Pašlaik politiķi ir gatavi vēl un vēl palielināt atbildības nastu uzņēmumu vadītājiem, bet savus nodarījumus turpina attaisnot ar politisko atbildību vai drīzāk – bezatbildību
Ar aizejošā finanšu ministra Andra Vilka atbalstu 2015. gada valsts budžeta paketi plānots papildināt ar Latvijas uzņēmējdarbībai visai draudīgu normu. Ja vien jaunā Saeima nelems citādi, tad nākamgad no uzņēmumu valdes locekļiem personīgi varēs piedzīt uzņēmuma nodokļu parādus, kas būs lielāki par 50 minimālajām mēnešalgām, nemaz nerunājot par to, ka šāda norma ir pretrunā ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību jau nosaukumā ietverto definīciju. Tā ir tikai vēl viens kavēklis tam, lai nākotnē uzņēmumu valdēs patiešām atrastos profesionāļi, nevis marionetes, bomži vai tik eksotisku valstu pilsoņi, kuriem Latvijas nodokļu administrācijas prasījumi varētu būt «pie lampiņas». Jāpiebilst, ka no šā gada jūlija pret uzņēmumu valdes locekļiem jau darbojas tā sauktais melnais saraksts, kas liedz viņiem ieņemt līdzvērtīgus amatus, ja viņu darbības laikā kādā uzņēmumā kavētie nodokļu maksājumi ir pārsnieguši 7000 eiro un nav iesniegta maksātnespēja.
Varētu teikt, ka ar iecerēto valdes locekļu personīgās atbildības latiņas pacelšanu Latvija gatavojas atgriezties labi tālu pagātnē.
Kā liecina komunisma vēsture, Ļeņina laikā darbojās norma, ka uzņēmuma vadītājs vajadzības gadījumā atbildēja ne tikai ar visu savu mantu, bet pat ar savu dzīvību. Pie kā noveda komunisma idejas – zinām, taču fakts, ka arī šodienas rietumu izglītību baudījušie ministri un ministriju darbinieki šādas idejas uzskata par labām, ir vērā ņemams. Šo ieceri varētu saukt par mēģinājumu un uzņēmumu valdes pakļaut Valsts ieņēmumu dienestam, nevis konkrēto uzņēmumu īpašniekiem. Būsim reāli, ir grūti iedomāties uzņēmuma vadītāju, kurš konsekventi darbotos pret uzņēmuma īpašnieka gribu. Ja uzņēmumam kaut kādu iemeslu dēļ izveidojas nodokļu parāds, tas, visticamāk, nenotiek bez īpašnieka ziņas. Taču, ja uzņēmuma īpašnieku atkarībā no uzņēmējdarbības formas vēl aizsargā Komerclikums, tad valdes locekli tagad ar grozījumiem likumā Par nodokļiem un nodevām ir paredzēts pataisīt par grēkāzi. Un tad kāds vēl cenšas iestāstīt, ka Latvijas politikas veidotāji patiesībā atbalsta uzņēmējdarbību un ir ieinteresēti, lai Latvijas uzņēmumi būtu spēcīgi? Kā uzņēmumi tādi varēs būt, ja būs grūti atrast kādu, kas ar tik drakoniskām sankcijām būs ar mieru kļūt par uzņēmuma vadītāju?
Nav runas par to, ka uzņēmumu vadība būtu jāatbrīvo no jebkādas atbildības. Attiecīgus sodus par ļaunprātīgu rīcību paredz pašlaik spēkā esošā likumdošana. Turklāt būtu jānodala gadījumi, kad nodokļu parādi tiek veidoti sistēmiski, no tādiem, kas ir vienas atsevišķas neveiksmes sekas.
Bizness arī ikdienā nav nekāds rāmais dīķītis, un nepatikšanas ar partneriem vai klientiem gadās ik pa laikam, bet pašlaik Latvijas uzņēmējdarbības sektors ir pakļauts grūti prognozējamām ģeopolitisko notikumu vētrām. Vai tiešām šajā situācijā Latvijas likumdevēji ir gatavi uzņēmēju dzīvi sarežģīt vēl vairāk, sitot pa tiem, kas, neņemot vērā dažādas krīzes, tomēr ir valsts tautsaimniecības pamats? Ja uzņēmumu valdes locekļiem grib likt atbildēt ar visu savu mantu, kāpēc ministri, augstākie ierēdņi un citas atbildīgās valsts amatpersonas joprojām ne ar ko neatbild, lai gan viņu rīcība vai bezdarbība valsts budžetam mēdz izmaksāt ļoti dārgi? Paņemsim kaut vai divus svaigākos gadījumus. Pirmais – banka Citadele, kuras tirgošanā Latvijas politiķu rīcība izskatās tik neprasmīga, ka nu jau liekas, ka vislabāk būtu, ja bankas pārdošanu pārņemtu Eiropas Komisija, un miers. Otrs gadījums ir lietuviešu kompānijas flyLAL daudzmiljonu prasība pret lidostu Rīga un airBaltic.
Gadiem novilcināta lieta, ko tagad Latvija mēģina risināt ar notu. Nojaušot nepatikšanas, ministriju atbalstītas shēmas ar lidostas Rīga īpašumu ieķīlāšanu. Garām palaistas izdevības vienoties, tā vietā izgāzta nauda acīmredzami bezjēdzīgās tiesvedībās gan Latvijā, gan ES. Ar šādu valsts atbildīgo amatpersonu rīcību jebkuri mēģinājumi vēl vairāk iegrožot un sodīt privāto uzņēmējdarbību ir vērtējami kā absolūti nesamērīgi.
