No celtniecības tirgus pazudušajam uzņēmumam SIA MTK Construction (bij. SIA Kalnozols celtniecība) viss jāsāk no jauna, tomēr atdzīvināt to esot iespējams, šodien vēsta Dienas bizness.
Uzņēmējs Valdis Kalnozols, kurš bijis gan būvnieka lomā, gan amatā Rīgas domē intervijā laikrakstam stāsta par to, kas noticis ar viņa pārstāvēto uzņēmumu, par būvniecības tirgu kopumā, kā arī par kukuļu shēmām valsts institūcijās. "To taču visi zina, tikai par to nav pieņemts runāt," skaidro V. Kalnozols.
Kas noticis ar bijušo Kalnozols celtniecība? Kādēļ uzņēmums ir pazudis no tirgus?
Mums bija asa vārdu apmaiņa ar MTK vadību, kas bija bezjēdzīga. Pēc tam tika iesniegta prasība tiesā pret mani, sākās karš. Bet karš uzņēmuma iekšienē noved pie uzņēmuma kraha, uz kura robežas esam.
Ko tagad dara MTK Construction? Kādi ir objekti? Runā, ka atlaisti visi darbinieki.
Grūti pateikt, kas notiek. Objektu praktiski nav. Šajā brīdī celtniecības tirgus ir uzkāries, tāpēc tiek samazināts viss, arī darbinieku skaits. Jāsaīsina izdevumi, jāpagaida, kad celtniecības tirgus stagnācija beigsies. Nav jēgas uzturēt lielu darbinieku štatu.
Bet, ja nestrādā, kas notiek ar saistībām? Nevar taču vienkārši gaidīt, kad krīze beigsies.
Es vienmēr saku, ka būvniecība ir vissarežģītākais bizness. Par saistībām – būvniecībā ir garantijas. Mēs piemēram, joprojām saņemam naudu par Latvijas Bankas ēku, kuru uzbūvējām jau pirms 6 gadiem, jo 10 – 15 % netiek samaksāti uzreiz, bet vēlāk. Tāpēc nauda joprojām nāk, un saistības cenšamies pildīt.
Tā vien izskatās, ka arī tagad viss beigsies ar uzņēmuma krahu...
Nezinu. Mana nauda ap 1.5 miljoniem ir ieguldīta, arī lietuvieši ir ieguldījuši naudu. Tāpēc nesaprotu lietuviešu mērķus – kādēļ tagad ir tiesvedība. Principā mums tagad būtu jādomā, kā saglābt šo uzņēmumu un dzīvot tālāk, nevis tiesāties savā starpā. Viņiem nevajadzētu domāt, ka varēs tagad attiesāt kādus miljonus. Protams, varu sniegt pretprasību, bet neredzu tam jēgu. No tā, ka mēs tagad savā starpā kašķējāmies, neviens neko neiegūs.
MTK Construction līdzīpašnieki apsūdz jūs, ka esat snieguši nepatiesas ziņas. Kā tad ir?
Nesaprotu ne loģisko, ne teorētisko pamatojumu, kādēļ lietuvieši mani iesūdzēja tiesā. Pirmkārt, tagadējā valdes priekšsēdētāja toreiz bija valdes locekle, kas, pirms pārdevu uzņēmumu lietuviešiem sagatavoja dokumentus. Otrkārt, bija starpnieks – Bridge Capital, kas sagatavoja dokumentus iesniegšanai lietuviešiem – viņu cilvēks sēdēja uzņēmumā un apzināja situāciju. Un treškārt, vēl ir Deloitte, kas no tā brīža, kad novembrī vienojāmies, ka mēs pārdodam, bet lietuvieši pērk, līdz pat augustam analizēja uzņēmumā situāciju un gatavoja dokumentus.
Ko jūs darīsiet, ja no jums piedzīs 6 miljonus?
Mans uzskats, ka lietuvieši nevar vinnēt šo tiesvedību. Lai gan es šobrīd cīnos ar milzīgu uzņēmumu, kuram ir lielākas aizstāvības iespējas. Teorētiski man nav ko zaudēt – ir arestēti visi konti, arī tie, ko izmanto mani bērni. Tāpat arestēti praktiski visi īpašumi.
Kādreiz uzņēmumam bija laba reputācija. Kur tā palika?
Jau 2006. gadā nozarē sākās konkurences cīņa, arī Kalnozols celntniecība sāka agresīvi nodarboties ar konkurences cīņu. Līdz ar tiesvedībām zuda arī reputācija. Neskatoties, ka 2005. un 2006. gadā bijām atzīti par uzņēmumu ar labāko reputāciju celtniecības uzņēmumu vidū. 2001. gadā mums nebija iespējas uzņēmuma vadībā ielikt cilvēku, kas vadītu uzņēmumu. Es izgāju ārā, tas arī nebija pareizi.
