Divus gadus nostrādājuši mājražotāja statusā, zīmola Cepiens radītāji ir izveidojuši ceptuvi un restorānu Rīgā Pārdaugavā, Meža ielā

Tagad Cepiena komanda kaļ plānus par paplašināšanos.

DB jau rakstīja, ka pirms dažiem gadiem Denīze Lapinska un Uldis Ronis uz Rīgas birojiem sāka no rītiem izvadāja siltus mafinus, smalkmaizītes un citus kārumus, bet pusdienlaikā pieveda salātus un zupas. Tāpat viņi klāja galdus dažādos korporatīvajos pasākumos. Savu piedāvājumu nosaucot Cepiens.

Sasniedzot 50 klientus un apjomus, kas pēc Pārtikas un veterinārā dienesta noteikumiem vairs neatļauj mājās ražot, lai turpinātu attīstīties, Cepiena komandai biznesa turpināšanai bija nepieciešamas ražošanas vai ēdināšanas telpas.

2014. gada sākumā atrastas piemērotas telpas Meža ielā, kurās iepriekš mitinājās kafejnīca Telle. Cepiena izkārtne pie nama fasādes parādījās tikai 2015. gada rudenī, jo iesākumā, saskaņā ar līguma nosacījumiem ar iepriekšējiem telpu nomniekiem, darbība notikusi, izmantojot nosaukumu Telle. Ieguldot vairākus desmitus tūkstošus eiro, izremontētas un labiekārtotas telpas, kredīti šim mērķim netika ņemti.

Ēdināšanas bizness ir nepārtraukta pavedināšanas un kārdināšanas māksla, lai klients nezaudētu interesi.

«Tā ir konditoreja veča izpildījumā,» saka Uldis Ronis, kurš kopā ar Denīzi Lapinsku vairākos birojos no rītiem izvadā siltus mafinus, smalkmaizītes un citus kārumus un pusdienlaikā pieved salātus un zupas. Viņiem nebija viegli noticēt, ka bulciņu cepšana varētu izdoties kā bizness, jo īpaši ņemot vērā, ka U. Ronis iepriekš bijis a/s Preses nams valdes priekšsēdētājs, Hanzas maiznīcas biznesa attīstības direktors, PAS Gutta ģenerāldirektors, kā arī Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izpilddirektors. Taču kopumā liela un maza uzņēmuma vadība ne ar ko īpašu neatšķiras. Viņš pieļauj, ka var sākt arī citādi, bet viņi jau no paša sākuma precīzi kalkulējuši, aprakstījuši procesus, rakstījuši atskaites utt., lai Cepiens «ripotu» tikpat labi, kā liels uzņēmums. Tā ir vieglāk, jo ir redzams, kas notiek un iespējams laicīgi veikt korekcijas, turklāt, precīzi aprakstot procesus, vadītājam ir laiks nodarboties ar lietām, kas viņam jādara, nevis dzēst ugunsgrēkus.

Deviņdesmito gadu sākumā uzņēmumu privatizācija bija jāveic izsolēs par skaidru naudu, nevis par privatizācijas sertifikātiem, jo tad uzņēmumi būtu nonākuši pie īpašniekiem, kas būtu ieinteresēti to attīstībā. Privatizācija par sertifikātiem bija lielākā kļūda, ko Latvija pieļāva, norāda Latvijas Universitātes profesors un auditorfirmas BDO Invest Rīga vadītājs Andris Deniņš.

«Nevajadzēja privatizācijā izmantot sertifikātus. To es teicu arī deviņdesmitajos gados. Starptautiska pētnieku grupa, kuru vadīja Zviedrijas profesors Jans Ēriks Droijers un kurā es biju piesaistīts no Latvijas, veica pētījumu par privatizācijas gaitu Austrumeiropā. Pētījuma viennozīmīgs slēdziens bija tāds, ka privatizācijas sertifikāti bija neefektīvs līdzeklis. Tas bija nevajadzīgs un pat nepareizs līdzeklis, kas nedeva vajadzīgo rezultātu,» skaidroja Deniņš.

Kaimiņvalstī Igaunijā privatizācija notika par skaidru naudu, un tas bija pareizs risinājums. Ja Latvijā privatizācija būtu notikusi par skaidru naudu, tad daudzi procesi būtu attīstījušies pavisam citādi, uzskata Deniņš.

Lai arī premjers Dombrovskis viedokli maina vai ikdienas, kopumā jāatzīst, ka diskusijas par valsts uzņemumu privatizācijas «jauno vilni» ir aktivizējušās. Valdības pārstāvju sarunās ik pa laikam tiek apspriesta Lattelecom, LMT, nesen arī LVRTC (kurš nez kāpēc būtu jāprivatizē kopā ar kādu no telekomunikāciju uzņēmumiem), kapitāldaļu 100% nodošana privāto uzņēmēju valdījumā. Protams, no nomināli labējās valdības varētu gaidīt aktīvāku darbību šajā jomā, bet, izskatās, tai tagad ir citas rūpes.

Ja reiz beidzot (lai arī ar grūtībām un negribīgi) ir ticis atzīts, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, tad rodas jautājums par vienu struktūru, kura līdz šim nemaz nav bijusi pieminēta privatizācijas kontekstā – brīvostas.

