Latvijā viena no aktuālām problēmām, kas laika gaitā ir tikai saasinājusies un būtiski kavē Latvijas ekonomikas attīstību, ir ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt tas tikai turpina pieaugt. Krīzes un pēckrīzes radītās negatīvās sekas, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļaujot lielu daļu valsts iedzīvotāju, beidzot jāuztver nopietni un jārīkojas.

Šīs problēmas risināšanai jau 2010. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības attīstības stratēģijā Eiropa 2020 tika iekļauts mērķis samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, uzliekot valstīm pienākumu izvērtēt sociālās politikas efektivitāti, lai identificētu trūkumus un nepilnības.

Izvērtējot, kas pa šiem gadiem ir mainījies Latvijā, jāsecina, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet tieši otrādi – vēl vairāk pasliktinājusies. 2017. gada apsekojuma dati liecina, ka Latvijā bija trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars ES, sastādot 23,3% no visu Latvijas iedzīvotāju skaita. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

Latvijā nabadzības riskam 2017.gadā bija pakļauti 446 tūkstoši jeb 23,3 % iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati.

2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši jeb 23,3 % iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

2017. gadā, palielinoties rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 367 eiro mēnesī vienas personas mājsaimniecībai (2016. gadā – 330 eiro mēnesī). Mājsaimniecībām ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem līdz 14 gadu vecumam nabadzības riska slieksnis 2017. gadā sasniedza 770 eiro mēnesī (2016. gadā – 694 eiro mēnesī).

Latvijā pēdējo gadu laikā pieaudzis un joprojām saglabājas augsts nabadzības risks, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskie dati par 2008.gadu.

Nabadzības riska indekss 2008.gadā saglabājies 2007.gada līmenī – 26%. Tas nozīmē, ka nedaudz vairāk par 500 tūkstošiem jeb viena ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības riskam.

Visaugstākais nabadzības risks jeb 80% 2008.gadā bija to iedzīvotāju vidū, kuriem ir 65 gadi un vecāki un kuri dzīvo vieni paši. Saskaņā ar 2007.gada datiem šo personu nabadzības risks 2.7 reizes pārsniedza vidējo Eiropas Savienības (ES) rādītāju un bija augstākais dalībvalstu vidū. Nākamā grupa ar augstu nabadzības risku ir bezdarbnieki. Turklāt to nabadzības risks 2008.gadā ir pieaudzis par 3 procentpunktiem.

Pats augstākais nabadzības risks ir bijis Latgalē, tai seko Vidzeme un Kurzeme. Savukārt ievērojami zemāks risks tikt pakļautam nabadzībai bija Rīgā un Pierīgā. Savukārt Zemgalē tas atbilst vidējam Latvijas rādītājam.

Labklājības ministrija (LM) ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļu palīdzību laikā no 2015. gada 4.ceturkšņa līdz 2022. gada beigām veiks iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumus un monitoringu, kā arī noteiks metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozu, informē LM.

Iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumi ir nepieciešami, lai regulāri un sistemātiski novērtētu un analizētu īstenoto nabadzības samazināšanas politiku, noteiktu pasākumus, kuru ieviešana dod vai nedod pietiekamu rezultātu, kā arī noteiktu jaunas, vai pilnveidotu esošās aktivitātes nabadzības samazināšanas mērķa sasniegšanai. Tāpat ir nepieciešams iegūt informāciju par cilvēku ar invaliditāti atbalsta sistēmas starptautisko praksi, kā arī izveidot un ieviest iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza modeli.

