27.oktobrī Viļņā norisinājās SORAINEN, Dienas bizness, Äripäev un Verslo žinios kopīgi rīkotā Baltijas M&A un Privātā Kapitāla konference. Viens no konferencē visvairāk apspriestajiem tematiem, protams, bija prognozes nozares attīstībai nākamajā, 2012.gadā. Zemāk īss kopsavilkums par secinājumiem.
Protams, tas, vai M&A nozarē vispār varētu būt sagaidāms darījumu skaita pieaugums salīdzinājumā ar 2011.gadu, ir ļoti atkarīgs no vispārējām ekonomikas attīstības tendencēm. Un tas ir lielais nezināmais. Proti, pieņemot, ka Eiropa pieņem konkrētus lēmumus attiecībā uz Grieķijas krīzes risināšanu (tas gan, ņemot vērā šīs nedēļas notikumus saistībā ar plānoto referendumu, vairs nav tik skaidrs) un nenotiek jauni spēcīgi satricinājumi, varētu cerēt, ka, lai gan Eiropā vispār situācija nebūs īpaši iepriecinoša (jo ir vēl virkne citu valstu, kas cīnīsies ar ekonomikas problēmām), Latvijas ekonomika varētu pieaug nedaudz mazāk vai līdzīgi kā šajā gadā (bet ne vairāk).
Līdz ar to arī M&A darījumu ziņā droši vien vairāk kā uz 3-3,5% pieaugumu nav īpaša pamata cerēt. No vienas puses it kā ne īpaši laba ziņa, no otras – manuprāt, ņemot vērā, ka saskaņā ar septiņu Baltijas valstu advokātu biroju nesen veikto pētījumu 2011.gada pirmajā pusē, salīdzinot ar 2010.gadu, M&A darījumu skaits pieauga gandrīz trīs reizes, droši vien arī nav īpaša pamata milzīgam pesimismam. Jāpiemin, ka minētā tendence darījumu skaitam palielināties turpinās arī 2011.gada otrajā pusē, vienīgi, iespējams, nedaudz mazākos tempos, it īpaši gada pēdējā ceturksnī, jau minēto Eiropas problēmu dēļ. Par to liecina kaut vai nupat atklātībā nonākušās ziņas par darījumiem ar Valmieras piens akcijām un Olainfarm veikto aptieku tīkla iegādi, kas Latvijas mērogam, spriežot pēc uzņēmumu apgrozījuma, ir diezgan lieli darījumi.
Tiek arī prognozēts, ka, iespējams, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Baltijas valstīs M&A nozarei varētu klāties labāk salīdzinoši stabilāko ekonomiku dēļ.
Attiecībā uz pircējiem visdrīzāk tāpat kā šobrīd lielākā daļa uzņēmumu pircēju būs stratēģiski investori, nevis privātā kapitāla un investīciju fondi (saskaņā ar jau minēto pētījumu laikā no 2009.gada sākuma līdz 2011.gada pirmajai pusei 74% no Baltijā notikušajiem darījumiem pircēji bija stratēģiskie investori). Kāpēc stratēģiskie investori pašreiz ir diezgan aktīvi, ir skaidrs. Banku finansējums joprojām ir diezgan nepieejams un to, savukārt, izmanto uzņēmumi, kuriem krīzes gados ir izveidoti uzkrājumi, lai iegādātos uzņēmumus, kuriem nepieciešami papildus finanšu līdzekļi attīstībai vai, bieži arī, izdzīvošanai. Attiecībā uz privātā kapitāla un investīciju fondiem – droši vien tādēļ, ka, pirmkārt, Latvijā vietējā riska kapitāla nozare vēl ir maz attīstīta (vismaz salīdzinot ar citām Eiropas valstīm) un, kaut arī investīcijas tiek veiktas, pārsvarā ļoti mazas. Otrkārt, lielie Eiropas un Skandināvijas valstu investīciju fondi līdz šim vairāk ir skatījušies lielāku tirgu virzienā, piemēram, Polija vai Krievija. Konferencē gan vairāki ne-Baltijas investīciju fondu pārstāvji apgalvoja, ka viņi jau tuvākajā nākotnē plāno palielināt klātbūtni Baltijas valstīs un tādēļ varētu būt cerība, ka šādu darījumu skaits nedaudz palielinās.
Pašreiz lielākā daļa uzņēmumu pircēju Latvijā ir no Lietuvas, Igaunijas vai citām mums tuvu esošām valstīm, un ir skaidrs, ka arī nākamajā gadā šī tendence saglabāsies. Interesanti, ka, ja Latvijā pēdējo pāris gadu laikā ir manāmi palielinājies investoru skaits no Krievijas un, manuprāt, Krievijas pircēju “invāzija” Latvijas tirgū tikai pieaugs, tad ne Lietuvā, ne Igaunijā, nav notikuši būtiski darījumi ar pircējiem no Krievijas. Lietuvā, savukārt, ir būtiski pieaugusi Polijas investoru klātbūtne. Iespējams, ka (līdzīgi kā senāk ar Skandināvu investoriem, kuri sāka ar Igauniju un pēc tam turpināja ar investīcijām Latvijā un Lietuvā) poļi drīzumā varētu parādīties arī Latvijā, taču visdrīzāk nākamajā gadā šādu darījumu skaits vēl nebūs īpaši ievērojams. Konferencē diezgan daudz tika runāts arī par iespējamo Āzijas investoru intereses pieaugumu, taču, manuprāt, ņemot vērā Baltijas tirgu izmēru un to, ka Eiropā ir daudz iespējami atraktīvāku un lielāku mērķa tirgu, uz neko nopietnu vēl cerēt nevar. Vienīgā reālā interese, ko pašreiz redzam savā praksē, ir mazas Āzijas uzņēmēju investīcijas ar mērķi iegūt uzturēšanās atļaujas Latvijā. Bet tas vēl ir diezgan tālu no M&A.
Interesanti, ka saskaņā ar konferencē publiskotajiem datiem Lietuvas un Igaunijas uzņēmumi diezgan aktīvi pērk vai vismaz nopietni plāno investēt uzņēmumos ārpus Baltijas (protams, līdz Eiropas valstu līmenim vēl ļoti tālu, bet tomēr). Lietuvas gadījumā populārākā ir Polija, Igaunijas gadījumā – Somija. No Latvijas uzņēmumu puses šādu investīciju pašreiz faktiski nav un vismaz no mums pieejamās informācijas nevar secināt, ka nākamajā gadā šajā ziņā ir sagaidāmas kādas izmaiņas. Interesanti – kādēļ tā?
