Elektroenerģijai mūsu ikdienā ir visai liela nozīme. Arī nākotnē vēlamies elektrības piegādes drošumu par pieņemamām cenām. Tāpēc apdomīgi jāsper katrs kārtējais solis, veidojot jaunas elektrības ģenerējošās jaudas, nosakot to izveides secību, apsverot briestošās lietderīgās strukturālās izmaiņas energoresursu izvēlē.
AS „Latvenergo” savās termoelektrocentrālēs (TEC 1 un TEC 2) elektrības ražošanai izmanto no Krievijas importēto dabasgāzi. Latvijā Daugavas hidroenerģijas spēkstacijās saražotā elektroenerģija kopā ar TEC iegūto elektrību ir viena no vislētākajām elektrībām Eiropā. Patērētājam tas ir būtiski, lai maksa par elektrību nepaaugstinātos vai maksas pieaugums būtu mērens.
Taču vienlaikus tāpat aktuāla paliek problēma par paredzamām trūkstošajām elektrības ražošanas jaudām turpmāk. Ne īpaši tālā perspektīvā elektroenerģijas ģenerācijas jaudu samazinājums, ko radīs Ignalinas AES slēgšana un Igaunijas degakmens ogļu staciju fundamentāla rekonstrukcija, ietekmēs arī Latvijas tautsaimniecības nodrošinājumu ar elektrību. Veidojot turpmāko stratēģiju, kompleksi jāizvērtē elektroenerģijas iegūšanas vai iepirkšanas izmaksas, jaudu pietiekamība un vides jautājumi. Šajā stratēģijā akcentējami vairāki virzieni un risinājumu secība, kas minimizētu elektroenerģijas ražošanas izmaksas un tarifus.
Izmaksu kalkulācijas apliecina, ka viszemākā pašizmaksa ir elektrībai, kura iegūta lielajās hidroelektrostacijās un atomelektrostacijās. Šajā ziņā saprātīgas jaudas HES papildus izbūve pie Daugavpils un Jēkabpils ļautu papildināt elektrības ģenerējošās jaudas un pozitīvi ietekmētu elektroenerģijas tarifu stabilizāciju patērētājiem. Šeit iegūtās elektroenerģijas kilovatstundas pašizmaksa būs viena no viszemākajām (te enerģijas ražošanā izmantojamā «izejviela» nesadārdzinās, salīdzinot ar dabasgāzi un akmeņoglēm). Arī no Krievijas un Baltkrievijas ienākošie vižņi tiktu sadalīti pa vairākiem posmiem un izpaliktu lielie līdzekļu (investīciju) tēriņi plūdu briesmu novēršanai, tiktu atrisināta ūdens caurplūdes regulēšana Daugavā. Hidroresursu paaugstinātas izmantošanas iespējas Daugavas baseinā ir pētāmas. To nevajadzētu atlikt, iekams ķerties pie citu enerģētisko projektu īstenošanas.
Latvija ir apveltīta ar priekšrocībām hidroenerģijas ražošanā, jo daudzviet citur pasaulē iespējas būvēt hidroelektrostacijas ir ierobežotas. Līdzīgi Austrijā tradicionāli 60% no kopējā elektrības patēriņa balstās uz hidroenerģiju. Paredz, ka vēl 2010.gadā - 80% un 2020.gadā - 85% elektrības šajā valstī iegūs no atjaunojamiem resursiem. Šim nolūkam veido arī speciālu likumu.
No izmaksu viedokļa nākamā labvēlīga ir elektrības ražošana no dabasgāzes, izveidojot vēl papildus gāzes elektrostaciju. Tikai jāļauj šādu spēkstaciju būvēt un ekspluatēt pašiem Latvenergo profesionāļiem, bez starpniekiem un bez jebkādiem apsolījumiem-bonusiem citiem. Tas nodrošinātu arī elektroenerģijas ražošanu brīžos, kad HES pietiekami efektīvi nedarbojas 3 mēnešus no gada 12 mēnešiem, vai arī nodrošinot balansu vēja elektrostacijām. Un sevišķi tā būs nepieciešama līdz laikam (ap 2015.– 2018.gadiem), kad tiks uzbūvēta jaunā Ignalinas AES (ja būs saņemts ietekmes uz vidi pozitīvs novērtējums.) Atomenerģētika ir arī ES atbalstāmo enerģijas veidu sarakstā. Ignalinas AES elektroenerģijas pašizmaksa ir apmēram divas reizes zemāka nekā elektroenerģijai, kura saražota Lietuvas termoelektrocentrālēs.
