Gan visām valsts, gan arī privātajām struktūrām laika gaitā nāksies izmantot vienu vienoto e-parakstu. Tā intervijā Db apgalvo jaunieceltā īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Signe Bāliņa.
Kādus redzat savus galvenos uzdevumus, prioritātes, strādājot šajā amatā?
Galvenais uzdevums ir veicināt informācijas sabiedrības un e-pārvaldes attīstību Latvijā.
Ko vēlaties mainīt līdzšinējā ministrijas darbā?
Uzskatu, ka pašreizējā situācijā ir svarīgi vairāk strādāt ar tiem darbiem, kas ir vērsti uz e- pārvaldes attīstību – tiem, kas ir jādara valsts iekšienē. Nebūt nav mazsvarīgi tie darbi, kas saistās ar valsts tēla pozicionēšanu, ar pārējo ES dalībvalstu informēšanu par to, kāds mums ir progress informācijas sabiedrībā, taču pašreizējā brīdī ir svarīgāk strādāt, lai progress būtu straujāks, un tad, kad mums tas būs, varam runāt par visu pārējo.
Bet kādi ir pirmie soļi, kas būtu jāsper, lai šis progress būtu?
Viens darbs, ko sekretariāts ir darījis jau vairākus iepriekšējos gadus, ir likumiskās bāzes, normatīvo aktu izstrāde, likumu virzīšana, lai sakārtotu likumdošana, lai mēs likumiski varētu veikt e-pārvaldes uzdevumus. Ir javeic izmaiņas dažādos normatīvajos aktos. Ministrijai arī jāstrādā pie to uzdevumu īstenošanas, kas ir noteikti valdības rīcības plānā. Jāstrādā arī ar tiem uzdevumiem, ko premjers ir man uzticējis. Viens no šādiem lieliem uzdevumiem ir saistīts ar nākošā perioda struktūrfondu apguvi. Mums jāizstrādā kritēriji, lai valstī vispār varētu atvērt šo finansējuma saņemšanu. Tāpat ir būtiski saprast, kādas tad ir prioritātes šajā jomā. Visas ministrijas ir iesniegušas savus projektus, kas saistās ar e- pārvaldi. Te ir runa par e-veselību, e-izglītību un daudz ko citu. Mums tagad ir jāizveido kopējā «bilde», lai saprastu, kā visas tās informācijas sistēmas, kas mums jau ir, izskatās kopumā un konstatētu, kuras no tām ir prioritārās, ar kurām ir jāsāk strādāt. Runa ir par struktūrfondu plānošanas periodu no 2007. līdz 2013. gadam, un ir skaidrs, ka visus projektus vienlaicīgi realizēt nevar.
Turklāt 2008. gads ir jau pusē…
Jā! Tāpēc ir pēc iespējas ātrāk jāsaprot, kādas mums ir prioritātes, lai vēlāk nebūtu tā, ka mēs nevaram īstenot kādu projektu tādēļ, ka kāds cits nav realizēts.
Kādas tad ir šīs prioritātes jūsu skatījumā?
Ir jābūt izstrādātiem standartiem, lai vispār būtu skaidrs, kas ir elektroniskais dokuments, kāda ir informācija, kas nāk kopā ar šādu dokumentu. Vairākas institūcijas ir izveidojušas savas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas — Valsts zemes dienests, Latvijas Valsts meži, Lauku atbalsta dienests. Ir svarīgi, lai būtu vienoti standarti šīs informācijas apkopošanai, lai būtu iespējams apmainīties ar to iegūtajiem datiem.
Šeit runa ir par dažādu valsts institūciju datu bāzu savietojamību?
Jā. Turklāt runa ir ne tikai par datu bāzēm, bet arī to informāciju, ko attiecīgā institūcija sniedz citiem. Tāpat daudzām valsts iestādēm ir elektroniskās lietvedības sistēmas, un ir jāizstrādā standarti, kādā veidā jānotiek sadarbībai starp šīm iestādēm, lai nebūtu papīra plūsmas starp ministrijām.
Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai pārtrauktu šo jūsu pieminēto papīra plūsmu starp ministrijām?
Šajā jomā nekas nenotiks uzreiz — visi šie jautājumi ir attīstības stadijā. Pašlaik gribu atturēties no kāda termiņa minēšanas.
Kādas galvenās problēmas, robus esat konstatējusi likumdošanā?
Pašlaik tiek izstrādāts Elektronisko pakalpojumu likums, un ir būtiski, lai tas tiktu izdarīts kvalitatīvi. Esam arī sagatavojuši izmaiņas likumos, kas ir saistīti ar pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Kā viens no galvenajiem šīs ministrijas uzdevumiem vienmēr ir tikusi minēta e-paraksta ieviešana Latvijā. Kāpēc, jūsuprāt, ar tā ieviešanu nesokas tā, kā sākotnēji tika iecerēts?
