Skandalozo Kempmayer Media Limited esot dibinājis Latvijas neatkarīgās televīzijas (LNT) vadītājs Andrejs Ēķis, vēlāk caur ofšoriem piesaistot politiķi Andri Šķēli. Viņi to noliedz.
Tā Db apgalvoja sevi par šo darījumu līdzdalībnieku dēvējošais, PR speciālists un tālaika A. Šķēles uzticības persona Jurģis Liepnieks. Viņš klāstīja, ka skandalozo britu uzņēmumu Kempmayer Media Limited (KML) esot dibinājis A. Ēķis, vēlāk caur ofšora kompānijām piesaistot politiķi un uzņēmēju Andri Šķēli, kas arī savas saites ar KML nevēlējās afišēt.
A. Ēķis Db kategoriski noliedza, ka būtu dibinājis KML: "Zinu, kas ir Kempmayer, jo esmu konsultējis tā direktoru (Toniju) Flanaganu (Tony Flanagan). Protams, pazīstu arī cilvēkus, kas saistīti ar digitālās televīzijas projekta ieviešanu Latvijā, jo pats televīzijas biznesā strādāju visu mūžu, jo vairums šo cilvēku ir televīzijas profesionāļi. Bet tikpat skaidri es zinu un varu pateikt, ka Kempmayer es neesmu dibinājis." Db neizdevās iegūt vēl vienas sarunā minētās personas - advokāta Jāņa Lozes komentāru.Kā iemeslu, kādēļ vēršas pie Db, J. Liepnieks min, viņaprāt, politizēto t.s. digitālās televīzijas afēras izmeklēšanu, kurā noplūdusi informācija. "Nekad neesmu slēpis, ka esmu bijis iesaistīts šajā lietā, un nebaidos atbildēt ne par vienu savu vārdu vai darbību," viņš norāda.
Db J. Liepnieks atzina, ka cenšoties īstenot digitālās televīzijas ieviešanu, izmantojot savstarpēju pazīšanos un kompāniju, kurai aizkulisēs darbojas Latvijas uzņēmēji, ir bijusi liela kļūda, kas tagad šiem uzņēmējiem nesusi skandālus un miljonu zaudējumus, nevis iecerēto peļņu. Tomēr viņš uzstāj, ka viņš un citi digitālās televīzijas projekta līdzdalībnieki ir rīkojušies, iedomādamies, ka atklāta un caurspīdīga rīcība Latvijā tobrīd (ap 2001. - 2002. gadu) tiktu pārprasta un nomākta, bet nekādā gadījumā nav izdarījuši neko krimināli sodāmu.
Piedāvājam lasīt visu sarunu ar J. Liepnieku.
Kādēļ, jūsuprāt, Andrejs Ēķis Anglijā nodibināja Kempmayer Media Limited, kompāniju, kas vēlāk parakstīja apstrīdētu un arbitrāžas tiesā anulēto digitālās televīzijas līgumu, bet nevēlējās, lai uzzinātu, kam tā pieder?
Jurģis Liepnieks (J.L.) Pirmkārt jau A. Ēķis ir vienas konkrētas televīzijas vadītājs un, es domāju, tolaik arī īpašnieks. Ir leģitīms arguments, ka, teiksim, citi konkurenti un citu televīziju pārstāvji un kabeļtelevīzijas operatori varētu uz visu to raudzīties ar zināmām aizdomām vai greizsirdību. Viņi redzētu, ja A. Ēķis ir tas, kurš virza šo digitālās televīzijas projektu, kas protams, radikāli izmaina televīzijas tirgu.
Bet īstenībā pirmā informācija par to projektu nāca it kā no valsts puses, kad tā dibināja Digitālo Latvijas radio un televīzijas centru ...
J.L.: Es domāju tas viss notika apmēram vienlaicīgi. Protams, tur kaut kādas koncepcijas taisīja, bet es pieņemu, ka tie televīzijas cilvēki par šīm te lietām runāja un domāja vēl, pirms tās lietas plašāka sabiedrība pamanīja vai zināja.
Vai bija kaut kāda saite starp A. Ēķa darbbu un valdības inciatīvu?. Vai viņš kaut kādā veidā ietekmēja vai pārliecināja?
J.L.: Uz tādiem jautājumiem es atbildēt nevaru. Es pieņemu, ka Andrejs bija ļoti entuziastisks un aizrauts šo ideju un droši vien to neslēpa un ar visiem par to runāja.
