Darīt, nevis tikai sapņot - Enno Ence, SIA Milzu! īpašnieks un zīmola radītājs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Eksporta padomes priekšsēdētājs.

Enno Ences darba pieredze galvenokārt ir saistīta ar tirdzniecību – viņš bijis gan tirdzniecības pārstāvis, gan uzņēmuma vadītājs vairumtirdzniecības uzņēmumos, līdz ar to viņam bijusi iespēja piedzīvot, kā vēl Latvijā nezināmi, bet pasaulē labi atpazīstami zīmoli iekaro savu vietu vietējā tirgū. Tā ir bijusi ļoti laba un neatsverama pieredze E. Ences profesionālajā darbībā, viņš dzīvē saskāries ar visu to, kas pašam ir ļoti noderējis. Tāpat ir bijusi noderīga pieredze, strādājot B2B sektorā telekomunikācijas nozarē. E. Ence strādājis uzņēmumā Tele2. Tas arī bijis laiks, kad radusies ideja par savu uzņēmumu.

Ilgstoši strādājot tirdzniecībā, ar laiku E. Ence sapratis, ka noteikti nākotnē vēlēsies pats savu ražošanas uzņēmumu, atlicis tikai nonākt pie īstās idejas un laika tās īstenošanai. “Kad ģimenē parādījās bērni, ar sievu sapratām, ka bērniem paredzētie produkti bieži vien ir pārsaldināti, tiem pievienotas dažādas E vielas, kas mūsos radīja ideju par veselīgo brokastu pārslu izveidošanu, jo nevēlējāmies bērniem dot ko tādu, ko paši neēstu. Tad arī sākām eksperimentēt mūsu pašu virtuvē, līdz nonācām pie zinātnieku piesaistes produktu izveidošanā,” stāsta E. Ence. Tas ir uzņēmuma Milzu! sākums.

Par brokastu pārslu ražotāja SIA "Milzu!" padomes priekšsēdētāju iecelts Jānis Viļums, liecina "Firma.lv" publicētā informācija.

Līdz ar to darbu uzņēmuma padomē beidzis Enno Ence, kurš tajā strādāja kopš 2019.gada.

Kopā ar Viļumu padomē strādā padomes priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Dandzbergs un padomes loceklis Rihards Galanders.

Izmaiņas stājās spēkā 15.septembrī.

Jau ziņots, ka "Milzu!" apgrozījums pagājušajā gadā bija 914 337 eiro, kas ir par 12% mazāk nekā gadu iepriekš, savukārt kompānijas zaudējumi palielinājās 2,5 reizes līdz 319 337 eiro.

Uzņēmuma lielākie īpašnieki ir Maltas kompānija "B5 Holding Limited" (45%) un SIA "Asia Trade company" (35%), kura pieder Encem. Tāpat "Milzu!" kapitālā pa 5% pieder SIA "Beati", kas pieder Edgaram Brīvkalnam, SIA "G&Z Investment advisors", kura pieder Andrejam Galanderam, SIA "DAG Investments", kura pieder Agrim Dambeniekam, un Elvai Karičkinai.

"Jāatzīst, ka konkurence starp vietējiem un importa audzētājiem ir sūra," komentē agronoms un zemeņu audzētāja "Augusta Zemenes" vadītājs Guntars Dzērve.

Galvenā oga Latvijā no maija beigām līdz augustam ir zemene. "Es pat uzdrošinos apgalvot, ka zemene ir mūsu kulta oga. Un tieši vietējā oga izkonkurē grieķu, lietuviešu un poļu zemenes – ar savu garšu un smaržu. Nevaram arī noliegt, ka Latvijā iespējams iegādāties patiešām veselīgas zemenes, kuras audzētas tā, lai mēs tās maksimāli droši varētu izmantot savā uzturā," pauž "Augusta Zemenes" vadītājs G.Dzērve.

Šobrīd grūti spriest, kā pandēmija ietekmēs zemeņu audzētājus, jo pamatā sezona sāksies tikai no maija beigām. "Domājams, ka šai laikā raža sāksies vairumam audzētāju, kas izmanto segtās platības. Ja runājam par zemeņu stādu tirdzniecību, tad jau otro gadu novērojam tendenci, ka arvien vairāk cilvēku interesējas par zemeņu audzēšanu savos mazdārziņos. Būtiski pieaug interese gan par frigo zemeņu stādiem, gan arī par iespējām audzēt zemenes segtajās platībās, kas pati par sevi ir ļoti saprotama vēlēšanās – mēs visi gribam ievākt labu ražu un baudīt ogas pēc iespējas ātrāk, nevis sevi mierināt ar domu, ka iestādīsim šogad, bet ēdīsim nākamajā gadā. Frigo zemeņu stādu priekšrocība (es gan šajā gadījumā runāju par A++, WB un TRAY kategorijas stādiem) ir iespēja ēst zemenes šogad," stāsta agronoms un "Augusta Zemenes" vadītājs.

Laiks rit nepielūdzami, un līdz ar marta izskaņu gals pienācis šā gada pirmajam ceturksnim. Ceturkšņa beigas parasti ir nozīmīgs atskaites posms, kas ļauj palūkoties, piemēram, uz to, kā gada skatījumā vai salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni mainījušās dažādas lietas.

Ceturkšņiem noslēdzoties, galus kopā mēdz savilkt arī finanšu tirgi. Piemēram, parasti šajos brīžos parādās dažādi apkopojumi, kā dažādiem aktīviem šajā periodā veicies to cenu izmaiņu ziņā. Jāteic, ka mūsdienās finanšu tirgū cena veidojas ļoti daudzām lietām.