Pētījumus, monitoringu un iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza izstrādi īstenos atbilstoši Publisko iepirkumu likumam piesaistīti pakalpojuma sniedzēji. Kopumā plānotas šādas aktivitātes: ikgadēji nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas rīcībpolitikas izvērtējumi. To mērķis ir noteikt, vai īstenotā politika sniedz pietiekamu un mērķētu ieguldījumu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā; pētījums par starptautisko praksi cilvēku ar invaliditāti atbalsta sistēmu jomā. Tā mērķis ir izzināt atsevišķas valsts atbalsta formas cilvēkiem ar invaliditāti citās ES dalībvalstīs (piecās dalībvalstīs), lai gūtu padziļinātu priekšstatu par dažādu atbalsta veidu ietekmi uz cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanu, atbalsta pakalpojumu niansēm, kas veicina šo pakalpojumu pieejamību un nepieciešamību;

2013. gadā Latvijā nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai bija pakļauti 645 tūkstoši jeb 32,7% iedzīvotāju – par 2,4 procentpunktiem mazāk nekā 2012. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Strauji samazinājies arī dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits – no 24% 2013. gadā līdz 19,2% 2014. gadā.

Pieaugot iedzīvotāju vidējiem ienākumiem 2013. gadā, nabadzības riska slieksnis ir pieaudzis, sasniedzot 260 eiro (2012. gadā – 233 eiro). 2013. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 21,2% Latvijas iedzīvotāju, kas ir par 1,8 procentpunktiem vairāk nekā 2012. gadā. Iedzīvotāju, kas pakļauti nabadzības riskam, īpatsvara pieaugumu visvairāk ietekmēja tas, ka ienākumu kāpums no algota darba bija straujāks par pensiju, pabalstu un citu budžeta maksājumu pieaugumu. Vidējā mēneša darba samaksa palielinājās par 28 eiro jeb 5,7%, turpretī vecuma pensijas vidēji mēnesī pieauga vien par 2,67 eiro jeb 1%.

2013. gadā būtiski palielinājies iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem īpatsvars, kuri pakļauti nabadzības riskam (no 17,6% 2012. gadā līdz 27,6% 2013. gadā). Turpretī nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars salīdzinājumā ar 2012. gadu audzis par 0,9 procentpunktiem, sasniedzot 24,3%.

Aizpagājušajā gadā ir pieaugusi Latvijas iedzīvotāju atkarība no sociālajiem transfertiem. Ja 2009.gadā 28% no ienākumu apjoma veidoja sociālie transferti, tad 2010. gadā jau 31%. Nabadzības riska indekss, kas tiktu rēķināts bez visu veidu sociālajām izmaksām, 2010.gadā sasniegtu 46%, kas ir augstākais rādītājs kopš 2004.gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Nodarbinātajiem nabadzības risks 2010.gadā ir samazinājies, toties pieaudzis bezdarbniekiem. Te ir nepieciešams piebilst, ka 2010. bija gads, kura laikā kopējais nodarbināto skaits (vidēji gadā) samazinājās, bet darba meklētāju skaits savukārt pieauga, norāda statistiķi.

Bezdarbnieku nabadzības risks ir pieaudzis no 48% 2009. gadā līdz 50% 2010. gadā, kas gan ir mazāk nekā pirmskrīzes gados. Pilnu darba laiku strādājošajiem nabadzības risks ir samazinājies attiecīgi no 8,2 līdz 7,8%, bet nepilnu darba laiku strādājošajiem - taisni otrādi ir pieaudzis no 23% 2009. gadā līdz 25% 2010. gadā. Nabadzības risks nepilnu darbu laiku strādājošajiem 2010.gadā faktiski bija tāds pats kā nenodarbinātajiem (26%).

Nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai Latvijā 2012.gadā bija pakļauti 703 tūkstoši jeb 35,2% no visiem iedzīvotājiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Tas ir par 28 tūkstošiem mazāk nekā gadu iepriekš, kad šis rādītājs bija 731 tūkstotis jeb 36,2% iedzīvotāju. Samazinājumu ietekmējusi ekonomiskās situācijas uzlabošanās un iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu pieaugums par 5,3%, kas savukārt veicināja dziļai materiālajai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaita sarukumu par 1,5 procentpunktu,

Nabadzības riskam 2012.gadā bija pakļauti 19,4% Latvijas iedzīvotāju. Pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, pieaudzis nabadzības riska slieksnis, sasniedzot 233 eiro mēnesī 2012.gadā.

