Lielāko uzņēmēju organizāciju un citu sociālo partneru iepriekš balstītie un valdības vilktie nodokļu reformas rati nu ir apstājušies. Pašlaik ir pāragri spekulēt par to turpmākajiem ceļiem vai neceļiem. Taču skaidrs, ka valdība ir izniekojusi tai dāsni izsniegto uzticības kredītu, klaji demonstrējot, ka, dalot solījumus nodokļu politikā, «necelt» patiesībā nozīmē «celt». Cenšoties izlavierēt starp diviem purviem pa šauru taciņu, valdībai tomēr kāja iestiga veselības aprūpes finansējuma akacī. Lai glābtu savu ādu, tā ir gatava solīties pašam nelabajam, atkāpjoties no solījumiem, kas tika svinīgi doti sadarbības partneriem.
Tikpat vienprātīgi, kā sociālie partneri draudzīgi stūma reformas ratus, tie, nešaubos, ir gatavi nest arī reformas brāķa zārku, ja draudzīgā vienprātībā gaidītās pārmaiņas nevis sniegs pozitīvu efektu tautsaimniecībai, bet izrādīsies kārtējais politiskais brāķis. Tajā pašā laikā nevajag novērtēt par zemu finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas sniegumu, gādīgi apčubinot reformas iedīgļus. Diemžēl laika prognoze viņas dēstiem izrādījusies nelabvēlīga.
Tas viss gan ne vismazākajā mērā neatceļ tādu sistēmas izmaiņu nepieciešamību, lai bizness un iedzīvotāji sajustu, ka pārmaiņas notiek ar mērķi palielināt ekonomisko aktivitāti, padarīt Latviju par labāku vietu uzņēmējdarbībai un dzīvošanai. Vēlēšanās palielināt obligātās sociālās iemaksas – gan darba devēju, gan ņēmēju pusē – liecina par gluži pretējo. Te jāatgādina vecais «dzejolītis», solot pārnest nodokļu slogu no darbaspēka uz ienākumiem no kapitāla un kapitāla pieaugumu, patēriņu, nekustamo īpašumu un dabas resursu izmantošanu. Koalīcijas padomē šī vadlīnija tika pamatīgi deformēta, nevis samazinot, bet palielinot nodokļu slogu attiecīgajās jūtīgajās pozīcijās, līdz ar to faktiski nodokļu «revolūcijas» mērķi aizstājot ar ko jaunu – politisku provokāciju kā pārbaudījumu, cik daudz valdība var atļauties, pirms saņems brāzienu no sociālajiem partneriem. Un brāziens neizpalika.