Pagājušā gada maijā Aizputes centrā atvērtā ceptuve jeb uzņēmums Beķereja-SS Ziemassvētkos saņēmusi ap 100 lielus un mazus pasūtījumus, kas, kā atzīst uzņēmuma īpašnieks Sandris Štāls, ir bijis līdz šim lielākais pasūtījumu skaits. Par biznesu mazpilsētā viņš nesūdzas, atzīstot: pēdējā laikā vērojama tendence, ka no Aizputes ne tikai aizbrauc, bet arī atgriežas, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

Tikmēr pilsētnieki kopš pagājušās vasaras mielojas ar beķerejā ceptiem speķaraušiem, tortēm, klinģeriem un citiem gardumiem, ko ikdienā kopā ar tasi kafijas var nobaudīt arī blakus ceptuvei ierīkotajā kafejnīcā.

Taujāts par uzņēmuma darbību kopš tā atvēršanas jeb prognozēm un realitāti, Sandris atzīst, ka «ir pat mazliet labāk, nekā bija plānots». «Pats būdams vietējais, secināju, ka Aizputē mūsu pašu vietējiem nav iespēja iegādāties svaigi ceptas bulciņas, kūciņas, maizītes. Izlēmu pamēģināt,» vasarā Kursas Laikam stāstīja S. Štāls.

«Galvenais - lai būtu pa nullēm un nav parādi. Ja mazliet paliek pāri, tad viss ir kārtībā,» saka ceptuves saimnieks, kurš ir diplomēts finansists un ekonomists, bet darbu pēc studijām Latvijas Universitātē bez pieredzes nav varējis atrast. Tad arī īstenots sens ģimenes sapnis par neliela uzņēmuma izveidi.

Jūrmalas saldo garšu buķete jau piecus gadus nav iedomājama bez franču beķerejām un kafejnīcām Madam Brioš, pieprasījums pēc kūkām ir visnotaļ stabils, to tik ļoti neietekmē sezonalitāte.

Jūrmalā konditoreju netrūkst. Lielupē saldos našķus piedāvā Kalnakrastu raušu fabrika, Bulduros un Kauguros – Brown Sugar, bet Majoros – De Gusto. Jau piecus gadus jūrmalniekus un pilsētas viesus ar kūkām kārdina Madam Brioš konditorejas un kafejnīcas, tiesa gan, pēdējos gados to skaits ir krietni sarucis, turklāt mainījušies zīmola īpašnieki. Viņiem ir skaidra vīzija, kā kopt iecienītās garšas un attīstīties, turklāt ne tikai Jūrmalā, bet arī ārpus tās robežām.

Sirds lieta

Jau vairāk nekā gadu Madam Brioš saimnieko Dina un Anatolijs Pētersoni, kuru vadītais uzņēmums SIA Take Segunda preču zīmes izmantošanas tiesības uz franšīzes līguma pamata ir pārņēmis no Krievijas uzņēmējas Siranušas Giračevas. Preču zīme joprojām pieder uzņēmumam Noema Management. No savulaik plašās zīmola Madam Brioš našķu impērijas, kas bija izveidota Jūrmalā, pāri palikušas vien divas konditorejas un kafejnīcas – Mellužos un Majoros. Aizvērta arī Madam Brioš kafejnīca galvaspilsētā muzejā Rīgas biržā. Līdz franšīzes līguma noslēgšanai Anatolijs ir strādājis visos Madam Brioš zīmola uzņēmumos – bijis gan viesmīlis, gan pārvaldnieks, arī Dinai ir pieredze šo konditoreju un kafejnīcu darbā – viņa ir sākusi kā administratore un kādu laiku veikusi arī direktores pienākumus.

#Medus kūka, Napoleons, Olu biskvīta kūka, ruletītes, Vecrīgas, pīrādziņi un cepumi – sortiments ir gana plašs.

Alūksnes novada z/s Saltupji saimniece Anda Cekule cep lauku tortes un plāno paplašināties

Saimniecība atrodas apmēram 16 km aiz Alūksnes, un Saltupjos nokļūstam laikā, kad Ziemeļlatvijai pāri brāžas sniegputenis un ceļš līdz mājai jau teju ir aizputināts. Kūku un konditorejas izstrādājumu cepšana nav vienīgais saimnieku Andas un Raivja Cekulu rūpals. Viņi audzē gaļas lopus, kas labi iederas paugurainajā Vidzemes ainavā.

