Lai izvairītos no domstarpībām starp uzņēmējiem un nodokļu administrāciju par piemērojamo PVN vienotam pakalpojumam, kuru veido vairāki pakalpojumi ar atšķirīgām šī nodokļa likmēm, būtu nepieciešamas izmaiņas PVN nodokļa normu piemērošanas noteikumos.
Šāds secinājums tiek balstīts uz to, ka pašlaik nedz Latvijas PVN likumā, nedz šī likuma normu piemērošanas reglamentējošajos Ministru kabineta noteikumos, nedz metodiskajos materiālos nav sniegtas vadlīnijas attiecībā uz vienota pakalpojuma jēdziena analīzi PVN vajadzībām. Tādējādi vienīgais instruments, uz ko viss balstās, ir Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, kas būtībā kalpo kā precedents vienotā pakalpojuma PVN piemērošanai.
Uz šādu situāciju arī norāda Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums saistībā ar Igaunijas kompānijas Brandikultuur (OÜ Brändikultuur) un Latvijas nodokļu administrācijas strīdu par piemērojamo PVN un tā atmaksu 3070,77 eiro apmērā par 2011. gada vasarā notikušo konferenci Baltic Beach Hotel Jūrmalā. Lietas būtība ir tāda, ka Igaunijas nodokļu maksātājs sniedza citam Igaunijas nodokļu maksātājam konferences organizēšanas un vadības pakalpojumus. Sniegto pakalpojumu ietvarā papildus tika nodrošināti vēl tādi pakalpojumi kā naktsmītnes, restorāna pakalpojumi un konferenču telpu noma. Brandikultuur pieteica atmaksāt Latvijā samaksāto PVN, savukārt VID samaksātā PVN atmaksu Igaunijas nodokļa maksātājam atteica. VID atteikums atmaksāt priekšnodokli bija pamatots ar to, ka papildu sniegtie pakalpojumi ir uzskatāmi par tādiem pakalpojumiem, kuru sniegšanas vieta ir iekšzeme (Latvija), tātad Brandikultuur, pirms pakalpojuma sniegšanas bija jāreģistrējas Latvijas ar PVN apliekamo personu reģistrā. Brandikultuur VID atteikumu pārsūdzēja, kā rezultātā Administratīvajā apgabaltiesā tika apstiprināts, ka gala saņēmēja, cita Igaunijas nodokļa maksātāja, mērķis bija saņemt vienu vienotu pakalpojumu, nevis vairākus atsevišķus.