Valdība ilgstoši nespēj pieņemt lēmumu Lattelecom infrastruktūras jomā, kas rada pārpratumus un var būtiski apgrūtināt privatizācijas procesu, ja valdība izšķirsies par šādu soli.
Latvijā ik pa laikam aktualizējas diskusijas par iespējamo valstij piederošo kapitāldaļu pārdošanu telekomunikāciju uzņēmumos Lattelecom un Latvijas Mobilais telefons (LMT). Lai kaut ko pārdotu, ir nepieciešama skaidrība, kas pārdevējam pieder, tomēr šajā gadījumā vēsturiski ir izveidojies, ka ilgus gadus nav skaidrības par Lattelecom telekomunikāciju infrastruktūras īpašumtiesībām Rīgā un Jūrmalā. Rezultātā Lattelecom ir saķeršanās ar valsts akciju sabiedrību Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC), jo katra puse ir pārliecināta, ka ir attiecīgās telekomunikāciju infrastruktūras īpašnieks. Tas var novest arī pie amizantām situācijām, kad lūkās, kur atrodas telekomunikāciju infrastruktūra, satiekas Lattelecom un LVRTC darbinieki, tostarp norisinās seriāliem cienīgi skati, kad, viena uzņēmuma darbiniekam beidzot darbu, lūkā parādās otra uzņēmuma pārstāvis, kas pirmo cenšas izdzīt ārā.
«Šādi gadījumi nav bieži, bet ir gadījumi, kad abas puses ir izsaukušas apsardzes kompānijas,» DB norādīja LVRTC valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta. Neskaidrības apgrūtina arī būvniekus, lai īsā laika sprīdī saņemtu visas nepieciešamās atļaujas, ja nepieciešams pieslēgties telekomunikāciju infrastruktūrai vai iecerēti būvdarbi.
«LVRTC rīcībā ir dokumenti, kuri apliecina centra īpašumtiesības, un esam pārliecināti, ka infrastruktūra pieder mums,» sacīja J. Bokta. «Ar pieejamās informācijas apjomu nav problēmu, jo dokumentācija ir pieejama. Lielākoties mēs zinām, kas ir LVRTC rīcībā, un viņiem ir informācija, kas ir Lattelecom pusē, tāpēc valdībai šajā jomā būtu jāiejaucas,» DB uzsvēra Lattelecom Juridiskās daļas direktors Toms Meisītis. Jāņem vērā, ka ne Lattelecom, ne LVRTC vadībai nav formālu tiesību un saimnieciskas motivācijas iet uz kompromisiem.