Kūku cepšanai ziemeriete Anda Cekule aktīvāk pievērsās pirms aptuveni pieciem gadiem, kad ieguva mājražotājas statusu. Aroda noslēpumus apguvusi jau no savas vecmāmiņas, kas labi pārzināja konditorejas izstrādājumu gatavošanas smalkumus. Saimniece pēc profesijas ir pavārs– konditors. Pamudinājumu cept tortes un piedalīties konkursos Anda Cekule saņēmusi arī no Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālistiem. «Tajā laikā bija gan savi dārzeņi, gan gaļas lopi, bet mums teica, ka vajag iet tautās arī ar kūkām,» atceras Raivis Cekuls. Uzrakstījuši projektu Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmā, guvuši atbalstu, iegādājušies ledusskapi, mikserus un uzlabojuši virtuvi, kur top konditorejas izstrādājumi. Tagad jau abi spriež, ka telpas kļuvušas par mazu, jo izcepto kūku daudzums ar katru gadu pieaug. Izņēmums gan bijis pagājušais gads, taču šogad paredzēts paplašināt gan sortimentu, gan palielināt apjomus. Saimnieks Raivis Cekuls atklāj, ka ir gan šoferis, gan ekspeditors vienā personā, jo Andas izcepto piegādā klientiem.

Alūksnes novada Jaunlaicenes pagastā noslēgusies Dēliņkalna skatu torņa būvniecība un tas ir atvērts apmeklētājiem, informē Alūksnes novada pašvaldība.

Šomēnes plānots organizēt arī torņa atklāšanas pasākumu.

Dēliņkalna skatu tornis ir 27 metrus augsts, un tā virsotnē atrodas skatu platforma ar binokli, no kurienes paveras apkārtnes ainava. Tornis ir aprīkots ar apmeklētāju skaitīšanas ierīci. Savukārt pie ceļa, kas ved uz torni, izbūvētas labierīcības apmeklētājiem, izvietots informatīvais stends un izveidots automašīnu stāvlaukums.

Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes datiem, Dēliņkalns sasniedz 271,5 metrus, bet tā relatīvais augstums - vairāk nekā 70 metru. No kalna dienvidu nogāzes paveras skats uz mežiem apaugušu pauguru un pļavu mozaīkainavu.

Torņa būvniecība notika Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektā «Aizsargājamo ainavu apvidus «Veclaicene» infrastruktūras uzlabošana antropogēnās slodzes mazināšanai un pieejamības nodrošināšanai».

Keramiķe Linda Romanovska atradusi līdzsvaru un īsto dzīves telpu, kurā bez stresa, rāmi var darināt savus darbus, gūstot no tā prieku un iepriecinot citus

Linda sevi par keramiķi sauc sešus gadus. Pirms tam daudzus gadus viņa bijusi «svētdienas mālu mīcītāja», kad brīvdienās pie draugiem gatavoja traukus un pēc tam pie sava skolotāja, latgaļu podnieka Evalda Vasilevska savu veikumu apdedzināja. Linda, tāpat kā viņas skolotājs, gatavo melno, svēpēto keramiku, neizmantojot mehāniskas ierīces un glazūras. «Darboties ar mālu es mācos vairāk nekā 15 gadus. Pirmsākumi bija, kad mācījos Alojas mākslas skolā un pēc tam Rīgas Lietišķās mākslas koledžā. Pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā izvēlējos studēt «grafiķos», jo šķita, ka tā būs praktiskāka nodarbošanās, neticēju, ka ar keramiku var pelnīt iztiku, bet pēdējos sešos gados esmu pierādījusi sev, ka var gan. Keramika ir tāda lieta, ko var sākt darīt, neņemot lielus kredītus, var attīstīt savu biznesu soli pa solim,» atzīst Linda.

Vietai ir nozīme, laikrakstam Dienas Bizness akcentē uzņēmējs Mārtiņš Einbergs, kurš kopā ar biznesa partneriem decembrī atvēra kafejnīcu The Marmalade Kuldīgā, blakus Rātslaukumam, kas ir viens no tūristu iecienītākajiem apskates objektiem vecpilsētā.