Dārgās cūkas

Interesanti, ka no populārākajiem biržā tirgotajiem aktīviem šā gada pirmajos trīs mēnešos visvairāk palielinājusies dzīvu cūku cena. Proti, tā kopš janvāra ASV preču biržā palēkusies par veseliem 43% un pārsniegusi viena ASV dolāra atzīmi par mārciņu.

Pasaulē pieprasījums pēc cūkgaļas pandēmijā bijis liels. Turklāt tiek gaidīts, ka, pandēmijas ierobežojumiem vasarā mazinoties, ar jundu, iespējams, daudz apņēmīgāk nekā parasti, aizsāksies grilēšanas sezona. Šajā pašā laikā pār šo rukšķošo dzīvnieku piedāvājumu ēnu mēt cūku mēra epidēmija. Piemēram, Ķīnā, kas ir lielākā cūkgaļas ražotāja un patērētāja pasaulē, aptuveni katrs piektais šāds dzīvnieks tiekot nokauts pirms sasniedz savu optimālo svaru, liecina pieejamā informācija.

Savstarpējo aizņēmumu platforma Debitum piedzīvojusi attīstības ideju restartu, kas saistīta ar īpašnieku maiņu, un plāno stiprināt darbību visā Eiropā, piedāvājot daudzveidīgas investīciju iespējas saviem klientiem. Platforma piedāvā uzsākt investīcijas jau no 10 eiro, kas ne tikai dod iespēju vieglāk iepazīt investīciju vidi un pasīvā ienākuma dabu, bet arī paredz brīvu uzkrājuma veidošanas iespēju privātpersonai. Par to sīkāk DB.lv izjautāja Debitum līdzīpašnieku un vadītāju Ēriku Reņģīti.

Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par platformas Debitum īpašnieku maiņu! Kas bija noticis, vai kaut kas mainīsies, ienākot jauniem platformas turētājiem?

- Savstarpējo aizdevumu jeb P2P platforma Debitum ir dibināta pirms pieciem gadiem. Tā bija sasniegusi idejas autora un īpašnieka mērķus, un, kā tas nereti gadās pēc uzstādījumu sasniegšanas, izaugsme bija apstājusies. Tā nav norāde uz kādiem sliktiem finanšu rādītājiem, bet gan uz enerģijas trūkumu tālākai attīstībai, un tieši tādēļ man un diviem partneriem bija iespēja uzņēmumu iegādāties. Saprotams, ka būs izmaiņas, jo mums idejas par attīstību ir, tāpēc arī pirkām. Uzskatu, ka kopā ar partneriem esam noķēruši īsto brīdi, jo uzņēmums ir labā stāvoklī, ar labu reputāciju, Latvijas Bankas izsniegtu licenci un 11 000 investoru bāzi, tādēļ atliek turpināt un realizēt tās idejas, kas mums ir padomā.

Rakstu sērijas noslēgumā laikraksts Diena pēta, kuri ir ieguvēji un kuri – zaudētāji, Baltkrievijai organizējot nelegālās imigrācijas plūsmu uz kaimiņvalstīm.

Vismaz 5000 nelegālajiem migrantiem 2021. gadā saskaņā ar oficiālajiem datiem tranzītā caur Baltkrieviju izdevies nokļūt Vācijā. Tomēr reālie skaitļi, visticamāk, ir ievērojami lielāki nekā oficiālie un plašsaziņas līdzekļos minētie.

"Turcijas teritorijā ir ļoti daudz sīriešu, kuri uzskata – viņi varētu dzīvot arī labāk, taču nevis Turcijā, bet gan Eiropā," laikrakstam Novaja Gazeta pauž tūrisma firmas darbiniece. "Zinu, ka kopš maija Baltkrievijas konsulāts Ankarā pieņēma no viņiem pa 800 iesniegumiem dienā vīzu saņemšanai. Atteikumu vispār nebija. Un kad saka, ka bēgļu nometnē pie robežas ir divi tūkstoši cilvēku, man smieklīgi to klausīties. Kādi divi tūkstoši?! Ļoti daudz cilvēku līdz šim brīdim dzīvo hoteļos un nogaida. Milzīgs daudzums jau pārgājis robežu bez jebkādiem pavadoņiem, caur purviem. Un cik daudzi palikuši šajos purvos – baidos, ka nekad nesaskaitīsim. Tikai vienam manam partnerim, ar kuru strādāja firma, nomira septiņi cilvēki pēdējos divos mēnešos, neņemot vērā tos, kuri vienkārši vairs neizgāja uz sakariem – vai nu nomira, vai arī tomēr pārgāja robežu. Un kad piezvanīju šim cilvēkam, kurš pie mums sūtīja klientus, un teicu: "Klausieties, varbūt tomēr viņus sūtīt legāli, bet nevis caur purviem – droši vien varianti pastāv?" viņš atbildēja: "Man nospļauties, vai viņi nomirst vai ne, naudu viņi jau samaksājuši."

Jaudu apjoms nākotnes elektrostacijām, ko attīstītāji plāno pieslēgt elektroenerģijas sadales operatora AS "Sadales tīkls" infrastruktūrai un kam operators attiecīgi jau rezervējis jaudas, jūlija otrajā pusē ir sasniedzis 1040 megavatus (MW) jeb 1,04 gigavatus (GW).