Kaut neesmu eksperts kuģniecības jautājumos, brīvostas jau sen mani ir interesējušas, jo pēc būtības tās ir tāds kā unikāls veidojums. Valsts un pašvaldības iegulda brīvostās milzīgus resursus - zemi, kas, saprotams, atrodas stratēģiskā vietā, un veic investīcijas infrastruktūrā. Piemēram, Rīgas brīvosta aizņem 1 962 ha lielu teritoriju (un tas ir tikai uz sauzemes), no kuras ievērojama daļa pieder Latvijas valstij vai Rīgai pašvaldībai. Tās pamatlīdzekļu bilances vērtība, saskaņā ar pēdējo publiski pieejamo 2009. gada pārskatu, ir ap 136 milj. latu. Bet, nedz likums par ostām, nedz Rīgas brīvostas likums, nenosaka nepieciešamību tai strādāt ar peļņu, nodrošināt dividenžu iemaksu valsts budžetā utt. Nemaksā brīvosta arī ienākuma nodokli no savas peļņas. Saskaņā ar likumu par ostām, ostas pārvaldes finanšu līdzekļus var izmantot tikai ostas un tās infrastruktūras apsaimniekošanai un attīstīšanai – tā teikt, darbība darbības dēļ. Tāpēc nav brīnums, ka teju vienīgie ostu darbību rezultāti, kas tiek publiski izziņoti un apspriesti, ir pārkrauto kravu apjomi, nevis finansiālie rezultāti.

VAS «Privatizācijas aģentūra» (PA) akcionāru sapulce ir apstiprinājusi PA vidēja termiņa darbības stratēģiju 2018.-2020. gadam.

Ministru kabinets (MK) iepriekš pieņēma lēmumu saglabāt valsts līdzdalību, definējot PA vispārējo stratēģisko mērķi – nodrošināt profesionālu valsts kapitāla daļu un problemātisko aktīvu pārvaldību, kā arī PA turējumā esošo aktīvu, kas nav nepieciešami valsts funkciju īstenošanai, atsavināšanu un privatizāciju. Ņemot vērā PA uzkrāto pieredzi, profesionālo kompetenci un valdības noteikto stratēģisko mērķi, turpmākā PA darbība vidējā termiņā tiks fokusēta uz privatizācijas procesa pabeigšanu un profesionālas valsts aktīvu pārdošanas platformas attīstīšanu.

Atbilstoši stratēģijai PA turpinās darboties piecos galvenajos biznesa virzienos - valsts zemesgabalu un nekustamā īpašuma objektu privatizācija un pārvaldīšana, dzīvojamo māju un dzīvokļu īpašumu privatizācija, atsavināšana un pārvaldīšana, valsts kapitāla daļu pārvaldīšana, privatizācija, atsavināšana un problemātisko aktīvu (meitas sabiedrību Reverta, Hiponia, FeLM un REAP) pārvaldīšana, noslēgto līgumu un tajos ietverto privatizācijas un pārdošanas nosacījumu izpildes kontrole, kā arī privatizācijas sertifikātu kontu uzturēšanas un to aprites nodrošināšana.

Vēlos norādīt uz Latvijā nepietiekami izplatīto personāla akciju un akciju opciju piešķiršanu.

Tas ir labs papildinājums gan biznesa un ekonomikas efektivizēšanai, gan pilsoņu kā savas zemes saimnieku apziņas veicināšanai. Amerikāņiem tā lieta iet rūkdama, un Ķīnā tā ir zināma. Ar ko mēs sliktāki? Ne vien ekonomiskā uzrāviena, bet arī paredzami noturīgas sociālekonomiskās attīstības nepieciešamība nu jau ir ne vien politiskā slenga daļa, bet arī vienīgā ticamā iespēja, lai mums vispār būtu, kur «laimē diet» nākamajā kaut pusapaļajā valsts gadskārtā. Variantu nav daudz, un laika ir vēl mazāk, tāpēc «lielais cepiens» ir jāsāk šeit un tagad, un ar valdības lamāšanu vien būs apmēram uz pusi par maz. Otra puse stabili ir privātā sektora ziņā. Runa ir par veco labo sabiedrisko līgumu, kas sabiedrībām laiku pa laikam ir jāsaskaņo ar savu attīstības pakāpi. Ir skaidrs, ka Latvijas tauta ekonomiskās labklājības ziņā grib vairāk. Bet negatīvā demogrāfija ir skaudra: pat labklājības noturēšanai vien paredzamā nākotnē acīmredzamais risinājums ir pārliecinoša virzība uz augstas pievienotās vērtības ekonomiku.