«Ēdināšanas jomā man ir teju 20 gadu pieredze. Esmu strādājis gan Kuldīgā, gan Rīgā. Prieks, ka kopā ar domu biedriem atradām savu nišu, konditorejas un kafejnīcas apvienojumu. Visu cepam uz vietas, un mūsu firmas zīme ir mazmaizītes, kuras pārdodam pēc svara. Tās bieži vien pasūta dažādiem korporatīviem pasākumiem, domāju, ka šādu pasākumu apkalpošana būs labs ienākumu avots arī rudenī un ziemā,» teic M. Einbergs. Viņš ir pārliecināts, ka The Marmalade sezonalitāti neizjutīs tik ļoti kā citi restorāni, jo produkcija ir tāda, kuru patērē ikdienā arī pamatiedzīvotāji, ne tikai tūristi.

Viņš nevēlējās DB atklāt, cik lielas investīcijas bija nepieciešamas kafejnīcas izveidē, bet teic, ka centās visu darīt ar gudru pieeju un meklēja nevis jaunas, bet lietotas virtuves iekārtas. Lielākais izaicinājums bija pašu konditorejas izstrādājumu veidošana.

Veikala Gardais īpašniece Dita Lase jokojot teic, ka šis ir veikals tiem, kuri no garšvielām lieto tikai piparus un sāli, – te ir vairāk nekā 20 veidu pipari, tostarp asākais čili pasaulē, un aptuveni tikpat daudz dažādu sāls veidu.

Pamatā veikalā ir dažādas garšvielas, tostarp sveramās, pārtikas krāsvielas, tējas, dažādi bezglutēna produkti. Tajā ir plašs konditorejas uzgaļu piedāvājums puķīšu veidošanai kūkām. «Ieraudzīju internetā vienu korejiešu stila kūku ar puķēm un «saslimu» ar to. Divus mēnešus «sēdēju» YouTube, lai samācītos to veidošanu. Nolēmu arī citiem piedāvāt iegādāties speciālos uzgaļus,» saka Dita. Veikalā nopērkama tepat Latvijā grauzdēta svaiga kafija. Viņa ir sākusi arī ražošanu un piedāvā dažādas mērces un pastētes vegāniem. Lai gan vegānu īpatsvars Latvijā ir mazs, Dita vēlas strādāt ar šo mērķauditoriju un cer, ka viņai ir pieeja šiem cilvēkiem. Aptuveni četras reizes nedēļā Gardais virtuvē notiek Ditas un Canamelle īpašnieces Agneses Vīdneres kopīgi un atsevišķi vadīti kursi. Tāpat viņas piedāvā virtuvi iznomāt, ja kāds vēlas tur organizēt savus kursus.

Kultūrvieta Kursas putni, kas Liepājā darbu uzsāka pirms trim gadiem, atradusi jaunu mājvietu Juliannas pagalmā. Kursas putnu īpašnieks Artūrs Butāns pats ir no Rīgas, bet nu jau kādu ir laiku cieši saistīts ar Liepāju. Savukārt nosaukums radies no Olafa Gūtmaņa dzejoļa ar nosaukumu Kursas putni, ko Ēriks Ķiģelis ir sarakstījis arī dziesmā.

«Ja patin filmu atpakaļ, tad iemesls, kāpēc tika izveidota vieta Kursas putni, ir personisks stāsts. Proti, es strādāju par viesmīli un biju jau sasniedzis zināmu līmeni savā izaugsmē, bet, lai varētu strādāt glaunā restorānā man prasīja krievu valodas zināšanas. Es nolēmu, ka labāk cīnīšos un pats vēršu vaļā savu uzņēmumu, jo, pēc manām domām, galvenajām prasībām ir jābūt darba kvalitātei, draudzīgai attieksmei un tādām lietām nevis svešvalodai,» atceras Artūrs.

Tas viss sakritis ar laiku, kad Artūrs jau otro reizi pārcēlies uz Liepāju, jo pats ir dzimis Rīgā, Pārdaugavā. «Šeit cilvēki skatās acīs nevis uz kurpēm, tas ir viens no iemesliem, kāpēc iemīlēju Liepāju. Kā arī man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kas man ir apkārt. Uzņēmumā mums ir sadalīti pienākumi, un tā arī ir viena no veiksmes atslēgām. Proti, viens atbild par bāru, cits par lietvedību, cits par pasākumiem utt. Kopumā esam pieci darbinieki,» stāsta Artūrs.

