Neraugoties uz to, ka pieprasījums pēc ārpakalpojumiem Latvijā pastāvīgi pieaug, šī joma Latvijā vēl nav pietiekami attīstīta, liecina uzņēmuma ALD Automotive veiktā Latvijas un ārvalstu neatkarīgo ekonomikas un uzņēmējdarbības ekspertu aptauja. Pēcpadomju valstīm esot raksturīga tieksme pēc iespējas vairāk izmantot iekšējos resursus.

Eksperti arī paredz, ka ārpakalpojumi kļūs arvien pieprasītāki no valsts iestāžu puses.

Ārpakalpojumi (Outsourcing) ir ilgtermiņa, uz rezultātiem orientētas attiecības ar ārēju pakalpojumu sniedzēju vai darbību veicēju, kas tradicionāli tiek veikti pašā kompānijā. Šajā situācijā pārvaldības kontroli un daļu risku uzņemas partneris.

Ārpakalpojumu izmantošanas ziņā līderi pasaulē ir ASV un Zviedrija. Galvenā ārpakalpojumu tendence pasaulē: mūsdienu tehnoloģiju izmantošana. Neskatoties uz ārpakalpojumu pieaugošo popularitāti Latvijā, šie pakalpojumi tomēr vēl nav pietiekami attīstīti.

Pētījuma secinājumi:

- Galvenie faktori, kas bremzē ārpakalpojumu attīstību esot informācijas trūkums, pakalpojumu kvalitāte, elastīguma trūkums vadītāju pieejā. Pastāv arī virkne psiholoģisku šķēršļu: stereotipi, neuzticība, bailes. Kopumā pēcpadomju valstīm esot raksturīga tieksme pēc iespējas vairāk izmantot iekšējos resursus.

Atsevišķu pakalpojumu uzticēšana privātfirmām var palīdzēt samazināt Rīgas pašvaldības budžeta izdevumus.

Apkopēju un sētnieku pakalpojumus no privātuzņēmējiem pirkt nav izdevīgi, uzskata A.Lācis. Viņš min piemēru, kad kāda firma piedāvājusi sētnieka pakalpojumus divām Rīgas namu apsaimniekotām ēkām. "Strādājot mūsu sētniekam, izmaksas ir 233 latu mēnesī, bet firmas piedāvājums bija 422 lati vienai ēkai un 495 otrai. Pat ja iepirkuma procedūra ļautu mums cenu nokaulēt uz leju, izdevīgāk ir joprojām paturēt savus sētniekus un apkopējus. Jā, ārpakalpojuma gadījumā mums nebūtu atbildības par konkrētiem cilvēkiem, nebūtu jādomā, kas atvietos darbinieku slimības vai atvaļinājuma laikā, bet vienlaikus mums jāuztur šīs firmas administrācija, un tas nekad nebūs lētāk par ietaupīto darba algas fondu," uzskata A.Lācis.

Pērn pasaules ārpakalpojumu sniedzēju sammitā ekonomisti bija veikuši aprēķinus, ka 2017. gadā tādās valstīs kā Malaizija un Singapūra lielākais ekonomikas pienesums būs tieši no ārpakalpojumu sniedzējiem, kas strādā ne vien valsts iekšienē, bet ar uzņēmumiem Āzijā un pasaulē.

Teju divdesmit gadu jubileju drīz svinēs pasaules ārpakalpojumu sniedzēju organizācija IAOP (Starptautiskā Ārpakalpojumu Profesionāļu asociācija), kuri, tiekoties uz ikgadējo sammitu, pārrunā aktualitātes un ekonomiskās pārmaiņas pasaules tirgos. Šogad, februāra beigās, sammita galvenais fokuss būs vērsts uz ārpakalpojumu industrijas attīstību un pakalpojumu sniegšanas nākamo paaudzi. Tikmēr Latvijā uzņēmēji ārpakalpojumus vairums gadījumos izmanto apstākļu spiesti, nevis stratēģisku lēmumu vadīti - uzlabot iekšējo organizācijas vidi vai palielināt darba ražīgumu, nemaz nerunājot par ekonomisko izdevīgumu.