Mana iesaistīšanās faktiski radās, jo Andrejs bija izdomājis, ka šis ir ļoti liels projekts un sarežģīts. Tadēļ vinš būtu priecīgs, ja viņam kā partneri būtu vēl kādi cilvēki ar lielu finansiālo ietekmi un menedžmenta pieredzi. Es tolaik biju Andra Šķēles uzticības persona un tiku uzrunāts - vai nebūtu labi, ja mēs piedāvātu A. Šķēlem iesaistīties šajā projektā. Tas dotu it kā tādas papildu garantijas tam, ka šis projekts varētu būt veiksmīgs. Un es ar prieku uzņēmos misiju runāt ar A. Šķēli.
Kāpēc vienkārši nedibinājāt, piemēram, SIA Andrejs un Andris?
J.L.:. Jāsaprot Latvijas specifika. Jūs nodibināsiet, teiksim, SIA Andrejs un Andris un tas jau pats par sevi ir skandāls uz līdzenas vietas. Tas piesaista nenormāli daudz uzmanības. Tad vispār nav iespējams izbēgt no visādām spekulācijām un nevar cerēt, ka šādi akcionāri varētu daudz sasniegt.
A. Šķēle bija no politiskās skatuves pa daļai nogājis, viņš nebija valdībā, viņam kaut kādu interešu konfliktu nevarēja pārmest, vai ne?
J.L.: Protams, viņš varētu būt akcionārs, bet saprotat, it īpaši jau 2000. gadu sākumā, Šķēlem jau faktiski pārmeta jebko, ko viņš darīja. Tas publiskais fons bija tāds diezgan pasmags.
Par A. Ēķi to nevarētu teikt, izņemot, ka viņš ir tāds kā televīzijas magnāts.
J.L.: Arī tas televīzijas bizness, ja jūs paskataties, tradicionāli ir bijis tāds, ka nez vai katrs tik viegli varētu pateikt, kurš ir mūsu privāto televīziju īpašnieks, to noskaidrot līdz fiziskām personām. No vienas puses varētu teikt, ka tā ir tāda tradīcija, vai laba vai slikta, cits jautājums. Bet tāda ir bijusi tā biznesa prakse. Šodien, protams, es arī domāju, ka tie bija nepareizi lēmumi, bet nu tādi viņi bija.
Jūsu uzdevums bija pierunāt Šķēli atklātā vai arī neatklātā veidā piedalīties priekšdarbos brīdim, kad varēs iziet ar uzņēmumu, kas varētu uzņemties šos digitālās televīzijas darbus?
J.L.: Jā. Ar A. Šķēli sākotnēji tik viegli negāja. Pirmkārt, viņš tolaik nebija personīgi pazīstams ar Andreju. Otrkārt, Andreja biznesa darbība tika kaut kādi saistīta ar (Vili) Krištopānu, ar kuru A. Šķēlem tolaik attiecības bija diezgan naidīgas.
Škēlem tas nekādu lielu interesi neizraisīja, īpaši, jo tika piedāvāts ieņemt mazākuma akcionāra pozīciju.
Tas nebija viņa stils?
J.L.: Jā, tas nav viņa biznesa stils. Viņa atbilde, stingri ņemot, bija, šāds piedāvājums mani īpaši neinteresē. Varbūt vēlāk, varbūt pie citiem nosacījumiem mēs varētu iesaistīties.
Divtūktošo gadu sākumā, tātad bija tikai tās sarunas un darbība, lai dibinātu KML vēl nebija notikusi?
J.L.: Bija tā, ka Andrejs jau bija Londonā aizrunājis to kompāniju.
Nopirka tādu "no plaukta" kompāniju?
J.L.: Nu, principā, jā. Tālāk tie notikumi attīstījās tā, ka, Andrejs kaut kā īsti ar Šķēles atbildi nebija mierā, nolēma neatkāpties. Ideja bija tāda, ka, labi, mēs esam gatavi, teiksim, atdot Škēlem 50 % un visos veidos, kādus viņš vēlas, ietekmi menedžmentā. Kā nodomu apstiprinājums parādījās tā ideja, ka es varētu iesaistīties Kempmayer dibināšanas procesā un pēc tam Šķēle, ja viņam nepatiktu runāt ar citiem akcionāriem, un tad viņš varētu uz šiem 50 % teiksim, kaut kādā brīdī pretendēt. Tā es iepazinos pirmo reizi ar Toniju Flanaganu (Tony Flanagan, vēlk KML amatpersonu), jo visa tā A. Ēķa biznesa vide un partneri zināja A. Flanaganu, vii bija strādājuši kopā iepriekš.
Kas T. Flanagans bija bija pirms tam?
J.L.: Viņš ir ļoti augstas klases administrators. Viņš vada gan finanses un visu to juridisko pusi, vispār vada kompānijas.
Bet viņš televīzijas cilvēks nebija?
J.L.: Nē.
