Numura pētījums atklāj – aiz viltotajām vēstulēm, kuras pagājušajā nedēļā saņēma vairāki desmiti Rīgas iedzīvotāju, slēpjas vērienīga, starptautiska mēroga naudas izkrāpšanas shēma.
Rīgā ir atrasti vairāki desmiti noslēpumainu sūtījumu no Izraēlas. Tā aizvadītajā nedēļā ziņoja interneta portāli un avīzes. Vēl noslēpumaināku šo lietu padarīja apstāklis, ka Latvijas Pasts neizpauda sūtījumu saturu. Vien to, ka visas vēstules ne tikai nāk no viena un tā paša sūtītāja, bet ir arī adresētas vienai un tai pašai personai. Pastnieki tās uzgāja vairākās kāpņutelpās un pastkastītēs Zolitūdē, Purvciemā un Mežciemā. Pavisam kopā pasta darbiniekiem izdevās atrast 40 šādus sūtījumus. Bet cik daudzi no tiem tomēr nonāca privātpersonu rokās – to nav iespējams prognozēt. Nedaudz vēlāk atklājās, ka visi šie sūtījumi ir viltoti. Viltojuma pazīmes bija gan Latvijas Pasta zīmogam, gan Izraēlas pastmarkai. Lietas materiālus pasta amatpersonas solījās neatvērtā veidā nodot policijai, lai uzsāktu izmeklēšanu. Tikmēr Numura veiktā izpēte atklāj starptautiska mēroga finanšu izkrāpšanas shēmu, kura no Izraēlas stiepjas līdz Ukrainai, Krievijai un nu jau arī Latvijai. Ņemot vērā šīs shēmas vērienu, neparasto izdomu, kā arī iesaistītās naudas summas, var secināt, ka šis ir, iespējams, iespaidīgākais naudas izkrāpšanas mēģinājums, kurā tiek iesaistītas Latvijas privātpersonas. Viens vienīgs upuris krāpniekiem ienestu vairāk nekā 22 tūkstošus latu lielu peļņu. Kā liecina Lielbritānijas un Nīderlandes drošības kompāniju veiktais pētījums, par šādu krāpšanās shēmu upuriem visbiežāk kļūst izglītoti cilvēki vecumā no 35 līdz 44 gadiem, kuriem ir stabils stāvoklis sabiedrībā un pastāvīgi ienākumu avoti.
Sveša vēstule kāpņutelpā
Viss sākas ar vēstuli jūsu pastkastītē vai kāpņutelpā. Uzlīme ebreju un angļu valodā liecina, ka tā ir ierakstīta un nosūtīta Izraēlā. Vēstules adresāts – Arina Afromejeva, kura dzīvo Rostokas ielā 28-24. Vēstules sūtītājs – Artūrs Rebergs no Izraēlas juridisko pakalpojumu kompānijas ZETA. Kā var noprast, shēmas autori smalki pārdomājuši cilvēka psiholoģiskās īpatnības, paļaujoties uz tādu tīri cilvēcisku vājību kā ziņkāre. Atrodot šādu intriģējošu vēstuli, kas it kā kļūdas dēļ nonākusi diezgan patālu no sava adresāta, ne visi spēs turēties pretim kārdinājumam to atplēst un iepazīties ar sūtījuma saturu. Protams, sūtītāji ir rēķinājušies arī ar iespēju, ka kāds izrādīsies pietiekami godīgs, lai vēstuli nogādātu tās patiesajam adresātam. Šādā gadījumā norādītajā Rostokas ielas dzīvoklī sagaidīs slēgtas durvis, kuras uz klauvējieniem un zvaniem neatbildēs. Turklāt, kā pārliecinājās Numurs, pie šīs mājas pasta kastītēm dežurēja un katru ienācēju rūpīgi novēroja divi tumsnēji, gara auguma un iespaidīgas miesasbūves vīrieši, ģērbušies melnās ādas jakās, bet acis paslēpuši aiz saulesbrillēm.