E- pārvalde, protams, nav iedomājama bez e-paraksta — tas ir nepieciešams kā informācijas sabiedrības sastāvdaļa. Nereti mēs jēdzienu e-paraksts asociējam tikai ar Latvijas Pasta (LP) izdotajām viedkartēm, kas ir pašlaik vienīgais sertificētais un universālais e-paraksts Latvijā. LP pirmos e-parakstus izsniedza 2006. gada rudenī. Paralēli tam jau pirms šīm viedkartēm daudzas biznesa, kā arī valsts institūcijas bija domājušas par savām informācijas sistēmām un tajās tika ieplānoti arī autorizācijas mehānismi, kas ir paredzēti konkrētai informācijas sistēmai, — tādi ir bankām, VID, Centrālajai statistikas pārvaldei un citām informācijas sistēmām. Pēc savas būtības, arī tas ir e-paraksts. Pašlaik gan bankas, gan arī valsts institūcijas virzās uz universālā e-paraksta izmantošanu — vairākas komercbankas jau piedāvā, autorizējoties izmantot e-parakstu. Zinu, ka arī VID strādā, lai panāktu, ka var autorizēties ar e-parakstu un veikt nepieciešamās operācijas elektroniskajā deklarēšanās sistēmā. Tas viss šobrīd ir procesā. Jo biežāk gan valsts, gan biznesa institūcijas viesīs savās sistēmās e-parakstu, jo sekmīgāka būs tā izmantošana un attīstība. Jebkuram cilvēkam ir vienkāršāk, ja viņam ir viens autorizācijas mehānisms, nevis vairāki.
Pašlaik sekretariāts kopā ar vairākām citām institūcijām strādā arī pie ID karšu koncepcijas — arī tas ir jautājums, par kuru jau sen ir runāts. Līdz šā gada beigām mums tā ir jāizstrādā. Jautājums ir par to, kādu risinājumu valsts pieņems saistībā ar šīm kartēm. Nav jau problēma šo karti izstrādāt — ir būtiski, ko mēs tajā liekam vai neliekam iekšā.
Bet varbūt, ņemot vērā, ka komercbankām, VID un citām struktūrām faktiski jau darbojas sava elektroniskā paraksta sistēma, šāda vienotā e-paraksta ieviešana vairs nav aktuāls jautājums?
Tas ir aktuāli kaut vai no lietojamības aspekta. Turklāt tieši LP e-paraksts ir vienīgais, kurš ir sertificēts kā universālais e-paraksts.
Sakarā ar finansiālajām problēmām LP, šī kompānija atsakās no funkcijām, kas saistītas ar e-parakstu. Kādu redzat šā jautājuma risināšanas turpmākās iespējas?
No e-pārvaldes viedokļa būtiski ir tas, ka mums ir drošs un nepārtraukts elektroniskais parsksts. Tas, vai šo pakalpojumu sniegs LP vai kāda cita institūcija, patiesībā nav tas būtiskākais jautājums. Datu valsts inspekcija ir tā institūcija, kas pārrauga un kurai ir jānodrošina, ka gadījumā, ja šis e-paraksts tiek nodots kādai citai institūcijai, tad tai ir jāatbilst virknei kritēriju — tai ir jābūt sertificētai utt. Pašlaik jautājums ir par e-paraksta nodošanu no LP kādai citai institūcijai, un atbildīgā par šo jautājumu ir Satiksmes ministrija.
Kura, jūsuprāt, būtu oprimālā institūcija, kas varētu noodarboties ar šo jautājumu?
Tai ir jābūt institūcijai, kas to var nodrošināt ar saviem cilvēkiem, ar resursiem, ar drošības prasībām. Sekretariātā ir izskatīti vairāki iespējamie risinājumi — gan par to, ka šīs funkcijas varētu nodot kādai esošai institūcijai, gan arī varētu tikt veidota jauna aģentūra. Galvenais ir tas, lai tā institūcija, kas pārņems e-parakstu, varētu nodrošināt tā nepārtrauktību un drošību.
Vai jūs nebaida iespēja, ka nākamā institūcija, kas pārņems e-parakstu, kādu laiku ar to pastrādājot, varētu konstatēt, ka tas nav finasiāli izdevīgi un atteikties no tā?
Ļoti ceru, ka tā nebūs. Nedomāju, ka šīs e-paraksta pārņemšana varētu būt laika ziņā īss process. Jo vairāk Latvijā tiks attīstīti e-pakalpojumi, gan tie, ko sniedz valsts, gan tie, ko sniedz bizness, jo lielāka uzticamība veidosies elektroniskajiem dokumentiem, jo lielāka būs vajadzība pēc e-paraksta. Pāreja no papīra uz elektroniskajiem dokumentiem zināmā mērā ir cilvēku ieradumu maiņa, kas nereti ir smags un ilgstošs darbs.
