Narkologi prognozē, ka šogad alkohola patēriņš nedaudz kritīsies, tomēr pacientu skaitam ar alkohola psihozēm Psihiatrijas un narkoloģijas centrā esot tendence nedaudz pieaugt un simptomi nereti liecinot, ka ticis lietots kreisais dzeramais. Kāpēc vidējais latvietis dzer un vai turpinās to darīt arī šogad, jautājam Straupes narkoloģiskās slimnīcas ārstam narkologam Edmundam Rudzītim.
Tiem, kas, par laimi, vēl nezina no savas personiskās prakses – Straupes Rudzītis nekad nenoņem melnās saulesbrilles. "Tas tāds triks, lai paliktu saviem klientiem atmiņā. Mani neatcerēsies, bet brilles gan. Viens mans kolēģis Maskavā nopirka veselu kaudzi briļļu un plēsa stiklus tik ilgi, kamēr dabūja plīsumu vienai lēcai precīzi pa vidu!" viņš reiz stāstīja par savu firmas zīmi.
Zīmīgi paraudzījies caur tumšajām acenēm – kā ta pašam iet? – un pašķendējies par bebriem, kas apslīcina lietaskoku jaunaudzes, un ka visā pagastā (varbūt pat visā Latvijā) palicis vairs tik viens meistars, kas bebru prot nosautēt pa īstam, kad visi zvēri – bebri, vāveres – vienā katlā, Rudzītis ir spiests pievērsties ierastākām lietām. Zvana sieviete, lai uzzinātu, kādus medikamentus viņas vīrietis drīkstēs lietot pēc tā dēvētās torpēdas iešaušanas. Īsa saruna, kuras laikā tiek sniegta ne tikai konsultācija, bet arī norunāts vīrišķa piegādes laiks. "Kā man patīk tas latviešu sieviešu atā! Ja sieviete pēc sarunas saka nu tad uz redzēšanos vai ko tamlīdzīgu, viņa palikusi daļēji apmierināta vai pat neapmierināta, bet, ja atā, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā, sieviete ir dabūjusi, ko viņai vajag!" Rudzītis jau aizkadrā komentē. "Nē, cilvēki ir smieklīgi," viņš turpina, "ja mēs visas vērtības, kas mums pieejamas dzīvē, saliktu piramīdā, tad šņabis būtu pašā apakšā. Bet ļoti daudzi dzīvo tā, it kā šņabja pudele būtu nolikta pašā piramīdas galotnē, kā augstākais punkts, pēc kā varētu tiekties. Tepat pie mājām esmu novērojis – skaists pavasara laiks, ievas zied, putni čivina, bet pie veikala septiņpadsmit, divdesmitgadīgi čaļi sēž kā zvirbuļi uz drāts satupuši, un katram rokā alus pudele. Vai viņi nav jauni? Dvēselē veci? Impotenti? Kas notiek?! Lakstīgalas pogo, upmala pilna ar puķītēm... tā vietā, lai meitēnu gāztu puķītēs, mīlētu, viņš sēž veikala priekšā ar alus pudeli. Vai tam jaunajam cilvēkam biksēs saules aptumsums iestājies? Tāpat – ja ir brīva svētdiena. Nu, aizej uz mežu, pielasi kurvi ar baravikām, aizej līdz upei, izvelc kādu zivi, nevis nosēdi visu dienu virtuvē pie šņabja pudeles. Cilvēkam vienmēr ir brīva izvēle, ko darīt, kā dzīvot."
Iespējams, daudzi ķeras pie pudeles aiz bezcerības. Māja šķiebjas, naudas nav, vēl paskatās televizoru, kur reklamē dzīves līmeni, ko nekad neaizsniegt...
Nujā, bet pēc polša izdzeršanas māja šķiebjas tāpat, tikai vairs tik ļoti acīs neduras – iedarbojas strausa variants: galva smiltīs, bet pakaļa izslieta, lai katrs dara ar to, ko grib.
