Vēl aizvakar Saeimas atbildīgās komisijas deputātu izteicieni ļāva domāt, ka apmēram 15 gadus tapinātā sākumdeklarēšana atkal uz nenoteiktu laiku iestrēgs varas gaiteņos, jo attiecīgais likumprojekts ļoti konkrēti tika nodēvēts par bezjēdzīgu.
Nākamajā dienā likumprojektam tiek dota zaļā gaisma un turklāt atbalstīti tiek visi opozīcijas piedāvātie labojumi.
Paskatoties uz piedāvāto likuma redakciju, pirms likuma pieņemšanas otrajā lasījumā ir zināmi uzlabojumi - sākumdeklarēšanas prieki nebūs jābauda visiem, tajā skaitā zīdaiņiem, kā tika piedāvāts vienā no iepriekšējām versijām, tāpat mums nebūs uz Valsts ieņēmumu dienestu jādodas ik gadu, kā arī tika piedāvāts.
Tomēr ir arī neatbildēti jautājumi un problēmas, kas varētu atstāt rūgtu pēcgaršu. Piemēram, kāpēc vēlreiz jāraksta deklarācijā dati, kas jau lielākoties ir pieejami dažādos reģistros (VID, CSDD, Zemesgrāmatā)? Vai tiešām ir vieglāk likt iedzīvotājiem pārkvalificēties par juristiem-grāmatvežiem nevis ar pāris datora taustiņu klikšķiem no vienas valsts iestādes pieprasīt informāciju otrai? Kur ir palikusi e-pārvalde, nauda un resursi, kas guldīti valsts datu bāzu savietojamībā un savstarpējā pieejamībā? Paredzēts, ka deklarēt nāksies arī nekustamos īpašumus un darījumus ar tiem ārzemēs. Te nav skaidrs, kādēļ jādeklarē darījumi valstīs, ar kurām Latvijai ir informācijas apmaiņas līgumi.
Problēma būs arī tajā, kā noteikt mākslas darbu, antikvāru lietu tirgus vērtību? Cik cilvēkiem ir kvalifikācija, kas ļautu novērtēt grāmatplauktā stāvošo ģimenes Bībeli vai vecmāmiņai dāvināto grāmatu ar Raiņa autogrāfu? Rodas jautājums arī par izmaksu lietderību. Kopumā sākumdeklarēšanai atvēlēti 9 miljoni latu, un valstsvīri paredz, ka deklarācijas iesniegs no 200 līdz 300 tūkstošiem iedzīvotāju - tas nozīmē, ka viena deklarācija izmaksās aptuveni 30 latus. Vai tā ir lietderīga resursu izmantošana?
Neatbildēts paliek jautājums arī par datu aizsardzību. Ja sākumdeklarēšanas mērķis ir apzināt iedzīvotajiem piederošās vērtības, kas nav reģistrētas dažādos reģistros - zeltu, briljantus, mākslas darbus, antikvāras lietas - tad kā valsts iedzīvotājiem garantēs, ka šie dati par attiecīgu summu nenonāks šaubīgu personu rokās, kuri pēc nedēļas ar pistolēm mājas pagalmā gaidīs godīgo deklarētāju?