Kur rodas pievienotā vērtība

Āfrikas cūku mēra dēļ Latgales lauksaimnieki apsver iespējas pievērsties kazkopībai, aģentūrai BNS atzina Latvijas Kazkopības biedrības valdes priekšsēdētāja Kristīne Piliena.

Viņa norādīja, ka daļa Latgales lauksaimnieku Āfrikas cūku mēra dēļ ir pārtraukuši nodarboties cūkkopību un izrāda interesi par kazkopību, tāpēc ar laiku reģionā varētu palielināties kazkopju skaits. «Āfrikas cūku mēra dēļ daudzi Latgales pusē ir izkāvuši cūkas un tur parādās vēlme šo nozari attīstīt. Redzēsim, kā būs,» sacīja Piliena.

Vienlaikus viņa pastāstīja, ka Rēzeknes puses zemnieki, kas nodarbojas ar kazkopību vai plāno to darīt, apsver iespējas veidot kooperatīvu piena nozarē. «Pieciem zemniekiem Latgales pusē ir iniciatīva dibināt kooperatīvu, bet man ir grūti spriest, vai viņi to realizēs līdz galam," sacīja Piliena, piebilstot, ka zemnieki patlaban vāc informāciju par iespējamo atbalstu kooperatīva veidošanā un nākamajā gadā izlems, vai kooperatīvu dibināt.

Jau ilgāku laiku izmaksu samazināšana bijusi aktuāla gandrīz visiem Latvijas uzņēmumiem. Izdevumu ierobežošana veikta dažādās izmaksu pozīcijās, meklējot variantus, kur, par cik un ko var samazināt, nedomājot par mehāniskas apgriešanas ietekmi uz darba kvalitāti. Tomēr ir reizes, kad izmaksu samazināšana ne vien ietaupīs jūsu naudu, bet arī uzlabos procesa kvalitāti.

Darbs ar personālu ir laika un izmaksu ietilpīgs process. Tas Latvijā notiek dažādos veidos - gan pēc Darba inspekcijas draudzīga atgādinājuma, gan izmantojot nopietnas, tomēr nereti smagnējas metodikas, kas pārņemtas no lieliem mātes uzņēmumiem ārvalstīs. Tāpat ir gadījumi, kad darbs ar personālu tiek veikts tikai tad, ja tam atliek laiks, tādējādi atstājot novārtā uzņēmumam būtisku funkciju. Ir jāsaprot, ka tieši personāls veido uzņēmuma tēlu, gūst ienākumus un kritiskos gadījumos uzņēmumam palīdz izdzīvot.

Uzņēmumos, kuri nevar atļauties iegādāties personāla vadības IT risinājumus, personāla lietvedība parasti ir birokrātisks process, kas ir gan dārgs, gan laikietilpīgs, turklāt salīdzinoši nekvalitatīvs, jo dokumenti mēdz nonākt pie izpildītāja ar novēlošanos, kā arī tajos mēdz būt neuzmanības kļūdas utt. Tādējādi darba devējs pakļauj sevi nepatikšanām, riskējot noformēt dokumentus neatbilstoši darba likumdošanai. Tomēr ko darīt, ja pašreizējā situācijā nav finansiālu iespēju ne algot augsti kvalificētu personāla vadītāju, ne pirkt atbilstošas programmatūras?

Lai gan pie grāmatvedības un IT ārpakalpojumiem uzņēmumi pamazām sāk pierast, mārketinga ārpakalpojumi ir samērā jauna lieta

SIA Marketing Angels sevi pozicionē kā mārketinga ārpakalpojumu uzņēmumu. «Mēs esam mārketinga ārštata departaments kompānijām, kam pašiem tā nav, vai arī lieliem uzņēmumiem, kam ir sava mārketinga nodaļa, bet pietrūkst kādas kompetences vai ir kāds īpašs darbs, ko nevar pagūt izdarīt,» saka Līga Buša-Lehtonena, SIA Marketing Angels līdzīpašniece. Uzņēmumi jau ir pieraduši pie grāmatvedības, IT, juridiskajiem un citiem ārpakalpojumiem, bet mārketinga jomā šādi pakalpojumi vēl nav īpaši populāri. «Ārpakalpojumi kļūst arvien izplatītāki, jo atrast labu darbinieku ir grūti, un tas arī daudz maksā. Mūsu vai citas mārketinga ārpakalpojumu kompānijas veidolā uzņēmums iegūst ne tikai vienu cilvēku, bet veselu profesionāļu komandu ar dažādām kompetencēm,» teic Kristīne Vasara, SIA Marketing Angels līdzīpašniece.