Kāpēc nepalikāt?
Tajā brīdī jutu, ka mana izaugsme ir apstājusies. Nācu uz darbu nodarboties ar jogu. Varbūt stundas divas aizeju uz objektu, pārējo laiku sēžu kabinetā un nodarbojos ar jogu. Rīgas domē bija citas iespējas. Aizejot uz domi – ja runā par materiālām vērtībām, tad esmu ļoti daudz zaudējis, bet ja runā par zināšanām, tad esmu daudz ieguvis par visu kas notika, kas var notikt nākotnē.
Pagājušogad celtniecības apjomi sāka kristies, tomēr vēl bija pasūtījumi. Kādēļ MTK Construction nav nekādu objektu, arī valsts pasūtījumu?
Tas ir dēļ attieksmes, kas man nepatīk arī lietuviešos. Viņi pateica: nevajag mums to Patollo (red.- galerijas Patollo projekts Dzirnavu ielā, Rīgā, ko tagad būvē SIA Re & Re), būtu tikai iegrābušies. Tas nekas, ka tas bija 25 miljonus vērts objekts. Neapmierinoša vadīšana. Nevar visu laiku karot bez apstājas, vajadzīga komunikācija, kas MTK Construction nav.
Vai vispār iespējams atjaunot tagad uzņēmumu?
Jā. Uzņēmumam ir daļas citos uzņēmumos, ir vēsture, maksājumi, kas lēnām nāk no pabeigtajiem objektiem. Ir tiesvedības, kur pasūtītājs vēl maksā naudu. Protams, vajadzīgs arī labs mārketings un komunikācija. Lai atdzīvinātu MTK Construction jāstrādā lēni, jāpārdzīvo krīze. Lēnām jāattīstās, jāsāk praktiski viss no sākuma. Man nepatika, ka valde kašķējās ar visiem, pat ar cilvēkiem, kas sadala pasūtījumus. Tas nebija prātīgs darbs. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc nav valsts pasūtījumi. Lai arī es esmu kategoriski pret to sistēmu, kas notiek šobrīd ar valsts pasūtījumiem.
Kas tad tur notiek?
Tur ir uzpūstas cenas. Virs normas ir vismaz par 5 – 10 %. Vēl 5 – 15 % ir tā summa, kas ir jāatdod atpakaļ cilvēkiem – politiskām partijām un tā tālāk. Jēdzīgāk būtu, ja visi varētu cīnīties normālā konkurencē un darboties tirgū. Šobrīd ceļu būvē, man liekas, jau viss ir skaidrs, kurš kuru tiltu būvēs jau 10 gadus uz priekšu. Un es domāju arī celtniecībā lielos objektos – ja nemainīsies politiskā vara, tad var parunāt jau vismaz par gadiem 2 – 3 uz priekšu, kas un kur potenciālos objektus būvēs. Tas ir skaidrs!
Vai varētu sīkāk par tiem 5 – 15 %, kas jāatdod cilvēkiem? Ar to jūs atzīstat kukuļdošanu nozarē?
Mēs taču visi zinām, ka kukuļi tur ir! Ja tā godīgi – skatoties, ka KNAB aiztur R. Janitu ar 60 000 latu – man liekas, ka tā ir ņirgāšanās. Tur apgrozās miljoni, nevis tūkstoši. Vismaz cik es atceros Rīgas domi un cik zinu, kā tur viss notiek. Mēs visi to zinām. Un pret to jau nevar cīnīties. Ja viens cilvēks cīnīsies, tad cīņa būs pret kādu konkrētu peronu. Es, piemēram, negribu ne ar vienu cīnīties, lai kāds nedabūtu miljonu – man tas nav vajadzīgs. Es zinu kā tas viss notiek, esmu tur bijis. Zinu, kādas naudas summas tur apgrozās – tās ir ļoti lielas summas.
Tas ir tikai Rīgas domē, vai attiecināms arī uz citām iestādēm?
Uz visām tas attiecināms – viss, kas saistās ar pašvaldību un valsts pasūtījumiem. Tikai tagad runā par partiju sponsorēšanu no valsts, ko jau sen vajadzēja sākt darīt. Bet tagad jau tā sistēma ir ielaista, shēma jau ir un to sistēmu izsist ir ļoti grūti. Dažos gadījumos tagad jau ir saprotams, ka projektu vadītājam tev ir jādod kaut kāda daļa.
Kas tieši ņem kukuļus? Deputāti?
Neviena amatpersona vai deputāts kukuļus nav ņēmis un neņem, vai arī tie ir izņēmumi. Shēma ir ar neiesaistītiem starpniekiem, kas lielākoties nav ne amatpersonas, ne deputāti, bet uzticības personas, dažreiz pat uzņēmēji.