Nabadzības risks samazinājās iedzīvotājiem, kuru rīcībā esošie ienākumi auga straujāk nekā nabadzības riska slieksnis. Savukārt slieksnim pietuvojās vai zem tā pakļuva iedzīvotāji, kuri saņēma sociālos transfertus, kā pensijas un pabalstus, uzturlīdzekļus bērniem, stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalstus un kompensācijas u.tml. Piemēram, pensionāriem izmaksātās vecuma pensijas vidējais apmērs 2012.gadā, salīdzinot ar 2011.gadu, pieauga tikai par 1,2%, kamēr nabadzības riska slieksnis pieauga par 4,8%.

Labklājības ministrija (LM) ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļu palīdzību laikā no 2015. gada 4.ceturkšņa līdz 2022. gada beigām plāno veikt iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumus un monitoringu, kā arī noteikt metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozu, informē LM.

Iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumi ir nepieciešami, lai regulāri un sistemātiski novērtētu un analizētu īstenoto nabadzības samazināšanas politiku, noteiktu pasākumus, kuru ieviešana dod vai nedod pietiekamu rezultātu, kā arī noteiktu jaunas vai pilnveidotu esošās aktivitātes nabadzības samazināšanas mērķa sasniegšanai. Tāpat ir nepieciešams iegūt informāciju par cilvēku ar invaliditāti atbalsta sistēmas starptautisko praksi, kā arī izveidot un ieviest iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza modeli.

Paredzēts, ka pētījumus, monitoringu un iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza izstrādi īstenos atbilstoši Publisko iepirkumu likumam piesaistīti pakalpojuma sniedzēji.

2016. gadā Latvijā nabadzības riskambija pakļauti 425 tūkstoši jeb 22,1% iedzīvotāju – par 0,3 procentpunktiem vairāk nekā 2015. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2017. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju ekvivalentie ienākumi bija mazāki par 330 eiro mēnesī.

2016. gadā, palielinoties iedzīvotāju rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 330 eiro mēnesī (2015. gadā – 318 eiro mēnesī).

Pēc straujā samazinājuma par 4,6 procentpunktiem 2015. gadā nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars būtiski nav mainījies un 2016. gadā bija 18,4% (2015. gadā – 18,6%). Mājsaimniecībās, kurās apgādībā esošos bērnus audzina tikai viens no vecākiem, nabadzības risks joprojām ir augsts un sasniedza 34,3% (2015. gadā – 34,4%).

CSP dati atklāj, ka ievērojami samazinājies nabadzības risks mājsaimniecībās, kurās divi pieaugušie audzina trīs vai vairāk bērnus – no 25,5% 2015. gadā līdz 19,8% 2016. gadā. Nabadzības risks ir būtiski zemāks mājsaimniecībās, kurās divi pieaugušie audzina vienu vai divus bērnus – attiecīgi 13,4% un 14,4%.

Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Baltijas valstīs ir augstāks par Eiropas Savienībā (ES) vidējo, liecina ES statistikas biroja «Eurostat» dati, kas apkopoti par 2017.gadu un aptver 23 no 28 bloka valstīm.

Atbilstoši šiem datiem Latvijā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 28,2% no visiem iedzīvotājiem jeb 544 000 cilvēki. Igaunijā šis īpatsvars ir mazāks - 23,4%, un tur šim riskam pakļauti 305 000 cilvēku, bet Lietuvā īpatsvars ir lielāks - 29,6%, un riskam pakļauti 843 000 cilvēku.

ES vidēji nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 22,5% iedzīvotāju jeb apmēram 112 miljoni cilvēku.

Visaugstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir Bulgārijā (38,9%), Rumānijā (35,7%) un Grieķijā (34,8%). Augstāks nekā vidēji ES šis īpatsvars ir arī Itālijā (28,9%), Spānijā (26,6%), Ungārijā (25,6%), Kiprā (25,2%) un Portugālē (23,3%).

Latvijā ir otrais augstākais nabadzības riska līmenis no visām Eiropas Savienības (ES) valstīm – 40%, turklāt to cilvēku, kas pakļauti nabadzības riskam, īpatsvaram Latvijā ir tendence pieaugt, novērojis ES statistikas birojs Eurostat.