Sokratiskais dialogs nav metode, kur konsultants iedos recepti tikšanai pie inovācijām. Ja uzņēmējs neattīstīs sevī filozofu, tās nebūs sasniedzamas. Toties, kad augļu koks ienāksies, tā būs īpaši vērtīga un noturīga raža, uz tādiem piemēriem kā Stīvs Džobss un Bils Geits norāda filozofs un biznesa konsultants Umberto Švābs.

Ceļavēju gaida arī vēja ģeneratoriem

Unikālās laivu stūres izgudrotājs, Latvijas sportists un inženieris Leonīds Čerņins lolo jaunu projektu enerģētikas jomā. Par to rubrikā «Latvija var».

Suši lētāki vairs nebūs

Lai gan pirktspēja krasi kritusies, Latvijas restorānu tirgū varētu parādīties jauni spēlētāji, uzskata Kabuki un Dada līdzīpašnieks Aleksandrs Slobins.

Bizness caur gadsimtiem

Viņi nav ne tīģeri, ne gazeles – tekstilgalantērijas fabrika Lenta bez kredītiem un ārvalstu kapitāla rāmi saimnieko jau 130 gadus. Un izskatās, ka būs pārlaiduši kārtējos laikus, kas skarbi izsijājuši ekonomiski aktīvo rindas.

Krāsu ražotāja SIA Vivacolor viceprezidents Valentīns Kokarēvičs uzskata, ka Ķīmijas nozare Latvijā gan pirmspadomju, gan padomju laikā ir bijusi labi attīstīta. Krāsu ražošanā Baltijā Latvijai padomju laikos bija vadošā loma, jo tika ražotas ne tikai krāsas, lakas, dažādas krāsu ražošanas izejvielas un piedevas, jo Lietuvā šādas ražošanas nebija, bet Igaunijā tika pakāpeniski attīstīta. Šobrīd Latvijā var runāt par 2 — 3 nopietniem krāsu ražotājiem un vēl kādiem 4 - 5 nelieliem uzņēmumiem, kuri var sekmīgi attīstīties. Lai arī krāsu ražošanai ir vajadzīgas tehnoloģijas, speciālisti un receptūra, tomēr pats svarīgākais ir noiets, jo ienākt tirgū ar nezināmu brendu, it īpaši, ja nav zināšanu un pieredzes, ir ļoti grūti. Tieši tirgus arī ir Latvijas ķīmijas rūpniecības attīstību ierobežojošais faktors, ne tikai tāpēc, ka lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju ir zema pirktspēja, bet arī tādēļ, ka Latvijā šī sfēra nesaņem nekādu valsts aizsardzību un atbalstu. V. Kokrorevićs nezinot nevienu valsti, kur būtu tik atvērts tirgus kā Latvijā, kur jebkurš var atvest savu preci un tirgot un nav nekādu importa ierobežojošu nosacījumu. Tā ir kā medusmaize daudziem importētājiem, jo krāsu cenas to ražošanas izmaksu (nodokļu dēļ) dēļ ir pietiekoši augstas. Tāpēc daudz vieglāk ir nevis investēt Latvijā ražošanā, jo vietējais tirgus ir mazperspektīvs, bet gan ražot ārzemēs, bet Latvijā tikai tirgot. Produkcijas pamatnoieta tirgum ir jābūt vietējam tirgum, bet eksports ir tikai kā papildus noieta tirgus. Tāpēc neviens neattīstīs ražošanu bez vietējā tirgus, skaidro V. Kokrorevićs. Vivacolor gadījumā tas ir 50:50.

Sakarā ar nepārtrauktajiem budžeta grozījumiem un taupības režīmu nākamgad cietīs arī valsts autoceļu finansējums un līdz ar to ceļu kvalitāte.