Un kad KML dzima vai tas viss piederēja Ēķim no sākuma, vai 50 procenti un 50 procenti, kas bija tā kā iecerēts, atvēlēts Šķēlem? Kā tas viss bija?
J.L.: Tur tā situācija ir ilgstoši bijusi tādā plūstošu izmaiņu procesā. Beidzās tas viss ar to, ka es turpināju ik pa laikam mēģināt pārliecināt A. Šķēli, ka tas tomēr var būt labs projekts, ka tas visādā ziņā varētu būt mums interesanti iesaistīties kopīgā biznesā ar šo televīzijas procesu. Beidzās ar to, ka Škēle teica - nu, labi, lai es aizejot pie (advokāta Jāņa) Lozes. Loze man iedošot kontaktus ar kompāniju, kura tad varētu iesaistīties projektā. ..
Caur ofšoru?
J.L.: Nu tas bija kaut kādās Kānalu salās (domāts kādā no Lamanšas salām, Channel Islands -red.) reģistrēts uzņēmums.
Tobrīd A. Ēķis jau bija nopircis "plaukta kompāniju 007" un to nosauca par Kempmayer?
J.L.: Jā. Iedevis man 50 procentus.
50 procentus iedevis, lai varētu vēlāk tos atdot A.Šķēlem?
J.L.: Jā.
Tādā veidā, kas netiktu afišēts Latvijā, bez skandāliem..?
J.L.: Jā, un faktiski es paziņoju T. Flanaganam, mēs jau toreiz kontaktējāmies, kas ir kompānija, kura tad būs finansu investors..
Kāds bija nosaukums šai Kānalu salu jeb Lamanšas salu kompānijai?
J.L.: Es, goda vārds, to vairs neatceros, bet to noteikti kaut kur var atrast. Tad es viņus savedu ar T. Flanaganu un faktiski nu no tā brīža vairs sīki nevaru komentēt, kā veidojās akcionāru struktūra, jo runāja tur visi juristi un akcionāru pārstāvji savā starpā.
Tad bija pienācis brīdis, kad paņēma to piedāvāto daļu..?
J.L.: Jā. Beigās sanāca tā, ka uz darbības uzsākšanas brīdi, šai Lamanšas salu kompānijai palika 25 procenti un man palika 12.5 % no ...
.. No tiem 25 %, jo 50 % jau bija A. Ēķim?
J.L.: Bija sākumā, it kā 50 : 50. Man palika 12.5 % , 25 % šai te firmai un pārējie tātad palika citiem akcionāriem, pašam Ēķim un tiem, ko Ēķis bija piesaistījis no saviem veciem biznesa partneriem un tā...
Tātad kopumā kādi 62 % piederēja Ēķa sfērai un atlikušais piederēja tā kā Šķēles sfērai?
J.L.: Jā, tieši tā.
Un kad tas viss bija sadalīts, kas bija nākamie notikumi?
J.L.: Tanī brīdī akcionāru līmeni visi jutās komfortabli, jo Ēķis atbildēja par visu to televīzijas pusi. A. Ēķis arī pats nav nu nekāds nabags. Tur vēl bija, teiksim, A. Škēle, vēl kaut kāds papildu akcionārs , ko Škēle ir ieteicis un un nu līdz ar to it kā visi jutās ērti.
Nākamais solis tad pēc tam bija padarīt to kompāniju operacionālu.
Pieņemt tai darbiniekus, valdi?
J.L.: Tā kā darbība būs Latvijā, tad nu es, tā kā es sākotnēji biju prezentēts T. Flanaganam kā konsultants un vietējo apstākļu zinātājs, tad es attiecīgi ieteicu visus , kuri būtu to galveno visādu funkciju veicēji. Es biju tas, kurš ieteica viņam J. Lozi kā galveno juridisko konsultantu KML, kuru viņš jau pazina kā cilvēku, kas saistīts ar vienu akcionāru. Ieteicu Hariju Krongornu kā finansu padomnieku: cilvēku, ko es ilgi pazīstu un droši varēju rekomendēt kā ekspertu.
H. Krongorns bija Šķēles sfēras cilvēks?
J.L.: Jā.
Tātad komandu sāka komplektēt. Tas bija ap kuru laiku?
J.L.: Šis notika pirms līguma (par digitālās televīzijas ieviešanu) sarunām. Uzņēmums arī diezgan veiksmīgi funkcionēja, proti, to, kas attiecas uz tehniskās puses izstrādi un televīzijas pusi, par to visu rūpējās A. Ēķis un izmantoja tur ļoti plaši visus LNT resursus.
Lā tika sameklēts KLM Latvia vadītājs Juris Ulmanis?