Dzerot loģikas likumi nedarbojas...
Pirms gadiem trijiem četriem Francijas Veselības departaments publicēja atskaiti par dzeršanu viņu valstī. Es klausījos, kā to pasniedza angļi – BBC. Viņi izdarīja tādu kā kopsavilkumu, un kas nu tur sanāca: katram otrajam 50 gadu vecam francūzim no vīna dzeršanas ir aknu ciroze. Katram trešajam francūzim 35 gadu vecumā no vīna dzeršanas ir potences traucējumi, bet katra trešā 35 gadus vecā francūziete ir dzimumvēsa – ja viņai piedāvā izvēlēties vīrieti vai vīna pudeli, viņa dod priekšroku vīnam. Ja vīrietis atnesis vīna pudeli, tad pēc tās viņa liekas ar viņu gultā, lai pateiktu paldies par vīnu. Visiem šiem datiem galā angļi deva savu komentāru: ak, Dievs, kāda vilšanās, kā mēs visi esam piemuļķoti! Mēs gadsimtiem ilgi lasām franču mīlas dzeju, romānus. Mēs savā miglainajā Anglijā nepārtraukti sapņojam par mīlu zem saulainajām Parīzes debesīm, apskāvieniem Elizejas laukos. Bet nu atklājas drūmā patiesība – viens impotents francūzis sēž pie galda un raksta dzejoli par to, ko viņš darītu, ja viņš... varētu!
Kā pašreizējā dzīve izskatās, no Straupes pils raugoties?
Arī mūs krīze skar, protams. Bezdarbnieku skaits pieaug, darba vietas samazinās, nav vairs jēgas ārstēties. Agrāk cilvēki nāca, jo bija motīvs – viņam ir darbs, tāpēc vajag ārstēties, lai nepazaudētu. Nav darba – vajag ārstēties, lai dabūtu darbu, jo darba vietas bija. Tas ir smags faktors, kas parādījies tieši tagad. Vēl viens grūts aspekts skar mūsu bijušos klientus – diemžēl viņi ir pirmie rindā uz atlaišanu, jo darba devēji uzskata viņus par paaugstināta riska grupu – ka viņš var kuru katru brīdi paklupt. Agrāk cilvēkam ļāva reabilitēties, bet tagad ir vairāk nekā trīsdesmit cilvēki uz vienu darba vietu, tagad – šodien iedzēri, rīt jau «pošol, tu, Janka!» Var teikt, ka mūsējos sit vairāk.
Citiem vārdiem – bezdarba pieaugums ir nopietns stimuls ķerties pie pudeles?
Protams, īpaši tiem, kam ir nosliece uz dzeršanu. Ja zūd perspektīva, tad paliek pudele. Ticību gaišai nākotnei nevajag saukt par liekvārdību, jo cita, kam ticēt, jau vairs nav. Rīt pārstās zobs sāpēt, rīt diena būs saulaināka... Kam citam lai tic? Cerība ir pēdējais, kas cilvēkam paliek, un to nedrīkst atņemt. Cerības atņemšana – tas jau ir sadisms, atņemot cerību, cilvēks tiek garīgi noslepkavots.
Varbūt cilvēki nenāk ārstēties arī finansiālu apsvērumu dēļ?
