Uzņēmējiem, strādājot Krievijā, jārēķinās ar lieliem riskiem, taču arī paši uzņēmēji bieži nav gatavi pildīt Krievijas partneru nosacījumus, norādījis Latvijas vēstniecības Krievijā ekonomikas un tirdzniecības jautājumu padomnieks Olafs Slūtiņš.
Intervijā Latvijas Avīzei viņš izteicies, ka, eksportējot preci uz Krieviju, ir lielāki riski, nekā eksportējot uz ES valstīm. «Jā, uzņēmējam Krievijas tirgus ir saprotamāks nekā rietumniekiem, turklāt mūsu konkurētspēja šajā tirgū liela. Taču politiskais fons savstarpējo tirdzniecību īpaši neveicina. Krievijā var strādāt, taču riski ir lieli. Var šķist, ka Krievija ir liela, naudas, jo īpaši Maskavā, ir daudz. Taču tā nav nekāda apsolītā zeme. Ir jākārto sertifikācija, muitas jautājumi, ir liels daudzums birokrātisko šķēršļu, jārēķinās ar neprognozējamo Krievijas valsts politiku, tostarp iekšējo protekcionismu dažādos līmeņos,» tā O.Slūtiņš, kurš ieteicis «likt eksporta kārtis gan uz ES, gan Krievijas tirgu». Jau ziņots, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs un vicemērs Ainārs Šlesers solījuši aktīvi veicināt Latvijas preču eksportu uz Krieviju, apgalvojot, ka Krievijā gaida Latvijas preces.
«Uzņēmumiem jācenšas pēc iespējas labāk sagatavoties eksportam – skaidri ir jāsaprot, kāds būs piedāvājums. Krievijā neviens netērēs laiku pārzvanīšanai un jautājumus, ko jūs tur īsti piedāvājāt, neuzdos. Uzņēmējam, sākot strādāt Krievijas virzienā, jāspēj atbildēt uz elementāriem jautājumiem – kāda prece, kāda ir tās cena, kāds ir piegādes laiks, norēķinu kārtība, preces kvalitāte, sertifikācija,» izteicies O.Slūtiņš. Viņš paudis skepsi par Latvijas uzņēmumu gatavību eksportam uz Krieviju. «Jau ilgāku laiku Sanktpēterburgas lielveikali interesējas par Latvijas gaļas produktu importēšanu. Tomēr tas nenotiek, kaut atsaucība no Latvijas uzņēmumiem bija. Taču lieta izčākstēja. Tas pats notika ar darba apģērbu ražotājiem. Divas Latvijas kompānijas pieteicās eksportēt šādu preci, un mēs Krievijā atradām četrpadsmit pircējus. Tas ir daudz. Pēc tam mūsu uzņēmumi vienkārši pazuda. Maskavieši man zvanīja un prasīja – kur tad palika jūsu kompānijas?» izteicies vēstniecības padomnieks. Kāds Latvijas tekstila ražotājs piekrāpis Krievijas tirdzniecības ķēdi Detskij mir, kam pieder 87 universālveikali. Uzņēmums nav spējis piegādāt paraugus atbilstoši cenu lapām, tādēļ darījums nav noticis.
«Iekļūšana lielveikalu ķēdēs ir dārga. Viņi diktē savus noteikumus, un tie ir drastiski, jo galvenais uzstādījums ir maksimalizēt peļņu. Tas nozīmē, ka veikals par plaukta vietu prasa 100 tūkstošus rubļu (apmēram 1600 latu. – Aut.) uz trim mēnešiem. Vēl prasa naudu, lai produktu reklamētu un pircēji to pirktu. Ar to vēl nav gana. Ja konkrētā prece nav tik ejoša, kā veikals vēlas, un nenes tam tik lielu peļņu, kā iedomājies, veikals no tās tirdzniecības var atteikties bez jebkādām sankcijām no ražotāja puses. Latvijas uzņēmumi to nevar pavilkt,» atzinis O.Slūtiņš.