Nākamgad visam valsts autoceļu tīklam finansējums plānots 135 miljonu latu apmērā - tas ir par 20 % jeb 30 miljoniem latu mazāk, nekā bijis piešķirts šogad, Db pastāstīja a/s Latvijas valsts ceļi valdes priekšsēdētājs Tālis Straume. Vēl var teikt, ka nākamgad visiem valsts autoceļiem tiks piešķirts tikai tikpat daudz, cik Rīgā investēts vienā projektā - jaunā Dienvidu tilta būvniecībā. T. Straume teica: "Ja tas ir viss samazinājums, tad nebūs tik traki, tomēr, iespējams, finansējums vēl tiks samazināts - tad būs lielas problēmas." Viņš norādīja, ka vēl nav sadalīts, kuriem projektiem tiks atņemts finansējums, tomēr piebilda, ka cietīs esošo ceļu kvalitāte, jo samazināsies iespējas uzturēt un labot ceļus.

Eiropas Savienības fondi no vienas puses ir pieejams finansējums, tomēr no otras puses tā ir bīstama lieta, jo uzņēmējiem jāiemācās bez citu palīdzības strādāt, attīstīties un piesaistīt investīcijas, otrajā Vislatvijas uzņēmēju kongresā sacīja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Aigars Rostovskis.

Tad, pēc viņa domām, uzņēmēji spēs brīvāk paust savas domas un strādāt. Tiesa gan, arī viņš atzīst, ka Latvijā valsts ierēdņi lēni strādā ar ES fondu piesaisti, tomēr vairāk jāpaļaujas uz saviem spēkiem.

«Neviens mūsu vietā šo valsti neattīstīs, var būt konsultanti no visām pasaules malām, bet uzbūvēt šo valsti varam tikai mēs paši,» uzskata A. Rostovskis.

Viņš uzsver, ka patlaban atjaunotas debates par pašvaldību reformām, un pēc viņa domām, labs pašvaldību skaits būtu tāds, kuras spēj strādāt ar pozitīvu bilanci, taču ir jāatrod pareiza formula to sadalei.

Industriālais sektors Latvijā attīstās lēni un ir ļoti cieši saistīts ar loģistikas un vairumtirdzniecības politiku, - norāda nekustamā īpašuma kompānija KOBA, kas nule sākusi darbību Latvijā. Lielākais pieprasījums pēc ražošanas un noliktavu telpām ir sagaidāms no vietējām kompānijām, kas pastiprināti pievērš uzmanību vairumtirdzniecības izmaksām un efektivitātei. Lielie ārvalstu ražotāji kā, piemēram, Sony, LG un citi, visticamāk, tuvākajā laikā neattīstīs atsevišķus vairumtirdzniecības centrus Latvijā, ņemot vērā Baltijas valstu atrašanās vietu, kas Eiropas līmenī nav uzskatāma par centrālu. Biznesa parki, kurus var sadalīt industriālos, tehnoloģiskajos, loģistikas un vairumtirdzniecības parkos, ir visdaudzsološākā joma industriālā nekustamā īpašuma nozarē, par ko liecina pieaugošais pieprasījums pēc zemes gabaliem, kas piemēroti šādu parku attīstīšanai.

2021. gada 2. ceturksnī Liepājā reģistrētajos uzņēmumos bija 29 077 darba vietas, kas ir par 1591 vietām vairāk nekā tādā pašā periodā pērn, liecina Liepājas pilsētas pašvaldības administrācijas Attīstības pārvaldes apkopotā statistika.

Kopumā Liepājas uzņēmējdarbības vide veiksmīgi atkopjas no Covid-19 izraisītajām sekām – šogad darba vietu skaits gandrīz sasniedzis pirms pandēmijas līmeni – 2019. gada 2. ceturksnī Liepājā bija 29 094 vietas.

Pēdējo divu gadu periodā darba vietu skaits palielinājies četrās tautsaimniecības nozarēs: rūpniecības nozarē, būvniecības nozarē, veselības un sociālās aizsardzības nozarē, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē. Pārējās nozarēs darba vietu skaits š.g. 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 2. ceturksni, samazinājies.