2011. gadā lielākais cilvēku īpatsvars, kas pakļauti nabadzības riskam bija Bulgārijā (49% no iedzīvotājiem pakļauti nabadzības riskam), Rumānijā un Latvijā (abās 40% iedzīvotāju), Lietuvā (33%) Grieķijā un Ungārijā (abās 31%).

Latvijā 2011. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 0,9 miljoni iedzīvotāji jeb 40,1% no iedzīvotāju skaitā. 2010. gadā nabadzības riskam bija pakļauts 38,1% no iedzīvotājiem, bet 2008. gadā – 33,8% iedzīvotāju.

Vidēji ES 2011. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 24,2% no iedzīvotājiem jeb 119,6 miljoni cilvēku. 2010. gadā nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ES valstīs kopumā bija 23,4%, bet 2008. gadā – 23,5%.

Atsevišķi rādītāji liecina par relatīvās nabadzības samazināšanos, tomēr krīzes ietekmē pieaudzis nabadzības dziļums, un iedzīvotāji arvien biežāk nespēj norēķināties par dažādām precēm un pakalpojumiem.

Šāda aina izriet no Labklājības ministrijas sagatavotā Nacionālā sociālā ziņojuma, kas izstrādāts, pamatojoties uz Eiropas Komisijas (EK) Sociālās aizsardzības komitejas atzinumu.

Nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits no 2009. gada līdz 2011. gadam sarucis no 21% līdz 19%. Tas ir zemākais nabadzības riska apjoms Latvijā kopš 2004. gada. Nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits līdz 19% samazināts, piešķirot sociālos pabalstus, pensijas un citas atlīdzības, tomēr, ja šāda atlīdzība netiktu izmaksāta, tad nabadzības riskam būtu pakļauti 46% Latvijas iedzīvotāju.

Tomēr – lai arī ir samazinājies nabadzības riska indekss, sarūk ne tikai nabadzīgāko, bet arī turīgāko mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, kā arī pieaug nabadzības dziļums. Ienākumu samazināšanās rezultātā 2011. gadā bija lielākais mājsaimniecību īpatsvars pēdējo četru un septiņu gadu laikā, kuras naudas trūkuma dēļ nevarēja atļauties segt būtiskas dzīvei nepieciešamās izmaksas – segt komunālos maksājumus, īri vai atmaksāt kredītu. 2011. gadā šos izdevumus nevarēja segt 24% visu mājsaimniecību, 2010. gadā - 23,8%, 2009. gadā - 20%, bet 2008. gadā- 13%, norādīts LM Nacionālajā ziņojumā. 2011. gadā no visām mājsaimniecībām 24% nevarēja uzturēt mājokli siltu (salīdzinājumam, 2010. gadā - 21,4%), bet 81,4% nevarēja segt neparedzētus izdevumus (2010. gadā - 79%), bet ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis katru otro dienu nevarēja atļauties 32,9% no visām Latvijas mājsaimniecībām (2010. gadā - 28,5%). Krīzes ietekmē ir samazinājusies ienākumu nevienlīdzība, ko veicinājis vairāku faktoru kopums: ienākumu (galvenokārt turīgāko mājsaimniecību) samazinājums darba zaudējuma vai atalgojuma samazināšanās rezultātā, sociālo transfertu efektīvs nodrošinājums un vecuma pensiju apmēru pieaugums.

Pirmo reizi, kopš Pasaules Banka sāka veikt globālo statistiku 1990. gadā, galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju skaits ir krities zem 750 miljoniem.

Tas ir samazinājums par vairāk nekā vienu miljardu iedzīvotāju pēdējo 25 gadu laikā. Šī gada 19.septembrī Pasaules Banka saskaņā ar jaunākajiem datiem informēja, ka galējais nabadzības līmenis kopš 2015. gada ir sarucis līdz 10 procentiem un samazinājums turpinājies pēdējo trīs gadu laikā.

Pasaules Banka galējo nabadzību definē kā iztikas minimumu mazāk nekā 1,90 dolāri dienā jeb 694 dolāri gadā.