Lietuvas dzintara tirgotājiem šobrīd nākas pazemināt savas preces cenas, kas pašiem lietuviešiem pēdējos gados vairs nav īsti pa kabatai, tomēr tās vēl aizvien ir nesamērīgi augstas, raksta avīze Lietuvos žinios.

Ķīnieši, kas pirms dažiem gadiem dzintaru uzpirka masveidā, nu vairs to nedara, jo paši sākuši nomāt dzintara raktuves Krievijas Kaļiņingradas apgabalā.

Dzintara tirgū vērojamas arī citas tendences - pieaugusi interese par lētāko Ukrainas dzintaru, bet baltais jeb ziloņkaula krāsas dzintars, kas agrāk netika vērtēts īpaši augstu, nu kļuvis par kārotāko un arī dārgāko preci.

«Cenas, ko uzpircēji bija pacēluši līdz kosmiskiem augstumiem, sākušas atspēlēties,» avīzei sacījis Padomes loceklis, pazīstamais Lietuvas dzintara kolekcionārs un vairāku galeriju īpašnieks Kazimirs Mizgiris. «Pirms četriem gadiem prāvāks tīrradnis ielas tirdzniecībā maksāja vienu eiro gramā, bet šobrīd - vismaz piecus līdz septiņus eiro. Vairs neatradīsiet arī slīpētas, apaļas krelles, jo no vecmāmiņu pūralādēm viss jau uzpirkts un aizceļojis uz ārzemēm. Ja nu arī kāds saka, ka dzintara cenas kritušās, jāatzīst, ka tās joprojām ir neadekvāti augstas. Nākamās lietuviešu paaudzes par dzintara rotām un dzintara izstrādājumiem varēs tikai pasapņot.»

Veģetāro un vegāno kūku ražotājs SIA Vegetarian Foods plāno piedāvāt arī sāļos ēdienus, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Veģetārās kūkās nav želatīna un olu, bet vegāni no uztura izslēdz vēl arī piena produktus. «Mēs esam veģetārieši un, pārtikas veikalos meklējot kūkas bez olām un želatīna, neko nevarējām atrast. Tāpēc ar sievu padomājām, ka varbūt ir vērts izveidot kaut ko savu. Pārtikas sfērā esmu kopš 2000. gada, tāpēc nolēmām pamēģināt ar to nodarboties. Sākām meklēt idejas un receptes, kaut kas izdevās un arī citiem garšoja, tāpēc izveidojām savu uzņēmumu,» stāsta Sergejs Meirāns, SIA Vegetarian Foods izpilddirektors. Sākumā uzņēmums pēc savām receptēm pasūtīja našķus kādā konditorejā, bet ar laiku izveidoja savu ražotni.

SIA Vegetarian Foods sortimentā ir 15 produkti dažādos fasējumos, no kuriem daļa ir vegāniskas kūkas. Kompānija piedāvā apaļās kūkas, kā arī atsevišķas šķēles viesmīlības nozares uzņēmumiem. Populārākie produkti ir vegāniskā šokolādes un veģetārā medus kūka. Uzņēmuma piedāvājumā ir arī iepakojums ar tikai diviem gabaliņiem.

Bijusi autosportiste, biedrības «Ropažu novada uzņēmēji» valdes priekšsēdētāja un Ropažu novada iedzīvotāja Nellija Štolcermane (iepriekš Šlēgelmilha) Ropažu centrā izveidojusi vietējo amatnieku un mazo ražotāju veikalu «Cukurs».

