Viņš ir vizionārs, - tā par Alvi Brāzmu saka Kriss Stokers (Chris Stoeckert) no Pensilvānijas Universitātes, kurš ir ieradies uz zinātnisko padomnieku ikgadējo sanāksmi Kembridžā. Vakarpusē darba diena tiek turpināta neformālākos apstākļos - akadēmiskajās aprindās iecienītajā Eagle, krodziņā, kur 1953. gadā Džeimss Vatsons (James Watson) kopā ar domubiedriem atklājis DNS struktūru.
Šis atklājums gandrīz pusgadsimtu vēlāk noveda pie cilvēka genoma atšifrēšanas un ir cieši saistīts ar Alvja Brāzmas vadīto zinātnieku darbu šodien. "Ja dzīvu šūnu iedomājamies kā ražojošu fabriku, tad cilvēka genoms ir ražošanas instrukcijas, pēc kurām šī fabrika vadās. Tādu instrukciju par katru atsevišķo saražoto detaļu ir apmēram 30 tūkstoši - tik daudz dažādu gēnu ir cilvēka genomā," skaidro zinātnieks.
Cilvēka genoma projekta rezultātā mēs esam uzzinājuši šo instrukciju tekstu. "Taču, ja jūs ieietu fabrikā un jums iedotu kaudzi papīru ar ražošanas instrukcijām, jūs vēl neko daudz nesaprastu no tā, kas tur patiesībā notiek. Tagad mums ir tehnoloģijas, kas ļauj ik pa brīdim nofotografēt fabrikā notiekošo, lai redzētu, kas tad tur patiesībā tiek ražots. Viens šāds eksperiments rada 20-30 tūkstošus datu punktu, un šie eksperimenti pasaules laboratorijās notiek katru dienu. Lai šos datus ar interneta palīdzību varētu padarīt pieejamus visiem zinātniekiem, tie ir jāsavāc, jāorganizē un jāapraksta, lai varētu salīdzināt, piemēram, kādas atšķirības ir starp vesela cilvēka un vēža slimnieka šūnu."
Līderība ir svarīga
Tas ir darbs, ko dara Alvja Brāzmas vadītā ArrayExpress grupa Eiropas Bioinformātikas institūtā. Jau bioinformātikas pētījumu attīstības sākumā viņš saprata, ka ir jāveido starptautiski pieejama datu bāze un jāvienojas par kopīgiem standartiem, tāpēc organizēja starptautisku biedrību (Microarray and Gene Expression Data Society).
"Daudzi to uzskatīja par perspektīvu lietu. Tāpēc, kad 1999. gadā izziņojām biedrības dibināšanas sanāksmi, ieradās cilvēki no lielākajiem pētījumu centriem, Stanfordas, MIT, kā arī no ieinteresētajām kompānijām. Viena no kompānijām man iedeva 100 tūkstošus dolāru, lai es turpinātu šo organizatorisko darbu. Ar tiem tad es varēju iet pie mūsu laboratorijas ģenerāldirektora un lūgt vēl 200 tūkstošus, lai darbs varētu notikt."
Alvis atceras, ka tolaik sakrita daudzi labvēlīgi apstākļi, tostarp tas bija dotcom buma laiks, uz kura viļņa attīstījās arī biotech uzņēmumi. Pēc diviem gadiem šis burbulis plīsa. "Trāpījos īstajā vietā un brīdī," saka Alvis Brāzma.
Tas nav tik viegli, kā izklausās, jo, lai būtu šajā vietā un brīdī, vispirms nereti ir jāpieņem sarežģīti lēmumi. Alvim tā bija izšķiršanās aizbraukt no Latvijas. Jau Padomju savienības sabrukuma periodā, pateicoties ārzemju tautieša, profesora Jura Reinfelda palīdzībai, Alvis nokļuva Ņūmeksikas Valsts universitātē ASV.
"Tas bija šoks, tomēr esmu pateicīgs par to, ka uzreiz nokļuvu Amerikā, nevis kaut kur Eiropā, jo Amerikā domāšanai ir pavisam cits vēriens. Amerikas dienvidrietumu plašumi atraisa prātu. Tuksnesī var uzkāpt jebkurā paugurā un redzēt simts jūdzes uz priekšu, braukt mašīnā, kurā virzienā vēlies, un justies kā brīvs cilvēks. Atgriežoties Eiropā, bija pat nedaudz klaustrofobiskas izjūtas."