Šī summa, kuras pamatā ir valstu ar zemu ienākumu līmeni noteiktie nabadzības rādītāji, ir nepieciešama, lai nodrošinātu minimālās pamatvajadzības. Šis skaitlis (1,90 dolāri dienā) kā galējas nabadzības slieksnis tika noteikts 1990. gadā, kad vairāk nekā 1,9 miljardi pasaules iedzīvotāju jeb 36 procenti dzīvoja zem galējas nabadzības sliekšņa. 2015. gadā kopējais galēji nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija 736 miljoni.

#Izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija

Zema bāzes pensija ir iemesls vecuma nabadzībai Latvijā; izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Sevišķi sievietes Latvijā ir pakļautas vecuma nabadzības riskam, secināts Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) jaunākajā pārskatā par Latvijas pensiju sistēmu. Vecumā virs 75 gadiem patlaban trešā daļa sieviešu Latvijā pensijā saņem mazāk, nekā nepieciešams nabadzības sliekšņa pārkāpšanai. Līdzēt tam var gan efektīva sociālo pabalstu sistēma, gan pensiju otrā līmeņa mantošanas tiesības dzīvesbiedriem.

Lai arī ar lielu atrāvienu, Latvija patlaban ir otrajā vietā pasaulē aiz Korejas vecuma nabadzības riska ziņā. Šis relatīvais nabadzības līmenis ir samērojams ar vispārējo labklājību un dzīves dārdzību valstī, ar ko ir skaidrojams arī Korejas fenomens – tā ir sadzīves izmaksu ziņā dārga zeme, kurā nestrādājošo ienākumi ir krasi zemāki.Salīdzinošā labklājība ir arī iemesls, kāpēc nabadzības riska rādītājs Latvijā paslīdēja uz leju krīzes gados 2008. un 2009. gadā. To noteica spēcīgās algu samaksu un nodarbinātības svārstības, kamēr pensiju samaksu līmenis palika stabils.

Ekonomikas izaugsme un nodarbinātības pieaugums ir atstājusi visnotaļ pozitīvu ietekmi uz nodarbināto nabadzības risku. Strādājošo nabadzības riska indekss ir samazinājies no 9,4% 2010.gadā līdz 8,8% 2011.gadā. Savukārt tas ir pieaudzis pensionāriem no 11% līdz 16%, kā arī nepilnajām ģimenēm, kurās viens no vecākiem audzina bērnus – no 39% līdz 43%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes pētījums.

Statistiķi norāda, ka 2011. gadā, pieaugot ekonomikai, ieguvēji bija ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, kuru ienākumi auga samērojamā tempā ar ekonomikas izaugsmi, kā rezultātā to nabadzības riska indekss samazinājās.

Runājot par konkrētām kategorijām, ir jānorāda, ka 2011. gada vienam pieaugušajam iedzīvotājam nabadzības riska slieksnis tika noteikts uz 157 latu robežas mēnesi, kas ir par desmit latiem vairāk nekā gadu iepriekš.Diviem pieaugušajiem šis skaitlis sasniedza 235 latus jeb par 14 latiem vairāk nekā gadu iepriekš. Diviem pieaugušajiem ar vienu bērnu jaunāku par 14 gadiem šis skaitlis bija 282 lati (+17 lati), savukārt diviem pieaugušajiem ar dieviem bērniem jaunākiem par 14 gadiem šis skaitlis bija 329 lati (+20 lati).

Labklājības ministrijas (LM) sagatavotais pasākumu plāns minimālo ienākumu palielināšanai nabadzības visbiežāk skartajām iedzīvotāju grupām ir pietiekami piezemēts, aģentūrai LETA sacīja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālo lietu un sociālās drošības eksperts Pēteris Leiškalns.

Viņš teica, ka LM ir izpildījusi ministrijai doto uzdevumu un sagatavojusi pasākumu plānu minimālo ienākumu palielināšanai nabadzības visbiežāk skartajām iedzīvotāju grupām. Plāna īstenošanas ātrums, apmērs un tam nepieciešamie likuma grozījumi ir valdības un parlamenta pārziņā. Politiķiem ir dots pamata uzmetums, ar ko strādāt. Kopumā ņemot, plāns ir pietiekami piezemēts, atzina Leiškalns.