«Ideja par veikalu vietējo amatnieku, mājražotāju darbiem, pakalpojumiem ikdienas pieejamībā jau ir bijusi sena un ne tikai man vienai. Projekta «Cukurs» tapšana acīmredzot bija jau sen zvaigznēs ierakstīta tieši 14.novembrī un tieši Ropažu centrā, jo viena mēneša laikā no idejas līdz precei plauktos realizējām šo projektu un atvērām durvis mājražotāju, amatnieku mākslas produktu pieejamībai ikdienā. Bez milzīgas atsaucības, mīlestības, ticības, uzticēšanās, palaušanās un beznosacījuma iesaistes no «Cukurs» komandas puses šis projekts nekad nebūtu realizējies. Telpu īpašniece noticēja mums un nodeva lietošanā īpašumu. Vietējie uzņēmēji ziedoja savus materiālus un laiku. Vēl viena ēka novadā ir sakārtota,» stāsta «N.Štolcermane.

Igaunijas salas, kas no Latvijas ir tikai pāris stundu brauciena attālumā, patiks pat visizvēlīgākajiem ceļotājiem.

Ir divi veidi kā nokļūt uz Igaunijas lielākās salas Sāremā - ar lidmašīnu no Tallinas vai ar prāmi no ostas pilsētiņas Virtsu. Lidmašīna uz salu dodas divas reizes dienā un viena lidojuma cena ir 26 eiro. Savukārt prāmis kursē vairāk nekā divdesmit reižu dienā - no agra rīta līdz vēlam vakaram. Biļetes cena vieglajam automobilim ir 8 eiro, kā arī katrai personai jāiegādājas pasažiera biļeti - 3 eiro pieaugušajiem, 1,5 eiro skolēniem.

Aktīvā dzīvesveida piekritējiem salas apceļošana būs piemērota ar velosipēdiem. Sala ir pilnībā plakana, nebūs jārēķinās ar kalniem. Kempingi jūras krastā ir katrā piekrastes ielokā. Ja līdz prāmja piestātnei vēlaties nokļūt ar sabiedriskā transporta palīdzību pa zemes ceļiem, vislabākie savienojumi ved caur Tartu.

Dzirnavu ielas posmā no Antonijas līdz Krišjāņa Valdemāra ielai Rīgā rosība valda gan no rītiem, gan pusdienlaikā, gan arī vakara stundās.

Vēl 18. gadsimtā vietā, kur Dzirnavu iela krustojas ar Krišjāņa Barona ielu, bijis dīķis, kura krastā atradās dzirnavas. Tieši šo dzirnavu dēļ iela tikusi pie sava vārda, kuru tā nes vēl šodien. Dzirnavu iela ir viena no nedaudzajām pilsētas centra ielām, kurai nav nācies piedzīvot pārāk biežas vārda maiņas. Politiski neitrālās dzirnavas par labām atzina gan cariskā valdība, gan pirmskara laika pilsētas valde, gan arī padomju vara. Izņēmums bija vien vācu okupācija, kuras laikā to uz diviem gadiem pārdēvēja par Vāgnera ielu jeb Wagnerstrasse, liecina Rīgas pašvaldības sniegtā informācija. Dzirnavu iela sākas pie krustojuma ar Pulkveža Brieža ielu, un posms līdz pat Antonijas ielai nav stipri apdzīvots, raugoties no uzņēmējdarbības skatu punkta.

Ar Eiropas atbalstu iegādājas iekārtas un paplašina sortimentu

Ivetas Andrijānovas Zefīru darbnīcas cehs iekārtots dzīvojamās mājas pagrabstāvā Grobiņā, netālu no Liepājas. Tas aprīkots, īstenojot biedrības Liepājas rajona partnerība administrēto LEADER programmas projektu. Ceha izveide ļāvusi paplašināt sortimentu – tagad top ne tikai zefīri, bet arī franču mandeļu bezē cepumi (macarons), kēksiņi, kūkas un citi kārumi.

Iveta pēc izglītības ir grāmatvede, taču profesijā sanācis strādāt maz. Mājās auklējot meitiņas, kas piedzima ar salīdzinoši neilgu starpību, sāka interesēties par zefīru gatavošanu savam priekam.

«Man pašai negaršoja, bet vizuāli ļoti patika, gribēju pamēģināt uztaisīt,» viņa atceras.

Šajā piektdienā biznesa portāls db.lv saviem lasītājiem piedāvā iespēju ielūkoties SIA Smalkais muslis ražotnē Olainē, kur tiek ražots muslis ar ogām.