Savukārt kopējais rezervēto ražošanas jaudu apjoms plānotajām elektrostacijām gan sadales, gan pārvades sistēmā (AS "Augstsprieguma tīkls") vismaz četrkārt pārsniedz šābrīža faktisko patēriņu valstī.

Vēl 2021. gada noslēgumā plānotajām elektrostacijām rezervēto jaudu apjoms "Sadales tīklā" bija ap 180 MW. Tātad pusgada laikā šis apjoms sadales sistēmā vien pieaudzis sešas reizes. Līdz šim sadales sistēmai jau pieslēgtas un pašlaik darbojas AER ģenerācijas iekārtas ar kopējo jaudu aptuveni 300 MW apjomā.

Klienti, kas paši vēlas ražot elektrību, sadales sistēmai var pieslēgt vai nu mikroģeneratoru – ģenerācijas iekārtu elektroenerģijas ražošanai mazos apjomos ar jaudu līdz 11,1 kilovatiem (kW), vai elektrostaciju – ģenerācijas iekārtu, kas pārsniedz 11,1 kW un ir domāta elektroenerģijas ražošanai lielākos apjomos, tostarp arī komerciāliem nolūkiem – elektroenerģijas tirdzniecībai.

Patentu valde sadarbībā ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Dizaineru savienību, paziņojusi konkursa "Gada preču zīme 2020" uzvarētājus, informē Patentu valde.

Nominācijā "Gada preču zīme Latvijai" uzvarēja AS "Rīgas piena kombināta" biezpiena sieriņa "Kārums" logotips "vārniņa", bet nominācijā "Gada preču zīme pasaulei" – AS "SAF Tehnika" preču zīme "Aranet".

Konkursa "Gada preču zīme 2020" nominācijā "Gada preču zīme pasaulei" 3.vietu ieguva AS "Air Baltic Corporation" preču zīme "Think green, fly green", savukārt 2.vietu ieguva AS "Rīgas piena kombināts" preču zīme "Pols". Nominācijā "Gada preču zīme Latvijai" 3.vietu ieguva SIA "Smalkais muslis" ar preču zīmi "Smalkais muslis", bet 2.vietu – Baibas Ritovas preču zīme "Fika".

"Pasaule ar katru gadu kļūst arvien piepildītāka ar produktiem un dažādiem pakalpojumiem. Veids, kā sevi izcelt un tapt uzklausītam, ir stāsts, kas ieguļas atmiņā un runā tieši tajā valodā, kura tiek sagaidīta. Preču zīme ir šis stāsts, kas ietērpts vizuālā veidolā un ar savu estētiku un saturu var būt saprotams gan lokāli, gan arī pacelties pāri valodu barjerām un uzrunāt savu īsto auditoriju. Lūkojoties Latvijas un pasaules uzņēmējdarbības jomās mēs nemainīgi atpazīstam kompānijas ar stiprām un ilggadīgām preču zīmēm kā labas kvalitātes un atbilstoša satura nesējus. Preču zīme ir bijis tiešs un netiešs veids, kā nostiprināt savu pozīciju lietotāju pieredzē un ikdienā, tādā veidā pierādot to, ka dizains ir patiesi iedarbīgs rīks izaugsmes sasniegšanai," komentē konkursa žūrijas komisijas priekšsēdētāja, Latvijas Dizaineru savienības valdes priekšsēdētāja Barbara Freiberga. Viņa arī piebilst, ka žūrijas darbs nebija viegls, bet pie kopsaucēja izdevās nonākt.

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderi piektdienas rītā panāca vienošanos par "ceļa karti" ar mērķi dažu nedēļu laikā ieviest pasākumus Eiropas patērētāju pasargāšanai no augošām enerģijas cenām.

Vienošanās tika panākta pēc 11 stundas ilgām diskusijām par plašiem priekšlikumiem enerģijas rēķinu samazināšanai laikā, kad karš Ukrainā ir ievērojami paaugstinājis gāzes cenas.

Tuvojoties ziemai, 27 ES dalībvalstis mēnešiem ilgi ir diskutējušas, kā labāk risināt strauji augošo apkures cenu problēmu mājsaimniecībām un uzņēmumiem.

Lai gan samita paziņojumā ir publiski pausta vienotība, ir skaidrs, ka gaidāmās sarunas vēl arvien būs grūtas. Viens solis šajā virzienā būs ES valstu enerģētikas ministru sanāksme Luksemburgā nākamnedēļ.

Samitā panāktā vienošanās nozīmē "stingru ceļa karti, lai turpinātu strādāt pie enerģijas cenu temata", mediju konferencē paziņoja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Pagājušajā nedēļā biznesa uzmanība atkal bija pievērsta norisēm politiskajos gaiteņos. Nespējot nekā citādi ierobežot saslimšanu ar Covid-19 raisošā vīrusa izplatību, ministri bija atvēzējušies lemt vai nu par pilnīgu lokdaunu, vai vismaz regulējumu, ka klātienē varēs strādāt tikai ražojošie uzņēmumi.

Šķita pilnīgi aizmirsts, ka gan premjers, gan citi politiķi iepriekš vairāk vai mazāk publiski pauduši, ka vīruss tagad pamatā izplatās nevis publiskajā vidē, kur visi valkā sejas maskas, ietur distanci utt., bet gan privātos kontaktos, satiekoties tuviniekiem. Gan jau ne paši izdomāja šo tendenci, gan jau, ka vēstījumi par to nāca no tiem pašiem ekspertiem, kuri nu rosina par grēkāzi atkal definēt darba vidi, pamatā – biznesu.