Reizēm kā pretarguments te tiek norādīts uz dabasgāzes cenu nenoteiktību un politiskā riska klātbūtni. Protams, lai arī turpmāk būtu pieejama salīdzinoši lēta elektrība, esam ieinteresēti, lai dabasgāzes cenas būtu pēc iespējas noturīgākas. Šo stabilitāti nodrošina tas, ka Eiropas Savienībai ar Krieviju arvien vairāk attīstās cieši ekonomiskie sakari ilgtermiņa šajā kopējā Eiropas ekonomiskajā telpā, it sevišķi energoapgādes jautājumos. Tikai vai formula, ka dabasgāzes cena tiek mainīta līdz ar naftas, mazuta cenu svārstībām ir pamatota. Šī cenu formula varētu kļūt elastīgāka, tieši nesasitot dabas gāzes cenu ar fosilās naftas produktu pasaules tirgus cenām.
Šajā sakarībā tiek diskutēts arī par ogļu elektrostacijas izbūvi. Taču izšķiroties par šādu risinājumu, būtu jārod atbildes uz vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, kāda būs kilovatstundas pašizmaksa ogļu elektrostacijās salīdzinot ar gāzes un citām elektrostacijām. Pašizmaksa plus saimnieciskā peļņa ir tarifa pamats, ko apmaksā iedzīvotāji un uzņēmēji. Tas ir izšķirošais izvērtējuma kritērijs. Ļoti svarīgs arī jautājums – cik ilgā laikā var tādu ogļu elektrostaciju uzcelt. Otrkārt, ogļu stacijai būs ievērojami CO2 izmeši un būs nepieciešami ap 2,2 miljoni tonnu tā dēvēto izmešu kvotu, kuras ES nosaka katrai valstij, lai ierobežotu klimatu apdraudošo gāzu izmešu nonākšanu atmosfērā. Treškārt, izmantojot šim nolūkam Latvijai piešķirto izmešu kvotu, var tik ierobežota rūpniecības attīstība, kuras īpatsvars tautsaimniecības struktūrā ir kritiski zems. Bez rūpnieciskās ražošanas īpatsvara palielināšanas Latvijas tautsaimniecības ilgtermiņa sabalansēta attīstība nav iedomājama. Ceturtkārt, bez ievērības nav atstājams arī fakts, ka Eiropas Savienībā tiek diskutēts par papildu nodokļa ieviešanu elektroenerģijai, ja tā saražota elektrostacijās, no kurām atmosfērā nonāk relatīvi vairāk kaitīgu izmešu.
Blakus iepriekšminētiem elektroenerģijas ražošanas veidiem arvien noteiktāk ienāk arī tās ieguve no atjaunojamiem resursiem. Tā ir vēja enerģija un no biomasas iegūtā enerģija. Taču tā nav lēta, tā nav vēl konkurētspējīga ar tradicionālajiem elektroenerģijas ražošanas veidiem. Tā, piemēram, tiek maksāts ievērojami augstāks tarifs par elektrību no vēja stacijām. Taču vienlaikus skaidrojamas arī šīs elektroenerģijas patiesās (normatīvās) izmaksas, jo arī šajā jomā ienāk arvien modernākas tehnoloģijas, būvē lielākas jaudas, izvieto izdevīgākās vietās (jūrā – piekrastes joslā). Izejot no šiem datiem, veidojamas pamatotas finansiālā atbalsta shēmas. Šāds atbalsts zināmu laiku ir nepieciešams. Taču turpmāk sagaidāmas efektīvākas tehnoloģijas elektroenerģijas ieguvei no vēja un biomasas un tas ļautu samazināt elektrības ieguves izmaksas. No otras puses vērojams arī fosilo energoresursu cenu kāpums. Šo abu faktoru, tendenču savstarpējā ietekmē piešķirtā finansiāli atbalsta līmenis elektrības ieguvei no atjaunojamiem resursiem var samazināties vai izzust.