Pēc Leiškalna teiktā, plānā ir vairāki problēmpunkti. Tostarp tajā nav vērtējuma saistībā ar plānoto nodokļu reformu, jo tā izstrādes laikā nodokļu reformas projekts vēl nebija gatavs. Tāpat saskaņā ar LM plānu minimālās pensijas bāze jeb sociālā nodrošinājuma pabalsts tiks palielināts, nemainot sasaistes koeficientu. Tādējādi, piemēram, personai ar 29 gadu darba (apdrošināšanas) stāžu pensija būs tikai par 30% lielāka pensija nekā citai personai, kurai vispār nav darba (apdrošināšanas) stāža.

Lai mazinātu nabadzību un nevienlīdzību, visbūtiskākie un efektīvākie instrumenti ir atbalstoša izglītības, tostarp mūžizglītības, sistēma un prasmīgi sociālie darbinieki. To liecina Stokholmas Ekonomikas augstskolas Mediju centra veiktais pētījums, kas analizēja nevienlīdzību un nabadzību mūsu valstī.

Secinājums ir skarbs un nepārprotams – nabadzības risks ir vistiešākajā veidā saistīts ar zemu izglītības līmeni, nepietiekamām prasmēm un ilgu «izkrišanu» no darba tirgus aprites. Satraucoši ir tas, ka bērniem, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm, kur vecākiem ir zems izglītības līmenis, ir paaugstināts risks atkārtot savu vecāku likteni. Pētījums liecina, ka viens no šķēršļiem situācijas uzlabošanai ir pašu nabadzīgo cilvēku motivācijas trūkums kaut ko mainīt savā dzīvē un neticība pašu spēkiem. Te ļoti svarīga būtu prasmīga sociālā darbinieka iesaiste. Taču tādu darbinieku diemžēl trūkst.

Ja paraugās partiju priekšvēlēšanu solījumus, tad tikai divas partijas – ZZS un NA – piemin sociālo darbu kā nozīmīgu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā. Par to vispār neviens vārds nav atrodams labklājības ministra Jāņa Reira partijas Jaunā Vienotība programmā, kas ir, mazākais, dīvaini. Var jau saprast, ka politiķi orientējas uz pensiju un pabalstu paaugstināšanu, ko elektorātam vieglāk uztvert, taču arī ar paaugstinātiem pabalstiem nevienlīdzību un nabadzību būtiski samazināt nav iespējams. Vienīgais veids, kas patiešām efektīvi samazina nevienlīdzību un nabadzības risku, ir iekļaušanās darba tirgū, ko nereti nevar izdarīt bez prasmīga un kvalificēta sociālā darbinieka palīdzības un atbalsta. Līdz ar to valstij būtu jāuzņemas atbildība par šādu speciālistu sagatavošanu, savukārt pašvaldībai jānodrošina adekvāts atalgojuma līmenis.

Nabadzības mazināšanas tēma pašlaik pasaulē tiek locīta daudzos un dažādos veidos. Jāatgādina, ka tas bija arī viens no galvenajiem iepriekšējās valdības deklarācijas punktiem. Bet vai no tā kas mainījies?

Šā gada janvārī 50 gadu jubileju svin ASV prezidenta Lindona Džonsona savulaik uzsāktā programma «Karš pret nabadzību». ASV apskatnieki uzsver – šī programma savulaik radās, jo ASV nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija sasniedzis 19%. Neiztika arī bez savtīgiem mērķiem, jo tādējādi tā laika politiķi cerēja piesaistīt melnādaino ASV vēlētāju balsis, kas veidoja lielāko nabadzīgo iedzīvotāju slāni. Tomēr, lai kādi arī būtu slēptie blakus iemesli, «Karš pret nabadzību», kas ietvēra daudz un dažādus pasākumus, sākot no nodokļu atvieglojumiem un beidzot ar ēdināšanas programmām, savu paveica – nabadzīgo cilvēku skaits ASV ir samazinājies, regulāri bērnu nāves gadījumi nepietiekama uztura dēļ ir palikuši sešdesmitajos un kopīgais dzīves līmenis ir uzlabojies.