DB karikatūra 

Ja valdība saka, ka visiem jāstrādā no mājām......

Bet tad jājautā – kurā brīdī tie eksperti melo un kurā brīdī kaut ko iesaka vien tāpēc, ka no viņiem vismaz kaut kādu padomu gaida? Un kāpēc gan politiķiem tik īsa atmiņa, ka tik elementāras zināšanas nelīmējas kopā ar jaunajām iniciatīvām?

Tiesa, ne to vien jau esam piedzīvojuši. Kaut kā vairs nav pārsteigums, ka atkal tika ignorēts fakts – īsti nav pierādījumu tam, ka cilvēku vairums saslimtu tieši darbā. Protams, atkal netika ņemts vērā, ka darba devēji ir vistiešākā veidā ieinteresēti, lai darbinieki nesaslimtu, jo tad būtu apdraudēta viņu uzņēmumu darbības nepārtrauktība.

Kurš var, tas jau strādā attālināti. Uzņēmumi jau tagad iegulda milzu resursus, rūpējoties par to, lai darbinieki būtu pasargāti no infekcijas, – aprīko darba iespējas mājās, veido starpsienas birojos, lai mazinātu tur strādājošo saskarsmi, iegādājas maskas, dezinfekcijas līdzekļus, uzstāda ķermeņa temperatūras attālinātas mērīšanas ierīces utt.

Šajā situācijā ir pilnīgi neloģiski noteikt kaut kādas jaunas formālas prasības tiem, kas jau izsargājas, vai likt strādāt no mājām tiem, kas to nekādi nevar, – tas tikai atkal novestu pie mēģinājumiem likumu apiet ar līkumu. Drīzāk tad varbūt beidzot varai būtu laiks ieklausīties akadēmiķa Kalviņa paustajā, ka nevis veselie jāizolē no slimiem, bet slimie no veselajiem.

Bet nē – vērojot pagājušajā nedēļā valdībā notiekošo, bija sajūta, ka daļu lēmumu pieņēmēju un viņu padomnieku pārņēmis kaut kāds komunistisks visa regulēšanas vīruss, – šķita, ka tie apsēsti ar domu, ka, ja nebūs ierēdņu instrukciju, uzņēmēji paši nepratīs pasargāt sevi un darbiniekus...

Tā kāre visu regulēt tiešām ir kaut kāda slimīga. Nevis pasaka, kā vislabāk var izsargāties no saslimšanas, un nevis vērtē pēc būtības uz šo mērķi vērstās, praksē jau ieviestās un pārbaudītās uzņēmēju iniciatīvas, bet gan raujas regulēt, kam būs strādāt, kam ne. Taču tirgus jau tagad daudzās jomās ir pārregulēts! Nu redzam, ka aizvien jauni regulētāji stājas rindā, lai dotu arī savas pamācības un prasības, kā biznesam būtu jāstrādā vai nebūtu jāstrādā. Šķiet, taisnība ir tiem, kas jau sen teica: valsts pārvalde ir pārblīvēta ar cilvēkiem, kuriem īsti nav, ko darīt, un kuri, lai to noslēptu, nemitīgi ražo visādas instrukcijas, noteikumus, prasības utt.

To, ka tieši bizness ir tas, kas uztur valsti, šādiem komunistu līdzskrējējiem, kas nu cenšas visu vēl vairāk saregulēt, laikam skolā nav mācījuši. Viņi, šķiet, iedomājas, ka nauda, kas dāsni nu tiek dalīta pabalstiem, atbalstiem, piemaksām utt., rodas kaut kur bankas pagrabos vai mistiskā kasē aiz šaura lodziņa kā padomju laikos. Valsts parādi? Šķiet, ka tikai uzņēmējiem rūp, ka valsts šajā brīdī teju vai kosmiskā ātrumā grimst aizvien lielākos parādos, jo laikam tikai uzņēmēji vislabāk apzinās, ko tas nozīmē, kad par katru aizņēmumu pēc tam gadu desmitiem jāmaksā gan pamatsumma, gan procenti. Un, jo vairāk aizņemas, jo lielāki tie maksājumi.

Un, ja pēc gadiem, kad varbūt procentu likmes vairs nebūs tik zemas, parādu atdošanai budžetā trūks naudas, tad skaidrs, ka pie varas esošie rausies celt nodokļus... Bet parādu atdošana ir tikai viena no blaknēm, mediķu terminoloģijā runājot.

Ne mazāk būtiska problēma – ja tā turpināsies (un izskatās, ka vīrusa pandēmija tik ātri vis nebeigsies), gan darba devēji, gan darba ņēmēji būs kļuvuši atkarīgi no visa veida helikopteru naudas devām. Pasakiet tad kādam vēlāk, ka viņam jāstrādā no mājām, – uzreiz prasīs speciālu ar nodokli neapliekamu piemaksu par to. Tāpat arī visādu citādu ārēju apstākļu gadījumos prasīs, lai no budžeta vai uzņēmuma kases sedz zaudējumus.

Un, jo būs nespējīgāki pašu spēkiem ķepuroties, jo aktīvāki būs pie atbalsta prasīšanas. Tāpēc, ka tagad pieradināti. Vai politiķiem būs spēks tādiem atteikt? Šaubos, ņemot vērā, cik bieži mums ir dažādas vēlēšanas. Kurš par šādu faktiski tirgus kropļošanu ar nepamatotām šķērssubsīdijām maksās?

