Cilvēki man bieži vaicā, kāds ir izcila konjaka radīšanas noslēpums, ciemojoties Latvijā sacīja konjaka nama Camus prezidents Sirils Kamī (Cyril Camus).

«Uz šo jautājumu man neizsīkstoši patīk atbildēt, citējot manu tēvu Žanu Polu Kamī (Jean Paul Camus), kurš reiz teica: Radīt izcilu konjaku ir ļoti vienkārši. Viss, kas Jums ir nepieciešams ir izcils vectēvs, dižens tēvs, kuri ir radījuši konjaku ilgi pirms jums un, kuri ir ziedojuši tam visu savu dzīvi,» viņš smej.

«Mēs nākam no vienkāršas vīndaru ģimenes un mans vecvecvectēvam bija vīna dārzi, un viņš sākotnēji ieguva vīnu, pēc tam – konjaku. 1863.gadā viņš izlēma, ka vēlas piedāvāt konjaku, kas pilnībā atbilstu viņa priekšstatam, kas ir labs konjaks,» stāsta konjaka nama īpašnieks.

Vīna darītavas Ledus vīni īpašnieks Lauris Salenieks kaļ plānu B, jo ziemas kļūst siltākas, un sevišķo deserta vīnu, iespējams, klimats atvēlēs gatavot arvien retāk

Upesciemā bijušajā sakņu pagrabā top pašmāju vīns, kas ir īpašs ar to, ka tas atrodams arī labākajos Latvijas restorānos – ābolu ledus vīns. Vīndaris Lauris Salenieks «atkratījies» no vietējo vīniņu zīmoga un ir pamanīts arī ārpus Latvijas. Viņš veco pagrabu iecerējis pārvērst, padarot pievilcīgu tūristiem – taps degustāciju zāle, būs jauni produkti. Rīgas tuvums ļauj cerēt, ka viesu, kas vēlētos apskatīt neparastā vīna rašanās vietu, netrūks.

Vīna darītavas vienā stūrī stāv salīdzinoši jauna masīva koka muca, kurā top pazīstamais ledus vīns. Izrādās, pirmoreiz tas nogatavinās akācijas koka mucā, jo pašmāju ozols ābolu ledus vīna darīšanai esot par intensīvu. «Akācija ir maigāka, tā nav tik agresīva kā ozols,» atklāj Lauris. Ledus vīnu dzēriens tikai piektajā gadā sasniedz savu «ideālo būtību», bet tas var nogatavināties arī 15–20 gadu. Izmantojot Eiropas finansējumu, vīndaris iegādājies preses, kas ļauj palielināt vīndarīšanas apjomus, taču pēdējos gados radusies cita problēma – ziemas kļūst siltākas, līdz ar to dabiski sasalušu ābolu ražu ievākt ir aizvien lielāks izaicinājums.

Pēc garām diskusijām valdība savu vārdu ir teikusi un Latvijas nodokļu reforma ir nodota tālākai vētīšanai Saeimai.

Lai arī, atceroties folklorizējušos anekdotes teicienu par to, ka «šitie ir jāsit, kamēr maziņi», DB cītīgi ir analizējis un arī paudis savu viedokli par daudzām šīs nodokļu reformas virāžām, tomēr pirmais brīdis, kad var sākt izdarīt kaut kādus konkrētus secinājumus par gaidāmajām izmaiņām, ir tikai tagad. Apzināti rakstu – pirmais brīdis, jo, ejot cauri Saeimas dzirnavām, jau sazin kas vēl var notikt.

Taču runājot par šo nodokļu reformas dokumentu kā tādu, izdarāmās atzīmes zem pirmās svītras varētu būt sekojošas. UIN 0% likme reinvestētajai peļņai būs. Daļa uzņēmēju par šo faktu ir laimīgi. Citādāk, iespējams, jūtas tie, kas savus ieguldījumus tuvākajā laikā bija vēlējušies atpelnīt. Nevar izslēgt, ka viņiem iepriekšējā Latvijas UIN sistēma būtu bijusi izdevīgāka.

Skanstē topošajam biroju ēku kompleksam “Elemental Business Centre” koplietošanas telpu interjeru izstrādā arhitektūras un dizaina biroja “Open Architecture Design” (OAD) vadošā arhitekte Zane Tetere-Šulce un dizainere Beatrise Dzērve.

Koplietošanas telpu platība abām “Elemental Business Centre” ēkām kopumā sastāda 1000 m2 , kas sastāv no diviem vestibiliem 300 m2 platībā, kāpņu telpām un katra stāva koplietošanas telpām, dušām un ģērbtuvēm, kā arī sanitārajiem mezgliem. Papildus izstrādāts dizains arī pazemes autostāvvietai. “OAD” dibinātāja un vadošā arhitekte Zane Tetere-Šulce norāda, ka šobrīd galvenais koncepts ir saskaņots, vēl norit darbs pie detaļām un niansēm.