Ieva Biķe un Ilze Kalāce-Bērziņa ir radījušas smalka maluma auzu pārslu, augļu, sēklu un ogu maisījumu Smalkais muslis. Ražošanas process notiek kādreizējā piemājas dārza mājā, kura ir vien septiņus kvadrātmetrus liela. Uzņēmuma vadītājas uzsver, ka Smalkais muslis ir ne tikai klasiskais brokastu produkts, bet ēdams arī vakariņās. Tiešu konkurentu tam neesot, jo neviens Latvijā vēl nepiedāvā musli, kurš ir sasmalcināts. Produktam netiek pievienots cukurs, jo saldumu tam piešķir augļi un ogas. «Mēs gribējām atšķirties un visu samalt. Sākotnēji gan mums salūza vairākas iekārtas, jo samalt dateles vai rozīnes nav tik vienkārši, tomēr esmu atradusi tehniku, kā to izdarīt,» stāsta I. Kalāce-Bērziņa, kura ir atbildīga par ražošanas procesu.

Attīstītāji pēdējos gados ir atvēzējušies vairākiem projektiem Strēlnieku ielā Rīgā, kas nozīmē pārmaiņas šajā apkaimē nākotnē; mājvietu tur rod aizvien jauni komersanti.

Tiek sapostas ēku fasādes un būvēta jauna viesnīca un daudzdzīvokļu ēka, kas turpmāk varētu nodrošināt gan iedzīvotāju, gan tūristu plūsmu mazajiem komersantiem, kuri rosās šajā ielā. Tieši ar gaišām domām par skaisto nākotni šobrīd komersanti un jau esošie ielas iedzīvotāji un biroju darbinieki pārdzīvo šo laiku, jo putekļu mākonis ne vien aizsedz skatu uz greznajām jūgendstila ēkām, bet arī pasliktina ikdienu garāmgājējiem un tiem, kuri te attīsta biznesu. Tomēr putekļu sērga ir pārejoša lieta, un pozitīvā šajā ielā ir krietni vairāk, šīs vietas plusus izceļ gan tie uzņēmumi, kas te darbojas jau vairāk nekā desmit gadus, gan tie, kas šīs ielas potenciālu saskatīja pirms dažiem gadiem.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Konditoreja "Bezē" meklē jaunas telpas, lai attīstītu piedāvājumu - konditorejas izstrādājumu klāstu papildinās arī kulinārijas sortiments, plānos ir sadarbība ar e-veikaliem, informē uzņēmumā.

Marta sākumā konditoreja "Bezē" Brīvības ielā svinēja piecu gadu pastāvēšanas jubileju, bet kopš 25.marta tā ir slēgta ārkārtas stāvokļa un ēdināšanas biznesā noteikto ierobežojumu dēļ. Tas uzņēmumam radīja apgrozījuma samazinājumu par 30%. Konditorejas ienākumi svārstījušies jau kopš 16.marta.

"Nebija iespējams neko plānot. Lai nebūtu jāizmet saražotā produkcija, lielāko daļu nācās tirgot ar 50% atlaidi, kas ir vēl papildus zaudējumi.Tāpat ļoti liela spriedze bija darbinieku vidū, kas saasinājās pēc 20.marta, kad viena no darbiniecēm saslima ar gripu. Daļa darbinieku atteicās nākt uz darbu, jo cilvēkiem vienkārši bija bail," stāsta Indra Nīkrence, konditorejas "Bezē" vadītāja un līdzīpašniece.

Jelgavā ilgi gaidīts un daudz apspriests, kopš piektdienas apmeklētājus gaida bistro un kafejnīcas «Silva» tējas namiņš Pasta salā. «Satraukums ir liels. Viss jauns, daudz mācāmies. Taisījām tā, lai būtu skaisti, patiktu pašiem un apmeklētājiem,» reģionalajam laikrakstam Zemgales Ziņas stāsta «Silvas» vadītāja Sandra Blūmane.

Tējas namiņa ēdienkartes piedāvājumā uzsvars likts uz konditorejas izstrādājumiem (smalkmaizītēm, kūkām, kēksiem, groziņiem), taču iespējams izvēlēties arī kādu «stingrāku» ēdienu. Ar laiku atkarībā no pieprasījuma ēdienkarte varētu mainīties. Tējnīcā iespējams nobaudīt kafiju un arī dažādus kafijas dzērienus. Namiņš nebūtu iedomājams bez tējas. Kā stāsta S.Blūmane, piedāvājumā ir tikai beramās tējas.