Ar saviem nomaksātajiem nodokļiem – eksportētāji un citi, kas ar savu neatlaidību, gudrību, biznesa vadīšanas prasmi būs guvuši panākumus biznesā, tostarp izmantojot krīzi kā iespēju. Tad sakiet vēl, ka tas nav ceļš uz komunistisku līdzekļu pārdali!

Baltijas uzņēmumi jau vēsturiski finansējuma nepieciešamības gadījumā ierasti vērsušies pie bankām, taču ne vienmēr šī ir vienīgā iespēja.

Vērtspapīru emitēšana ir apsvēršanas vērta un efektīva alternatīva papildu finansējuma piesaistei. Uzņēmumiem var emitēt gan kapitāla, gan parāda vērtspapīrus. Un obligāciju emisiju var veikt gan dažādas iestādes un institūcijas, gan privāti uzņēmumi. Pretēji akciju emisijai, obligāciju emisija neietekmē uzņēmuma īpašnieku sastāvu.

Obligācijas ir parāda vērtspapīru veids, kas tiek izmantots, lai piesaistītu līdzekļus finanšu tirgū. Vienkāršoti darījuma būtību var raksturot kā obligāciju emitenta aizņemšanos tirgū no daudziem aizdevējiem (obligāciju pircējiem) atbilstoši vienādiem emitenta sagatavotajos obligāciju emisijas noteikumos vai prospektā ietvertajiem nosacījumiem.

AS "Latvijas gāze" (LG) koncerna neto apgrozījums pērn bija 159,819 miljoni eiro, kas ir 4,4 reizes mazāk nekā 2022.gadā, kad dabasgāzes cenas piedzīvoja milzu kāpumu, kā arī uzņēmums cieta 56,911 miljonu eiro zaudējumus pretstatā peļņai gadu iepriekš, teikts uzņēmuma paziņojumā biržai "Nasdaq Riga".

Pagājušā gada finanšu rādītājus uzņēmums skaidro ar to, ka LG veica uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) maksājumus valsts budžetā 30,5 miljonu eiro apmērā par aprēķinātajām dividendēm akcionāriem.

Tāpat LG ir veikusi pārvērtēšanu dabasgāzes krājumiem, kas tika iegādāta 2022.gada beigās par tā brīža tirgus situācijai atbilstošu cenu, tādejādi izpildot prasības, kas noteiktas Ministru kabineta noteikumos enerģijas lietotāju apgādei agrīnās brīdināšanas un trauksmes līmeņa izsludināšanas laikā.

Uzņēmumam bija pienākums uzturēt krājumus Inčukalna pazemes gāzes krātuvē (IPGK) 1150 gigavatstundu (GWh) apjomā mājsaimniecību gāzapgādei laika periodā no 2022.gada 10.augusta līdz 2023.gada 30.aprīlim, katru mēnesi rezervēto atlikumu samazinot par iepriekšējā mēnesī faktiski piegādāto dabasgāzes apjomu mājsaimniecībām.

Eiropas klimata mērķi nav pretnostatījums uzņēmumu peļņai vai izdzīvošanai. Var saprast uzņēmumu bažas, Eiropai stingrāk uzstājot uz klimata mērķu sasniegšanu, taču ir jāapzinās, ka energoefektivitātes paaugstināšana ir uzņēmumu pašu interesēs – tā vairos konkurētspēju un ļaus samazinās preču un pakalpojumu pašizmaksu.

Eiropas Komisijas šogad pieņēma tiesību aktu paketi “Fit for 55” (“Gatavi mērķrādītājam 55%”), lai ar klimata, enerģētikas, zemes izmantošanas, transporta un nodokļu politikas pielāgošanu līdz 2030. gadam samazinātu siltumnīcefektu gāzu emisijas vismaz par 55%. Bez šāda emisiju samazinājuma Eiropai neizdosies izpildīt pašas apņemšanos līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrālai.

Lai veicinātu klimatnoturību atbilstoši Eiropas Zaļajam kursam, Latvijā sākta normatīvo aktu izstrāde. Un arī arvien uzstājīgāk dzirdamas dažādu uzņēmumu un uzņēmumu organizāciju paustas bažas un pretestība, nesen tādas varēja uzklausīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas veidotā apaļā galda diskusijā, kas tika rīkota, lai uzklausītu dažādu nozaru un nevalstisko organizāciju redzējumu par Eiropas Zaļā kursa un klimata politikas mērķu sasniegšanai izvēlētajiem risinājumiem.

Akciju cenas ASV un Eiropas biržās pirmdien pieauga, un kāpa arī naftas cenas pēc tam, kad rietumvalstis plānoja noteikt jaunas sankcijas pret Krieviju.

Mikroblogošanas vietnes "Twitter" uzņēmuma akcijas cena pieauga par vairāk nekā 25% pēc ziņām, ka ASV elektromobiļu ražošanas uzņēmuma "Tesla Motors" vadītājs Īlons Masks iegādājies 9,2% jeb aptuveni 73,5 miljonus "Twitter" akciju.

Lai gan "Twitter" nav pietiekami liels kapitalizācijas ziņā, lai ietekmētu plašāku akciju tirgu, Briefing.com analītiķis Patriks O'Hērs konstatēja, ka Maska pasīvā investīcija uzlabojusi noskaņojumu akciju tirgos.