“Mēs neesam ēkas pirmradītāji, tāpēc ļoti svarīgs bija arhitektūras konteksts, tā respektēšana. Interjeru nevar atraut no arhitektūras, un visai ēkai ir jāstāsta vienots stāsts. Kā interjera arhitekti šajā projektā galvenokārt fokusējamies uz funkciju, piemēram, parādot, ka vestibils nav tikai priekštelpa, bet arī satikšanās vieta, autostāvvieta nav tikai utilitārs rīks, bet arī pirmais iespaids par ēku daudziem tās apmeklētājiem. Koplietošanas telpās izmantotie dizaina elementi nav nejauši un kalpo arī kā navigācijas rīki, piemēram, lai palīdzētu orientēties, kurā no diviem torņiem apmeklētājs atrodas,“ atklāj Z. Tetere-Šulce.

Novembris iesāka nedaudz priekšlaicīgo “Santa Klausa ralliju”, kurš nu jau pārvēršas par diezgan nekontrolētu ballīti – akciju tirgiem gandrīz katru dienu noslēdzot “zaļajā krāsā”.

Negaidītā optimisma pamatā ir trīs galvenie faktori: procentu likmju kāpuma cikla noslēgums (par ko tirgus ir pārliecināts un ko tam teju apsolīja Džeroms Pauels), pasaules ekonomikas “mīkstās piezemēšanās” kārts izspēle (tirgus dalībnieku (šaubīgā) vērtējumā vislabvēlīgākais scenārijs) un labi uzņēmumu peļņas ziņojumi – 3. ceturksnī S&P 500 kompānijas uzrādīja 4,7% ieņēmumu pieaugumu, kas bija pirmais pozitīvais ceturksnis kopš pagājušā rudens. Kā rezultātā S&P 500 pievienoja 16% savai vērtībai kopš oktobra beigām (25% no gada sākuma), savukārt Nasdaq 100 pieauga par 19% (+55% no gada sākuma). Kopumā 452 S&P 500 indeksa uzņēmumu akciju cenas novembrī pieauga, bet 53 uzņēmumiem cenas samazinājās. Tajā pašā laikā “vilcēju” top-10 lielākoties nemainījās: “lieliskais septiņnieks” plus JP Morgan, Salesforce un Berkshire Hathaway. Jāsaka, ka tirgus atkarība no šīm “gorillām” joprojām paliek neatrisināta problēma.

Netālu no Kuldīgas esošajā Upīškalnā Uldis Stieģelis ražo pārvietojamas pirts mucas, kublus, kā arī dažāda veida dārza mēbeles – galdus, krēslus, šūpoles, koka laukumus bērniem, kā arī suņu būdas

Uldis ir ugunsdzēsējs ar vairāk nekā 20 gadu stāžu. «Pagaidām abus darbus apvienoju, bet pēc aptuveni trīs gadiem aktīvās ugunsdzēsēja gaitas būs jābeidz. Ar koku sāku strādāt nejauši, intereses vadīts, pirms aptuveni astoņiem vai deviņiem gadiem,» teic Uldis, kurš atminas, ka pirmo viņš uztaisīja mazu muciņu, bet pēc tam nodomāja, ka būtu iespējams izveidot arī kublu un apaļu mucveida pirti, kuru viegli pārvietot.

Eksporta potenciāls

Taujāts, vai viņam bija iepriekšējas zināšanas par kokapstrādi, Uldis atklāj, ka ne. Bija tikai vēlme un degsme kaut ko pašam izveidot. Pirmā apaļā pirts muca tika uzbūvēta kaimiņam. «Grāmatās informācijas par šāda veida pirts izgatavošanu tolaik nebija. Smēlos informāciju google, kā arī mācījos pats no savām kļūdām. Vajadzēja ar kaut ko sākt, bet nebija naudas materiāliem. Piedāvāju kaimiņam uzbūvēt pirti no viņa materiāliem. Viņš piekrita. Tā lēnām apguvu zināšanas, un arī pasūtījumi pulcējās viens pie otra,» stāsta Uldis.

Bauskas novada Gailīšu pagasta Uzvaras ciemā jaunais uzņēmējs Kristaps Fišers ražo ābolu brendiju Fisher's Brandy.

Ideja par brendija ražošanu radās pirms aptuveni pieciem gadiem. «Tā kā ģimenē nodarbojamies ar augļu dārzu audzēšanu un kopšanu, ābolu ir gana daudz, tad sāku domāt, kā ābolus pārstrādāt. Konsultējos ar cilvēkiem, kam jau ir pieredze stipro alkoholisko dzērienu ražošanā Latvijā. Sapratu, ka arī es varu radīt ko kvalitatīvu un interesantu. Aprunājos ar dizaineri, secinājām, ka mans uzvārds ir diezgan internacionāls un dzēriens varētu būt interesants, saprotams arī ārzemju publikai. Brendija ražošanu esam uzsākuši pavisam nesen, bet ticam, ka rūpīgā attieksme pret to, ko darām, palīdzēs tam kļūt par vienu no labākajiem brendijiem Latvijā,» teic K. Fišers.