Šogad netiks paaugstināta nedz minimālā pensija, nedz pārskatīts GMI, taču tas noteikti ir tuvāko gadu darba kārtībā, intervijā DB stāsta labklājības ministre Ramona Petraviča.

Sākšu ar jautājumu, kas satrauc daudzu cilvēku prātus, – vai labklājības ministres uzņēmumā ir maksātas aplokšņu algas?

Nē, tādas nav maksātas. Esmu jau norādījusi, ka uzņēmums ir arī sadarbojies ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un sniedzis visu nepieciešamo informāciju.

Jūs arī teicāt, ka VID pārbaudi uzņēmumā pabeidzis un neko nav atklājis, taču pats dienests ir norādījis, ka pārbaude vēl nav pat sākta.

VID par šo gadījumu pieprasīja informāciju, lai to varētu pārbaudīt, un visa informācija, kāda vien tika lūgta, tika arī nosūtīta.

Pārejot pie labklājības jomas, kādas ir galvenās prioritātes un darbi, kurus vēlaties izdarīt?

Efektīvākais un piemērotākais nodokļu instruments nabadzības mazināšanai ir prioritāri paaugstināt atvieglojumus par apgādībā esošajām personām līdz brīdim, kad tas sasniedz Ls 165 līmeni, bet pēc tam iespēju robežās jāpaaugstina neapliekamais minimums.

Tā secinājusi Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). Vērtējot nabadzības riskus pēc mājsaimniecības tipa LDDK ir konstatējusi, ka saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, augstākais nabadzības risks ir nepilnām ģimenēm ar bērniem, kā arī ģimenēm ar trīs un vairāk bērniem. Vērtējot nabadzības riskus pa vecuma grupām, saskaņā ar CSP datiem augstākais nabadzības risks ir personām no dzimšanas līdz 17 gadu vecumam.

LDDK pauž atbalstu Finanšu ministrijas uzsāktajai diskusijai par nabadzības risku mazināšanu Latvijas sabiedrībā, bet aicina par priekšlikumiem diskutēt un lemt par atbilstošāko risinājumu Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) ietvaros.

Lai cīnītos ar nevienlīdzību un strādājošo nabadzību, Eiropas Parlamenta (EP) deputāti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis noteikt "adekvātu minimālo algu" un nodrošināt vienlīdzīgus darba apstākļus tiešsaistes platformās strādājošajiem.

Kā aģentūru LETA informēja EP preses sekretārs Latvijā Jānis Krastiņš, EP ieskatā, apgalvojums, ka "darbs ir vislabākais līdzeklis pret nabadzību", mūsdienās ne vienmēr ir patiess nozarēs, kur ir zemas algas, vai nestabili un nestandarta darba nosacījumi. Tāpēc EP deputāti prasa Eiropas Komisijai (EK) un ES dalībvalstīm iekļaut nodarbinātu personu nabadzības novēršanu kopējā ES nabadzības izskaušanas mērķī.

EP deputāti atzinīgi vērtē EK ierosināto ES direktīvu par adekvātu minimālo algu, un norāda, ka tā ir svarīgs solis, lai nodrošinātu, ka ikviens var nopelnīt ar savu darbu un piedalīties sabiedrības dzīvē. Viņi uzsvēra, ka ar direktīvu būtu jāgarantē, ka tiesību aktos noteiktās minimālās algas vienmēr tiek noteiktas virs nabadzības sliekšņa.

Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) ir nosūtījusi uzaicinājumu Labklājības ministrijai iesniegt pieteikumu Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējuma saņemšanai, lai īstenotu projektu par nabadzības un sociālās atstumtības situācijas pārraudzības sistēmas izveidi, iekļaujoša darba tirgus rīcībpolitikas un personu ar invaliditāti atbalsta sistēmas pilnveidošanu, kā arī metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza noteikšanu.