Jau vien pats fakts, ka pēc vairāku gadu mokpilnas gaidīšanas pērnā gada nogalē arī Latvijā ieradās jaunākās paaudzes Ford Mondeo, ir lieli svētki šīs markas kaislīgākajiem cienītājiem, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Atkalredzēšanās ar Latvijas patērētājiem jaunajam Mondeo izdevās visnotaļ žilbinoši. Pedējā brīdī, ielecot pretendentu sarakstā un piedaloties ikgadējā Latvijas Gada auto 2015 konkursā, daudziem par pārsteigumu tieši Mondeo kronēts par Latvijas gada auto 2015, vienlaikus paķerot līdzi uzvarētāja balvu subjektīvākajā balsojumā, nominācijā 2015. gada Latvijas Skaistākais auto. Negribās ticēt, ka šie apbalvojumi no žurijas puses tika piešķirti tikai aiz žēlastības, lai kaut kādā veidā kompensētu Mondeo ieilgušo paaudžu maiņu. Mondeo saimes jaunākais cepiens ir acīmredzami mainījies uz labo pusi, tāpēc godam nopelnījis atzinību.

Rīgā ir ap 40 000 tukšu dzīvokļu, kuros neviens nav deklarējies un kuriem būs augstāka nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likme, šorīt Latvijas Radio stāstīja Rīgas vicemērs Andris Ameriks (GKR).

No tukšajiem dzīvokļiem ap 5000 piederot ārzemniekiem, vēl ap 5000 - juridiskām personām, bet par pārējiem precīzas informācijas neesot, piemēram, tie varētu būt izmantoti komercdarbībai. Ameriks domā, ka šādā gadījumā ir tikai normāli piemērot pilno NĪN likmi, jo «mēs gribam atbalstīt ģimenes ar bērniem».

Pēc Amerika vārdiem, «cepiens» par NĪN paaugstināšanu Rīgā neesot pamatots - nodokļa likme netiekot paaugstināta un joprojām ir likumā noteiktie 1,5%, tikai pamainoties atlaižu piemērošana.

Ameriks uzsvēra, ka lēmums par izmaiņām NĪN tika pieņemts pirms pusgada, par to plaši vēstījuši masu mediji, tāpēc šoreiz Rīgas dome nav rīkojuši izskaidrojušu kampaņu. Ameriks sūkstījās, ka tomēr daudzi cilvēki ilgstoši par izmaiņām nav likušies ne zinis un atlikuši visu uz pēdējo brīdi.

Pirmajam britu zīmola krosoveram Jaguar F-Pace, pēc mārketinga speciālistu aplēsēm, drīzumā jākļūst par populārāko Jaguar modeli, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Zinot, cik žēlīgi un bezzobaini noris jaunā Jaguar sedana XE pārdošana, F-Pace noteikti būs daudzkārt populārāks modelis, par ko liecina potenciālo pircēju sakāpinātā interese Eiropā, tostarp Latvijā. Paraugoties uz atlētisko izskatu un tehniskajiem parametriem, tā vien šķiet, ka Jaguar ir pamatotas ambīcijas sabojāt garastāvokli uzpūtīgajiem vācu krosoveriem. Daudzos parametros britu zaļknābim ir, ar ko palielīties, proti, jaudīgi motori, lieliska šasija, un tam lieliski piemeklēts trauksmains vizuālais tēls ar atpazīstamu Jaguar DNA. DB autoapskatnieks paspēja aptaustīt Jaguar jauno censoni, un, kaut gan pirmais randiņš bija gaužām īss, taču arī pēc tā var secināt, ka pirmais džipveidīgais cepiens Jaguar ir iznācis ļoti cienījams. Vienlaikus tam vēl ir daudz jāmācās no saviem tiešajiem konkurentiem.

Nezinot jaunā pikapa Fiat Fullback rašanās vēsturi, šāda tipa auto pārzinātājiem jau pēc pirmā testa nāktos pārsteigumā ieplēst acis un apbrīnot itāliešu zaļknābi, secinot, ka tam jau pirmajā reizē ir iznācis lielisks auto

Izrādās, ka recepte ir gaužām vienkārša. Ņem un nokopē vienu no Eiropai paredzētajiem pikapa žanra spožākajiem eksemplāriem, proti, jaunākās paaudzes Mitsubishi L200, un lieta darīta. Kā zināms, mēģināt izgudrot pašam ir pietiekami sarežģīts un naudietilpīgs process, turklāt negarantē, ka jau pirmais cepiens izdosies nevainojami. Drīzāk otrādi. Sadraudzējoties ar Mitsubishi L200, Fiat komerctransporta divīzija Fiat Proffesional ir vienā rāvienā tikusi pie lieliska produkta.

Atskaitot ārējo dizainu, Fiat Fullback ir precīza Mitsubishi L 200 kopija. Pašmāju tirgū Fiat Fullback priekšroku dos Double Cab versijai kombinācijā ar jaudīgāko 2,4 litru common rail četrcilindru dīzeli, kas sagādās 180 ZS lielu jaudu. Bez motora, ko var sapārot ar sešpakāpju manuālo transmisiju vai piecpakāju automātu Fullback, rīcībā nonāks arī pārējie labumi, ieskaitot izturīgu virsbūves konstrukciju, modernizētu priekšējo piekari un vairāk resorlokšņu aizmugurējā piekarē. Tas viss stiprinās gan automašīnas izturību, gan arī padarīs braukšanu pēc iespējas komfortablāku, cik nu šāda tipa automobilim tas ir iespējams. Uz līdzena ceļa tas brauks patiešam līdzeni un nevainojami, taču uz grambaināka klājuma tas purināsies tikpat jautri kā lielākā daļa šāda tipa auto.