J.L.: Es neatceros, kur radās tā ideja, bet atceros, kad tā ideja bija radusies un tad mēs ar Andreju bijām tie, kas sarunāja tikšanos. Es atceros sēdējām Čarlstonā un stāstījām J. Ulmanim, ka ir tāda ideja, ka ir tāda kompānija, vai viņš nebūtu ar mieru, vai viņu tas neinteresētu? Viņš bija vadījis Motorola pārstāvniecību. Mēs domājam - te ir cilvēks, kas šādā tehniskā biznesā varētu strādāt un to vadīt.
Vai J. Ulmanis saprata, kas KML ir? Vai KML vienkārši bija anonīma juridiska persona caur kuru, kā starpnieki Ēķis un jūs piedāvājat viņam darbu?
J.L.: Nevaru pilnīgi droši zem zvēresta apliecināt, ka viņam tā tika teikts, bet skaidrs, ka nu visi, arī J. Ulmanis saprata, ka tā ir ar A. Ēķi saistīta kompānija, gan pilnīgi nešaubīgi to saprata arī visi no DLRTC, ar kuriem vēlāk notika sarunas, (tālaika Latvijas Valsts radio un televīzijas centra/LVRTC direktors Māris) Pauders, vai (DLRTC tālaika direktors Guntars) Spunde, kas visi ir faktiski bijušie A. Ēķa darbinieki.
Pretējā puse: visi saprata, M. Pauders, G. Spunde visi saprata?
J.L.: M. Pauders un G. Spunde simtprocentīgi to zināja. Es domāju, ka arī daudzi LVRTC padomes locekļi to zināja. Nu, piemēram, (Ojārs) Rubenis to noteikti zināja. Visi vecie draugi to noteikti taču zināja. Par to nav, es domāju, nekādu šaubu. Nebija tā, par ko viņi šobrīd tiek apvainoti, ka viņi ir it kā noslēguši līgumu ar kādiem pilnīgi anonīmiem, nesaprotamiem cilvēkiem. Tik traks jau neviens nav.
Ir jau divi pārmetumi. Viens, ka ir neprāts noslēgt līgumus ar anonīmiem un nezināmiem cilvēkiem. Otrs ir, ka viņi ir to darījuši tāpēc, ka viņi pārāk labi pazina šos cilvēkus un tas turklāt apstiprina to "bāleliņu" teoriju, ka digitālās TV ieviesēji faktiski meklējami Latvijā.
J.L.: Protams, ka Einārs Repše tad, kad ar šo slaveno izteikumu nāca klajā, arī zināja. Cita lieta, ka īpaši tajā Repšes valdības atmosfērā, nevienam vairs nebija ne mazākās vēlēšanās nākt un publiski to aizstāvēt. (Latvijas televīzijas žurnāliste Ilze) Jaunalksne katru nedēļu rādīja jaunākos izmeklēšanas materiālus. Visas valsts augstākās valsts amatpersonas runāja par blēdību, par afēru un tādā garā, skaidrs, ka tur neviens, tajā brīdī nevēlējās tikt sists krustā.
Un par šo personu ciešām saistībām. Es nedomāju, ka nedz M. Pauderam, nedz G. Spundem par kādu no lēmumiem būtu doti kukuļi nu vai, ka viņi būtu materiāli vai kaut kā citādi ieinteresēti. Vismaz sākumā visi bija kaut kādā idejas varā. Digitālā televīzija tiešām likās brīnišķīga ideja, kas paver nebeidzamas visādas izaugsmes iespējas.
Vai nevienam kaut kur agrāk vai vēlāk neienāca prātā, ka tas viss varētu beigties, citējot Blaumaniskos ebrejus, kā "viene liele šmuce"?
J.L.: Nu neienāca! Tas prātā neienāca. Protams, bažas varēja radīt tie skaitļi, tie skaitļi ir milzīgi (53 milj. USD - red.), bet tur neviens nav vainīgs. Tie skaitļi nekad arī mazāki nebūs. Kur ir milzīgi skaitļi, tur par visādiem publiskiem riskiem ir jādomā. Un es domāju, visi rēķinājās, ka tas komunikāciju darbs būs milzīgs. Bet nu katrā ziņā neviens mūžā nedomāja, ka tas varētu šādi izvērsties, it īpaši tāpēc, ka pēc tā grafika faktiski to televīziju bija paredzēts uzbūvēt zibens tempā.
Līgums jau tika pildīts līdz tam brīdim, kad viss apstājās.
J.L.: Protams. Tas temps kādā tas bija paredzēts bija tik milzīgs , ka visi arī paļāvās uz to, ka pat ja arī sākumā būs kaut kādas komunikāciju problēmas, tad tur jau tūlīt būs gatavs produkts, kurš visiem ir labs.
