2006.gada 29.decembrī Satversmes tiesā saņemti trīs Valsts cilvēktiesību biroja pieteikumi, kuros birojs lūdz Satversmes tiesu atzīt vairākas normas par neatbilstošām Satversmei, Db.lv informēja Satversmes tiesas preses sekretārs Arvis Ērmiņš.
Birojs apstrīd Ārstniecības likuma 68. panta atbilstību Satversmes 91. un 94. pantam, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. panta ceturtajai daļai un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. panta ceturtajai daļai.
Apstrīdētais Ārstniecības likuma pants nosauc gadījumus, kad ir pieļaujama slimnieka ambulatoriska vai stacionāra izmeklēšana un ārstēšana pret slimnieka gribu, kā arī noteic kārtību, kādā tiek pieņemts lēmums par slimnieka ārstēšanu pret viņa gribu.
Birojs uzskata, ka apstrīdētā norma nenodrošina personas tiesības uz brīvību. Lēmumu par slimnieka ārstēšanu pret viņa gribu un piespiedu ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā pieņem vismaz trīs ārsti ar psihiatra kvalifikāciju kopīgā apspriedē. Tomēr nav paredzētas slimnieka tiesības lūgt pārskatīt lēmumu par ārstēšanu pret viņa gribu un ar to saistīto brīvības atņemšanu. Tāpat likums nenosaka termiņu, kurā ārstu konsīlijam ir pienākums pārskatīt pieņemto lēmumu.
Otrā pieteikumā birojs apstrīd Satversmes tiesas likuma 7. panta ceturtās daļas teksta “bez pilnvaru termiņa ierobežojuma” atbilstību Satversmes 83. pantam, 91. panta 1. teikumam un 101. panta pirmajai daļai. Saskaņā ar apstrīdēto normu atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā pēc Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru izbeigšanās ir tikai tādam tiesnesim, kurš bijis apstiprināts par tiesnesi bez pilnvaru termiņa ierobežojuma.
Atkarībā no tā, vai persona ir bijusi apstiprināta tiesneša amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, apstrīdētā norma paredz dažādas personas tiesības. Tiem, kas pirms apstiprināšanas Satversmes tiesā ir bijuši tiesneši bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, likumdevējs ir saglabājis tiesības atgriezties iepriekšējā tiesneša amatā un turpināt pildīt tiesneša amata pienākumus. Savukārt tiem, kas nav bijuši apstiprināti bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, norma šādas tiesības neparedz. Pēc biroja domām, tādējādi norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.
Birojs tāpat arī apstrīd Ministru kabineta 2002. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 165 Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība 2. punkta teksta "(bet ne agrāk kā no dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu, izņemot šo noteikumu 40.punktā norādīto gadījumu)” atbilstību Satversmes 64., 91. un 109. pantam.
Saskaņā ar apstrīdēto normu apdrošināšanas stāžam, kuru ņem vērā, aprēķinot vecuma pensiju, pielīdzina tikai tādus darba periodus pirms 1991. gada 1. janvāra, kurus persona uzkrājusi no dienas, kad tā sasniegusi 15 gadu vecumu.
Birojs uzskata, ka Ministru kabinets, nosakot, ka darba un tam pielīdzinātie periodi apdrošināšanas stāžā ieskaitāmi tikai no dienas, kad persona sasniegusi 15 gadu vecumu, ir sašaurinājis likumā noteiktās tiesības, jo likums šādu vecuma kritēriju neparedz. Kā norāda birojs, līdz 1962. gadam pamatizglītību varēja iegūt jau 14 gadu vecumā, un 14 gadu vecumā persona varēja sākt strādāt. Tomēr atbilstoši apstrīdētajai normai darba periodi līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai apdrošināšanas stāžā netiek ieskaitīti.
Saskaņā ar Satversmes tiesas likumu lēmumu par lietas ierosināšanu vai par atteikšanos ierosināt lietu Satversmes tiesas attiecīgā kolēģija pieņem mēneša laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas. Sarežģītās lietās Satversmes tiesa šo termiņu var pagarināt līdz diviem mēnešiem.