Auditējot Latvijas nodokļu sistēmu, ne tikai jāatrod tās vājās vietas, bet arī jāpadara tā labvēlīga nodokļus maksāt gribošajiem uzņēmējiem

To intervijā DB stāsta Latvijas Kvalitātes biedrības valdes priekšsēdētājs un SIA Leilands un Putnis valdes priekšsēdētājs Dzintars Putnis. Viņaprāt, nav jēgas kritizēt nodokļu administrāciju par nodokļu iekasēšanas kultūru, jo tā ir melnā darba darītāja, bet mūziku šajā jomā pasūta valdību veidojošie politiķi. Ierēdņi un politiķi tā vietā, lai paaugstinātu iedzīvotāju ienākumus, nevis palielina ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) neapliekamo minimumu, bet gan ceļ minimālo algu, kas ļauj ierēdņiem bez jebkāda pamatojuma palielināt algas, savukārt uzņēmējiem kāpina izmaksas un mazina konkurētspēju, it īpaši, ja minimālo algu nepaaugstina konkurentvalstīs.

Tālais un tuvais tūrisms jebkādā izpausmē saistās ar ēšanu un gulēšanu ārpus mājas

Abas šīs dzīvībai svarīgās funkcijas vēlams šad un tad bagātināt ar jaunām izjūtām, ko sniedz gan kulinārijas dažādošana, gan netipiskas naktsmītnes.

Ne tikai Sinopes Diogēns saskaņā ar dabu dzīvoja mucā, arī Melnsila kempings Rojā piedāvā šādu iespēju pie jūras par 26–65 eiro par mucu. Galvenā naktsmītņu un kempinga vērtība ir vide – vieta, ainava un ekoloģija.

Uz Melnsila kempingu brauc tie, kam patīk daba, klusums un miers. Pieczvaigžņu līmeņa pieradinātajiem vērts atgādināt, ka šī atpūtas vieta nav sterila, šeit valda stihijas – saule, jūra, vējš, smiltis, lietus. Ideja radās apmēram pirms 15 gadiem, kad kempinga šī brīža saimnieki Andis un viņa brālis Māris Lagzdiņš katrs ar savu ģimeni apmetās uz dzīvi Melnsilā. Šobrīd kempinga ikdienas darbos piepalīdz arī bērni. Viņiem tika piedāvāta iespēja uzņemties rūpes par līdzšinējo primitīvo pļavā ierīkoto kempingu, iezīmējot attīstības virzienus, nodrošinot servisu, bet jūras krasts ierobežoja jebkādu celtniecību – situāciju atrisināja mucu mājiņas, kuras vēlāk, kā atzīst Andis Lagzdiņš, izrādījās trāpījums mērķī. Aptuvenais kempinga atpūtnieku skaits, pēc saimnieku aplēsēm, sezonā ir ap 7000. Katru nedēļas nogali viesu grāmatā tiek daudzkārt ierakstīts: Paldies par klusumu un mieru! Pašu uzņēmēju uzstādījums savukārt ir kvalitāte un sakārtota vide, saskaņa ar dabu un vienkāršas dabā pieļaujamas izklaides. Bez mucām nakšņošana iespējama autentiskā, bet mūsdienīgi iekārtotā zvejnieku mājā, bet saviesīgi pasākumi – tikpat autentiskā zvejas tīklu šķūnī.

Latvijas grāmatizdevējiem piedalīšanās pasaules lielākajā grāmatu mesē Frankfurtē bijusi samērā veiksmīga, bet mūsu valsts tēls šai respektablajā pasākumā piedzīvoja pamatīgu izgāšanos, vēsta laikraksts Neatkarīgā.

Aculiecinieki esot secinājuši – labi vien ir, ka Latvijas vārds uz nepamanāmā nacionālā stenda bija vēl nepamanāmāks. Skats bijis nožēlojams. Ne velti kolēģi no citām valstīm vilkuši latviešus uz zoba vai izteikuši līdzjūtību. Izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka Latvijas nacionālo stendu nosaukusi par darvas pilienu medus mucā. Lietuvieši apcēlušies, ka tas ir bēdīgākais starp visu valstu stendiem, un uz Frankfurti no 9. līdz 13. oktobrim bija devušās patiešām visas pasaules valstis, kas raksta, iespiež un tulko grāmatas, norāda laikraksts.