Kur tā kļūda bija? Kāpēc nevarēja to klaji darīt, tā kā Amerikā, ja Bils Geitss (Microsoft dibinātājs Bill Gates) ko dara, visi skrien skatīties un aplaudēt, kādēļ tad Latvijā, ja A. Ēķis vai A. Šķēle ko darītu, tad it kā nāktu pūlis ar mēslu dakšām un lāpām un viņus abus sistu krustā?
Tadēļ iznāca tā, ka aizgāja pa kaktiem un pažobelēm un nodibināja kautko tālajās zilajās, līguma pretējā pusē sēdēja viņu draugi, paziņas, čomi un bijušie darba kolēģi. Tiem, visiem, pamirkšķinot acis un saprotot, piedāvājās angļu KML un viņi parakstīja to līgumu. Tomēr tai darījumā varētu redzēt tādu kā draugu, paziņu, čomu korupciju...
J.L.: Bet jūs saprotat, Latvijas valstī cilvēki, kas kaut ko prot no televīzijas tehniskā nozīmē, viņu ir, nu, cik, 15 ? Kur viņi strādā, šie cilvēki, kas kaut ko saprot? Nu viņi strādā vai nu televīzijās vai DLRTC. Tad nu mums ir ar likumu jānosaka, ka šauri profesionālās jomās mums ir jāsauc palīgā igauņi, es nezinu....
Starptautiskais tenderis nebija.
J.L.: Starptautiskais tenderis nebija, bet DLRTC bija uzsācijs kādu darbību pirms tam, projektu izstrādē ar BBC. Tās cenas, tie pakalpojumi, ko jums varētu sniegt kaut kādi tādi, tās būtu trīs reizes un četras reizes dārgākas. DLRTC bija pilnīgi pārliecināts, ka zināja, ko dara.
Un tobrīd likums konkursu neprasīja?
J.L.: Tobrīd likums to neprasīja šādam uzņēmumam. Tad jūs pieņemat tos lēmumus tā, kā tas iet ātrāk un par kuriem jūs esat pārliecināts. Var ķīveties, vai tas bija labākais vai pareizākais veids, bet tas, ka tur tā juridiskā puse bija absolūti nevainojama, to tomēr nevajadzētu aizmirst, jo visi tie lēmumi taču izgāja visas iespējamās institūcijas līdz pat ministram. Un nav jau arī tā, ka tur visi čomi kādam. Ir taču padomes un ministrijas un departaments Un iedomāties to ko prokuratura mēģina teikt - ka visi tie cilvēki ir kaut kāda mafija. Tas kļūst tomēr absurdi, jo tad tā mafija sastāv no gandrīz simts cilvēkiem.
Es neesmu redzējis nevienu no tām apsūdzībām: par ko tad t.s. digitālā afērā viņi īsti ir apsūdzēti?
J.L.: Krāpšanā. Man neviens nav varējis izskaidrot, kā tas ir domāts, jo juristi stāsta, ka krāpšana paredz iepriekšēju nodomu nedarīt to, kas tiek solīts.
Pamatā krāpšanas teorija ir tāda, ka it kā tika solīts ieviest digitālo televīziju, bet īstenībā būtu bijis tā - paķeram naudu un bēgam: "take the money and run.." , bet nekas tamlīdzīgs nav noticis.
J.L.: Jā un vēl es avīzēs esmu lasījis versiju par to, ka mērķis bijis nozagt LMT (Latvijas mobilā telefona) daļas, kas ir arī pilnīgs absurds, jo tas tīri teorētiski nav iespējams. Kā tu viņas nozagsi? Nu, respektīvi, pat ja DLRTC viņas ieķīlātu bankā..
Ja nemaksās, daļas nonāks bankai ...
J.L.: Protams. Pēdējais pārmetums, kas ir izskanējis ir - par dārgu, par dārgu tas kastītes, vispār, par dārgu! Cik es zinu un saprotu, tur kaut kādas ekspertīzes un pētījumi ir veikti un ir fiksēts, ka KML ir vēlējies tur nopelnīt 6 procentus vai ko tamlīdzīgu. Nu protams, KML vēlējās ko nopelnīt, bet jebkurš, ar kuru slēgtu līgumu, vēlētos kaut ko nopelnīt, vai ne? Šīs (krimināl)lietas mīnus ir tas, ka viņā 90 procenti ir tāds PR. Bija politiski motīvi, vajadzēja noķert lielos blēžus un vajadzēja noķert korumpantus un vajadzēja noķert valsts izzadzējus. Un te, pēkšņi, kā Dieva dāvana, mums ir līgums, līgums par milzīgām summām ar kompāniju, par kuru, faktiski, kuluāros ir zināms, ka viņa ir saistīta ar vietējiem cilvēkiem un tas ir tas, kas ir vajadzīgs.