Alvis ir pārliecināts, ka vide ietekmē domāšanu. "Viens no maniem mentoriem, profesors Rūsiņš Freivalds, mēdza teikt, ka, ieejot lielā katedrālē, ir lielas domas, bet mazā istabiņā tādu nav."
Vajadzīgs konteksts
Varbūt tāpēc Alvis jau padomju laikā sācis kāpt kalnos, divreiz pievarot 7000 m smailes. Vienatnē ir uzkāpts Monblānā, bet Materhorns, kura pakājē jau ir gadījies nodzīvot divas nedēļas, gaidot labvēlīgus laika apstākļus, viņam vēl ir priekšā.
"Viens no slavenākajiem angļu alpīnistiem Džordžs Malorijs (George Mallory) uz jautājumu, kāpēc viņš kāpj kalnos, atbildējis - tāpēc, ka tie ir. Man ir vienmēr paticis paskatīties uz visu plaši. Arī zinātnē - es nevarētu urbt tikai kādu vienu lietu, man ir vajadzīgs pārskats. Kalnos kāpjot ir līdzīgi - nonākot virsotnē, ir redzams konteksts, tas, kur tu esi." Pēc Ņūmeksikas štata plašumiem Alvis atbraucis atpakaļ uz Latviju lasīt lekcijas maģistrantiem. "LU Datorikas nodaļai bija cieša sadarbība ar toreizējo SWH Rīga, un par dzīvi nevarēja sūdzēties, bet tomēr likās, ka man tur nav perspektīvas. Valdībai saprotamu iemeslu dēļ nebija laika pievērsties zinātnei. Man bija jāizšķiras - palikt zinātnē vai palikt Latvijā. Sapratu, ka, aizejot no zinātnes, es vairs nevarēšu tajā atgriezties, bet, aizbraucot no Latvijas, vēl paliek iespēja atbraukt atpakaļ."
Paldies fizmatiem
Pirmā interese par eksaktajām zinātnēm Alvim radās jau bērnībā. Iespējams, tā ir mantota no tēva - Nikolaja Brāzmas, kurš 1946. gadā bija pirmais Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta direktors. Skolā Alvis aizrāvies ar matemātiku un fiziku un kā olimpiāžu uzvarētājs bez konkursa uzņemts Rīgas 1. vidusskolā. Jau pēdējā vidusskolas gadā Alvis sācis strādāt Zinātņu akadēmijas Elektronikas institūtā kā programmētājs, bet pēc vidusskolas 1976. gadā iestājies fizmatos, lai studētu datorzinātnes, kas toreiz vēl tika sauktas par lietišķo matemātiku. Fizmatu izglītība ir pamatu pamats, uzskata Alvis. "Tolaik, kad es studēju, tā bija ļoti laba izglītība. Tā man daudz ir palīdzējusi. Man laimējās arī, ka mans disertācijas vadītājs bija Jānis Bārzdiņš - esmu pateicīgs viņam par saviem sasniegumiem zinātnē." Alvja Brāzmas disertācija bija par programmu induktīvo sintēzi, vienkāršāk sakot, - par likumību vispārināšanu. "Tas saistīts ar simbolu virkņu analīzi, un genoms nav nekas cits kā simbolu virkne - četri dažādi burti trīs miljardu kombināciju garumā. Mēs meklējam likumības šajā virknē, lai saprastu, ko tad tas īsti nozīmē."
Galvenais vēl priekšā
Viņa darbs tagad daļēji ir datorzinātne, daļēji - bioloģija. "Bioloģija mani vienmēr ir interesējusi. Molekulāro bioloģiju jau iepriekš centos apgūt pašmācības ceļā vienkārši intereses dzīts. Tā ir sagadīšanās, ka 90. gados sakarā ar genomu projektiem parādījās arī nepieciešamība pēc nopietnas datorzinātnes izmantošanas bioloģijā, jo datu apjomi kļuva tik lieli, ka ar amatieru datorzināšanām tos analizēt vairs nebija iespējams. Es tieši ar to biju sācis nodarboties."
