Latvijas iedzīvotāju maksājumu slogs var pieaugt uz veselības aprūpes apmaksas rēķina. To intervijā Db atzīst veselības ministrs Vinets Veldre. Viņš arī pauž viedokli, ka pateikšanās ārstiem mūsu valstī ir paraža, no kuras būtu absurdi atteikties.
Jūs esat paudis vēlmi Latvijā ieviest obligāto veselības apdrošināšanas sistēmu. Kāpēc, jūsuprāt, tas ir nepieciešams?
Uzskatu, ka tas ir neizbēgams process, un ir pienācis pēdējais laiks to definēt. Ja kāds uzskata, ka mūsu valstī ir bezmaksas medicīna vai bezmaksas izglītība, tad šis cilvēks maldās. Jā, infrastruktūra ir bezmaksas, un tas ir ļoti liels lepnums, taču medicīna Latvijā jau sen nav bezmaksas. Ir jātiek skaidrībā, kuras ir tās iedzīvotāju grupas, par kurām valsts samaksās šo cilvēku vietā. Piemēram, tie ir bērni, turklāt jājautā, cik ilgi cilvēku var uzskatīt par zīdaini - līdz 18 gadu vecumam? Daudzās vietās, atšķirībā no citām valstīm, mēs tā uzskatām. Domāju, ka bērnam valstij viss ir jāapmaksā līdz 16 gadu vecumam, jo pēc tam viņš var arī pastāvīgi strādāt. Valstij būtu jāsamaksā arī par pensionāriem, invalīdiem un tā saucamajiem maznodrošinātajiem. Priecē fakts, ka jau šobrīd 45 % uzņēmumu savus darbiniekus ir apdrošin��juši. Uzreiz ir jāpiebilst, par ko tad mēs maksāsim no savas nodokļu naudas. Te runa ir par slimnīcām, to ekipējumu, poliklīnikām, apmaksājamajiem medikamentiem, kā arī medicīnas studijām. Protams, maksas studenti visu apmaksā paši, jo tie ir ārvalstnieki. Liels pluss šādai apdrošināšanai ir cilvēku līdzatbildība. Šobrīd sanāk tā, ka mēs sēžam, ēdam čipšus, dzeram, pīpējam, bet kurš ir vainīgs tajā, ja mēs saslīmstam - valsts vai ārsts. Kāpēc? Ir jābūt līdzatbildībai. Es gribu arī panākt, lai maksāts par pakalpojumu tiktu proporcionāli tā faktiskajām izmaksām, lai mediķi, ārsti beidzot man pasaka faktiskās izmaksas.
Kādu jūs redzat šīs apdrošināšanas sistēmas modeli?
Tāpēc ir speciālisti, kam par to jādomā. Pretējā gadījumā jājāutā, kam man ir vajadzīgas aģentūras un pati ministrija, ja es viens pats visu izdomātu.
Bet kā jūs uzskatat, kādam būtu jābūt šim modelim? Tādam, ka šobrīd ir OCTA automašīnām?
Līdzīgu. Veselības aprūpe sevī ietver apdrošināšanu ar noteiktu polisi. Un te ir svarīgi vienoties valstij ar apdrošinātājiem par pakalpojuma veidu un tarifu, kas tiek maksāts, kāda ir polises cena, un ko līdz tam maksā valsts. Ir būtiski, lai nenotiek tā, kad par vienu un to pašu pakalpojumu samaksā gan valsts, gan apdrošinātāji. Kā to nodrošināt? Te jautājums ir par e-medicīnu, par elektronisku pacienta slimības vēsturi. Lai to ieviestu, nav jāpaiet vairākiem gadiem - vismaz koncepcijai man uz galda ir jābūt jau tuvākajā laikā. Kā jau minēju, rūpīgi ir jāstrādā pie pakalpojumu cenas jautājuma, it īpaši tas attiecas uz lielajām slimnīcam. Esmu jau izteicis priekšlikumu aizliegt ārstiem ieņemt valdes priekšsēdētāja amatu viņu pašu slimnīcās.
Kāpēc tas ir nepieciešams?