"Tirgus tiešām atbild uz laiku, kad Masks veicis šo pirkumu, un pieņēmumu, ka tas ir iedrošinošs signāls par to, ka ilgtermiņa investīciju iespējas var kļūt pieejamas," sacīja O'Hērs.

Volstrītas indekss "Nasdaq Composite" pieauga par gandrīz 2%, ko sekmēja "Amazon", "Apple" un citu tehnoloģiju milžu akciju cenu kāpumi.

Jau 3. novembrī, notiks konference Latvijas Bankas simtgades konference "Ilgtspēja un nauda: veidojot nākotnes ekonomiku". Uz to pulcēsies Eiropas finanšu sektora līderi – Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis, ECB Padomes loceklis un Banque de France prezidents Fransuā Vileruā de Galo, ECB Valdes loceklis Frenks Eldersons, ECB Padomes loceklis un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks un daudzi citi. Pirms konferences Uldis Rutkaste apraksta būtiskākos eiro zonas izaicinājumus, ar kuriem saskarsimies nākotnē.

Pēdējo 15 gadu laikā pasaules ekonomika ir piedzīvojusi virkni nozīmīgu satricinājumu, kas atstājuši paliekošas pēdas daudzu pasaules valstu tautsaimniecībās. Varētu pat teikt, ka krīzes ugunsgrēku dzēšana ir kļuvusi par ekonomiskās politikas veicēju ikdienu. Lielā finanšu krīze, Eiropas parādu krīze, deflācijas draudi un gausā ekonomikas virzība, pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, enerģētikas krīze un vairākas desmitgades nepieredzēti augsta inflācija, ko vērojam šobrīd – visi šie notikumi ir prasījuši izšķirošus lēmumus un pat ekonomiskās politikas paradigmu maiņu, lai mazinātu negatīvās sekas valstu tautsaimniecībām un iedzīvotājiem. Raugoties atpakaļskata spogulī, droši vien ne visi lēmumi bijuši optimāli un pareizi. Tomēr krīžu līkločos esam mācījušies un uzlabojuši savu sniegumu. Arī Latvijā.

Nupat noslēgusies latviešu ģimenes uzņēmuma LINEN (SIA L.J. LINEN) slēgtā obligāciju emisija, kas dos papildu iespējas agroproduktu tirdzniecības namam Āzijā.

Par uzņēmuma pirmsākumiem, ambīcijām, ceļu pretī izaugsmei un realizācijas instrumentiem Dienas Bizness izjautāja uzņēmuma īpašniekus un vadītājus Jāni un Zani Kuļikovskus.

Kas ir uzņēmums LINEN, kā tas radies? Nosaukumā - lini...

J.K.: Izņemot nosaukumu, ar liniem nav nekāda sakara. Mēs esam agroproduktu tirgotāji. Proti, Eiropā, Āzijā, Āfrikā un citviet LINEN nodrošina individuāli pielāgotus piegādes ķēžu risinājumus lopbarības, mājdzīvnieku barības, biodegvielas u.c. ražotājiem. Darbojamies vairāk nekā 46 valstīs un esam starp top pieciem šīs industrijas uzņēmumiem Eiropā.

Tad nosaukums kā radās?

J.K.: Uzņēmums tiešām tika dibināts ar mērķi tirgot lina audumu no Baltijas uz Āfriku, tomēr tas neizdevās. Savukārt izdevās citas lietas. Mēs nemainījām nosaukumu, vienkārši turpinājām darboties.

Iestrēgušo milzu konteinerkuģi, kas kopš otrdienas bloķējis Suecas kanālu, beidzot izdevies pagriezt, bet tas vēl nav dabūts nost no sēkļa, ziņo uzņēmumi "Inchcape Shipping" un "Shoei Kisen Kaisha".

Kopš šī rīta kuģi velk 11 velkoņi, atklāja "Shoei Kisen Kaisha" amatpersona.

Kā ziņots, ar Panamas karogu kuģojošais 400 metrus garais un 59 metrus platais kuģis "Ever Given" otrdien sliktos laikapstākļos sagriezās sāniski un iestrēga, pilnībā apturot kuģošanu Suecas kanālā.

Kuģis, kas pieder Japānas uzņēmumam "Shoei Kisen Kaisha" un kura operators ir Taivānas kompānija "Evergreen Marine", bija ceļā no Tandžungpelepasas Malaizijā uz Roterdamu Nīderlandē.

"Ever Given" priekšgals tika bojāts brīdī, kad kuģis iestrēga, bet par jauniem bojājumiem ziņots nav, atklāja "Shoei Kisen Kaisha" preses pārstāvis.

Pirms vairāk nekā 150 gadiem izraktais Suecas kanāls ir viens no svarīgākajiem pasaules tirdzniecības ceļiem.

Latvijā jau trešo ceturksni pēc kārtas turpinās ekonomikas lejupslīde un stagnācija ekonomikā var saglabāties vēl vismaz pusgadu, aģentūrai LETA pavēstīja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula norāda, ka, lai gan ekonomiskās izaugsmes lēnīgums Latvijas tirdzniecības partnervalstīs kavē iekšzemes kopprodukta (IKP) kāpumu Latvijā, tomēr šī faktora negatīvo ietekmi trešajā ceturksnī, visticamāk, kompensējusi investīciju aktivitāte, kā arī stabilitāti patēriņam pamazām piešķir pirktspējas atjaunošanās. Latvijas IKP trešajā ceturksnī ir palielinājies par 0,6% pret iepriekšējo ceturksni pēc sezonāli koriģētiem datiem.