Frankfurtes mese ir pasaulē nozīmīgākais grāmatnieku salidojums. Tāpēc arī Latvija tajā piedalās jau gadiem ilgi, un ne bez panākumiem. Taču šoreiz par sasniegumiem valsts tēla un mūsu grāmatniecības popularizēšanā organizatori klusē. Neviena preses relīze, neviens paziņojums, neviena fotogrāfija. Tas tādēļ, ka arī Latvijas Literatūras centrs lieliski saprot – notikusi pilnīga izgāšanās, skaidro Neatkarīgā. Kultūras ministrijai savukārt esot ērti distancēties no notikušā, jo Latvijas pārstāvēšana deleģēta sabiedriskai organizācijai – Latvijas Literatūras centram. Tas izdarīts, jau sākoties ekonomikas krīzei. Valdība tolaik centās tikt vaļā no visiem iespējamiem izdevumiem, arī grāmatniecībā – pienākumu deleģēja, bet naudu ne, un šogad Frankfurtē bija aplūkojamas sekas.

Nodalīt konkrētas nozares, kuras Vispārējā datu aizsardzības regula skars visvairāk, nav iespējams. Tas ir viens no mītiem, ka tā, piemēram, visvairāk skars informāciju tehnoloģiju nozari, tā DB HUB rīkotajā seminārā Datu aizsardzības regula - kas jāizdara uzņēmumam līdz 25.maijam norādīja sertificēta fizisko personu datu aizsardzības speciāliste, CIPP/E, Sertificēto datu aizsardzības speciālistu asociācijas valdes līdzpriekšsēdētāja Agnese Boboviča.

Eksperte uzsver, ka regula nav par aizliegumu, tā ir par saimniecības sakārtošanu. «Līdz ar to, tā kā mēs strādājām šodien, tā mēs strādāsim arī turpmāk. Tikai šim jautājumam pieiesim jēgpilnāk. Pamata principi nav mainījušies. Viens panikas viļņa iemesls ir sodi, ar kuriem tiek biedēts. Otrs reālais risks ir datu subjekts. Regula tika pieņemta, lai būtu kontroles iespēja pār datiem, lai mēs zinātu – kas, kāpēc, cik ilgi apstrādā datus. Runa ir par monētas divām pusēm - ja vienai pusei ir tiesības, tad otrai pusei ir pienākumi. Lai izpildītu datu subjekta tiesības, mums ir jāsaprot viņa tiesības un tad ir jāsaprot, kā mēs savā organizācijā to sakārtosim,» skaidro A.Boboviča.

Lietuvas ziemeļrietumos, Sventājā, kas atrodas netālu no Latvijas robežas, kā vienu no tūristu piesaistes objektiem iecerēts atjaunot nautofonu - elektroakustisku ierīci, kas savulaik palīdzējusi kuģiem pēc skaņas orientēties biezā miglā, kad bākas gaisma jūrā nav saskatāma.

Kā atgādina laikraksts «Lietuvos žinios», nautofons Sventājā darbojies no 1959. līdz 1979.gadam un 12 metrus augstais tornis tur joprojām saglabājies. Tolaik visā Lietuvas piekrastē bijušas ierīkotas kopumā četras šādas «akustiskās bākas». Vēl divas atradušās Nidā - pie Baltijas jūras un pie Kuršu jomas - un viena Klaipēdā pie ziemeļu mola, bet neviens no pārējiem trim torņiem nav saglabājies.

Sventājas tūrisma asociācijas vadītājs Ķēstutis Oginsks avīzei pastāstījis, ka vispirms jānostiprina pats tornis un tad jāsaved kārtībā četri nautofona skaļruņi. Pēc viņa teiktā, šis darbs būs visai sarežģīts un laikietilpīgs.

Sventājieši cer, ka atjaunotais nautofons varētu labi papildināt izziņas tūrisma maršrutu, kas ietvers arī Sventājas ostu, kuru iecerēts atjaunot un pielāgot piekrastes zvejnieku vajadzībām.

Lēti, ar labākiem finanšu rādītājiem, un lielākoties ar vāju tirgus likviditāti – šīs ir pamatpazīmes, kuras raksturo Baltijas biržas Oficiālā saraksta uzņēmumus, kas to atšķir no citiem Austrumeiropas un Rietumeiropas uzņēmumiem, liecina jaunākais finanšu pētniecības centra CE Services pētījums.

Tajā secināts, ka Baltijas kompānijas ir ar zemāk novērtētām (zemi P/E, P/B, P/CF koeficenti), tās turklāt sniedz saviem akcionāriem augstu dividenžu ienesīgumu (OMX Baltic Benchmark indeksam, kurā ietilpst 27 Baltijas biržas uzņēmumi, tas ir 5,63%, bet Baltijas Top 10 kompānijām - pat 6,52%), padarot ieguldījumus Baltijas biržas kompānijās kā ļoti saistošu iespēju pašeizējo zemo banku procentu likmju apstākļos. Šis salīdzinoši augstais dividenžu ienesīgums rada nenoteiktību par uzņēmuma spēju to saglabāt tālāk nākotnē, uzņēmuma spēju ieguldīt līdzekļus savā attīstība, kā arī par to vai dividenžu izmaksa ir labākā metode, lai atalgotu uzņēmuma akcionārus (akciju atpirkšana kā alternatīva dividenžu izmaksai, kuru neietekmē Kapitāla pieauguma nodoklis).