Tomēr diez vai atradīsies pārāk daudz labdaru, kuri būtu gatavi mērot ceļu uz Zolitūdi, tikai lai atdotu nomaldījušos sūtījumu. Ja jau reiz tā nonākusi jūsu rokās, tad visticamāk tiks arī atvērta. Atplēšot vēstuli, tajā atrodamas trīs ar roku blīvi pierakstītas rūtiņu lapas, kā arī juristu kantora ZETA koordinātas. Krievu valodā rakstītā vēstule piesaista ziņkārīgā lasītāja uzmanību jau ar pirmajiem teikumiem. Atklātā un sadzīviskā manierē, netaupot košus epitetus un iztēli rosinošus pārstāstus, tā ir kādas Diānas vēstule savai Latvijas draudzenei Arinai. Viņas sen nav tikušās – kopš Diāna pārcēlusies uz dzīvi Izraēlā, par ko viņa Arinai sirsnīgi atvainojas. Tomēr tikšanās arī tuvākajā laikā nav paredzama, jo, kā atklāti atzīst Diāna, viņa ir «ielīdusi tādos mēslos, ko tu pat iedomāties nevari».
Izrādās, viņai Izraēlā izdevies iepazīties ar kādu turīgu kungu, kuram bijis gan labi apmaksāts darbs, gan māja pie jūras. Diānai šķitis – laimīga dzīve, par kuru viņa tik bieži Latvijā bija sapņojusi, ir jau tepat aiz stūra. Tomēr viņas līgavainis darbā pavadījis ārkārtīgi daudz laika, liekot Diānai savā jaunajā piejūras mājā neizturami garlaikoties. Tas novedis pie tā, ka astoņas dienas pirms kāzām topošais vīrs viņu pieķēris gultā ar puisi no kaimiņu mājas. «Es paliku pie sasistas siles – pat visas dāvanas viņš man atņēma, cūka tāds!» savā vēstulē draudzenei sašutusi žēlojas Diāna. Tad nu nekas cits neatlika, kā vien ķerties pie «vecajiem ieradumiem», kuri, kā var noprast no rakstītā, ir iepazīšanās ar turīgiem klientiem un miegazāļu piebēršana viņu dzērienam, lai netraucēti aplaupītu to kabatas. Vēstules sākumā pieminētie mēsli sākušies brīdī, kad viens no šiem klientiem iemidzis un tā arī nav pamodies. Diāna gan attaisnojas, ka «ne jau klofelīns bija vainīgs,» tomēr šobrīd viņa atrodas aiz restēm Izraēlā. Tas gan, protams, neesot nekāds padomju cietums, tomēr patīkami vienalga nav. Advokātu piešķīrusi vēstniecība, bet par to jāmaksā – 50 000 dolāru. «Aizdod $50.000!» koķeti palūdz Diāna un uzreiz nomierina draudzeni, sakot, ka tas ir tikai joks. Tālāk sākas interesantākā vēstules daļa – nauda Diānai ir pašai. Vai, pareizāk sakot, viņai pieder kāds slavenā krievu 20.gs. sākuma gleznotāja Vasilija Poļenova darbs. Tas Diānas rīcībā nonācis laikā, kad viņa Drēzdenē dzīvojusi ar kādu turīgu kungu, no kura vēlāk mantojusi antīko vērtslietu kolekciju. Visi kolekcijas priekšmeti pēc drauga nāves gan tikuši ātri vien iztirgoti, un glezna ir vienīgais, kas palicis pāri. Par to viņai dīleris piedāvājis 100 tūkstošus eiro, tomēr Diāna cerējusi dabūt vairāk. Tā arī vērtīgais mākslas darbs palicis pie kādas viņas paziņas Vācijā, kamēr pati labākas dzīves meklējumos devusies uz Izraēlu. Tad nu lūgums draudzenei ir paņemt gleznu, to pārdot un iegūto naudu pārsūtīt uz klāt pieliktā advokātu kantora kontu. Vēstulē ir arī Drēzdenes draudzenes adrese un telefons, kā arī divu mākslas darbu uzpircēju koordinātas, kuri jau iepriekš izrādījuši interesi par šo gleznu – viens no tiem dzīvo Holandē, otrs Izraēlā. Tāpat arī parakstīta zīmīte draudzenei, pie kuras atrodas glezna – tajā lūgts atdot mākslas darbu Diānas labajiem draugiem, kuri šo zīmīti atnesīs.