S.Blūmane teic – kopš namiņš ir atvērts, tas piedzīvojis daudz lielāku interesi, nekā varējuši iedomāties. Kaut gan sākumā tējas namiņā apmeklētājus apkalpo septiņi darbinieki, ar laiku plānots pāriet uz trim. Darbinieku skaits atkal varētu palielināties vasarā, kad būs pieejami āra galdiņi. Pašlaik tējnīca vienlaikus var uzņemt 35 apmeklētājus.

Unikālais Tele2 4G auto, kas pārvietojas interneta ātrumā, laikā no 12. līdz 19.jūlijam bija pieejams Taxify tīklā un šajā laikā auto vadītāji - Tele2 darbinieki - piedzīvojuši daudz aizraujošu mirkļu, biznesa portālam db.lv atklāja Tele2 mārketinga vadītāja Ilze Žukova.

Katrs no darbiniekiem dažādos veidos centās braucienus cilvēkiem padarīt aizraujošus, stāstot gan par to, kā auto darbojas, gan skaidrojot interneta ātruma mērīšanas principu, gan arī atskaņojot pasažieru izvēlētu mūziku vai pat cienājot ar šokolādi. «Piedzīvojām daudz aizraujošu mirkļu, bet man visspilgtāk prātā palikuši biznesmeņi no Pēterburgas, kurus nogādāju lidostā. Viņi ļoti priecājās par Latvijas kultūras vidi un neierasto, patīkamo pārvietošanos, solot noteikti vēl atgriezties. Tāpat noteikti jāatzīmē Tele2 4G braucienu uzsākšana Taxify tīklā, jo pirmajos braucienos pasažierus izklaidēja un tiem dzeju rakstīja Kaspars Breidaks. Par lielisku sacerējumu kāda pasažiere viņu laipni pacienāja ar kūkām,» viņa stāsta.

Ja ministru vietnieki būtu garantija kompetences pieaugumam, tad šāda amata ieviešanu vēl varētu apsvērt

Valsts prezidents Raimonds Vējonis izteicis priekšlikumu līdzīgi kā vairākās citās valstīs ieviest ministru vietnieka institūciju. Minētie argumenti ir tādi, ka valdības sēdēs ministru komandējumu un citu iemeslu dēļ mēdz būt problēmas ar kvorumu. Turklāt parlamentārie sekretāri, kas faktiski pašlaik Latvijā ir otra augstākā amatpersona aiz konkrētās nozares ministra, starptautiskos pasākumos netiekot uztverti kā pilntiesīgi ministra aizstājēji.

Gribētos teikt, ka tas, ko starptautiski uztver vai neuztver pilntiesīgi, tomēr ir atkarīgs arī no paša cilvēka, nevis tikai no viņa amata nosaukuma. Vācijā, piemēram, par ministra vietnieku tiek uzskatīts valsts sekretārs, kurš tāpat kā Latvijā ir valsts ierēdnis. Savukārt ASV pat ministrus sauc par sekretāriem un nav gan dzirdēts, ka tāpēc kāds viņus neuztvertu pilntiesīgi. Amata nosaukuma maiņa nav problēma, bet velns, kā zināms, slēpjas detaļās.

Modes māksliniece Šeila Vanaga Rīgā atvērusi jau otro ēstuvi - «Nirvana - vakara tējnīca», kas atrodas Ģetrūdes ielā. Tās piedāvājums paredzēts svaigēdājiem. Viņa atklāj, ka laika gaitā varētu atvērt vēl kādu ēdināšanas vietu.

«Neesmu gulējusi jau vairākus mēnešus, bet nekas, vēl turos. Tā aktivitāte un dzīvesprieks ir tik lieli, ka radās šī otrā kafejnīca. Nav nekādas realitātes izjūtas, ļoti gribas kaut ko darīt. Tas, ko mēs ēdam, tie mēs arī esam. To daudzi saka, bet neviens īpaši neieklausās. Tas ir tik labi, ka es nevaru stāvēt uz ielas un kliegt. Vajag lamatu vietas ar garšīgām kūkām, virtuvi, lai cilvēki paši pārliecinās,» biznesa portālam db.lv saka modes māksliniece.

