Katru reizi, kad Latvijā sākas runa par pieejamību uzņēmēju atbalstam paredzētajai naudai, automātiski uzrodas arī aizdomu, bažu ēna — vai pieejamie līdzekļi tiks izmantoti lietderīgi, nonākot tur, kur tie visvairāk ir vajadzīgi.
Tā tas notika ar bēdīgi slaveno G24 kredītu, un diemžēl līdzīgi melni mākoņi savelkas virs tās Eiropas naudas, ko mēs pat neesam vēl sākuši apgūt, lai gan dziļi teorētiski varējām to darīt jau pērn.
Tā vismaz liek domāt fakts, ka 6 miljonus latu no Latvijas mazajiem uzņēmumiem domātajiem 9 miljoniem ir iecerējuši saņemt vien trīs puiši, turklāt ar stipri vien klonētiem projektiem. Protams, nevar izslēgt to, ka viens uzņēmīgs cilvēks var savas dzīves laikā sadibināt virkni uzņēmumu, kā arī izstrādāt daudz dažādus projektus atbalsta saņemšanai un tos arī realizēt. Taču, ja viens no šiem tā saucamajiem uzņēmējiem jau ir iemanījies nodibināt 40 kompānijas pamestā būdā Latgalē, kur, teju lieki piebilst, iekšā jau sen kā neviens nav rādījies, un vispār diez vai tur tik daudz firmu var ietilpt…
Kas gan ļauj domāt, ka arī iegūtā projektu nauda tiks iztērēta lietderīgi?! Vēl tik jāatgādina, ka šis Latgales biznesa centrs mūsu valstī nav nekas unikāls — vēl jau ir dzīvoklis Vecrīgā ar 70 uzņēmumiem. Turklāt, ja trīs puišu rokās nonāk seši miljoni, kas būtu vidēji divi miljoni katram, diez vai viņus vairs varētu nosaukt par maziem, īpaši atbalstāmiem uzņēmējiem.
Tiesa, briestošo paradoksu jau ir pamanījusi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kas dod cerības, ka šie un tamlīdzīgi ieteikumi tiks rūpīgi vētīti. Taču tam visam var sekot konsekvences, kurās mēs beidzot nevarēsim vainot ne kādu no ministrijām, ne visu valdību kopumā. Runa ir par to, ka normāli strādājoši uzņēmēji ir ieinteresēti, lai projektu izskatīšana un Eiropas naudas saņemšana notiktu pēc iespējas vienkāršāk un ātrāk. Taču, pietiek kaut kur nepiegriezt skrūves līdz galam, lai uzreiz uzrastos izmanīgi džeki un censtos kaut kā to visu interpretēt pa savam.
Faktiski mēs nonākam dilemmas priekšā — vai nu nauda tiek veikliem darboņiem ar tendenci uz afērām, nevis tautsaimniecības attīstību, vai arī valsts būs spiesta pieņemt tādus ES naudas saņemšanas noteikumus, kas visiem uzņēmējiem sarežģīs šo procesu, kā arī prasīs nesamērīgi lielu laiku.