Cik ilgam laikam tad, jūsuprāt, vēl ir jāpaiet, kamēr tktu ieviest šī vienotā e-paraksta sistēma visā valstī?
Nedomāju, ka tas ir šā vai nākamā gada jautājums. Tas ir saistīts gan ar cilvēku attieksmes maiņu, gan arī nepieciešamību pārveidot esošās informācijas sistēmas.
Privātās institūcijas, tostarp bankas, ir ir ieguldījušas pietiekami ilgu laiku un līdzekļus, lai izveidotu savas autorizācijas sistēmas. Kā plānojat piespiest tās pāriet uz vienotu e-parakstu? Tiks izdota jauna likumdosanas norma?
Nedomāju, ka vienmēr labākais variants ir kaut ko darīt ar likumu, ar varu. Ir bankas, kas piedāvā izmantot šo vienoto e-parakstu jau šodien. Ja bankas sapratīs, ka šāds solis var dot pozitīvu pienesumu, tās izšķirses par to.
Bet ja nu bankas nejutīs šo pozitīvo pienesumu no vienotā e-paraksta?
Tad skatīsimies, ko darīt tālāk.
Jūs esat izteikusies, ka tuvākajā laikā Latvijā ir jāievieš 26 e-pakalpojumi. Par kādiem galvenajiem pakalpojumiem ir runa?
Jēdziens «e-pārvalde» faktiski sāka attīstīties 2001. gadā. Gadu vēlāk tika definēti pieci iedzīvotājiem sniedzamie e-pakalpojumi. Šodien pastāv jau programma i2010, kurā jau ir paredzēti 12 pamatpakalpojumi iedzīvotājiem, bet 8 — uzņēmējiem. Latvijā šogad ieviesīs 20 e-pakalpojumus, kas pārklās daļu no šiem 12 pamatpakalpojumiem. Par vienu no vairāk lietotajiem pakalpojumiem varētu uzskatīt dzīvesvietas elektronisko deklarēšanu. Tāpat tiek minēta dokumentu iesniegšana, ielūgumu apstiprināšana Pilsonības un migrācijas lietu parvaldē, šo dokumentu izsniegšana, kā arī pašvaldību lēmumu norakstu pieprasīšana. Jau tagad tiek realizēts un iedzīvotājiem piedāvāts tāds pakalpojums kā dokumentu derīguma pārbaude, kas īpaši būtiski ir notāriem, kā arī vairākām citām iedzīvotāju grupām. Tāpat elektroniskā veidā varēs nosūtīt iesniegumu Valsts policijai. Tiks arī attīstīts pakalpojums, ar kura palīdzību varēs pārbaudīt, vai persona ir dzīva vai mirusi, jo nereti mums nākas saskarties ar tā saucamajām mirušajām dvēselēm. Elektroniskā veidā ir arī iespējams pārbaudīt, vai personas īpašumā nav deklarējies kāds cits cilvēks. Ir vēl vairāki pakalpojumi, ar kuriem sekretariāts ir strādājis jau ilgāku laiku, lai tos varētu piedāvāt iedzīvotājiem jau šogad.
Ir labi, ja cilvēks var parbaudīt, vai viņa īpašumā nav deklarējusies kāda cita persona. Taču, vai tiks nodrošināts, ka, piemēram, es, neinformējot jūs, elektroniski nevaru deklarēties jūsu īpašumā?
Elektroniskās pārvaldes lietu sekretariāts pakalpojumu elektronizē un veido atbilstoši biznesa procesiem, kādi ir definēti normatīvajos aktos un par kuriem atbild attiecīgās iestādes un ministrijas. Par dzīvesvietas deklarēšanas procedūru un tās tiesisko ietvaru valstī ir atbildīga PMLP. Atbilstoši pastāvošajai procedūrai dzīvesvietas deklarēšana ir personas obligāts pienākums un tiesības deklarēt dzīvesvietu ir jebkurā adresē, kurā tai ir tiesisks pamats dzīvot. Ja kāda persona tomēr pārkāpj likumu un iesniedz nepamatotu deklarāciju, tad īpašniekam ir tiesības anulēt deklarāciju.
Šim amatam jūs izvirzīja ZZS. Kādu jūs redat savu politisko nākotni?
ZZS mani šim amatam izvirzīja kā profesionāli, un tā es arī strādāšu šajā amatā. Man nav plānu iesaistīties politikā.
Tātad gaidāmo vēlēšanu sarakstos jūsu vārds nebus rezdams?
Domāju, ka nē.
Jūsu apstiprināšana šajā amatā sakrita ar faktu, ka jūs noslēdzāt laulības līgumu…
Nereti dažādi procesi notiek neatkarīgi viens no otra. Lēmums par laulības līguma noslēgšanu ģimenē bija izrunāts jau sen, un tas bija saistīts ar mantotiem īpašumiem. Turklāt šis līgums tika noslēgts pirms tam, kad es tiku apstiprināta par ministri.