Tas, ka valdes priekšsēdētājs ir ārsts, protams, ir bonuss. Taču mēs viņu šajā amatā algojam nevis kā ārstu, bet gan kā menedžeri, kam ir jāsaktās, kāpēc slimnīcā veidojas rindas, kā stimulēt medmāsas, kā iepirkt tehnoloģijas, kā piesaistīt struktūrfondu līdzekļus, kā reklamēt pašam savu objektu. Svarīgi, lai viņš darītu to, ko es nupat nosaucu, nevis, piemēram pēv pl. 13:00 sāktu turpat slimnīcā strādāt savā privātpraksē, izmantojot to, ka viņš ir amatpersona attiecībā pret pārējiem ārstiem, kas strādā turpat. Zinu, ka tas daudziem nepatiks, bet tas mani neinteresē - sistēmai jābūt sakārtotai. Lai tie valdes priekšsēdētāji, kuri ir mediķi nezaudētu savu profesionālo sakodienu, viņiem jādod iespēja strādāt par ārstu, bet tikai citā slimnīcā uz līgumpamata. Ja kādam tas nepatīk - uz redzēšanos!
Privātās ārstniecības iestādēs es neredzu tādas problēmas, kāda ir valsts slimnīcās, jo tur ir menedžeris, kurš atbild, lai tur būtu kārtība. Savukārt valsts slimnīcās mēs sākam filozofēt par to, kas īsti ir attiecīgais cilvēks - ārsts vai menedžeris. Nevar būt tā, ka līdz 11:00 ārstēšana notiek par valsts naudu, bet pēc tam - veidojas rindas, taču tas pats ārsts sāk strādāt privātpraksē, kaut gan valsts slimnīcā viņš ir uz pilnu slodzi.
Latvijā jau šobrīd pietiekami daudzas apdrošināšanas kompānijas piedāvā veselības pdrošināšanas pakalpojumu, taču īsti apmierināti nav ne apdrošinātāji ar ārstniecības iestāžu darbības stilu, ne otrādi. Kādu redzat problēmas risinājumu?
Problēma ir faktā, ka pašlaik nav konkurences šajā jomā - ir valsts slimnīcas un tikai dažas privātās slimnīcas. Tāpēc mēs vienosimies par vidējo polišu izmaksu, un tā izrietēs ne tikai no pašu polišu, bet arī no pakalpojumu izmaksām. Problēmas ar apdrošinātājiem valsts slimnīcām rodas saistībā ar to, ka polišu tēriņus pēc piestādītā tarifa apdrošinātāji sedz ar divu trīs mēnešu nokavēšanos. Bet iekšējie tauki, rezerves slimnīcām nemaz nav tik lielas. Tādējādi ir jābūt gan manis pieminētajais elektroniskajai online sistēmai, gan finanšu pārskata "sajūgšanai" kopā ar pacientu un viņa slimības vēsturi. Arī daudz kur citur pasaulē tā notiek. Tāpat svarīgi ir noteikt, kas ietilpst pakalpojumā. Ir skaidrs, ka valsts turpinās maksāt par mums visiem, jo mēs esam tās pilsoņi, bet ir jānosaka, kurā brīdī mēs maksājam paši. Ieveišanas laiks šādai sistēmai būtu trīs gadi, jo darba devējiem ir jāpārorientē savs budžets.
Vai pieļaujat, ka šādas apdrošināšanas polises cena varētu tikt regulēta no valsts puses?
Domāju, ka jā. Tas notiktu caur konkurenci, caur konkursiem, kur apdrošināšanas kompānijas piedāvās zemāko cenu. Citādāk nevar būt - es netaisos audzēt biznesu apdrošinātājiem.
Gribu panākt, lai katram iedzīvotājam būtu kredītkarte, kurā būtu redzama ne tikai atlikusī tērējamā summa un tamlīdzīgi dati, bet lai tajā būtu nolasāms arī cilvēka veselības stāvoklis pēdējos 10 vai 20 gados. Ja cilvēks, nedod dievs, ārvalstu ceļojuma laikā lauž kāju un nonāk vietējā slimnīcā, ir būtiski, lai nebūtru svarīgi tas, ka viņš nezina flāmu vai arābu valodu, bet gan var padot ārstam šādu karti, kur ir visa slimības vēsture. Tā būtu elektroniskā veselības karte.
Ir izskanējušas bažas, ka šādas apdrošināšanas ieviešana faktiski maksājumu sloga palielināšanu…
Es domāju, ka tā arī būs! Teikšu godīgi - izdevumus tas palielinās!