2021. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2020. gada 2. ceturksni, vidējais darba vietu skaits palielinājies gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs, izņemot zivsaimniecības un mežsaimniecības nozari, siltumapgādes un elektroenerģijas apgādes nozari, ūdens apgādes atkritumu apsaimniekošanas nozari, informācijas un komunikāciju pakalpojumu nozari, nekustamo īpašumu nozari un citu pakalpojumu nozari. Nozarēs, kurās bijis darba vietu samazinājums, galvenokārt bijis uzņēmumu darbības veida maiņa.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

2016. gadā bija vērojama strauja un augšupejoša FinTech nozares attīstība, stāsta Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas (LAFPA) vadītājs Gints Āboltiņš.

Virknei Latvijas FinTech uzņēmumu darbības mērogs jau krietni pārsniedz Latvijas robežas. Piemēram, Latvijā radītā savstarpējo aizdevumu platforma Mintos šobrīd ieņem jau trešo vietu kontinentālajā Eiropā pēc piesaistīto investīciju apjoma platformā izvietotajos kredītos mēneša griezumā, 4finance savu darbību ir izvērsis 17 pasaules valstīs, kas skaidri parāda FinTech nozares augsto nozares eksportspējas potenciālu. 2016. gadā ārpus Latvijas savu darbību izvērsa arī nebanku hipotekāro aizdevumu izsniedzēji West Kredit un Hipocredit. Pozitīvi šajā gadā vērtējams fakts, ka Finanšu sektora attīstības plānā 2017. - 2019. gadam ir iestrādāts atsevišķs finanšu sektora attīstības virziens - FinTech nozares attīstība.

Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācija (LSSA), Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācija (LKKA) nosūtījusi vēstuli tiesībsargam Jurim Jansonam, norādot uz valdības nevienlīdzīgo attieksmi pret nozari, kā arī nabadzības risku, kam ārkārtas lēmuma dēļ būs pakļautas nozarē strādājošās sievietes.

Asociācijas aicināja Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un veselības ministri Ilzi Viņķeli steidzamības kārtā sēsties pie sarunu galda ar nozari, tādā veidā izrādot cieņu un empātiju pret nozarē strādājošajiem un meklējot risinājumus nozares krīzei. Neskatoties uz nozarē lielo darbinieku skaitu, uz sarunu piekrita tikai veselības ministre, ar kuru neizveidojās dialogs.

Valdības lēmums ietekmē tūkstošiem nozarē strādājošo cilvēku, kas paliek bez iztikas līdzekļiem, kā arī tas mērķtiecīgi iedzen nozari atpakaļ ēnu ekonomikā, pret ko pašregulācijas ceļā asociācijas pēdējos gados bija iestājušas. “Tā ir nevienlīdzīga un netaisnīga attieksme pret nozari, salīdzinot ar citiem valdības pieņemtajiem ierobežojumiem. Nozarē strādā tūkstošiem sievietes no dažādiem reģioniem, tostarp daļa vientuļās mātes, kuras ilgstoši lēmuma dēļ paliek bez iztikas līdzekļiem un sociālā atbalsta, jo galvenokārt ir patentmaksātājas, kas nozīmē, ka varēs saņemt tikai 330 eiro dīkstāves pabalstā, savukārt uz bezdarbnieka pabalstu nemaz nevar pretendēt. Līdz ar to viņas ir pakļautas nabadzības riskam. Tie nav ierobežojumi, bet ir profesionālās darbības aizliegums. Mūsuprāt, ir skartas cilvēktiesības - liegta iespēja gūt ienākumus, lai izdzīvotu,” norāda Sabīne Ulberte, Latvijas Skaistumkopšanas speciālistu asociācijas prezidente.

Lauku tēma latviešiem visos laikos ir bijusi aktuāla. Mediju telpā Latvija sevi visvairāk pozicionē kā zaļu valsti un latviešus kā tautu ar iedzimtu mīlestību uz zemi un zemes darbiem. Lauku tēma ir iecienīta arī daudzos televīzijas šovos, piemēram, «Izdzīvošana laukos», «Lauku sēta», «Saimnieks meklē sievu», «Špilkas un galošas» u.c. Arī klimata pārmaiņu radītās problēmas aktualizē diskusijas par lauksaimniecības nozari un tās izaicinājumiem.