Alvis atzīst, ka pats aktīvi meklējis kontaktus šajā jomā. "Kad es pirms 11 gadiem te ierados, Eiropas Bioinformātikas institūtā strādāja 70 cilvēki, tagad esam 400. Toreiz tā bija ļoti perifēra zinātne, tagad bioinformātika ir biomedicīnisko pētījumu centrā. Man laimējās būt klāt šajā attīstībā." Cilvēka genoma projekts ir viens no pazīstamākajiem zinātnes projektiem pasaulē, aiz kosmosa un dažiem fizikas pētījumiem. Šo pētījumu rezultātiem ir milzīga nozīme gan cilvēka veselības aprūpē, ārstēšanā un diagnostikā, gan arī pārtikas industrijā, selekcionēšanā. Alvja dzīvesbiedre Diāna arī veic šādus pētījumus medicīniskā laboratorijā Londonā. Septiņi gadi zinātnei nav daudz, un tagad mēs zinām tikai to, cik daudz un kādas detaļas mums ir. Izmantojot šos atklājumus, šobrīd jau ir radīti vairāki medikamenti, tomēr galvenie rezultāti vēl ir vismaz 5-15 gadu tālā nākotnē, stāsta viņš.
Zinātni virza sadarbība
Lielā zinātne ir jauns fenomens. Vēl 70. gados bioloģijā dominēja mazas laboratorijas ar individuāliem grupu pētījumiem. Taču cilvēka genoma projekts bija tik liels, ka prasīja visiem pasaules zinātniekiem iet vienā virzienā, tāpēc efektīvai sadarbībai zinātnē mūsdienās ir īpaši liela loma.
Vecāko zinātnieku sanāksmes, uzaicinājumi uz konferencēm un augstskolām, standartu veidošanas un projektu vadības sanāksmes nozīmē vidēji vismaz vienu lidojumu nedēļā. Nav retums, ka sanāksmes tiek rīkotas lidostās, lai taupītu zinātnieku laiku.
Klātienes kontakts sadarbībā pagaidām ir neaizstājams, atzīst Alvis. "Telekonferences mums notiek katru nedēļu, un es personiski atbildu uz pārsimts e-pasta vēstulēm dienā, tomēr tas nav tas pats. Personīgā ķīmija starp cilvēkiem ir ļoti svarīga. Iesācēji zinātnieki dažkārt nenovērtē, cik daudz personiskie kontakti nozīmē, lai rastos kopīga sapratne un uzticība."
Līderība ir svarīga
Panākumu gūšana zinātnē ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas dzīves sfēras, uzskata Alvis. "Galvenais ir labi izprast situāciju, izvēlēties svarīgus, bet sasniedzamus mērķus un tad pārliecināt un ieinteresēt cilvēkus ? gan investorus, gan darītājus - to sasniegšanā. Protams, arī mūsdienu zinātnē būs einšteini, kuri radīs izrāvienu vieni paši, taču lielākā daļa zinātnes tādā veidā netiek virzīta. Arī zinātnē svarīga ir līderība, prasme strādāt ar cilvēkiem."
Līderim galvenais ir saprast problēmu vai uzdevumu, kas ir jāatrisina. Viņaprāt, viens no līderības elementiem ir veidot saskaņu starp cilvēkiem un vest viņus vienā virzienā, censties izlīdzināt un neradīt konfliktus. "Organizācijā, kuru es nodibināju, mēs uzreiz sākām darbu ar pieņēmumu, ka tad, ja nevarēsim par kaut ko vienoties, mēs šo jautājumu atliksim un vispirms atrisināsim to, par ko varam vienoties. Tā, manuprāt, ir bijusi veiksmīga pieeja. Protams, to nevar novest arī līdz absurdam, ir reizes, kad jābūt stingrai nostājai, jāpasaka nē. Jābūt līdzsvaram starp saskaņu, cenšanos visus uzklausīt un stingrību." Šāds līdzsvars iespējams tikai tad, ja līderim ir autoritāte, ja pārējie viņam tic pat tajos gadījumos, kad nepiekrīt.