Draudzīgais Alberts no Izraēlas
Acīmredzot krāpnieciskās shēmas organizatori ņēmuši vērā vēl kādu cilvēcisku vājību – vēlmi nopelnīt labi daudz naudas. Turklāt paļāvušies arī uz to, ka šī vēlme būs pietiekami stipra, lai mudinātu uz nelielu krāpšanos. Pēc Numura aplēsēm, tieši uzvedinot pašu vēstules saņēmēju uz domu par krāpšanos simts tūkstošu eiro dēļ, shēmas autori pievilina savus potenciālos upurus. Vēstule netieši uzbur ainu, kurā negaidīta nejaušība pavērusi iespēju iegūt savā īpašumā vērtīgo gleznu, piemānot Diānas draudzeni Drēzdenē. Atliek vien uzrādīt Diānas parakstīto zīmīti, un pēc tam ar gleznu rokās sameklēt kādu uzpircēju, saņemot vismaz 100 tūkstošus eiro, bet ja paveiksies – vēl vairāk. Par Izraēlas cietumā pamesto Diānu pēc tam var vienkārši aizmirst. Turklāt nekas vēstulē neliecina par tās sūtītājas nelāgajiem nolūkiem, jo netiek prasīta nauda, bet tieši otrādi – lūgums to saņemt. Arī Diānas dzīvesstāsts šķiet pietiekami detalizēts, lai nomāktu skeptiķu drūmās aizdomas. Bet, ja cilvēks izrādās pārāk godīgs, lai realizētu šādu krāpšanos, viņam tiek piedāvāta cita motivācija – Diāna savai draudzenei saprotoši atvēl 1000 eiro no gleznas pārdošanā iegūtās summas, kā arī ceļa izdevumus. Tomēr grūti iedomāties tik godīgu personu, kas, saņemot simts tūkstošus, lielāko daļu pārsūtītu sev nepazīstamai vieglas uzvedības sievietei, kura turklāt Izraēlas cietumā izcieš sodu par klientu indēšanu ar klofelīnu.
Par šīs shēmas inovatīvo pieeju liecina arī tas, ka pat zinot – vēstules autoru mērķis ir izkrāpt naudu – nav iespējams atšifrēt veidu, kādā šo mērķi varētu īstenot. Galu galā, vienīgie izdevumi, kurus prasītu šīs afēras realizācija, ir lidmašīnas vai autobusa biļete līdz Drēzdenei. Tāpat arī vēstulē minētais advokāts, ar kura starpniecību būtu jānodod saņemtā nauda, spriežot pēc interneta mājaslapas, pārstāv solīdu juristu kantori Vācijā. Bet piezvanot norādītajam mākslas dīlerim uz Izraēlu, atbild draudzīgs antikvāro vērtību uzpircējs Alberts, kurš izrāda dzīvu interesi par krievu vecmeistara Poļenova darbiem. Viņš apstiprina, ka nodarbojas ar gleznu tirdzniecību, un, izdzirdot Poļenova vārdu, viņam uzreiz kļūst skaidrs, par ko ir runa. Gleznu viņš noteikti iegādāsies, vien lūdz, lai piezvana nākamajā dienā, lai vienotos par detaļām. Viņam esot dārgi jāmaksā par ienākošajiem zvaniem, un telefona kartei tieši beidzoties kredīts. Ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā gleznu uzpircēja telefons vairs neatbild.