Brīžiem lauksaimnieku darbošanās, kā arī centieni saglabāt un palielināt savas produkcijas apjomus, saskaroties ar dažāda veida izaicinājumiem, visai tuvu līdzinās televīzijas realitātes šovam, kam varētu dot nosaukumu «izdzīvošanas skola». Bet šoreiz ne par kaislībām televīzijas šovos, bet par aktuālo Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības produktu eksportā un nozares iespējām nākotnē.

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecības nozari

Pirmkārt, lauksaimniecības nozare ir tā, kas apgādā mūs ar pārtiku. Ēst cilvēki gribēs vienmēr un visos laikos. Turklāt savā zemē saražotā pārtika ir augstvērtīgāka un veselīgāka salīdzinājumā ar importēto. Lauksaimniecības nozare sniedz resursus arī citām nozarēm: primārajām, piemēram, enerģētikas nozarei; sekundārajām, piemēram, pārtikas nozarei, kā arī terciārajām nozarēm, piemēram, transporta nozarei. Lauksaimnieki sakopj un saglabā lauku vidi.

Viena no populārākajām dezinformācijas izplatīšanas metodēm ir dažādu faktu un skaitļu "izraušana" no kopainas jeb kopējā konteksta un to radoša iepīšana jaunā stāstā ar pavisam citu zemtekstu.

Dažkārt šāda "mānīšanās" notiek arī neapzināti, ja cilvēks tomēr nav gluži tik liels eksperts jautājumos, par kuriem uzņēmies runāt, bet tomēr ļoti vēlas pamatot savu uzskatu pareizību. Šādos gadījumos faktus ļoti bieži vienkārši aizstāj arī emocionāli sakāpināti vēstījumi. Līdzīgu pieeju visai spilgti varējām novērot nesenajās diskusijās par meža nozari.

Bija atsevišķas iedzīvotāju grupas, kas dedzīgi iestājās pret to, ka arī Latvijā mežu īpašnieki mežistrādē turpmāk varēs izmantot līdzīga izmēra kokus, kā to, piemēram, dara mūsu kaimiņi Igaunijā. Viens no argumentiem, ko žurnālistiem klāstīja piketa organizators Jānis Balodis, bija, ka, Latvijā veidojoties jaunākiem mežiem, tajos saruks veco koku īpatsvars. Tas savukārt varot ietekmēt mežirbju populāciju, jo šie putni ligzdojot veco koku dobumos. Trauksmainais vēstījums "aizgāja tautās", neskatoties uz to, ka mežirbes ligzdo nevis koku dobumos, bet uz zemes.

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

Trešdien, 25.aprīlī, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra Kaspara Ozoliņa vadībā notika Loģistikas nozares padomes sēde, kurā tika apspriestas tranzīta un loģistikas nozares aktualitātes, tai skaitā pārrunāta banku sektora ietekme uz tranzīta nozari.

Padomes locekļi pārrunāja aktuālo situāciju tranzīta un loģistikas nozarē, problēmām, ārējo ietekmi, prognozēm un priekšlikumiem nozares konkurētspējas stiprināšanai.

K.Ozoliņš atzīmēja, ka šī gada pirmajā ceturksnī kopējais kravu apgrozījums Latvijas ostās un dzelzceļā samazinājies par aptuveni 15%. Vislielāko ietekmi šajā samazinājumā atstāj naftas produktu un akmeņogļu apjomu samazinājums. Tai pat laikā atzīmējami ir pozitīvi rezultāti Liepājas ostā, kur apjomi pieaug. Pozitīvas tendences turpinās kravu segmentos ar augstāku pievienoto vērtību. Konteinerkravu apjomi Latvijas ostās turpina pieaugt šogad par 4.2%, Ro-Ro kravu apjomi par 18.4%, norādīja Ozoliņš.

Jāpārtrauc šobrīd notiekošā Augstskolu likuma grozījumu labošana un jāveido jauns likums, kas apvienotu augstāko izglītību un zinātni, proti, Augstākās izglītības un zinātnes likums.