Minizoo sezona ir sākusies. Lai arī to skaits strauji aug, rūdītākie «buki» vērtē, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies - vieni maina koncepciju, pilnveido dzīvnieku kolekciju un iekopj ainavu, bet citi smagajam rūpalam atmet ar roku un durvis slēdz.

Atšķirībā no Nacionālā zooloģiskā dārza, minizoo specifika ir elastīgāka, personiskāka pieeja apmeklētājam, taču, protams, arī mazāki mērogi un pieticīgāka dzīvnieku kolekcija. Tomēr, īpaši bērniem, ar to arī pietiek, tāpēc dažnedažādu minizoo kļūst aizvien vairāk, neskatoties uz to, ka saimniekiem tas ir smags darbs.

Rūpals prasa lielus ieguldījumus, jo dzīvnieki jāpabaro arī lietus laikā un gada aukstajos mēnešos, kad apmeklētāju tikpat kā nav. To daži lauku uzņēmēji pēdējā laikā nav izturējuši. Te jāuzsver arī Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītāja Jēkaba Dzeņa teiktais, ka pēdējos piecos gados ir likvidēti divi no pieciem Latvijā reģistrētajiem zooloģiskajiem dārziem. Kā viens no galvenajiem iemesliem tam bijuši lielie finansiālie ieguldījumi, kas nepieciešami dzīvnieku uzturēšanai un legālas izcelsmes zvēru iegādei. No palikušajiem trim zooloģiskajiem dārziem bez pašvaldības atbalsta darbojas tikai viens.Sākumā minētais attiecas uz minizoo nosaukuma cienīgām saimniecībām, kaut gan, kā norāda to īpašnieki, netrūkst arī tādu, kas kropļo tirgu.

Salaspilī ar kodolsintēzes reaktoru vecā kodolreaktora vietā fiziķi cer ražot siltumu un elektrību – tā būtu «kodolenerģētika jaunās skaņās» jeb elektrības ieguves veids, kas neatstāj radioaktīvos atkritumus. Fiziķiem ir biznesa plāns, kura īstenošanai nepieciešami 140 miljoni latu. Ar to piesaisti pagaidām neveicas, taču, ja laikus neizdosies piesaistīt finansējumu, tehnoloģiju var patentēt kāds cits, vēsta Diena.

«Īsumā – Latvija tiks pie kodolenerģētikas jaunās skaņās – nebūs radioaktīvo atkritumu, jo mēs no vienas gāzes radīsim otru un pāri paliks enerģija. Ar to varēsim iesākt, ko vien vēlamies – sildīt Salaspili, ražot elektrību,» skaidrojot, kas ir «saule mucā», ko fiziķi cer uzstādīt Salaspilī vecā kodolreaktora vietā, stāsta SIA EK sistēmas tehniskais direktors Alnis Kaļāns.

SIA EK sistēmas biznesa plāns paredz, pirmkārt, ražot tīru enerģiju, izmantojot pirmo uzbūvēto iekārtu; otrkārt – ražot un tirgot iekārtas, kas katra svērs aptuveni 50 tonnas, skaidro A. Kaļāns. Ar minētajām iekārtām varēs ne vien ražot enerģiju, bet arī vākt radioaktīvos atkritumus.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Transporta jomā šogad viss notiek. Ostās un dzelzceļā kravu vairāk, tāpat autopārvadājumos, lai gan tie īsāki, vilcienos un autobusos pasažieru vairāk vai vismaz to skaits nesamazinās, bet gaisa pārvadājumi vispār rullē.

Uz priekšu virzās vērienīgi projekti gan esošās (elektrifikācija), gan topošās (Rail Baltica) dzelzceļa infrastruktūras jomā. Jau pavisam drīz vajadzētu noslēgt līgumu par jaunu elektrovilcienu iegādi, bet nākamgad tikt skaidrībā par to, kā no 2021. gada izskatīsies reģionālie pārvadājumi ar autobusiem. Ik pa brīdim atklāj kādu jaunu loģistikas centru, un arī pēdējā šī plānošanas perioda Eiropas fondu nauda tiek ieguldīta ceļos. Ja nebūtu korupcijas skandālu Rīgas satiksmes vai citos iepirkumos, tad teju vai nebūtu neviena darvas piliena transporta jomas medus mucā. Tieši tā šī nozare var izskatīties no malas, ja nav laika vai vēlmes notiekošajā iedziļināties.

Neretas novada Zalves pagasts ir viena no daudzajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kur akās ūdens nokrities līdz zemākajam līmenim. Šogad ieilgušais sausais rudens samazinājis gan gruntsūdens, gan upju ūdens līmeni, vēsta reģionālais laikraksts Staburags.