Valsts iestādēm, tai skaitā arī drošības iestādēm, nevar būt savu personīgo interešu, tām ir jādarbojas vienotas konstitucionālas sistēmas ietvaros. Bet ir tā sagadījies, ka «iestādes» atrodas Vienotības ietekmē, intervijā uzsver pie frakcijām nepiederošais 12. Saeimas deputāts, Latvijas Universitātes profesors Ringolds Balodis, kurš šopavasar kļuvis par Nacionālās apvienības biedru

Medijos ir nonākušas ziņas par to, ka ekspremjers Indulis Emsis it kā ir brīdinājis deputātu Askoldu Kļaviņu, izsakot versiju, ka pie notikušā vainīgi ir arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, premjers Māris Kučinskis un KNAB vadītājs Jēkabs Straume. Kas notiek?

Notiek sabiedriskā viedokļa ietekmēšana ar apzināti veidotiem skandāliem. Cilvēkiem liek novērsties no būtiskā un pievērsties lietām, kuras beigsies ar čiku. Es esmu tiešām ārkārtīgi izbrīnīts, ka šādu jezgu var sacelt par, manuprāt, ārkārtīgi maznozīmīgām lietām, ja paskatāmies pēc būtības. Ja runājam par informācijas nopludināšanu, virknē gadījumu informācija no drošības iestādēm ir gājusi ārā kā pa «laidara vārtiem». Konkrētajā gadījumā par tiem diviem deputātiem, kas tika aizturēti, – Kaimiņu un Kļaviņu – abos gadījumos es nesaskatu pamatu tik lielai jezgai un rezonansei. Ja deputāts Askods Kļaviņš «muhļījās» ar benzīna atskaites papīriem, vai bija pamats prasīt kratīšanas? Ko tad tajās kratīšanās var atrast – degvielas mucas, vai? Trilleris riktīgais, Kučinskis neko nevienam nav teicis, bet Emsis nodarbojas ar analītiku. Kļaviņš kā Žanna d’Arka uz ešafotu dodas, nenododams analītiķi Emsi. Un kas?

Šarmantā Rīgas Pārdaugavas iela pēdējos divos gados attīstījusies strauji. Vairs «neviena vieta uz brieža nav brīva» – visas esošās komercplatības ir aizņemtas.

Meža ielā DB iepriekšējo reizi viesojās 2013. gada jūnijā. Toreiz tur pavērās pavisam cita aina. Tikko darbu bija sākusi kafejnīca Mierā – tolaik dažus simtus metrus garajā ieliņā tas bija vienīgais ēdināšanas uzņēmums. Tagad tai līdzās kafejnīcas ir sakuplojušas – blakus atrodas kafē Cepiens, kaķu kafejnīca Minka, bet pēdējais jaunpienācējs ir Street burgers. Kafejnīcu īpašnieki DB atzīst, ka pagaidām viens otram netraucē strādāt, apmeklētāju pietiek visiem, bet, ja ielā durvis vērtu vēl kāds konkurents, iespējams, kļūtu par šauru.

Kafejnīcas Mierā līdzīpašizniece Santa Kausiņa DB stāsta, ka brīdī, kad blakus esošajās telpās viena aiz otras sāka iemājot citas kafejnīcas, nelielas bažas uzmācās. Tomēr satraukumam par konkurenci nav bijis pamata. «Iela ir atdzīvojusies. Katram uzņēmumam ir sava odziņa. Konkurentu parādīšanās arī mudināja mūs attīstīties, domāt vēl radošāk. Grūti pat izskaidrot, kādēļ Meža iela pievilinājusi tik daudz kafejnīcu. Nebrīnītos, ja pēc kāda laika atvērtos vēl kāda,» teic S. Kausiņa. Viņa vēlētos, lai ielā būtu lielāka uzņēmumu dažādība, līdzīgi kā tas ir Miera ielā, kur ir gan kupls skaits kafejnīcu, gan vietējo ražotāju veikali, mazas piparbodītes. Meža ielai potenciāls, pēc viņas domām, ir liels – iela cilvēkiem patīk – tā ir mierīga, ēkām ir skaista arhitektūra.

Šķiet Latvijas sabiedrisko speciālistu virtuve ir krietni uzkarsusi pēc Dienas publikācijas par bijušās ministres Mūrnieces un sabiedrisko attiecību aģentūras BKC īpašnieka Ginta Federa nenotikušo darījumu.

Diemžēl komunikāciju druvas arāji pozitīvus plusus no šīs publicitātes sava aroda attīstībai neiegūst. Aplūkošu dažus aspektus, kas palikuši ārpus publiski izskanējušajiem un kuriem, manuprāt, būtu vērts pievērst uzmanību esošajiem un potenciālajiem sabiedrisko attiecību pakalpojumu pircējiem.