Krāpšanas upuris no Ukrainas
Numuram izdevās sazināties ar vienu no šīs shēmas upuriem Ukrainā. Vīrietis, kurš sevi dēvē par Vitāliju, nu jau divas nedēļas nesekmīgi mēģina sadzīt rokās vēstules sūtītājus no juristu biroja ZETA. Kā sarunā pa telefonu pastāstīja Vitālijs, viņam bēdas iesākušās, kad labākais draugs saņēmis līdzīgu sūtījumu. Tā saturs bijis gandrīz identisks Latvijā atrastajām vēstulēm, vien rakstītāja bijusi nevis Diāna, bet Valentīna un pēc gleznas nav bijis jābrauc uz Vāciju – tā atradusies turpat Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. «Tā vēstule ir tik dzīvi uzrakstīta un tik enerģētiska, ka tai nevar pretoties,» uzskata Vitālijs. Viņa draugs, vēstules suģestēts, aizbraucis uz Kijevu, tomēr tur radies neliels sarežģījums – draudzene svešam cilvēkam gleznu bija ar mieru atdot tikai tad, kad Izraēlas cietumā nīkstošā Valentīna saņems advokātam paredzēto naudu. Tad nu shēmas upurim atlikusi dilemma – mest visam ar roku un braukt mājās vai iemaksāt 50 tūkstošus dolāru, paņemt gleznu un pārdot to par vismaz 100 tūkstošiem. «Viņš sazvanīja to dīleri, un viņam pateica, ka tādu gleznu gatavi pirkt uzreiz par 150 tūkstošiem,» skumji atceras Vitālijs. Vieglās peļņas kārdinājums izrādījies pārāk liels, un Vitālija draugs aizņēmies nepieciešamo naudu, iemaksājis to advokāta kontā un ar gleznu rokās devies pie dīlera. Par negaidītu pārsteigumu, mākslas uzpircējs pēkšņi bija pārdomājis, un glezna viņu vairs nav interesējusi. Iesākumā tā gan nekāda katastrofa nelikās – Poļenovs tomēr ir labi zināma vērtība, kuru pārdot par ievērojamu summu nevarētu būt pārāk grūti. Vien iegriezies mākslas galerijā, upuris uzzināja, ka glezna ir tikai viltojums. Viņam par mazu mierinājumu, tas gan izrādījies diezgan prasmīgs pakaļdarinājums, tādēļ galerija to novērtējusi par 500 – 1000 dolāru. «Tad nu palika viņš ar savu gleznu un 50 tūkstošiem parādos,» domīgi rezumē Vitālijs.
Tāpat arī Numurs uzzināja par diviem identiskiem gadījumiem Omskā un Permā Krievijā. Omskā kāda pensionāre, Diānas traģiskā dzīvesstāsta aizkustināta un negaidītās peļņas iespējas mudināta, gatavojusies pat pārdot savu dzīvokli. No šādas rīcības viņu paglābusi vien mazmeita, kurai izdevies sadabūt rokās citus šīs krāpšanas upurus. Šie stāsti ļauj secināt, ka shēmas autoru iecere ir aizvilināt gleznas tīkotājus no Latvijas uz Drēzdeni. Kad tur atklātos, ka Diānas uzticamā draudzene nav ar mieru atdot gleznu svešiniekam, kamēr pašai Diānai netiek nodrošināts advokāts, atliktu vai nu samierināties ar veltīgo pārbraucienu un biļetei iztērēto naudu vai arī sadabūt nepieciešamos līdzekļus pārliecībā, ka izdosies tos atgūt ar pamatīgu uzviju, pie reizes nopelnot simts tūkstošus eiro. Nav nekādu šaubu, ka cilvēka azartiskajai dabai nebūtu viegli pretoties tik vilinošam kārdinājumam.