Šādu viedokli trešdien preses konferencē, iepazīstinot ar Latvijas zinātnisko institūciju sagatavoto Augstākās izglītības un zinātnes likuma projektu, pauda Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš.

Viņš stāstīja, ka šobrīd izveidojies "liels jūklis", jo visi vēlas mainīt situāciju augstākajā izglītībā un zinātnē, un katrs šo problēmu risinot pa savam. Viņš uzsvēra, ka nenoliedzami Latvijā ir problēma ar konkurētspējīgas izglītības noturēšanu, arī augstskolu reitingi esot zemi un darba devēji vēlas labāku studentu sagatavošanu darbam.

Studenti, savukārt, vēloties plašāku ārvalstu mācībspēku piesaisti un konkurētspējīgāku izglītību, turpretī augstskolas vēlas lielāku finansiālu atbalstu studiju procesa nodrošināšanai, zinātnes, pētniecības un inovāciju attīstībai.

Apstrādes rūpniecības izlaide pēc pieklājīga izrāviena par 8,2% 2017. gadā pērn vairāk nekā uz pusi samazināja izaugsmes tempus, augot vien par 3.4%.

Bija nozares, kurām veicās labāk, piemēram, kokrūpniecībai, augsto tehnoloģiju nozarēm, un tādas, kurām šis nebija veiksmīgs gads. Viena no apakšnozarēm, kas lika visvairāk vilties, bija pārtikas produktu un dzērienu ražošana. Kādi šķēršļi stājās šīs nozares ceļā?

Šajā rakstā ieskatīsimies detalizētāk, soli pa solim palielinot un pietuvinot skatam dažādu pārtikas produktu grupu ražotāju sekmes un problēmas ilgākā laikā un tieši pēdējos gados.Pārtikas un dzērienu ražošanas pievienotā vērtība veido 21% no apstrādes rūpniecības jeb 2.5% no kopējās pievienotās vērtības. Tātad mēs runājam par gana nozīmīgu tautsaimniecības jomu. Ar šīs nozares produkciju mēs visi saskaramies ik dienu. Nemaz nerunājot par citiem aspektiem – pārtikas kvalitātes nozīmi mūsu veselībā, pārtikas ražošanas lomu valsts ekonomiskās neatkarības kontekstā utt. Tā teikt – var bez daudz kā iztikt, bet bez pārtikas nudien neiztiksim.

Biznesa portāls Db.lv, atjaunojot senu tradīciju, ar šodienu aizsāk piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmumu vadītājiem sniegs atbildes uz šiem jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Pirmais atbildes mums sniedz Rolands Orlovskis, būvkompānijas Selva būve un mednieku centra Purnavu muiža īpašnieks:

Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Mans bizness saistīts ar diviem maniem hobijiem – būvniecību (Selva būve) un medībām (Purnavu muiža). Tāpēc varu teikt – darbs ir mans hobijs.

Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?

Iepriecina nozares izaugsme, progress, jaunāko tehnoloģiju izmantošana. Būvniecības nozare attīstās līdzi laikam. Apbēdina fakts, ka valsts pārvaldes un politiskie pārstāvji šobrīd vienoti kritizē būvniecības nozari, neinteresējoties par veselīgu tās attīstību. Dažu atbildīgo institūciju izteicienus par būvniecības nozari es izjūtu kā spļāvienu sejā. Jā, ir notikusi traģēdija. Taču nedrīkst nolīdzināt visu nozari, aizmirstot, ka tieši būvnieki ir vieni no lielākajiem nodokļu maksātājiem.

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) piektdien paziņoja, ka pieprasīs kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (VL-TB/LNNK) demisiju.

Formālais gala lēmums tiks pieņemts pirmdien, 16.septembrī. Pirms tam par to tiks informēti koalīcijas partneri.

Dombrovskis aicina nacionālo apvienību izvirzīt jaunu kultūras ministra amata kandidātu, kā arī aicina nacionālo apvienību uz konstruktīvu darbu valdībā.