Acīmredzot lielākais cepiens mediju pusē ir firmas piedāvājumā Mūrnieces kundzei ierakstītais formulējums mēs garantējam, kas liek domāt par mediju iespējamo pērkamību. Iespējams, ka vārds garantē ir tikai konsultantu pārspīlēta savas iespējamās varēšanas izpausme, taču neviens nevar liegt komersantam tirgot savu preci ar tādām metodēm, kādas pats uzskata par labām un piemērotām, cik tālu tas vien nepārkāpj likumdošanā noteiktās normas. Savukārt, pirkt to vai nepirkt ir paša klienta lēmums un sapratne par pērkamo produktu. Protams, papildus dimensiju un mediju interesi rada klienta puses statuss – publisko iepirkumu subjekts, savdabīgi demisionējusi ministre, premjera partijas pārstāve utt.

Ar dažādām diskusijām un pasākumiem noslēdzies Sarunu festivāls LAMPA, kas Cēsu pils parkā notika jau ceturto vasaru. Šogad festivālu Cēsīs piektdien un sestdien kopumā apmeklēja vairāk nekā 16 000 cilvēku. Vēl aptuveni 47 tūkstoši vērojuši festivāla tiešraides internetā. Jau sākušies sagatavošanās darbi nākamajām festivālam 2019.gada 28. un 29. jūnijā, informē pasākuma organizatori.

Apmeklētāju vidū bija dažādu vecumu un tautību cilvēki no dažādām Latvijas un pasaules vietām. Divas festivāla dienas tika pavadītas diskusijās un sarunās ar domubiedriem, viedokļu līderiem, ekspertiem un jauniegūtām paziņām, ieklausoties, pētot un analizējot. Šā gada festivāla galvenā vērtība bija uzticēšanās.

Vislielāko auditorijas uzmanību pievērsa par festivāla hedlaineri dēvētais «Cepiens», kas šogad norisinājās oktobrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu zīmē, analizējot aktuālākos vēlēšanu un politiskos procesus caur humora prizmu.

Plaši apmeklēta abu festivāla dienu garumā bija arī «Politiskā arēna», kur ikvienam tika dota iespēja satikt vairāku politisko partiju pārstāvjus un iesaistīties diskusijā vai uzdot sev svarīgus jautājumus. Jaunieši savus domubiedrus dažādās aktivitātēs iesaistīja Riekstu kalnā. Savukārt paši mazākie aktīvisti laiku pavadīja «Mini LAMPĀ» – bērnu izklaides programmā. Kopumā festivālā bija pieejamas 270 dažādas aktivitātes.

«Visa revolūcija ir izčābējusi tikpat ātri kā tās maijpuķītes. Es atceros, ka toreiz man tās diezgan ātri novīta,» pacilāto šā gada 28. maija nakti pēc bijušā Valsts prezidenta, tagadējā Saeimas deputāta Valda Zatlera (Zatlera Reformu partija) vēsturiskā Rīkojuma nr. 2 par Saeimas atlaišanu atceras studente Laila Ludborža, kura toreiz laikrakstam Diena pauda gandarījumu, ka nav «piedzimusi dziesmotās revolūcijas laikā, bet bija uz maijpuķīšu revolūciju».

Arī citi Dienas toreiz un tagad aptaujātie atzīst: lai gan oligarhus no Saeimas izdevies izsvēpēt, tomēr cerētā jaunā politika vēl kaut kur kavējas. Taču cerība neesot mirusi.

Sabiedrības par atklātību Delna direktors Kristaps Petermanis, kurš 28. maija vakarā viens no pirmajiem sociālajā tīklā Twitter izplatīja aicinājumu pulcēties pie Rīgas pils Zatlera atbalstam, atzinis, ka cerība uz koalīcijas «saņemšanos» vēl esot, bet pagājis jau pietiekami daudz laika, lai mainītu veco politiku. Vienlaikus K. Petermanis uzver - bijis ļoti svarīgi, ka «ka Zatlers saņēmās un izdarīja to, ko vajadzēja jau pirms vairākiem gadiem».

Zemes piespiedu nomas jautājumos Latvija jau vairāk nekā 13 gadus iet pa apburto loku, un to nespēj pārraut arī ar dalītā īpašuma izbeigšanu, kura īstenošanai izveidotais mehānisms ir birokrātiski smagnējs, un tam nav arī adekvāta valsts finansiāla atbalsta.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu advokātu biroja iLaw partneris Normunds Šlitke. Viņaprāt, zemes piespiedu nomas ikgadējo griestu apmēra noteikšanā 4% no zemes kadastrālās vērtības ir daudz ekonomisko absurdu. Situāciju pašlaik var mainīt tikai Satversmes tiesa.

Kāda ir situācija ar dalītā īpašuma problēmu?