Gudra un viltīga shēma
Interesanti, ka šīs shēmas īstenotāji ir padomājuši ne tikai par to, lai viņus nebūtu tik vienkārši atrast, bet arī, lai pieķeršanas gadījumā pret viņiem nevarētu izvirzīt nekādas apsūdzības. Kā Numurs noskaidroja Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kopēt citu mākslinieku darbus ne tikai nav aizliegts, bet tā ir pat ierasta prakse. Pateikt, vai kāda Poļenova glezna tiešām varētu maksāt 100 tūkstošus eiro, neredzot pašu gleznu, neesot iespējams. Tomēr gluži ticams, ka ārvalstu kolekcionārs būtu gatavs maksāt arī šādu summu. Latvijas muzeju kolekcijās šī mākslinieka darbi nav apskatāmi, tomēr citviet pasaulē Poļenovs, tāpat kā citi Krievijas klasiķi šobrīd esot iecienīti un pieprasīti, savukārt ar pazīstamu mākslinieku darbu pārzīmēšanu nodarbojas gan studenti, gan augstu kvalificēti profesionāļi. Taču, kā norāda muzeja direktora vietniece krājuma darbā Ruta Lapiņa, radīt nevainojumu kopiju neesot nemaz tik vienkārši. «Tur ir jāiegulda daudz darba un talanta. Tā ir vesela zinātne,» skaidro speciāliste. Par noziegumu šī nodarbe kļūst tikai tajā brīdī, kad persona mēģina pārdot kopiju, uzdodot to par oriģinālu vai arī viltojot mākslinieka parakstu. Izraēlas vēstuļu shēmā faktu, ka glezna esot Poļenova darbs, apgalvo Diāna, kura, visticamāk, ir izdomāta persona. Savukārt viņas draudzene gleznu tikai uzglabā un ir tikai starpniece, kura pat var nebūt informēta par tās autoru. Tāpat viņa gleznu nepārdod, bet vienkārši atdod, bet pārskaitīt naudu citu personu kontos ir katra paša brīva izvēle. Zīmīgi, ka vēstulē Diāna īpaši atzīmē – uz gleznas otras puses ir reģistrācijas numurs, kas apliecinot tās autentiskumu, bet par parakstu nav ne vārda. Var nojaust, ka krāpnieki nopietni pētījuši ne tikai psiholoģijas, bet arī jurisprudences nianses, izstrādājot shēmu tā, lai nevarētu izvirzīt apsūdzību mākslinieka paraksta viltošanā.
To, vai kāds Latvijas iedzīvotājs jau ir kļuvis par šīs shēmas upuri, pagaidām nav iespējams noskaidrot. Latvijas Pasta pārstāvji šīs nedēļas sākumā ziņoja, ka informējuši policiju un gatavo lietiskos materiālus, lai likumsargi varētu uzsākt izmeklēšanu. Trešdienas pievakarē, kad Numurs tika nodots tipogrāfijā, lietas materiāli joprojām tika gatavoti, bet, kad tie būs gatavi iesniegšanai tiesībsargājošajās instancēs, pasta pārstāvji nevarēja pateikt. Savukārt Valsts policijas preses nodaļas galvenā speciāliste Linda Neimane apstiprināja, ka policija par šo gadījumu vēl nav saņēmusi nekādu informāciju. Ja tomēr lieta nonāktu līdz izmeklēšanai, tad pēc Latvijas likumdošanas krāpniekiem draudētu līdz pat 13 gadu cietumsods par krāpšanu grupā un lielos apmēros. Kā var nojaust, šīs grupas galvenā figūra ir persona, kura sevi dēvē par gleznu uzpircēju Albertu un atrodas Izraēlā. Bet mazāka ranga darboņi izvietojušies Vācijā, Ukrainā un Latvijā. Tas, protams, noslēpumaino vēstuļu sūtītāju tīklu no Izraēlas padara tikpat kā neatšķetināmu.
#1/6
#2/6
#3/6
#4/6
#5/6