Kafejnīca apmeklētājiem atvērta vien divas nedēļas, bet jau iegūts pastāvīgo klientu loks. «Nirvanas» saimniece stāsta, ka šobrīd pati kā galvenā šefpavāre darbojas gan savā pirmajā restorānā «Šeila Raw», gan jaunajā kafejnīcā.

Senais teiciens ciešās konkurences apstākļos maizes un konditorejas tirgū Fazer praksē piepildās burtiski

Maizes tirgus attīstās abos virzienos – gan uz dārgu ar amatniecības metodēm gatavotu maizi, gan iepriekš apceptiem saldētiem produktiem, saka Fazer Group vecākais viceprezidents Petri Kujala.

Latvieši ir ļoti lepni par savu maizi. Vai šo gadu laikā, kamēr Fazer ir Latvijā, ir mainījies tas, ko mēs saprotam ar maizi?

Maizes patēriņā un maizes cepšanas industrijā tiešām notiek pārbīde, bet tā nav tikai Latvijā. Visos mūsu tirgos ap Baltijas jūru cilvēki no tradicionālas lētas baltmaizes pāriet uz maizi ar lielāku pievienoto vērtību – ar sēklām, dažādām garšām un īpatnībām. Tā ir iezīme arī pārtikas industrijā vispār – cilvēki vairāk domā par veselību un labklājību.

Bikaru ģimene savu kāri pēc dažādiem desertiem likuši lietā, attīstot biznesu, un līdzās savai privātmājai Mārupē izveidojuši nelielu veikalu

Fotogrāfijas skatāmas raksta galerijā!

Turpat kārumnieki var arī nobaudīt dažādus bērnības garšas desertus, mūsdienīgas kūkas un itāļu tradicionālo auksto desertu dželato (gelato), kuram no klasiskā saldējuma atšķiras gan sastāvdaļas, gan uzturvērtība, gan pagatavošanas tehnika, turklāt tajā piena produktus Bikari ir aizstājusi ar speciālu olīveļļu.

«Līdz šim ģimene nebija saistīta ar šo jomu un katrs darīja kaut ko savu. Tētis Gints ir hokeja treneris, brālis Ints ir izbijis hokejists, kurš patlaban mācās par pārtikas tehnologu, bet man savulaik piederēja trīs veikali, kuros tika tirgots itāliešu un Latvijas jauno dizaineru apģērbs. Biznesa idejas pirmsākums ir peldošās salas, kuras tētis gatavoja pēc sava vecātēva receptes. Deserts bija tik garšīgs, ka draugi pamudināja neturēt sveci zem pūra un dot iespēju to iegādāties arī citiem,» stāsta SIA Biki saldējuma meistare Beāte Bikara.

Tradicionālo mājas kūku cepēja Ilze Kupča vēlas saglabāt mājražotājas statusu, lai nezaudētu kvalitāti un individuālo pieeju , pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Viena no Latvijas vairāk atzītajām kūku gatavotājām Ilze Kupča prasa desmit eiro par kilogramu. Viņas nosauktā cena spēj konkurēt pat ar konditorejām un kūkām lielveikala plauktā. Līdz šim I.Kupča tortes septiņus gadus cepusi savā virtuvē dzīvojamā mājā Baldonē, par ko liecina karstumā nobrūnējušie cepeškrāšņu stūri. Šogad viņa cer iekārtot savu ceptuvi, taču nezaudējot ne tikai mājražotājas statusu, bet arī pieeju.

Mācījās Youtube

2014.gada decembrī bijušas dienas, kad I. Kupča vienatnē izcepusi pat 15 kūku, lai gan privātmājas virtuvīte ir visai pašaura. Dažādos konkursos viņa iepazinusies ar kolēģēm un konkurentēm no visas Latvijas. Kūku cepēju mūsu valstī netrūkst, viņa secina. I.Kupča ir gada labākās kūkas autore konkursa Latvijas mājas tortes 2013 Zemgales kārtā, savukārt Latgalē ieņēma 3. vietu. Dažādos konkursos dzirdējusi uzslavas un ieteikumus no pavārmākslas līderiem, I. Kupča sāka apzināties, ka hobijs varētu būt arī kaut kas vairāk.