Steidzot investīciju projektus, kuru īstenošanas termiņš ir vēl šajā gadā, būvniecība, visticamāk, būs turējusies spēcīgi gan trešajā ceturksnī, gan turēsies uz izaugsmes takas arī ceturtajā ceturksnī, prognozē Paula. Tikmēr no īstermiņa datiem redzama vāja kopējā rūpniecības izaugsme, ko nelabvēlīgi ietekmējusi eksporta tirgu bremzēšanās.

Vairāki no bagātākajiem amerikāņu miljardieriem dažus gadus nav maksājuši ASV ienākuma nodokli, liecina otrdien publicēts Ņujorkas žurnālistu bezpeļņas organizācijas "ProPublica" ziņojums.

Tas publicēts laikā, kad ASV administrācija izskata jaunus priekšlikumus, kā vērsties pret turīgāko indivīdu un uzņēmumu izvairīšanos no nodokļiem.

Saskaņā ar šo ziņojumu kompānijas "Amazon" vadītājs Džefs Bezoss nav maksājis ienākuma nodokli 2007. un 2011.gadā, bet uzņēmuma "Tesla" vadītājs Īlons Masks izvairījies no tā maksāšanas 2018.gadā.

Starp citiem miljardieriem, kas dažus gadus nav neko samaksājuši ASV Iekšējo ieņēmumu dienestam (IRS), ir ziņu industrijas magnāts un bijušais Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs, investīciju miljardieris Karls Aikāns un finansists Džordžs Soross.

Daži no bagātākajiem amerikāņiem "maksā mazu ienākuma nodokli salīdzinājumā ar savu milzu bagātību - dažreiz pat nemaksā neko", vēstīja "ProPublica", neizpaužot, kā tā ieguvusi konfidenciālos nodokļu datus.

Igaunijas parlamenta Kultūras lietu komisija apstiprināja kultūras ministres Heidi Purgas ierosinājumu Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas ERR televīzijas jaunās ēkas būvniecību finansēt kā nacionālas nozīmes kultūras ēku.

Komisijas priekšsēdētāja Heljo Pikhofa teica, ka starptautisku publiskā iepirkuma konkursu varēs izsludināt, kad Kultūras fonds apstiprinās lēmumu finansēt jaunās televīzijas ēkas būvniecību.

Komisijas vicepriekšsēdētājs Teniss Lukass atgādināja, ka pašreizējā ERR televīzijas ēka ir ļoti sliktā stāvoklī, apdraud cilvēkus un nolietojuma dēļ arī rada milzu slogu ERR budžetam. Lukass uzsvēra, ka jauno ēku vajadzētu pabeigt 2027.gadā.

15.maijā ministre prezentēs finansējuma projektu Kultūras fonda padomei.

2021.gadā Igaunijas parlaments apstiprināja nacionālas nozīmes kultūras būvju rangu, kurā ir piecas ēkas. Šogad martā pieņemts likums paredz finansēt citas nacionālas nozīmes kultūras ēkas būvniecību, ja tas neietekmē rangā jau iekļauto objektu pabeigšanu.

Vairākkārt jau esam rakstījuši par energoresursu cenu straujo kāpumu, tā cēloņiem, ietekmi uz ekonomiku, tostarp gan ražošanas izmaksām, gan patērētāju pirktspēju.

Piemēram, pirms pāris nedēļām aktualizējām problēmu, ka elektroenerģijas cenas kaut vai tepat blakus Igaunijā ir krietni zemākas nekā Latvijā, attiecīgi tas vājina mūsu uzņēmumu konkurētspēju, kavē sabiedrības kopējā dzīves līmeņa kāpumu, tātad bremzē patēriņa tirgu utt. Protams, šai problēmai pievērsa uzmanību arī citi mediji.

Un zīmīgi, ka it visur, ja jautāja amatpersonām, kāda ir izeja un ko varam darīt, atbildēs bija jaušama bezspēcība – ko nu mēs..., tā ir pandēmijas ietekme, tas ir brīvais tirgus, kurā nevaram iejaukties, tāda ir ģeopolitiskā situācija utt. Dīvaini, bet šīs atrunas brīžiem izskanēja tik automātiski, tik viegli, it kā tie būtu vien tukši vārdi, kas piesedz kādus citus, sev izdevīgus apsvērumus, teiksim, par to, ka valsts budžetā līdz ar augstajām cenām lielāki sanāk akcīzes nodokļa un/vai PVN ieņēmumi.

Neskatoties uz to, ka jau pēc diviem gadiem plānots desinhronizēt Baltijas elektrotīklu no Krievijas un Baltkrievijas, sinhronizējoties ar pārējo Eiropu, Latvija ir iestigusi divus gadus ilgā iepirkumu procedūrā par sinhrono kompensatoru iegādi un uzstādīšanu.

Divi no trīs iepirkuma dalībniekiem SIA Reck un Grieķijas kompānija Mytilineos S.A., nupat iesniegušas sūdzību IUB par AS Augstsprieguma tīkls veikto iepirkumu, jo uzskata, ka iepirkuma veicējs nav organizējis atklātu un pārskatāmu procedūru, nodrošinot tajā vienlīdzīgu attieksmi un godīgu konkurenci.

Uz interviju par notiekošo Dienas Bizness aicināja RECK valdes priekšsēdētāju Viesturu Kaģi.

Sākšu no vispārīgā. Kāda šobrīd ir situācija energobūvniecībā?