Negribētu tam piekrist. Es strādāju 35 gadus, un varu teikt tā – ja cilvēks pats ir muļķis, tad viņam blakus vienmēr būs, teiksim, māte, sieva, pieaugušie bērni, kuri nav tik dumji un saprot, ka alkoholisma ārstēšana ir vislabākais naudas ieguldījums. Nekur nav tāda procentu atdeve, nekur nauda tā nenāk atpakaļ, kā kļūstot par nedzērāju. Visizdevīgāk ir ieguldīt naudu savā nedzeršanā. Piemēru netrūkst. Viens no maniem bijušajiem strādā televīzijā, tagad labā amatā – vārdu, protams, neminēšu. Kad atnāca pie manis, viņam nebija nekā – dzīvoja pie mammas mazā istabiņā, saņēma savus 150-180 latus, ko turpat televīzijas bufetē ar draugiem atstāja un tā šļūca lēnām uz leju. Padzīvoja pie manis, atkopās... tagad pagājuši kādi desmit gadi, atbrauca ciemos – ar savu mašīnu, sievu, diviem bērneļiem, ielūdza apskatīt jaunuzcelto ģimenes māju. Teica tā: "Ja es toreiz nebūtu pie jums atbraucis, dakter, noteikti arvien būtu tai gultasvietā mammas dzīvoklī, sēdētu kafejnīcā, dzertu kafiju ar konjaku un lādētu valdību, dzīvi un savu neizdevušos likteni." Nu, nevar salīdzināt to naudu, ko viņš izdeva par ārstēšanos, ar to, ko viņš ieguva pretī.
Kā labāk atmest?
Ir trīs pamatmetodes. Pirmā ir reliģija – baptisms, islāms, mormoņi, kad cilvēks nedzer tāpēc, ka Dievs aizliedzis. Otra ir psihoterapija. Sākot ar elementārāko psihoterapiju – piemēram, es nevaru dzert tāpēc, ka sieva no manis aizies, tāpat psiholoģiskais moments strādā, kad ir bailes no atlaišanas. Tālāk ir saruna ar dakteri, kad cilvēkam izskaidro dzeršanas mehānismu un kaitīgumu. Tad nāk hipnoze un īsāki vai garāki smadzeņu skalošanas kursi, motivācijas «tūres», teiksim, Minesotas programmā smadzenes skalo 28 dienas... Trešais bloks ir zāles, sākot ar tautas līdzekļiem, dažādu novārījumu dzeršanu, līdz modernajiem medikamentiem – tabletēm, muskulārajām, venozajām injekcijām, pretalkohola zāļu pildīšanu kaulu dobumos... Vārdu sakot, cilvēks var izvēlēties dzeršanu pārtraukt vai nu caur reliģiju, vai psiholoģiju, vai ar zāļu palīdzību. Pēdējo desmit tūkstošu gadu laikā šai ziņā nekas nav mainījies – Dievs, ieskaidrošana jeb motivēšana un zāles. Protams, šīs metodes var arī kombinēt, tās viena otrai absolūti netraucē, gluži otrādi – drošinātāju ir vairāk. Ja apvieno visas trīs metodes, tad ir trīskāršas bruņas – no dzeršanas sargā Dievs, dakteris un iešpricētā torpēda.
Vai paša rakstura stingrībai nav ierādīta vieta šajā sistēmā?
Kā rakstīja mūsu klasiķis Blaumanis: "Katram jaunam kociņam ir vajadzīgs mietiņš, pie kā pieturēties!" Tam, kurš grib pārtraukt dzeršanu, arī vajag, pie kā pieturēties – pie Dieva, daktera, zālēm. Cilvēks jau vienmēr pie kaut kā turas – piemēram, karavīrs patiesībā turas nevis pie sava automāta stobra, bet pie Dzimtenes mīlestības, pie vēlēšanās aizsargāt savus tuviniekus – viņš taču neiet nāvē tāpēc, ka ir karš. Terorists arī nespiež podziņu sev pie jostas tāpēc vien, ka patīk pirotehniskie efekti – viņš zina, ka pēc tam Dievs viņam iedos veselu baru ar jaunām hūrijām un citus labumus. Viņš apmaina savu dzīvi pret labumiem nākotnē. Mēs šajā pasaulē bez atbalsta nevaram dzīvot, mēs kļūstam stipri tikai tad, kad pie kaut kā turamies – pie Dieva, pie ģimenes vai kā cita. Pretējā gadījumā cilvēks nonāk haosā.