Mikāru mājas saimniece Ilze Sviščeva no rīta, kamēr ūdens nav saduļķots, no akas varot iesmelt spaini. Vislielāko ūdens trūkumu izjūt pēdējās divas nedēļas.

Kūtī lopiem atvēlēta 200 litru muca. Kad tā gandrīz iztukšota, saimniece rīko talku, lai to savestu pilnu.

Visu rakstu lasiet Staburaga 5. novembra numurā.

Grābstoties ap kadastrālo vērtību un spēlējoties ar nekustamā īpašuma likmi, valsts un vietvaras neapdomīgi izdara spiedienu uz visu iedzīvotāju rocību

Nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) salāgošana ar iedzīvotāju labklājības līmeni praksē nenotiek, tāpēc, kadastrālo vērtību pietuvinot tirgus cenu līmenim, belzienus saņem ne tikai tie, kuriem tas varbūt pienāktos par mitināšanos ekskluzīvos mitekļos, bet arī tie, kuri vēsturiski iegadījušies kaimiņos un kuru īpašuma vērtība stihiski pieaugusi, piemēram, kopā ar jaunajiem privātmāju ciematiem līdzās. Pa vidu arī nekustamo īpašumu bizness, kura dalībnieki par nepārdotiem īpašumiem NĪN nomaksā baltu naudu un, izdzirdot par plāniem NĪN uzšaut debesīs, ievērojami skeptiskāk skatās uz projektiem nākotnē. Tāpat mūsu NĪN politika var no Rīgas un Latvijas atgrūst ārvalstu investorus, kuri, apostījuši gaisu, nobāzēsies kaimiņzemēs.

Kamēr aiz restēm neviens netiek sēdināts, žēlabās varam skaitīt naudu, kas apjomīgiem dūmu vāliem izkūpējusi pa ļaunprātīgi izmantotu maksātnespējas procesa skursteni

Ārvalstu investoru medus karote noslīcināta valsts savdabīgi uzpasētajā maksātnespējas procesa darvas mucā. Ārvalstu investoru pārtrauktais dialogs ar valdību var kalpot par signālu investoriem, lai Latvijai mestu līkumu, bet šāda notikumu attīstības scenārija skābos augļus gan baudīsim tepat pašu mājās. Īsi un kodolīgi – mazāk naudas ekonomikā. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Daudzi maksātnespējas procesa jautājumi, kas ir būtiska uzņēmējdarbības un investīciju vides sastāvdaļa, tā arī, gadiem ejot, palikuši neatbildēti, jo īpaši maksātnespējas procesa ļaunprātīgas izmantošanas nesodāmība. Tā likta lietā masveidā, jo maksātnespējas process biežāk ir netīrs nekā tīrs. Kliedzošs fakts, bet neviens nereaģē. Šai Latvijai raksturīgajai parādībai ir divu veidu sekas – tā no vienas puses aizbaida investīcijas, bet no otras veicina vēl lielāku krāpšanos, vieglu roku mainot uzņēmumu īpašniekus, valdes un juridiskās adreses, kā arī veidojot ciešas saites ar administratoriem.

Solītā peļņas nodokļa reforma neparedz stimulus ieguldījumiem tehnoloģijās, pētniecībā un būtiski paaugstina šī nodokļa likmi ne tikai līdz 20%, bet pat līdz 25% izmaksām, kuras pašlaik ar šo nodokli vispār netiek apliktas, to intervijā Dienas Biznesam stāsta nodokļu eksperts Egons Liepiņš.

Viņaprāt, piedāvātie nodokļu reformas risinājumi rada nevajadzīgu satraukumu, kura rezultātā daļa uzņēmēju nogaidīs neuzsākot lielus projektus, un pat ņems naudu laukā no uzņēmumiem, kas tautsaimniecībai ir vissliktākais scenārijs.

Fragments no intervijas

Kas ir tas, kas piedāvātajā UIN reformā biedē?

Šobrīd publiski skan slavas dziesmas iecerētajai reinvestētās peļņas neaplikšanai ar UIN, taču netiek runāts par daudzām būtiskām detaļām, kas tēlaini ir kā darvas karotes medus mucā. Atbalstu reinvestētās peļņas neaplikšanu ar UIN, bet mulsinoši, ka šim nodoklim vairs netiek pateikta likme, kaut gan publiski min 20% no sadalītās pelņas. Dokumentos likmes vietā ir ierakstīta formula 20/80. Kāpēc jālieto formula, ja var pateikt kāda tieši būs likme? Lietojot formulu un aprēķinot peļņas nodokļa likmi, tā ir 25% — tikpat, cik liela tā bija līdz 2000. gadam. Tātad nevis 20% , bet gan 25%. Varbūt šī UIN likme tiks attiecināta tikai uz dāvanām, reprezentācijas izdevumiem un tml.? Varbūt būs divas UIN likmes - 20% pie dividenžu izmaksas un 25% pie citām izmaksām? Kā pie tā nonāk? Piemēram, ja uzņēmums pasniedz 100 eiro vērtu dāvanu klientam, kura tiek uzskatīta par nesaistītu ar saimniecisko darbību, tad, piemērojot minēto formulu (100 eiro/0,8x20%), iegūstam, ka nodoklis jāsamaksā 25 eiro – tātad UIN likme ir 25%. Pašlaik nav skaidrs, cik plašs vai šaurs būs to izmaksu saraksts, kas apliksies ar 25% nodokli un kāda būs katru tādu izmaksu, piemēram, reprezentācijas izmaksu, definīcija. Tas tikai vēl vairāk palielina bažas par to, ka uzņēmumi gaidītās uzelpas vietā varēs sākt maksāt vairāk šo nodokli nekā līdz šim.