Tā ir tieši tāda pati kā pašlaik ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu. Kāpēc tāds salīdzinājums? Tāpēc, ka ir vairākas būtiskas līdzības gan ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu, gan ar dalītā īpašuma izbeigšanu. Diemžēl, bet vecais teiciens — ir meli, ir lieli meli un ir statistika — būtu jākoriģē un statistika jāaizstāj ar politika. Proti, politiķi pirms 11 gadiem solīja dzīvokļu īpašniekiem, ka zemes gabala izpirkšana zem daudzdzīvokļu mājas būs tikpat vienkārša un nesāpīga kā šīs mājas siltināšana. Diemžēl realitāte ir cita. Vārdos un solījumos viss ir skaisti, bet, tiklīdz raugāmies uz padarītajiem darbiem — piedāvātajiem mehānismiem —, tā aina jau ir pavisam citāda. No šodienas skatupunkta laikam nevienam nav jautājumu par energoresursiem, to cenas būtisku pieaugumu, dabasgāzes kontekstā arī pieejamību un dārdzību, kas pat ir kļuvusi par savdabīgu ieroci Ukrainas kara kontekstā. Ļoti daudzi cilvēki 32 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas dzīvo padomju laikos būvēto daudzdzīvokļu māju dzīvokļos, kuru apkurei bija paredzēts izmantot lētos energoresursus — dabasgāzi — no Krievijas, bet šodien tie vairs nav lēti, un siltināšanas problēma, šķiet, ir viena no galvenajām aktualitātēm valstī.

Ja valdība atbalstīs nacionālās aviokompānijas airBaltic iecerēto termināli, nevis lidostas Rīga projektu, tiks īstenota slēpta lidostas privatizācija, norāda starptautiskās lidostas Rīga valdes priekšsēdētājs Arnis Luhse.

Viņš intervijā laikrakstam Latvijas Avīze skaidro, ka lidostas saimniecisko jautājumu risināšanā vadībai patlaban nākas saskarties ar politiku. «Piemēram, tagad mums ir jāsaskaņo lidostas Rīga termināļa attīstības projekts. No otras puses, ir arī airBaltic projekts. Nepieciešama politiskā izšķiršanās. Skaidras atbildes pagaidām nav. Mums kā biznesa struktūrai jābūt skaidram attīstības virzienam. Ministru prezidents pēc aprīļa tikšanās pagarināja pārdomu laiku līdz septembrim. Mēs esam savu mājas uzdevumu sagatavojuši. Tur atkal politika pa vidu, jo ir ministri, kuri atbalsta vienu vai otru projektu. Ja valdībā tiks pieņemts airBaltic variants, kas paredz pilnīgi jauna termināļa būvi, tad lidostai paliks tikai skrejceļš. Bet tad es vismaz zināšu, kā rīkoties tālāk. Lidosta sastāv no peļņu nesošā termināļa ar kafejnīcām, veikaliņiem, citām apkalpojošām vienībām un lielus izdevumus prasošā skrejceļa, kas regulāri jātīra, jākopj,» stāstīja Luhse.

65% Rīgas dzīvokļu īpašnieku daudzdzīvokļu namos nav noslēguši privatizācijas procesu, proti, nav pārņēmuši no pašvaldības rūpes par māju kopumā. Sekas – tiek likti ielāpi bojājumu vietās, bet ilgtspējīgas īpašuma apsaimniekošanas pārsvarā gadījumu nav.

Par problēmām, kas no tā izriet, un risinājumiem iecerēts diskutēt konferencē Mājoklis 2023, kas jau 1. un 2. jūnijā notiks ATTA Centre Krasta ielā Rīgā. Par to Dienas Biznesa intervija ar Latvijas Dzīvokļu īpašnieku biedrību asociācijas Mājoklis Rīgas nodaļas vadītāju Ingāru Daibi.

Kādas ir galvenās problēmas, ar ko saskaras cilvēki saistībā ar daudzdzīvokļu mājokļu apsaimniekošanu?

Viena no galvenajām problēmām šobrīd ir nespēja pieņemt lēmumus jautājumos, kas skar daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu. Proti, dzīvokļu īpašnieki nespēj sanākt kopā, lai vienotos par mājas uzturēšanai būtiskiem jautājumiem. Un, ja arī sanāk kopā, tad tajā brīdī, kad nonāk līdz lēmuma pieņemšanai, nespēj vienoties ne par to, kurš darīs, ne - kā darīs. Vērojams, ka cilvēkiem ir diezgan liela vienaldzība par to, kas ir ārpus viņu dzīvokļa.

«Daudzi Privatizācijas aģentūras (PA) portfelī atlikušie valsts īpašumi ir problemātiski vai ar tik zemu pašreizējo tirgus vērtību, ka ienākumi no to pārdošanas nesedz uzturēšanas un privatizācijas sagatavošanas izdevumus. It sevišķi tas attiecas uz dzīvokļiem un dzīvojamām mājām, tomēr arī šie īpašumi saskaņā ar šobrīd spēkā esošajiem tiesību aktiem ir jāprivatizē,» stāsta PA valdes priekšsēdētāja Iveta Zalpētere.

«Piemēram, izsolē Zilupes novadā piedāvājam iegādāties dzīvokli par 464 latiem un pircēju nav,» norāda I. Zalpētere.

Kopējie valsts a/s PA pērnā gada ieņēmumi no privatizācijas sasniedza 7,73 milj. Ls, kas ir par 24% vairāk nekā 2010. gadā. Lielāko ieņēmumu pieaugumu deva noslēgtie nekustamo īpašumu pārdošanas līgumi, no kuriem kopumā PA saņēma 3,43 miljonus Ls, un tas ir divas reizes vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Privatizācijas procesa un citu papildus funkciju nodrošināšanas izdevumi 2011. gadā kopumā samazinājušies par 717 339 latu.