Vajag, pret ko atspiest muguru... Lūk, demogrāfi uztraucas, ka latviešu sievietes maz dzemdē. Pie tā jau ir vainīgi latviešu vīrieši nevis sievietes, jo sievietes gribētu dzemdēt, bet ir ļoti maz tādu latviešu vīriešu, pret ko viņas var atmest muguru kā pret klinti, zinātu, ka var paļauties un droši dzemdēt – gan mēs pa abiem tiksim ar tiem bērniem galā. Viņa labprāt dzemdētu divus trīs un pat piecus bērnus, ja būtu pārliecināta, ka varēs viņus izaudzināt, izskolot, bet šodien tādas drošības nav, un sievietes domā: nu, kur es viena likšos ar bērnu baru? Nav paļāvības uz vīriešiem.
Kas tad ar vīriešiem notiek?
Nu... šļaugani palikuši. Ražens vecis ņem un gaužas: "Man nav darba..." Nu, bet, mīļo cilvēk! Cara laikā, Ulmaņa laikā – ja pagastā nebija darba, puiši brauca uz Strenčiem, sēja plostus un pludināja pa Gauju uz Bolderāju! Amatnieki, mūrnieki, kad bija visu Straupi apbūvējuši, saimniekiem pagrabus sataisījuši un ko vēl, sameklēja pasūtījumus Pociemā, Nītaurē, Lēdurgā. Saimnieki ziemā, kad govis ciet, darba nekāda, brauca pa pagastiem un meklēja, kur piestrādāt – zirgs ir, ragavas ir, baļķus no meža veda ārā. Un pat bagāti vīri ziemā brauca peļņā, lai tikai nesēdētu rokām klēpī. Palasi kaut vai Zvejnieka dēlu – kā viņi ziemā brauca ezerus apzvejot, kad jūrā zivju nebija. Kad tas darbs ir bijis, velns ar ārā?! Es pats jaunībā mežā dzīvoju – tecināju sveķus un pelnīju vairāk nekā kolhoza priekšsēdētājs. Vēl arvien pa reizei uzeju virsū savām priedēm... Tagad, ja nevar strādāt tepat aiz stūra, tad cauri – darba nav, jāpaliek par bezdarbnieku! Uzņēmība pazudusi, iniciatīva...
Padomju gadu mantojums, kad bija garantētās darba vietas un ikviens varēja savu rubli dabūt vienmēr?
Nē, šis iniciatīvas zudums ir visā pasaulē un notiek jau ilgi. Līkijs savā laikā rakstīja, ka cilvēkam kā sugai, viņaprāt, jāiet bojā. Viens iemesls ir tas, ka mēs par daudz iejaucamies dabas procesos, bet otrs, kas faktiski ir vēl svarīgāks – mēs esam atteikušies no dabiskās izlases, respektīvi, sociālie dienesti izdara cilvēcei «lāča pakalpojumu», velkot uz priekšu visus atpalikušos, dzīvotnespējīgos, idiotus. Rezultātā cilvēce kļūst arvien nepilnvērtīgāka, sabiedrība deģenerējas. Katram nepilnvērtīgajam ir iespēja turpināt dzimtu, radot jaunus nepilnvērtīgos, un līdz ar to cilvēka kā sugas kvalitāte arvien pazeminās. Pirms gadiem divsimt trīssimt sievietei mūžā bija tikai kādas divpadsmit līdz piecpadsmit mēnešreizes – visu pārējo laiku viņa staigāja ar lielu vēderu un dzemdēja divdesmit bērnus, no kuriem izdzīvoja kādi četri pieci. Izdzīvoja tie, kuri tiešām bija dzīvotspējīgi. Nekādi inkubatori, nekāda mākslīgā elpināšana... Pirms kāda laika dzirdēju ziņu, ka viena amerikāniete priekšlaicīgi dzemdējusi astoņus, un četrdesmit dakteri rāvušies melnās miesās, lai viņus izvilktu. Bet katrs mazulis svēra piecsimt sešsimt gramus. Es lieku abas rokas un galvu uz nociršanu, ka neviens no viņiem nebūs Einšteins, neviens nebūs Leonardo da Vinči, neviens nekļūs par Maķedonijas Aleksandru! Viņi visu mūžu būs aprūpējamie. Viņiem bija jānomirst, bet mūsu humānā sabiedrība, lūk, to nepieļaus!
