas". "Tagad man par viņiem ir liels gandarījums, jo lielākā daļa ir bijuši ļoti veiksmīgi savā turpmākajā karjerā."

"Tas bija laiks, kad bija jāveido pirmais neatkarīgais budžets. Līdz tam Latvijā neviens nezināja, kas vispār ir fiskālā politika, jo viss notika Maskavā. Man savukārt bija pieredze, modelējot finanšu plūsmas savā zinātniskajā darbā. Biju ekonometriste, kurus Latvijā varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem."

Inna Šteinbuka atceras, ka šis laiks bijis interesantākais posms viņas darba dzīvē, jo bija iespēja veidot kaut ko pavisam jaunu, turklāt izmantojot arī savas akadēmiskās zināšanas. Pēc tam, kad bija iespēja iepazīties, kā šāds darbs tiek veikts citās valstīs, varēja secināt, ka, balstoties tikai uz zināšanām un intuīciju, viss ir darīts pareizi.

"Mūsu departamentam tika adresēti visi jaunie uzdevumi, ar kuriem neviens agrāk nebija nodarbojies un nezināja, kam tas būtu jādara. Tostarp vadīju starpministriju darba grupu, kas pētīja naudas atmazgāšanas novēršanas principus un izstrādāja attiecīgas likumdošanas pamatnostādnes."

Pierāda profesionalitāti

Vēlāk nāca piedāvājums divus gadus pārstāvēt Finanšu ministriju un Latvijas Banku Starptautiskajā valūtas fondā (SVF) Vašingtonā. Inna Šteinbuka bija pirmā no Baltijas valstīm, kas SVF ieņēma padomnieka amatu, pirms tam tika piedāvātas tikai asistentu vietas.

"Toreiz izjutu, ko nozīmē būt sievietei vīriešu kolektīvā. Arī angļu valodas zināšanas nebija tik labas kā tagad, taču man bija lielas ambīcijas panākt, lai uz mani neskatītos kā uz mazāk attīstītu būtni, kura saņem algu par neko. Ar to es nekad nevarētu samierināties. Gribējās, lai mans vārds izskan un ar mani rēķinās, tāpēc strādāju burtiski nepārtraukti, bieži arī naktīs, lai noslīpētu savus ziņojumus.

Apmēram pēc gada uz mani sāka skatīties jau citām acīm un uzticēja atbildīgākus uzdevumus. Tad sapratu, cik svarīgi ir parādīt savu profesionalitāti un nebaidīties no grūtībām. Nav nekā nepārvarama, ja vien ir zināšanas un griba."

Tieši Vašingtonā Inna Šteinbuka ieguva pasaules elpu. "Dzīvojot Latvijā, skats pamatā ir koncentrējies uz pašu mājās notiekošo un tikai nedaudz - ārpus tās robežām, viss pārējais šķiet diezgan miglains. Atrodoties Vašingtonā, skata punkts ir pavisam cits - vairāk interesē lielie spēlētāji, neaizmirstot par Latviju, bet nepārvērtējot tās nozīmi pasaules kartē."

Nepateicīgais amats

Pēc diviem gadiem atgriežoties no Vašingtonas, bija jāmeklē darbs, un tieši tajā laikā tika izsludināts konkurss uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja amatu. "Sākumā šaubījos par šo soli, jo nevarēja zināt, cik lielā mērā tā būs politiska nominācija. Vīrs un kolēģi iedrošināja riskēt. Iesniedzu dokumentus pēdējā dienā, un, man par pārsteigumu, tiku ievēlēta," atceras Inna Šteinbuka.

Tas vairs nebija viens departaments ministrijā, bet vesela institūcija, kurā vēl nebija neviena darbinieka un kas bija jāveido no nulles. Bija jāveido arī regulēšanas politika. "Visgrūtākais šajā darbā bija pieņemt lēmumu par tarifu paaugstināšanu. Par to, lai nepieļautu kārtējo paaugstinājumu, es cīnījos līdz pēdējam. Ar Latvijas gāzi un citiem mums bija nepārtraukti strīdi. Tomēr ne par vienu toreizējo regulatora lēmumu man nav kauns."

Inna Šteinbuka atzīst, ka tas nav bijis pateicīgs amats. "Mēģināju neizrādīt savas emocijas pat augsta stresa situācijās, bet tas ir ļoti neveselīgi, jo beigās dabū ciest mājinieki."

Laimes gēns palīdz

Kā atgūt zaudēto enerģiju? "Uzlādēties man palīdz sportošana - kalnu slēpošana, ikrīta peldes baseinā, esmu sākusi mācīties spēlēt golfu. Vēl viens enerģijas avots ir māksla un mūzika, labprāt apmeklēju muzejus un koncertus. Trešais, bet ne mazsvarīgākais, ir draugi un ģimene." Par pašreizējo darbu Eurostat viņa ir priecīga. "Vienmēr esmu bijusi eirooptimiste, un arī darbs starptautiskā vidē man ļoti patīk. Augsti cienu ES vērtības - it īpaši toleranci un cieņu pret citu viedokli. Tas ir viens no pamatprincipiem, strādājot starptautiskās insitūcijās." Tiesa, optimiste Inna Šteinbuka ir bijusi arī bez Eiropas Savienības - pēc savas dabas. "Zinātnieki esot izpētījuši, ka pastāv kāds laimes gēns. Tāpēc daļa cilvēku ir optimisti jau kopš dzimšanas, lai kas notiktu. Un tas ļoti palīdz."