Latvijas nākotne, ja tāda vispār gaidāma, slēpjas inovatīvā uzņēmējdarbībā ar augstu pievienoto vērtību – to jums katrs bērns pateiks. Ko nozīmē inovatīvs uzņēmums un kā dabūt to augsto vērtību, tas gan ir dažās aprindās strīdīgs temats.

Daži, īpaši tie, kam dīvainu sakritību rezultātā gadījies strādāt Ekonomikas ministrijā, par labāko augsto vērtību uzskata augstu nodokli. Citi, piemēram, Ģirts Rungainis, kurš nesenā inovācijas konferencē sevi iedēvējis par latviešu seru Brensonu, praksē vismaz pagaidām turas pie konservatīvām vērtībām – valdības konsultāciju līguma.Varbūt nav baisi inovatīvi, bet toties peļņa faktiski bez ieguldījiem. Un bez problēmām, kas varētu nomocīt citus uzņēmējus, teiksim, konkurences vai vajadzības pēc kaut kādiem tur rezultātiem. «Es esmu lauva,» saka Ģirts Rungainis nu jau pieminētajā konferencē (viņa runu varat noskatīties šeit) Un ar to dažiem pietiek. Arī tas ir savā ziņā inovatīvi, to nu neviens nenoliegs.

Noteikumi Eiropā ir jāsaskaņo, lai tie būtu labvēlīgi mūsu zemniekiem, sarunā ar Dienas Biznesu norāda Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs.

Fragments no intervijas

Tagad sākas cīņa par nākamā perioda Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), kā nākamajā periodā dzīvosim. Pēc Brexit bažas bija ļoti lielas, ka gaidāms samazinājums, bet tagad redzam, ka plānots 13,6 % pieaugums tiešmaksājumiem visā periodā. Tas nav tas, ko gribam, bet tā nav arī darvas karote medus mucā. Tas dos 202 eiro par hektāru, tagad ir 160 eiro/ha, bet vidēji Eiropā – 269 eiro/ha. Vismaz izlīdzināšanas process turpināsies. Ja atskatāmies, ka šis process sākās ar 39 eiro/ha, tad šobrīd ir labāks rādītājs, nekā bija. Šo rezultātu izdevās panākt, jo gan ierēdņi, gan zemkopības ministrs un premjers daudz tikušies ar Eiropas komisāru Hoganu un pārliecinājuši par mūsu taisnību. Visvairāk naudas klāt dabūjušas Baltijas valstis, Bulgārija un Portugāle. Mēs nevarētu daudz paust satraukumu. Daļa jau tagad saka, ka nesamierināsies ar piedāvājumu. Bet patīkami, ka vienota nostāja ir Baltijas valstīm, laba sadarbība ir ar Višegradas grupu, ko vada Ungārijas zemkopības ministrs, un Poliju.

No mantas un naudas atbrīvotiem maksātnespējīgiem subjektiem kreditori nevar un nevarēs atgūt parādus, atgūt vairāk naudas neļaus arī nedz valsts amatpersonas mantijas uzlikšana administratoriem, nedz viņu eksaminēšana, nedz viņu pasludināšana par blēžiem, nedz viņu skaita samazināšana.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas priekšsēdētājs un maksātnespējas administrators Kaspars Novicāns. Viņaprāt, nepareizs situācijas novērtējums ved vēl lielākā purvā, jo ne jau administratori ir tie, kuri maksātnespējīgos uzņēmumus ir padarījuši tukšus, taču daļa politiķu savu neizpratni un neizdarību grib novelt uz citu – administratoru – pleciem, tos vainojot visās nebūšanās.

Kā vērtējat notiekošo maksātnespējas jomā?