Jūsuprāt, sociālās programmas nevis palīdz sabiedrībai, bet veicina degradēšanos?
Tā ir. Piemēram, tā pati dzeršana. Dabiskā vidē šādas problēmas nebūtu, jo katrs dzērājs vienkārši aizietu bojā. Cilvēki var dzert tikai tāpēc, ka ir nodibinājuši valsti, ģimenes institūtu, sociālos dienestus, bezmaksas palīdzību, kas viņus velk un pasargā no bojāejas. Līdz ar to ir iespēja dzert. Procesi, ko veicina humānisms, demokrātija, civilizācija, cilvēkam kā sugai ir ļoti bīstami un kaitīgi. Ja cilvēce tuvākā nākotnē nepāries uz kādu totalitāru vai autoritāru režīmu vai ko tamlīdzīgu, tad ekonomiskās krīzes un citi s... neizbēgami kļūs tikai arvien dziļāki. Mūsu nākotnes piemērs ir Zimbabve, kur 94 procenti iedzīvotāju ir bezdarbnieki. Šī valsts saviem spēkiem vairs nevar atrisināt neko, jo seši procenti strādājošo pilnīgi noteikti nemaksā tik daudz nodokļu, lai noturētu pārējos virs ūdens. Un Rietumu demokrātija iet tajā pašā virzienā, uzturot arvien vairāk nepilnvērtīgu sabiedrības locekļu par strādājošo cilvēku naudu. Kaut kad tas līmenis būs pārsniegts, un sāksies pat ne lejupslīde (tā notiek jau tagad), bet īsta lavīna, kritiens visos līmeņos. Mēs vairs nespēsim noturēt visus liekēžus, kas patlaban pārtiek no sociālajām programmām.
Reāla situācija: vīrs dzēra, sieva viņu stutēja, stutēja, un beigu beigās vecis dzert pārstāja. Bet tagad sieva sākusi uz pudeli skatīties – bez vīra līdzdalības. Kāds mehānisms te darbojas?
Vīrs droši vien pieradināja... Sieviešu alkoholisms pārsvarā ir sekundārs, attīstās no večiem. Sākot jau ar to, ka veči mēdz iedzirdīt jaunus skuķēnus, lai iedabūtu gultā... Tur ir problēmas ar mīlestību – dropējošs vecis neapliek savai sievietei roku ap vidukli, aizmirst noglaudīt plecu, iedot buču, neizrāda savu vīrišķo uzmanību. Arī tad, kad vecis atmet dzeršanu, viņš turpina vēsi izturēties, kļūst pat egoistisks, domā vairāk par sevi, nevis par sievu, un sievai tas vecis it kā ir blakus, bet tajā pašā laikā viņa nav. Jau antīkajos laikos ir postulēts, ka vīrietim attiecībā pret sievieti jāpilda viņas tēva, brāļa un mīļākā funkcijas. Ja sieviete nevar justies kā meita, kurai blakus ir tēva plecs, kā māsa, kurai ir brālis, ar ko vienmēr var izrunāties par visām lietām, un kā iekārojama mīļākā, tad viņai sāk rasties dažādi kompleksi, viņa lēni brūk kopā. Ja tu paņēmi meiteni no tēva, tad tev jābūt viņa vietā, tu viņu apprecēji, nošķīri no brāļa – tev jānāk brāļa vietā. Un jābūt arī kavalierim numur viens. Man bija te viena jauna, skaista meitene, mākslas vingrotāja, sporta meistare, bet dzēra pamatīgi. Es viņai prasu: "Nu, kam jānotiek, lai tu beigtu dzert?» «Kad jūs mani, dakter, apprecēsiet, tad vairs ne piliena!"
#1/3
#2/3