Bet šie fakti, kad nu tas viss ir izstāstīts, pārceļ to būtību no tās krāpšanas sfēras (kas visticamāk nebija) uz tās čomu, paziņu neformālas korupcijas līmeni. Tā šmuce jau nepazūd...
J.L.: Bet tad kādas ir konsekvences? Es jau desmit gadus strādāju Latvijā sabiedrisko attiecību sfērā, valdībā un tā tālāk. Es visus principā tā vai citādi pazīstu, kas valstī kaut ko dara. Man ir bijušas tādos vai citādos laikos attiecības, kontakti par darbu, klienti ... Man ir tāpēc jāemigrē? Nu, tā ir! Īpaši vēl nu šādā šauri profesionālā jomā. Jūs ņemat cilvēkus, kas kaut ko saprot no televīzijas tehniskās puses. Tur neko nevar darīt. Viņi ir daži. Kur viņi radīsies vairāk, kā viņi radīsies vairāk? Nu viņi ir čomi..?
Bet tomēr apstiprinās tas sliktākā gadījuma scenārijs (worst case scenario), ka viss ir bijis viena bāleliņu shēma, ja to tā grib prezentēt...
J.L.: Jā, ir tā bijis ...
Vai varētu kas trakāks būtu noticis nekā tagad - H. Krongorns notupēja cietumā, visus pārējos ņems pie dziesmas, digitālā televīzija sajaukta un izputināta uz ilgu laiku- ja būtu dibināts SIA Andrejs un Andris Digital, un tie atklāti izgājuši un pateikuši - no vienas puses, no Šķēles puses nāk stiprs finansējums un nauda un juristi, menedžeri? No A. Ēķa puses nāk televīzijas kompetence, mēs esam lētāki nekā jebkura ārzemju kompānija, to var uzrādīt, parādīt dokumentos, vēstulēs un piedāvājumos no BBC. Šmuce nebūtu.
J.L.: Bija jau mēģinājums, novēlots mēģinājums, kad gan (Baltkom koncerna direktors Pēteris) Šmidre, gan A. Šķēle piedāvāja nopirkt DLRTC un digitālo projektu un viņus aizsūtīja tālāk, vispār pat neapspriežot to...
P. Šmidri pasūtīja, bet tad jau A. Šķēle uzradās pats sevi pirkt, patiesībā...
J.L.: Nē, nē, runa bija par DLRTC. Bet teica, ka mums tas viss nav vajadzīgs, mēs te visu nepareizi, kļūdaini, un tā tālāk.
No P. Šmidres puses, viņš būtu piedāvājis savu naudu, bet no A. Šķēles puses, viņam jau viena līgumpuse it kā piederēja, pa daļai, caur visiem ofšoriem un pārējo...
J.L.: Un vienalga, produkts būtu ieviests. Protams, ka visu šo lietu varētu atdot privātās rokās tagad. Arī tagad privātie atrastu risinājumu. Bet mūsu valstī mēs nevaram nevienu publiskās privātās partnerības projektu īstenot. Tas tāpēc, ka viss jau uzreiz tiek saistīts ar korumpēšanos, ar valsts nozagšanu. Moderni valsts pārvaldes instrumenti, kas paredz privātā kapitāla iesaisti, šajā atmosfērā, kas Latvijā valda, nav iespējami, vienkārši nav iespējami.
Tagad trakākie murgi piepildās, un pretējā gadījumā, ja tas būtu darīts atklātāk, tad teiktu, OK, vismaz varam lētāk izdarīt..
J.L.: Tāpat nekas nebūtu iznācis. Nav neviena gadījuma valstī, kas pierādītu, ka kaut kas tāds varētu sanākt. Protams, mēs varam runāt par to, kā mēs valstī veidojam kaut kādus biznesa standartus un ētiku...
Tur ir tā problēma..
J.L.: Pieņemsim ka, jā, šis bija slikti un nepareizi, es esmu gatavs to atzīt. Bet vai šeit bija kaut kādi noziegumi, kriminālpārkāpumi, vai kāds gribēja kādu apmānīt, izkrāpt kaut ko? Es tiešām nekā tāda neredzu. Tik stulbs un traks jau arī neviens nav, ka iedomājās, ka varēs no valsts nezin kādus tur miljonus paņemt un kaut kur, nu nezin, aizbēgt.
Piedevām, ts digitālās iekārtas jau tika nopirktas un atgādātas, neskatoties uz to, ka tā nauda bija iesaldēta. KML jau beigās maksāja ar savu naudu un būs iztērējis kādus desmit miljonus USD, kas būs tīrākie zaudējumi..
Un tas viss būs palaists vējā....
J.L.: Nu, protams.