Kā informē CFLA, paredzēts, ka ar ESF līdzfinansējumu tiks veikts ikgadējs nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas rīcībpolitikas izvērtējums, zinātniskais pētījums par sociālās atstumtības riskam pakļauto bezdarbnieku iespējām iekļauties darba tirgū un pētījums par starptautisko praksi personu ar invaliditāti atbalsta sistēmu jomā. Tāpat projekta ietvaros paredzēts izstrādāt jaunu metodoloģiju iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza noteikšanai un to aprobēt, īstenojot izmēģinājumprojektus.

Projekta īstenošanas gaitā līdz 2022. gada nogalei paredzēts veikt 10 iekļaujoša darba tirgus un nabadzības risku pētījumus.

Gandrīz puse no visiem cilvēkiem pasaulē spiesti iztikt ar mazāk kā 5,50 ASV dolāriem (4,75 eiro) dienā, trešdien paziņojusi Pasaules Banka.

Ziņojumā, ar kuru Pasaules Banka nāk klajā reizi divos gados, sniegts plašāks skatījums uz nabadzību un secināts, ka galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju joprojām ir «nepieņemami augsts», lai gan proporcionāli to daļa pēdējos gados ir sarukusi.

Ziņojumā arī norādīts, ka ekonomiskās izaugsmes augļi tiek nevienlīdzīgi sadalīti starp valstīm un reģioniem.

Lai gan globālā izaugsme pēdējos gados ir gausa, kopējais nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits laikā no 2013.gada līdz 2015.gadam ir samazinājies par vairāk nekā 68 miljoniem, kas ir aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik dzīvo Taizemē vai Lielbritānijā.

Tomēr neskatoties uz šo progresu, pašreizējās tendences liecina, ka līdz 2030.gadam var neizdoties sasniegt Pasaules Bankas mērķi samazināt galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu līdz 3% no pasaules iedzīvotāju kopskaita.

Globālā finanšu krīze līdz šī gada beigām nabadzībā varētu «iedzīt» 11 miljonus Austrumeiropas un Centrālāzijas iedzīvotāju, savukārt vēl 23 miljoni šī reģiona iedzīvotāji varētu nonākt uz nabadzības sliekšņa.

Tā liecina Pasaules Bankas jaunākais ziņojums.

Tajā norādīts, ka mājsaimniecības Austrumeiropā visvairāk cietušas no kredītu tirgus saspīlējuma, pieaugošajām cenām un bezdarba līmeņa palielināšanās. Pētījumā tiek lēsts, ka aizvien vairāk mājsaimniecības Austrumeiropā varētu pieteikt maksātnespēju, nevarot tikt galā ar saviem hipotekārajiem kredītiem.

Agrāk notikušo krīžu laikā, cilvēki varēja atrast papildus darbu, vai doties pelnīt uz ārvalstīm, taču pašreizējās krīzes raksturs šādas alternatīvas ir padarījis gandrīz neiespējamas, teikts ziņojumā.

Pasaules Banka norāda, ka valstīs, kur iedzīvotāju ienākumu līmenis ir vidēji liels un kur patlaban ir vislielākā ekonomiskā lejupslīde, visticamāk, būs vērojams vislielākais nabadzības pieaugums.

Pagājušajā gadā Eiropas Savienībā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļautu 124,5 miljoni cilvēku jeb 24,8% no kopējā reģiona iedzīvotāju skaita, liecina Eurostat dati.

Pēdējo gadu laikā šo cilvēku īpatsvars ir audzis, un tas nozīmē, ka šie cilvēki bija pakļauti vienam no riskiem: nabadzības riskam, smagai materiālajai atstumtībai vai dzīvošanai mājsaimniecībā ar ļoti zemu darba intensitāti. Nabadzības riskam pakļautu cilvēku skaita samazināšana ir viens no ES mērķiem stratēģijā Europe 2020.

Pērn lielākais nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku īpatsvars reģistrēts Bulgārijā – 49%, Rumānijā – 42%, Latvijā – 37% un Grieķijā – 35%, savukārt zemākais īpatsvars bija Nīderlandē un Čehijā – 15%, Somijā – 17%, kā arī Zviedrijā un Luksemburgā – 18%.