Ministru prezidents norādīja, ka kultūras nozarē bija izveidojies nopietns konflikts starp ministri un daļu nozares. Viņš aicinājis ministri rast konfliktam risinājumu, taču ministre saslimusi, tad pārstājusi slimot un vēlāk konfliktu nevis mazinājusi, bet gan saasinājusi.

Dombrovskis norādīja, ka šis nav pirmais ministres konflikts. «Diemžēl mēs redzam, ka šādi gadījumi atkārtojas un dialogs ar nozari nevedas,» teica premjers.

"Lombarda industrija nav bijusi digitālas transformācijas fokusā, bet mēs vēlamies to mainīt. DelfinGroup vēlas attīstīt produktu digitālā vidē, piedāvājot lombarda aizdevumu mūsdienu klientu prasībām atbilstošā veidā. Mēs vēlamies ne tikai nostiprināt līderpozīcijas nozarē, bet arī kļūt par industrijas pārveidotājiem".

Tā intervijā norāda AS DelfinGroup valdes locekle Sanita Zitmane.

Kā jūs raksturotu pārstāvēto nozari, kāda ir šā brīža situācija un galvenās tendences?

Ir pagājis gads, kopš pandēmijas radītajām sekām, kas ietekmēja visas pasaules lombardu nozari. Lielākie tirgus spēlētāji ir stabilizējuši savu uzņēmējdarbību, ieviešot jaunus pakalpojumus un piedāvājot elastīgus nosacījumus saviem produktiem. Vēsturiski lombardu nozarē ir bijis vērojams mērens, taču stabils pieaugums. Šo stabilitāti nodrošināja fakts, ka liela daļa klientu lombarda aizdevumu izmanto atkārtoti, kas norāda uz pakalpojuma ērtību un pieejamību.

Mūsdienās klienti arvien mazāk vēlas tērēt laiku, lai apmeklētu pakalpojuma sniedzēju klātienē, tādēļ digitalizācijas procesu ieviešana ir būtiskākais nozares virzītājs tuvākajos gados. Tieši digitālie risinājumi palīdzēs lombardu nozarei uzrunāt jaunus klientus un ieņemt stipras pozīcijas starp citiem aizdevumu veidiem, kuri šobrīd tiek nodrošināti tiešsaistē.

Neesam ieinteresēti izsniegt kredītus un pēc tam mēģināt naudu piedzīt, tā mākslīgi palielinot kredītu izsniegšanas apjomus, lai gan tā var secināt no PTAC politikas attiecībā pret nozari, intervijā DB saka AS 4finance operatīvās vadības direktors Gvido Endlers, paužot viedokli par Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) jaunajām vadlīnijām nebanku kreditēšanas nozarei, nosakot pilnu maksātspējas vērtēšanas procesu kredītiem, sākot no 100 eiro.

Kā vērtējat šo priekšlikumu?

Vērtēju šīs izmaiņas kā ļoti sasteigtas. Nav neviena argumenta, kāpēc ir jāsamazina esošais apjoms no 425 eiro uz 100 eiro. Nav absolūti neviena pētījuma, nav veikta datu analīze. Mūsu esošais maksātspējas vērtēšanas modelis ir pat ļoti labs. Izsniedzam aizdevumu summas līdz 425 eiro SMScredit.lv un Ondo.lv produktos, nodrošinot mūsu izstrādātu maksātspējas vērtēšanas modeli, balstoties un informāciju, kas ir saņemta no patērētāja. Savukārt Vivus.lv produktam, kur maksimālā aizdevuma summa ir līdz 1500 eiro un maksimālais termiņš 24 mēneši, gadījumos, kad klienti vēlas aizņemties lielākas summas par 425 eiro, ir jāveic tā sauktais padziļinātais maksātspējas vērtēšanas process, kur klientiem tiek pieprasīti dažādi dokumenti – banku kontu izraksti, informācija no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras vai Valsts ieņēmumu dienesta. Esam veikuši datu analīzi un salīdzinājumu un esam secinājuši, ka kredītu atmaksas kvalitāte produktos SMScredit.lv un Vivus.lv ir pilnīgi vienāda. Tātad tam, vai mēs prasām šos dokumentus vai neprasām, no kredīta apmaksas viedokļa nav nekādas atšķirības.