Pēdējos gados intelektuālā īpašumtiesību aizsardzības jomā Latvijā ir notikuši būtiski uzlabojumi. Ja vēl 2002. gadā ar nožēlu nācās konstatēt, ka lielākais intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpējs bija valsts, tad pašreiz neatrisināts jautājums joprojām ir privāto programmatūras lietotāju izglītošana.
Kādreiz valdīja uzskats, ka nebūtu slikti, ja visi lietotu licencētas programmas, kaut gan visi lietoja nelicencētās. Šodien vismaz valsts un uzņēmējdarbības sektorā mēs esam panākuši ievērojamu progresu. Ja uzņēmēji sākotnēji smīkņāja par prasību izmantot licencētu programmatūru, šobrīd attieksme ir mainījusies. Izņēmums paliek pašvaldības. Tās ilgstoši bijušas ārpus kontrolējošo orgānu redzes loka. Patiess gandarījums, ka augstāko mācību iestāžu vadītāji ir ļoti atsaucīgi. Tā šajā gadījumā arī ir viņu primārā interese, jo, lai, piemēram, piesaistītu struktūrfondu līdzekļus, šis ir viens no punktiem, kuram jābūt sakārtotam.
Pirms sešiem gadiem nebija instrumentu, ar kuriem uzlikt par pienākumu valstij sekot līdzi programmatūras licencēšanas jautājumu izpildei valsts institūcijās, tāpēc vienojāmies ar Valsts kontroli (VK) par šādu pārbaužu iekļaušanu institūciju auditēšanas procesā, jo VK bija vienīgā, kas to ir tiesīga darīt. Tagad savukārt panākta vienojušanās ar VK, ka tā pievērsīs uzmanību tam, kā šī prasība tiek pildīta pašvaldībās. Ir svarīgi, lai pašvaldības sakārto savu elektronisko vidi un lai to vadītāji izprot šādas rīcības nepieciešamību. Turklāt tagad valstī ir radīti divi spēcīgi instrumenti cīņai ar nelegālās programmatūras izplatību privātajā sektorā – intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības nodaļa policijā, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta apņemšanās savās uzņēmēju pārbaudēs iekļaut arī punktu par izmantotās programmatūras licenču pārbaudi. Tāpat pozitīvi vērtējams, ka ir izveidota intelektuālā īpašuma aizsardzības padome, kura ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā un kurā tiek diskutēts par šīm lietām. Ņemot vērā, ka valsts ir sākusi pildīt savas kontrolējošās funkcijas, mēs varam mainīt darbību akcentu no kontrolējošās uz konsultatīvo formu.
Latvija vairāk nekā 15 gadus atradās melnajā sarakstā (tajā ASV iekļauj valstis, kuras nepilnīgi nodarbojas ar intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumiem), pametot to tikai nesen. Mēs ilgi pretojāmies valsts izņemšanai no saraksta, jo nebija radīti nepieciešamie priekšnoteikumi un kontrolējošās institūcijas. Realitāte ir tāda, ka, ja nav kāda, kas valsts amatpersonas stumj, grūž un mudina sekot līdzi konkrētām problēmām, nekas šajā jomā nenotiek. Valsts principā nedarīja savu darbu. Līdz ar to mūsu uzdevums bija starp citām prioritātēm pietiekami augstu izcelt šo autortiesību jautājumu, kaut arī tas ir valsts uzdevums – nodrošināt, lai tas, ko cilvēki intelektuālā īpašuma sfērā ir radījuši, būtu aizsargāts.
Joprojām ir divas sfēras, kurās ir nopietnas grūtības ar programmatūras licencēšanas noteikumu izpildi. Pirmā ir datortehnikas veikali, kuros aizvien turpina piedāvāt nelicencēto programmatūru. Pat pēc vairākiem pārbaudes gājieniem joprojām piedāvātās nelegālās programmatūras procents ir ļoti augsts. Otra problemātiskā joma ir darbs ar interneta asociāciju. Pakalpojumu sniedzējam vajadzētu reaģēt uz to, ka ar interneta palīdzību tiek piedāvātas nelicencētās programmas, tomēr, ņemot vērā, ka šie ierobežojumi skar interneta pakalpojumu piedāvātāju tiešās biznesa intereses, viņi sadarbībai nepiekrīt. Problēma ir tā, ka interneta pakalpojumu sniedzējs nevēlas uzņemties nekādus pienākumus, tāpēc pie viņiem informāciju var meklēt tikai caur policiju.
Protams, visos uzņēmumos kārtības vēl nav, tomēr ir zudusi vieglprātīgā attieksme pret programmatūras pirātismu. Novērojumi liecina, ka programmatūras licencēšanas līmenis valstī ir tieši atkarīgs no valsts ekonomiskā stāvokļa. Ja valsts ir bagāta, nelicencēto programmu līmenis ir 10-12%. Eiropas Savienības vidējais līmenis ir 34%. Savukārt Latvija ar cilvēku salīdzinoši zemo ienākumu līmeni tuvākajā laikā nevarētu sasniegt līdzīgus rezultātus. Vieglprātīgi uz šo lietu joprojām skatās individuālie lietotāji. Viņu ir pārāk daudz, lai visus izkontrolētu. Tāpēc šajā gadījumā uzsvars jāliek uz izglītošanas procesu.
Pierasta prakse ir informācijas par nelegālās programmatūras lietošanu uzņēmumos saņemšana no bijušajiem darbiniekiem, kuri tikuši atlaisti vai kuriem radušās nesaskaņas ar uzņēmuma vadību. Viņi ir tie, kas reizēm zvana un sniedz šo informāciju par nelegālo programmatūru. Tas ir vienkāršs atriebības veids.