Enerģētikas nozare nav atrauta no tautsaimniecībā aktuālajiem procesiem. Atzīšu, ka tik nedroša un neprognozējama situācija enerģētikas tirgū kā šobrīd nav bijusi. Ņemot vērā karu Ukrainā un ieviestās sankcijas pret Krieviju, protams, izjūtam lielu izmaksu sadārdzinājumu, jo daudzas izejvielas (piemēram, melnais un krāsainais metāls) ienāca no Krievijas un Baltkrievijas. Mums jāiepērk ne tikai kabeļi, bet arī jābūvē dažādas konstrukcijas no metāla un dzelzsbetona. Protams, mūsu nozarē primārās ir vara un alumīnija cenas. Un atkal – lielākā daļa ražotāju atradās tieši Krievijā, tāpēc jau šobrīd strādājam ar piegādātājiem no citām valstīm. Līdz ar cenu sadārdzinājumu nākamā problēma ir nespēja prognozēt cenas. Ja agrāk saņēmām cenu piedāvājumus produkcijai, kuriem derīguma termiņš ir mēnesis, tad tagad – nedēļa. Visā būvniecības nozarē šobrīd ir krīze, un mēs gaidām operatīvu rīcību valdības līmenī, pabeidzot un apstiprinot cenu indeksācijas modeli. Šī ir normāla prakse citās valstīs, ka, slēdzot līgumus, tiek iestrādāta indeksācijas formula gan cenu kāpuma, gan arī samazinājuma gadījumā. Tas ir ļoti labs veids, kā abām līgumslēdzējām pusēm izvairīties no riskiem, ar ko saskaramies šobrīd. Piekrītu arī Latvijas Būvuzņēmēju partnerības paustajam, ka nepieciešama reālistiska vismaz 12 mēnešu valsts pasūtījumu prognoze. Diemžēl līdz šim valsts pārvalde nav spējusi izveidot caurspīdīgu un centralizētu publiskā pasūtījuma prognozi. Vēlos uzsvērt, ka gan ierēdniecībai, gan valdībai ir jāapzinās, ka mēs visi esam vienā laivā. Ja valsts sektors nespēs operatīvi un pragmatiski pieņemt lēmumus, roku rokā sadarbojoties ar visu nozaru (ne tikai būvniecības) pārstāvjiem, valsts ekonomika jeb mūsu kopējā laiva sāks grimt.

Brent naftas cenu pēdējā laikā uz leju velk pesimistiskais skats uz pasaules ekonomiku. ASV naftas krājumi turpina kristies, bet Ķīnas krājumi ir sezonāli zemā līmenī. Tikmēr strauji tuvojas ES finanšu pakalpojumu aizliegums Krievijas jūras naftas pārvadāšanai 5. decembrī.

Pastāv risks, ka tiks traucēta Krievijas naftas plūsma līdz 3,2 milj. barelu apjomā. Pagaidām decembrim ir rezervēts ļoti maz Krievijas naftas kravu un sāk pieaugt ne-Krievijas naftas prēmijas.

Pagājušās nedēļas pirmajā pusē Brent naftas cena pieauga līdz ar plašu riska noskaņojuma pieaugumu, taču nedēļas beigās cenas samazinājās. Brent slēgšanas cena piektdien bija 95,77 USD. Šorīt tā atkāpās par 1.3% līdz USD 94.5 USD kopsolī ar Ķīnas akciju un industriālo metālu cenu samazināšanos.

Brent naftas tirdzniecība šajās dienās varētu atspoguļot plaša mēroga riska apetītes samazināšanos, kas pēc laika atkal atgriezīsies, dzenot cenas uz augšu. Naftas tirgus pamatā ir saspringts. ASV krājumi turpina rukt, kas apstiprina globālā deficīta priekšnosacījumu. Priekšā mums ir ES sankcijas attiecībā uz jūru piegādājamo Krievijas naftu un naftas produktiem, kas stāsies spēkā attiecīgi 5. decembrī un 5. februārī. Tāpat drīzumā jānoslēdzas ASV SPR (Strategic Petroleum Reserves) nonākšana tirgū, kas ir radījis nedaudz maldīgu priekšstatu par patieso situāciju tirgū.

Ja vēlamies, lai Rīgā ielas būtu saremontētas un satiksmes infrastruktūra būtu konkurētspējīga ar citām pilsētām, iedzīvotājiem jārēķinās ar sastrēgumiem, šodien intervijā TV3 teica Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Ķirsis (JV).

Viņš uzsvēra, ka pašlaik Rīgas centrā tiek būvēts dzelzceļš "Rail Baltica", kas esot gadsimta būve, tiekot būvēta ar to saistīta infrastruktūra un pievadceļi, tādēļ satiksme centrā tiek traucēta. Pēdējos gadu laikā tiekot forsēti Austrumu maģistrāles būvdarbi, kas ļaušot atslogot centru no kravas auto.

"Tā ir objektīvā realitāte, ja gribam labāku infrastruktūru. Nav citas alternatīvas," teica Ķirsis, norādot, ka ielu remonti bez sastrēgumiem nav iespējami.

Lai tos mazinātu, tiekot pētītas transporta plūsmas, analizēti luksoforu signālu režīmi, lai tos mainītu un situāciju atvieglotu.

Ja iedzīvotāji vēlas Rīgu bez bedrēm, tad katru gadu būtu jāsaremontē vismaz 100 kilometri ielu, teica Ķirsis. Šajā būvniecības sezonā tiks saremontēti 50 kilometri.