Lielākās PA ieņēmumu pozīcijas 2011. gadā bija ieņēmumi no zemes privatizācijas, nekustamo īpašumu pārdošanas un nomas līgumiem. Zemes privatizācija PA ļāva saņemt kopumā 3,6 miljonus latu, nekustamo īpašumu privatizācija 3,43 miljonus latu, bet ieņēmumi no nomas līgumiem bija 0,6 miljoni latu.

Gadījumā, ja Jāņa Bordāna valdība tiks izveidota, visticamāk, sabiedrība nekad neuzzinās «Meroni stipendiātu» sarakstu.

Gadījumā, ja Bordāna valdību izgāzīs, visticamāk, tuvākajā laikā mēs uzzināsim par Meroni sponsorēto cilvēku sarakstu, līdzīgi kā savulaik runāja par «Lemberga stipendiātiem». Ir absolūti naivi iedomāties, ka opozīcijas politiķis Artuss Kaimiņš ir vienīgais, kuru finansēt ir interesējis Rūdolfam Meroni – jaunajam oligarham.

Patiesībā ne tik jaunajam. Ir jau pagājis zināms laiks, kopš Meroni sagrāba Ventspils uzņēmumus. «Aizmirstiet par Lembergu, «ventspilniekiem»! Visa bijusī Lemberga un «ventspilnieku» saimniecība nu ir vienās – Rūdolfa Meroni rokās,» šovasar izsaucās politikas eksperts Jurģis Liepnieks. To jau atzīst pat LTV ziņas: «Advokāts no Šveices Rūdolfs Meroni, kuram prokuratūra uzticējusi glabāt, iespējams, Aivara Lemberga ģimenei piederošo mantu, varētu būt kļuvis par vienīgo noteicēju lielākajās Ventspils tranzīta kompānijās. Viņa pārvaldītas ārzemju firmas, iespējams, izpirkušas citus akcionārus, izbeidzot gadiem ilgušos strīdus, liecina mūsu izpētītais. Pēdējā laikā Meroni vārds arvien biežāk tiek locīts arī Latvijas politikā. Tomēr Meroni darbošanās likumību pašlaik pārbauda Valsts policija, izmeklējot iespējamu piesavināšanos un noziedzīgas naudas legalizāciju.»

Igaunijā paredzēts privatizēt valsts ceļu būves, remonta un uzturēšanas uzņēmumu "Eesti Teed".

Uzņēmums tiks pārdots Ekonomikas un sakaru ministrijas rīkotā izsolē, liecina ministrijas sniegtā informācija.

Visām kompānijas akcijām kopā sākumcena noteikta 16,9 miljoni eiro.

Paredzēts, ka privatizācija notiks otrajā ceturksnī.

Tā kā līdz 2012.gadam ceļu uzturēšanas tirgus privatizācija nebija radījusi efektīvu konkurences vidi, valsts uzskatīja par nepieciešamu pilnībā pārņemt "Eesti Teed", lai sniegtu ceļu apsaimniekošanas pakalpojumus, kurus finansē no valsts budžeta.

Kopš 2017.gada novembra "Eesti Teed" darbojies pēc tirgus noteikumiem un veicis ceļu uzturēšanas darbus atbilstoši brīvā tirgū noslēgtiem līgumiem.

Konkurence ir uzlabojusi ceļu apsaimniekošanas tirgu, un kopš 2017.gada sākuma iepirkumos par valsts ceļu apsaimniekošanu vidēji ir bijuši pieci pretendenti. Tādēļ "Eesti Teed" paturēšana valsts īpašumā vairs nav pamatota, norādījis ministrs Tāvi Āss.

Jaunais Eiropas Savienības (ES) fondu plānošanas periods, kas aizsāksies 2021. gadā, aktualizē jautājumu par Latvijas ekonomikas attīstības finansēšanu. Lai arī vēl nav pilnīgas skaidrības par to, ar kādu fondu finansējuma apjomu Latvija varēs rēķināties, vienlaikus atbildīgi būtu jau šobrīd ielikt spēcīgus pamatus alternatīviem finansējuma piesaistes veidiem, lai saglabātu valsts attīstībai tik ļoti nepieciešamo kopējo ieguldījumu līmeni, nākotnē neradot apgrūtinājumu valsts budžetam.

Runa ir gan par vietējo lielo uzņēmumu iespējamo kotāciju biržā, gan par uzkrātā pensiju kapitāla prasmīgu izmantošanu. Ārvalstu investīciju piesaistē “spēles laukums” ir salīdzinoši skaidrs, proti, lai kļūtu investoriem pievilcīgākiem ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā, mums jātiek galā ar korupcijas riskiem, konkurences ierobežojumiem, atsevišķām nepilnībām likumos, kā arī jāpaaugstina tiesu darba efektivitāte. Protams, arī pašiem proaktīvi jāklaudzina pie potenciālo investoru durvīm.

Valsts uzņēmumu akciju kotācija biržā nav privatizācija, kad kāds valsts uzņēmums tiek pārdots privātajam īpašniekam.