Tā īstenībā tad ir abu akcionāru nauda, kas tur ir plaista vējā...
J.L.: tā ir akcionāru nauda.
Un iznāk, ka A. Ēķim un A. Šķēlem un viņa līdzfinansētāju plejādei, visa tā lielā sarežģītā spēle beidzās ar 10 miljonu zaudējumiem...
J.L.: Tieši tā. Parēķiniet, ko nozīmē tiesāties tai Stokholmā? Ko nozīmē visu laiku visu šito uzturēt. KML ir gatavi tagad samaksāt naudu. Prokuratūra, es nesaprotu ko viņi dara, goda vārds, nesaprotu, kādēļ rada šķēršļus naudas atmaksai tagad, kad KML sāk vest sarunas par to, kā atdot naudu. Tagad Jānis Svārpstons vairs nevar būt valdes priekšsēdētājs. Visu laiku varēja, netraucēja ne izmeklēšanai nedz kam. Līdz ko aizgāja uz ministriju pārrunāt, kā mēs to darīsim, tā viņam ... Nu, acīmredzot, tāpēc, ka lieta izjūk. KML samaksās, acīmredzot, nevarēs pierādīt kaut kādus zaudējumus. Bet tā taču nedrīkst, tās taču nav valsts intereses, tas nav ne ar ko attaisnojams.
Ja mēs tagad skatamies, varbūt no PR, no biznesa konsultācijas, no biznesa vadības viedokļa kāda ir mācība?
J.L.: Mācību te ir daudz. Latvija ir valsts, kas ļoti strauji attīstās un visa cita starpā, ļoti strauji arī attīstās izpratne par to, kas ir labi, kāda ir biznesa ētika, kādi ir tie standarti un tās normas, kuras ir pieņemamas, kuras "iet cauri", kuras neiet cauri. Protams, ka 1992. gadā šāda shēma nekādus jautājumus neradītu. 2002. gadā tas vairs nebija iespējams.
Ko? Šie cilvēki neko nebija mācījušies šai desmit gadu laikā, ka varēja atkal raut vaļā kā 1990. gadu sākumā, kā 1992.?
J.L.: Nu, acmredzot, tā bija tā kļūda, kas bija pieļauta. Tagad jau ir ļoti viegli: jūs ziniet kā dzīvē ir, nu jūs pēc kāda laika saprotat kaut ko, kādas savas kļūdas, tajā brīdī, kad jūs to darāt, jūs to nesaprotat. Nu, ko, tā dzīvē gadās. Kaut kāda mežonīgā kapitālisma laiki ir beigušies un skaidrs, ka īpaši visā, kas attiecas uz publisko naudu, tie standarti, kas Latvijā ieviešas, ir ārkārtīgi augsti.
Atkārtoties kaut kas tāds vairs nevarēs? Vai ir pienākuši laiki, kad varētu darboties tāds SIA Andrejs un Andris un varētu iziet un netikt nomētāts ar kaut kādiem pārmetumiem, konkurēt blakus citiem un teikt, mums ir labākais un lētākais piedāvājums? Vai tā vide ir mainījusies?
J.L.: Es domāju, ka tā vide lēnām mainās, bet, vienalga, ir kaut kādi sliekšņi. Sabiedriskā doma pieļauj, ka jūs varētu nopelnīt mazliet vai vadīt kādu nelielu projektu. Nu, jums vajag uzcelt māju vai valstij vajag uzcelt skolu. Bet ja vajadzētu uzcelt debesskrāpi, tad noteikti tiks pieņemts, ka latviešu celtnieki diez vai ar to spēs tikt galā, viņi taču nav cēluši nevienu debessskrāpi, un tur milzīga nauda. Tur noteiki pusi nozags. Labāk to dosim kādam citam. Tāda domāšana, es domāju, vēl aizvien pastāv.
Es gribu teikt to, ka esam darījuši to, ko esam darījuši. Pats, ja esmu kaut kur kļūdījies, nejūtos pie tā vainīgs tapēc, ka tu katrreiz dari, cik labi vari. Nesanāk, vai arī kļūdies, tapēc tas vēl vienmēr nenozīmē, ka tas ir noziegums.
