Jau pirms pāris gadiem bija analītiķi, kas prognozēja, ka viena pasaules krīze būs knapi beigusies, kad sāksies nākamā. Diemžēl izskatās, ka netālu no nākamās krīzes sliekšņa esam jau šobrīd.
.jpg)
Tēlaini sakot, ja sen ir zināma sakritība, ka pietiek Amerikai nošķaudīties, lai pārējā pasaulē sāktos gripas vīruss. Spilgti to pierādīja gadījums, kad Lehman Brothers bankas bankrots ASV izraisīja pamatīgu globālo krīzi. Pašreiz notiekošais process gan ir krietni vien komplicētāks.
Pie atziņas, ka tomēr nāksies taupīt un griezt valsts budžeta izdevumu daļu, ir nonākušas ne tikai ASV, bet arī eirozonas flagmaņi. Grieķijai un Itālijai tiek prognozēts bankrots, būtiskas problēmas skārušas Spāniju, Īriju, Portugāli, ievērojamus taupības pasākumus gatavojas ieviest Vācija utt. Tā visa rezultātā jau pagājušajā nedēļā kritās ne tikai naftas un akciju vērtība starptautiskajos tirgos, bet arī zelta cena. Jāpiebilst, ka tieši zelta iegāde daudzu gadu laikā tika uzskatīta par drošu ieguldījumu, jo tā cena nepārtraukti auga. Plus vēl Eiropas Centrālā banka izplatīja paziņojumus, kas tiek uzskatīti par atgriešanos pie krīzes laika stratēģijas. Protams, to visu var dēvēt par bailēm no gaidāmā, par panikas celšanu un kaut ko tamlīdzīgu, tomēr šeit nekādi nevar runāt par dūmiem bez uguns. Krasais izdevumu samazinājums visā pasaulē, jau sākot ar nākamo gadu nozīmē naudas pieplūduma un tādējādi arī patēriņa sarukumu globālajā tirgū, un tas nevar neatstāt iespaidu uz pasaules ekonomiku.
Pirmām kārtām, protams, rodas jautājums, kā notiekošais šajā sakarā ietekmēs Latviju. Pozitīvi ir tas, ka vismaz tagad, domājams, visi ir aptvēruši, ka mūsu valsts atrodas atvērtā ekonomiskajā telpā, un fakts, ka ģeogrāfiski ASV atrodas tālu no mums, nenozīmē neko. Jāatgādina dažādu mūsu politiķu, amatpersonu teju gadiem ilgais sauklis, ka Latvijas ekonomiku ir iespējams atveseļot tieši uz eksporta rēķina. Ņemot vērā visu nupat minēto, rodas jautājums - uz kurieni tad eksportēsim, ja pieejamās naudas apjoms visā pasaulē krasi sarūk. Tieši šis apsvērums ir jāņem vērā, jau strādājot pie nākamā gada Latvijas valsts budžeta, lai neizveidojas tāda pati situācija kā pirms trīs gadiem, kad krīze Latvijai uzkrita kā sniegs uz galvas vasaras vidū, un nācās teju vienas nakts laikā izšķirties par starptautisko aizņēmumu, pārsvarā no SVF un Eiropas Komisijas.
Turklāt tieši nākamajā gadā beidzas aizdevuma programma Latvijai, proti, mūsu vajadzībām neviena starptautiskā organizācija miljonus vairs nepārskaitīs. Arī vēl vairāk aizņemties diez vai būs iespējams, ņemot vērā bieži aprakstītos procesus. Proti, pasaulē ir pietiekami daudzas valstis, kam šobrīd ir vajadzīgas ievērojami lielākas summas, nekā savulaik aizņēmās Latvija. Un tas nozīmē arī neizdevīgākus kredītprocentus. Citiem vārdiem sakot, politiķu kārtējie pirmsvēlēšanu stāsti par to, ka teju visas problēmas jau ir aiz muguras, ka tagad tik atliek eksportēt un ar atveseļošanos viss būs labākajā kārtībā, nav nekas vairāk par tukšām runām.