Savukārt, runājot par vietējā kapitāla piesaisti, ir vēl daudz neskaidrību, pārpratumu un bažu, kas kavē būtisku lēmumu pieņemšanu. Piemēram, jautājums par valsts uzņēmumu akciju kotāciju biržā, par ko ir spriests vismaz gadus desmit, taču “iekustēties” tas tā arī nav spējis. Šā gada maijā tika apturēts Pārresoru koordinācijas centra (PKC) priekšlikums par lielāko valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā, “lai pārtrauktu sabiedrībā radītās bažas par iespējamu valsts kapitālsabiedrību privatizāciju”. Ticu, ka šī pilnībā atbalstāmā un Latvijas interesēm atbilstošā iecere “labo ideju atvilktnē” ir iegūlusi tikai uz laiku, un, cerams, pēc vēlēšanām putekļi tai tiks notrausti un jautājums atkal aktualizēts.

Laikrakstā: Nostāja veicināt pārtikas izejvielu ražošanu dara uzmanīgus alternatīvās enerģijas projektu īstenotājus.

Lauksaimniecības zeme ir jāizmanto lauksaimniecības produktu ražošanai, nevis apmežošanai zaļās enerģijas iegūšanai, reģionālajā konferencē «Esi informēts un pelni laukos» pavēstīja zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Zaļās enerģijas biznesā iesaistītie lauksaimnieki gan uzskata, ka vienādas iespējas jādod visiem ražotājiem un nevajadzētu ierobežot atjaunojamās enerģijas ražotājus.

Ar neparedzētiem izdevumiem ministrijas aizlāpa caurumus

2009. un 2010. gadā, proti, laikā, kad strauji tika samazināti valsts budžeta izdevumi, radikāli pieaudzis no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem pieprasītā finansējuma apjoms.

Jau šo ceturtdien sāksies 18. Nacionālais Ķīnas Komunistiskās partijas kongress. Tās laikā notiks Kompartijas vadības maiņa un pašreizējā valsts prezidenta Hu Dziņtao vietā stāsies viceprezidents Sji Dziņpins. Bet ko tad līdz ar Ķīnas vadošo politiķu nomaiņu gaidīt no Ķīnas ekonomikas?

Šobrīd valda pārliecība, ka neviens no Ķīnas jaunajiem līderiem nav izteikts reformators un, ja tiks lemts par kādām pārmaiņām, tad tas, visticamāk, notiks lēni. Līdz ar to gaidīt kādas krasas izmaiņas Ķīnas politiskajā vai ekonomikas politikā diez vai būtu ļoti pamatoti.

Līdzīgi uzskata arī eksperti. «Runājot par to, kādu ietekmi atstās uz Ķīnas un pasaules ekonomiku Ķīnas valsts un Kompartijas līderu maiņa, jāpiemin, ka līdz šim (kopš 1980-tajiem gadiem) politiskas elites izmaiņas Ķīnā nebija saistītas ar tūlītējam izmaiņām ekonomiskajā kursā. Ekonomikas politikas ziņā Ķīnā līdz šim bija nodrošināta pēctecība un konsekvence, bet jebkādas izmaiņas kursā tiek ieviestas pakāpeniski. Visdrīzāk arī šoreiz būs tā. Ķīnas valsts un Komunistiskās partijas līderu maiņa neizraisīs lielas izmaiņas valsts ekonomiskajā politikā īstermiņa perspektīvā. Turklāt Ķīnas politiskās elites maiņa pati par sevi aizņems pietiekami ilgu laiku, un Komunistiskas partijas delegātu sapulce, kas atvērsies Pekinā pēc dažām dienām, ir tikai šī procesa sākums,» skaidro Hipo fondu valdes loceklis Aleksejs Marčenko.

Vārdi "Black Duck Invest", Vojteks Kačens un Tibors Bokors kopš aprīļa Latvijas medijos izskan biežāk nekā daža laba vietējā slavenība. Melnās pīles un tās pārstāvju knābieni gan ir ļoti konkrēti un mērķtiecīgi - vērsti uz viena no vadošajiem Latvijas un reģiona farmācijas uzņēmumiem - A/S "Olainfarm" - pārņemšanu savā kontrolē.

"Reiderisma mēģinājumi pret Olainfarm", "Prasība tiesā pret Olmafarm", "Tiesa noraida Black Duck Invest prasību", "Čehijas uzņēmums apgalvo, ka kļuvis par lielāko Olainfarm akcionāru", "Policija lidostā aiztur divus čehu pilsoņus un bijušo "Olmafarm" valdes locekli Milanu Beļeviču", šie ir tikai daži no virsrakstiem nepilnu divu mēnešu laikā, kas publicēti Latvijas presē.

Par spīti arestiem, akcionāru iebildēm, "Black Duck Invest" mērķtiecīgi turpina savus centienus pārņemt kontroli uzņēmuma valdē, lai turpinātu iesākto afēru, proti, uzņēmuma akciju iegūšanu. Kas ir šis "Black Duck Invest" un kur tas smēlies tik lielu pārliecību par saviem spēkiem?