Varbūt tad varat komentēt arī jaunāko projektu – koncertzāles projektēšanu?
Baumas ir tādas, ka Tautas partijai ir grūti ar naudām, nu tā problēma kaut kā jārisina.
Vienā sapulcē pie KNAB es biju, un tur cilvēki kaismīgi uzstājās, ka nevar ļaut uzņēmumiem partijas sponsorēt, jo tas ir bīstami, partijas ir atkarīgas no šiem uzņēmumiem. Es domāju, ka tās ir muļķības. Neviens uzņēmums negrib sponsorēt partijas – ja, piemēram, Kalnozols celtniecība būs sponsoru sarakstā, tad pēc tam visos iepirkumos, kur uzvarēs šis uzņēmums, rādīs ar pirkstu un teiks, ka Kalnozols ir uzpircis kādu partiju. Neviens necenšas sponsorēt partijas. Maksā konkrēti - piemēram, firma X iegūst pasūtījumu par 10 miljoniem, un tad katru mēnesi no ienākošās summas kaut daļa tiek aizskaitīta kasiera norādītā virzienā, un viss. Tur apgrozās krietni lielākas summas, nekā tie 10 - 20 tūkstoši, ko var nosponsorēt. Ir uzņēmumi, kas neko nav sponsorējuši, bet patiesībā partijas kasēs ir aizskaitījuši miljoniem.
Kas pret to cīnīsies?
Es domāju, ka neviens negrib pret to cīnīties. Ja gribi kādam atņemt miljonu, tad rēķinies, kā viņš uz to reaģēs.
Kāpēc kādam? Pašvaldību un valsts pasūtījumos tie ir nodokļu maksātāju miljoni.
Ja ņem tautai nost miljonu, tad tauta skatās, bet neko jau nevar izdarīt. Bet, ja ņem nost vienam vai dažiem cilvēkiem, tad ir cita reakcija. Kas būs, ja atnākšu un teikšu – es zinu! Pārbaudiet šim uzņēmumam visus pārskaitījumus, un kur tālāk šī nauda ir aizgājusi, es pat pateikšu, kam tieši aizskaitīts kukulis – es domāju, tas cilvēks nošaus mani nākamajā dienā. Un nošaus mani ne tikai tas cilvēks, kas tādā veidā dabūjis pasūtījumu, bet arī tie, kas gaida šo naudu. Domāju, ka tagad to nevar tik viegli izmainīt, tas jau ir iegājis asinīs. Neesmu pārliecināts, bet varbūt šī krīze kaut ko pamainīs un sāksim domāt savādāk, jo esam lielās nepatikšanās.
Kur palikusi ētika?
Lielais bizness saistīts ar lielu konkurenci. Tur apgrozās lielas summas. Ja mazajā biznesā, kur apgrozījumi ir līdz 50 tūkstošiem, pastāv tāds vārds kā ētika, tad lielajām kompānijām, kad runa ir par miljoniem, par ētiku runāt ir bezjēdzīgi. Tur jau runā par naudu, nevis morāli un ētiku.
Tagad nodarbojaties ar biznesa konsultāciju sniegšanu. Kā radās tāda ideja?
Mans pamatbizness, ko es labi protu, ir celtniecība. Šo to zinu arī par nekustamiem īpašumiem. Bet tas tagad šīs nozares stagnē, tāpēc jāmeklē kas cits. Esmu biznesā no 1988. gada, man ir pietiekami liela pieredze, lai kādam kaut ko ieteiktu. Mani hobiji ir aitkopība, lauku tūrisms, arī šajās sfērās sniedzu konsultācijas.
Ko jūs varat ieteikt tagad - ko darīt krīzes laikā?
Mana vīzija – valsts ir jāvada kā uzņēmums, jāpanāk, lai nauda nāk iekšā, jāpārdod uz āru to, kas mums ir specifisks. Piemēram, zinātne, izglītība. Daudzās vietās izglītība ir kā bizness – cilvēki, kas brauc mācīties, atstāj tur naudu par dzīvošanu, dzīvokļu īri. Tāpat mums ir labi tirdzniecības ceļi. Turklāt pirms kāda laika Latvija bija astotā ekoloģiski tīrākā valsts pasaulē – to arī mēs varam izmantot. Biznesā vajag strādāt ar mazākiem apjomiem, ne tik agresīvi, bet mierīgi. Agresīvai politikai un asai konkurencei ir blakusefekti. Tāpat nevar dzīvot pēc principa – nekā personīga, tikai bizness. Nevar tikai dzīties pēc naudas – tas nenoved pie laba. Esmu vienā brīdī dzinies pēc naudas un tagad saprotu - tas nebija prātīgākais.