Skaļi lozungi un paziņojumi par «vainīgo atrašanu», bez nekāda taustāma rezultāta. Masu psihoze, kuru pastiprināja kāds savulaik Deloitte veikts pētījums par maksātnespējas nozari, ar kura palīdzību sabiedrībai zināmā mērā tendenciozi tika nodota vēsts, ka administratori valstij nodarījuši zaudējums 655 miljonu eiro apmērā. Un šādas situācijas izveidē bez tiesas par vainīgajiem tika pasludināti maksātnespējas administratori. Tajā pašā laikā netika manītas kādas ierosinātas skaļas krimināllietas par tik vērienīgu izzagšanu, ko būtu veicis kāds administrators, jo tā dēvētā Trasta komercbankas lieta jau bija krietni vēlāk. Vairākus gadus Latvijā notiek liela rosība saistībā ar maksātnespējas sfēru. Tiek mainītas normatīvo aktu prasības, tiek izvirzītas citādākas prasības maksātnespējas administratoriem, bet rezultātu no šiem pasākumiem ir ļoti maz. Gluži kā tautas sakāmvārdā: liela brēka, maza vilna. Skumji, bet visi maksātnespējas administratori publiski ir padarīti par «peramajiem zēniem» un vienīgajiem vainīgajiem par to, ka Latvijā neieplūst investīcijas tik, cik gribētos, ka maksātnespējas procesā tiek atgūtas «kapeikas» un kaut ko spēj atgūt nodrošinātie kreditori, bet tukšā paliek nenodrošinātie. Administratoriem valsts uzlika valsts amatpersonas mantiju ar domu, ka nu tik būs uzlabojumi. Diemžēl tādējādi nozari pameta arī daudzi pieredzējuši maksātnespējas procesa administratori, kuri vienlaikus bija arī advokāti. Pasniegts tas tika tā, ka viņi ir blēži, kuri nevēlas iesniegt valsts amatpersonas deklarācijas. Deklarācijas tika ieviestas, lai publiski parādītu, cik nopelna administratori, kaut arī to šodien var redzēt jebkurš, ieejot Maksātnespējas kontroles dienesta mājaslapā, kur ir redzams, cik katrā maksātnespējas procesā saņem katrs administrators. Kāpēc valstij ir vajadzīgas divas paralēlas sistēmas, kur katra no tām prasa zināmus resursus to uzturēšanā? Maksātnespējas kontroles dienestam «iedeva» lielākas pilnvaras administratoru kontrolēšanā. Lai šī iestāde varētu vairāk kontrolēt, tai palielināja finansējumu, kura gada apmērs jau pārsniedz visu administratoru gada laikā saņemto algu summu kopā. Šī iestāde regulāri ziņo par konstatētajiem administratoru pārkāpumiem, bet tiek noklusēts, vai šiem tā saucamajiem daudzajiem pārkāpumiem vispār ir ekonomiska rakstura ietekme uz administrētajiem procesiem. Bieži vien tās ir formāla rakstura kļūdas, bet statistika veidojas. Diemžēl, bet neviena no šīm reformām nesasniedza izvirzīto mērķi – kreditori neatgūst no maksātnespējīgajiem uzņēmumiem vairāk. Kreditori vēlas atgūt vairāk, bet ne jau administratori ir tie vainīgie, kuru dēļ tiek atgūts tik, cik tiek atgūts. Administratorus var ietērpt valsts amatpersonu mantijā, var tiem likt aizpildīt ienākumu deklarācijas kā valsts amatpersonām, var tiem likt reizi divos gados kārtot eksāmenu, taču tik un tā kreditori vairāk naudas nesaņems.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 16. oktobrī bija spiesta pārtraukt, tā sauktās, Trasta komercbankas likvidācijas lietas izskatīšanu 31. zālē, kas izrādījās pārāk maza un nepiemērota lielajam dalībnieku skaitam.

Lietas izskatīšana no ierastās, vislielākās zāles Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesu namā bija pārcelta uz mazāku, pavisam nelielu zāli, jo vislielākajā tiesas telpā bija jāskata kāda steidzama sūdzība. Visticamāk, lietas nozīmēšana šādā zālē ir notikusi pirms Covid ierobežojumu pastiprināšanas.

Ienākot tiesas zālē, 11 apsūdzētie, viņu 13 aizstāvji, divu cietušo pārstāvji, divi tulki un tiesnesis Imants Dzenis kopā ar palīdzi kopīgi noskaidroja, ka nepieciešams tiesas vadības lēmums, lai prāvu varētu turpināt telpā, kuras platība nesasniedz 60m2.

Kā zināms, pēc nupat izdotiem Ministru kabineta noteikumiem visās iekštelpās ir stingri jāievēro ierobežojumi, kas mazina Covid-19 izplatību. Tiesnesis iesākumā norādīja, ka, lietojot maskas, tiesas zālē divu metru distance nav būtiska. Tomēr advokāti uzsvēra, ka eksistē vēl nepieciešamās platības ierobežojums telpās, ko nosaka Epidemioloģiskās drošības likums, kur teikts, ka iekštelpās uz vienu cilvēku jābūt vismaz 3m2 telpas. Uz ko aizstāvība arī norādīja tiesai. Tautas valodā runājot cilvēki zālē sēdēja kā siļķes mucā.