2010 būs ļoti izaicinošs gads mums visiem. Latvijas liktenis vidējā termiņā ļoti daudz būs atkarīgs no mūsu darbiem un mūsu lēmumiem.
Pirms dažām nedēļām,Unileverizpilddirektors teicaFinancial Timesintervijā, ka svarīgākā mācība no viņa karjeras bija sapratne par cilvēku un vērtību svarīgumu viņa panākumu gūšanā. Gan cilvēki, gan vērtības ir ekonomikas veiksmes pamats ilgtermiņā. Inovācija, efektivitāte, un rentabilitāte ir ekonomikas «vērtības», kas tiek garantētas ilgtermiņā tikai tad, ja iepriekš minētie pamati eksistē un tiek saglabāti. Šajā virzienā pēdējos gados mēs sakām dzirdēt par jauniem vadīšanas modeļiem un metodēm, kas mēģina kompensēt kapitālisma efektus, piemēram, stakeholder model, servant leadership, corporate social responsibility. Mums var patikt vai nepatikt šādas metodes un idejas, bet galvenais ir tas, ka mēs sākam domāt plašāk un dziļāk par ekonomikas stūrakmeņiem. Šādas metodes mums atgādina, ka peļņa nav tikai ekonomikas veiksmes radītājs, kā arī vienīgais ekonomikas veiksmes motivējošais faktors.
Pirms dažām nedēļām, Valdis Dombroskis teica konferencē, ka, lai novērstu emigrācijas problēmu, valdībai jākoncentrējas uz produktivitātes un algu līmeņa pieaugumu. Tas ir labi - bet tas nav viss. Cilvēkiem traucē arī citas lietas. Cilvēki vēlas justies kā mājās savā valstī. Tas tieši ir ekonomikas galvenais mērķis: administrēt resursus tādā veidā, ka visiem tiek garantēti labklājības apstākļi. Lai to īstenotu nepieteik tikai ar algu.
Mūsu paaudzei ir citas motivācijas. Saskaņā ar veikto aptauju starp ASV jauniešiem (avots:ConeunAMP Insights- 2006), jaunai paaudzei ir vairāk sociālu ideālu nekā iepriekšējām. Pētījums parādīja, ka 61% no 13-25 gadus veciem respondentiem jūtas personīgi atbildīgi par pasaules likteni un ka 81% piedalījuši brīvprātīgā darbā pēdējā gada laikā. Pētījums arī apliecināja, ka jaunieši ņem vērā sociālus jautājumus pirkšanas procesā vairāk nekā iepriekšējās paaudzes.
Iedzīvotāji un īpaši jaunieši negrib tikai resursus – ienākumus - lai paliktu Latvijā, viņi grib just, ka tiem ir iespējas aktīvi piedalīties sociālos jautājumos. Un šajā virzienā atvērtais dialogs ar sabiedrības līderiem ir būtisks. Bet atvērtais dialogs prasa uzticību. Un pašlaik uzticības nav.
Oktobrī un novembrī esmu vadījis aptauju, kurā piedalījušies jaunieši no visas Eiropas (626 respondenti). Mēs saņēmām ļoti neapmierinošas atbildes saistībā ar uzticību pret politiķiem:
-74.96% neuzticas vai maz tic politiķiem
-73.23 neuzticas vai maz tic politikām partijām.
Saskaņā ar citu veikto pētījumu Nīderlandē starp biznesmeņiem un ierēdņiem, visnozīmīgākās publiskas pārvaldes vērtības ir šādas: godīgums, humānisms, sociālais taisnīgums, objektivitāte, pārskatāmība. Efektivitāte, rentabilitāte un inovācijas bija saraksta beigās.
Diemžēl tautas vērtējums par valdības un uzņēmēju godīgumu ir ļoti zems iekams gan politiķi, gan uzņēmumi iegulda daudz sabiedriskajās attiecībās (Latvijas sabiedrisko attiecību uzņēmumu apgrozījums bija apmēram 8 miljoni 2008.gadā). Radīt uzticību - tā ir vissvarīgākā politiķu misija 2010 Latvijā un citur, bet to nav iespējams saniegt tikai ar ieguldījumu tēla veidošanā.
Reizēm mēs spēlējam tēlu karu bez autentiskuma. Jean-Paul Sartre reiz raksturoja elliHuis Clospasakā. Pasakā elles attēlojums ir trīs cilvēku kopdzīve uz mūžiem vienā istabā kur sāpju avots ir konflikts, kas izpaužas no pastāvīgām rūpēm, lai radītu personisko tēlu, kas nav saskaņots ar īsto personību. Īstais tēls ir efektīvākais tēls ilgtermiņā. Citādi mūsos pastāv mūžīgais konflikts starp mūsu publisko un privāto tēlu.
Cilvēki vēlas kaut ko vairāk, cilvēki nevēlas izpratni par izdomātu personību un fiktīvām prasmēm.
Autentiskums vēl joprojām atmaksājas lēnāk, bet rezultāts ir lielāks un ilgstošāks. Esmu optimists par to, ka krīze mums visiem dod iespēju laboties šajā aspektā.
Latvijas politiķiem 2010. gada vēlēšanas būs īpaši izdevīgas šajā jautājumā. Reiz viens ASV telekomunikāciju uzņēmuma vadītājs teica konferencē: «bez uzticības, sabiedrība un ekonomika sabruks. . . kad līderi nerūpējas par patiesību, organizācijām un sabiedrībai ir tendence uz cinismu, aizdomām un morāles zaudējumu». Es domāju, ka tas 2010.gadā ir izaicinājums mums visiem - politiķiem, akadēmiķiem, uzņēmējiem, žurnālistiem. Ja publiskā telpā autentiskums būs, tad būs arī viņa rezultāti: uzticība, dialogs, sabiedriskā kohēzija.