Viedoklis
Savdabīgas fantāzijas
Andris Šķēle, Uzņēmumu vadība un konsultācijas vadītājs, bijušais politiķis un premjers
Liepnieka kunga intervija ir interesanta un visnotaļ savdabīgā žanrā. Faktoloģija mijas ar fantāzijām, kurās vēlamais uzdots par esošo. Daudzi minētie, it kā "notikušā apstiprinoši" fakti man ir jaunums. Neesmu slēpis, ka esmu vēlējies iegūt šo projektu savā kontrolē un pat īpašumā. Bija cerības iegādāties 90% kontrolpaketi no KML vai 100% DLRTC. Žēl, nesanāca. Un šis augsti tehnoloģiskais nākotnes projekts šobrīd Latvijā ir apturēts. Pat šobrīd esmu gatavs piedalīties privāti digitālās TV ieviešanā Latvijā, ja tas būtu iespējams. Man piederošais īpašums, kā arī saistības ir atspoguļotas manās attiecīgā perioda amatpersonas deklarācijās. Tās ir aizpildītas precīzi, kā arī vairākkārt pārbaudītas gan KNAB, VID, gan Ģenerālprokuratūrā. Neatbilstības nav konstatētas. Liepnieka kungs nekad nav saņēmis manu pilnvarojumu pārstāvēt manas intereses jebkādā biznesā (un droši vien arī nesaņems...). Es un manas kompānijas Uzņēmumu vadība un konsultācijas darbinieks H.Krongorns, kā zināms, esam snieguši J.Lozes advokātu birojam uz līguma pamata nepieciešamo atbalstu, šajā projektā mums prasītās kompetences ietvaros. Esmu pārliecināts, ka šai "bēdu stāstā" ir vairāk politikas un negodīgas žurnālistikas, un nekā nav no krāpšanas, naudas atmazgāšanas vai akciju zagšanas, ko arī nekonstatē Stokholmas Starptautiskā arbitrāžas tiesa.
Daudzas šīs Liepnieka kunga atklāsmes būtu lieti "noderējušas" pirms nevainīgu cilvēku apcietināšanas, apsūdzētā darba kabinetu un privāto telpu kratīšanas.
Digitālās ētera televīzijas attīstība Latvijā pilnībā apstājusies
Satiksmes ministrijas (SM) sakaru departaments izstrādājis koncepciju, kas paredz digitālās apraides izbūvi, izmantojot Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) resursus un, iespējams, privātu investoru līdzdalību. Konkrēti pasākumi digitālās TV izbūvei vēl nav atsākti kopš Kempmayer Media Limited (KML) praktiski pārtrauca darbus 2003. gada nogalē, vēl 2004.g. janvārī pagūstot ievest pirmos digitālos raidītājus, kas tā arī palika muitas noliktavās.KML līgumu ar LVRTC meitas uzņēmumu Digitālo Latvijas radio un televīzijas centru (DLRTC) Stokholmas arbitrāžas tiesa pasludināja par spēkā neesošu, tādēļ iestrādes KML projektam, visticamāk, jālikvidē un jāatmaksā DLRTC veiktās apmaksas un priekšapmaksas. Atmaksai sarežģījumus rada Ģenerālprokuratūras lēmums aizliegt vienam no t.s. digitālā afērā apsūdzētajiem, KML Latvijas meitas uzņēmuma valdes priekšsēdētājam Jānim Svārpstonam ieņemt šo amatu. Prokuratūra uzskata, ka J. Svārpstons esot rīkojies KML vārdā bez pilnvarojuma, sniedzis nepatiesas ziņas par kādu bankas kontu Maltā un it kā izteicis draudus novilcināt atmaksu sakarā ar DLRTC izteikto viedokli par arbitrāžas spriedumu. Kopš Eināra Repšes valdība 2003. gada vasarā apturēja digitālas TV ieviešanu, valsts iestāžu galvenā darbība šajā jomā ir bijusi visa darījuma izmeklēšana uz aizdomu pamata par liela apjoma krāpšanu un citām negodīgām rīcībām. Izmeklēšanu rezultātā apsūdzības celtas pret 11 personām.
Bez J. Svārpstona apsūdzēti arī juristi Jānis Loze un Mārtiņš Kvēps, KML (Latvia) bijušais izpilddirektors Juris Ulmanis, bijušais valdes loceklis Andrejs Zabeckis un bijušais tehniskais direktors Jānis Zips, kā arī LVRTC bijušais direktors Māris Pauders un DLRTC bijušais direktors Guntars Spunde, SIA VP Partneri direktors Valdis Purvinskis, uzņēmējs Uldis Kokins un A. Šķēles uzņēmuma Uzņēmumu vadība un konsultācijas finanšu speciālists Harijs Krongorns.Digitālās TV ieviešanas līgums paredzēja tērēt 53 milj. USD jaunās tehnoloģijas ieviešanas pirmajam posmam, to lielā mērā finansējot no tobrīd DLRTC piederošajām 23 % Latvijas mobilā telefona (LMT) daļām, kā arī, iespējams, šīs daļas ieķīlājot. Visas valsts digitalizācijas izmaksas lēsa ap 150 milj.USD.Starplaik tehnoloģiju attīstība ir apsteigusi sākotnējos digitālās televīzijas plānus.