Nepašaubāmi perspektīva ir cietā biokurināmā izmantošana kondensācijas elektrostacijās (elektrība + siltums). Sevišķi nozīmīgi būtu ieteikt tipizētus, lētus modeļus (pilotprojektu realizācijas gaitā izvēloties ekonomiski pamatotākos variantus) biokurināmā izmantošanai pusautomātiskajās vai automātiskajās iekārtās. Latvijas priekšrocība ir tā, ka te ir plaši biokurināmā resursi mežu un kokrūpniecības atlikumu veidā. Tas ir salīdzinoši vislētākais atjaunojamais resurss elektrības ražošanā (protams, arī siltuma), it sevišķi decentralizētajā - lokālajā variantā, lai maksimāli samazinātu biomasas transporta izmaksas sakarā ar tās nelielo energoietilpību.
Lai gan Latvijā pagaidām lauku apvidos nav biogāzes ražotņu, kuras varētu ražot elektrību un siltumu (arī koģenerācijas režīmā), tomēr tuvākajos gados var sagaidīt šādu ražotņu ierīkošanas izvērsumu. Šajā ziņā lietderīga biogāzes ražošanas moderno tehnoloģiju pārnese uz Latvijas apstākļiem, ko piedāvā pasaules līderes – Vācijas un citu valstu firmas. Ne velti viens no AS „Latvijas gāze” akcionāriem E.ON Ruhrgas savā zemē uzsāk biogāzes ražotņu iekārtošanu (katru ar 5 MW termisko jaudu), lai biogāzi no lauksaimniecībā iegūstamajiem substrātiem izmantotu elektrības ražošanā, vai arī pēc tās attīrīšanas iepludinot dabasgāzes tīklā, vai arī tieši ievadot autodegvielas uzpildes stacijās.
Mūsuprāt, šīs stratēģijas ietvaros nozīmīgu elektrības apjomu varētu iegūt arī no celulozes - papīra ražošanas kompleksa, ja nu kādreiz sadūšotos to tomēr uzcelt Latvijā atbilstoši vides aizsardzības nosacījumiem. Pārstrādājot gadā ap 2-4 miljonus kubikmetru tievās koksnes un šķeldas, ko tagad galvenokārt izved, bez eksportējamās pamatprodukcijas – celulozes un papīra – vienlaikus var saražot (pēc sava iekšējā tehnoloģiskā procesa elektrības vajadzību nosegšanas) realizācijai uz ārpusi arī vairākus simtus miljonu kilovatstundu elektroenerģijas. Šādā kompleksā realizējot biokombinēto pieeju uz inovatīvās tehnoloģijas bāzes, varētu iegūt arī bioetanolu un blakusproduktus kā cieto kurināmo. Šādos apstākļos iegūtās elektroenerģijas pašizmaksa kļūtu visai konkurētspējīga.
Un nav jau obligāti, lai šāds komplekss izvietotos tieši pie Jēkabpils. Pašā sākumā bija pat iecere to veidot piejūrā Ventspils apkaimē. Gan izejviela no Kurzemes mežiem, gan elektrība reģionam, gan eksporta produkcija (celuloze, papīrs) un tehnoloģiskajam procesam nepieciešamo importējamo materiālu īsākie transporta ceļi.
Šie izteiktie apsvērumi, vērtējumi ļauj kompleksi labvēlīgi atrisināt lielākā vai mazākā mērā visus trīs akūtos uzdevumus, risinājumus. Pirmkārt, nodrošinām iespējamās minimālās elektroenerģijas ražošanas/iepirkšanas izmaksas, kas ir bāze elektroenerģijas tarifu noteikšanai patērētājiem. Otrkārt, tiek panākta pietiekama resursu dažādošana elektroenerģijas ieguvē. Un, treškārt, ir iespējama mazāka nelabvēlīgā ietekme uz klimata pārmaiņām,– kopumā šāds resursu kombinējums ir klimata pārmaiņu samazināšanas instruments.
Latvijas situācija un iespējas nodrošināties ar elektroenerģiju, ir samērā izdevīgas, salīdzinot ar citām valstīm. Un arī elektrības importa iespējas izmantojamas, ja var iepirkt par izdevīgām cenām, kas tuvas pašu ražotās elektroenerģijas izmaksām. Taču visam jābūt ekonomiski pamatotam. Ja, piemēram, arī izveidotu elektrības starpsavienojumu ar Zviedriju, taču nebūtu saimnieciska pamatojuma tur patlaban iepirkt elektrību par dārgāku cenu (arī nav ko pārdot), nekā izmaksas, par kādām iespējams saražot papildus elektrību ar hidroenerģiju, gāzi vai biomasu. Šodien izmantojamas konkurences priekšrocības neatkarīgi no valstu robežām un valstu savienībām – priekšroka tam, no kura var iepirkt lētāk.