Šobrīd vesel��bas aprūpei tiek novirzīta daļa nodokļu veidā samaksātās naudas. Vai šādas apdrošināšanas sistēmas ieviešanas gadījumā varētu tikt ierosināts jautājums par kāda nodokļa samazināšanu?
Jūs varat paskatīties, cik tiek maksāts par veselības aprūpi Nīderlandē, Lielbritānijā vai kādā citā valstī. Tikai neskataties Uzbekiju vai Kazahstanu. Tāpat paskataties, kādi nodokļu maksājumi ir mums, bet kādi - citur Eiropā, un tad redzēsiet, ka mēs esam sarakstā vieni no pēdējiem. Sociālās garantijas mēs gribam ne jau tās mazākās.
Veselības ministrija ir izstrādājusi virkni priekšlikumu tā saucamo ārstu pateicību jautajuma risināšanai. Vai šie pasākumi, jūsuprāt, dos gaidīto labumu?
Pagājušajā nedēļā, kad tika publiskota informācija par šiem priekšlikumiem, daudzi pauda savus secinājumus, pat neizlasot to rezultātus, bet tas viss ir piedodami. Tagad sāksies speciālistu diskusijas par šiem jautājumiem, kur es paredzu salikt divas paralēlas grupas - ārstus un pacientu tiesību aizstāvjus, sabiedriskās organizācijas.
Viens no ierosinājumiem paredz Virzīt grozījumus Latvijas Administratīvo Pārkāpumu Kodeksā, kas paredz, ka atbildība iestājas, ja konstatē prettiesisku materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labumu saņemšanu par ārstniecības pakalpojuma sniegšanu. Vai tas nozīmē, ka šobrīd šādas atbildības nav?
Tā ir ļoti nekonkrēta, izstiepta. Te runa ir par naudas izspiešanu, par naudas ņemšanu part to, ko jau ir apmaksājusi valsts. Man nav iebildumu pret to, ka cilvēki pateicas mediķiem - lūdzu! Nedrīkst apbižot pacientus, aizliedzot viņiem to darīt. Aizliegt pateikties ārstiem un medmāsām būtu absolūti absurdi un muļķīgi - to vajag aizmirst. Taču ir jācīnās pret naudas izspiešanu, piemēram, saistībā ar plānveida operācijām. Tāpat, piemēram, nebūs par šerpu teikts, ka daži ārsti ļoti ciešā mērā ir sasaistīti ar farmācijas firmām, un neizraksta pacientiem tos medikamentus, kas ir lētāki.
Nesaprotu arī, kāpēc ārstam būtu jāņem nauda par to, ko jau ir apmaks��jusi valsts. Ja kaut kas nepatīk, lai attiecīgais ārsts reģistrējas kā privātais speciālists, īrē telpas, aparatūru, nosaka savu cenrādi. Tas būtu skaidri un godīgi.
Bet vai šādas sistēmas realizēšanas gadījumā, jūsuprāt, nepastāv riks, ka tā saucamie bezmaksas pacienti turpinās gaidīt bezgalīgās rindās, kamēr attiecīgās ārstniecības iestādes aparatūra tiek izmantota pacientiem, kuri maksā?
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs pieņemam darbā slimnīcas vadītāju, valdes priekšsēdētāju - nevis tāpēc, lai viņš ārstētu, bet tāpēc, lai organizētu darba procesu, skatītos, kur veidojas rindas. Teiksim godīgi - jau tagad daudz kur strādā privātārsti. Sāksim ar to, ka ārsts ir brīvā profesija. Jebkurā gadījumā te runa ir par katras slimnīcas iekšējā darba organizāciju.
Jūs pieminējāt to, ka daži ārsti ir saistīti ar farmācijas firmām. Vai varat nosaukt konkrētus gadījumus?
Es nesaukšu uzvārdus - to jūs no manis nedabūsiet. Es netaisu raganu medības.
Tad varbūt varat nosaukt konkrētas farmācijas kompānijas?
Ir dažas. Tāpēc bija apkārtraksts jau pirmajā manas darbības mēnesī par to, ka turpmāk mēs medikamentus iepirksim pēc references cenām, balstoties nevis pēc nosaukumiem, ražotājfirmām, bet gan bāzes vielām. Nereti ir situācijas, kad noteiktiem medikamentiem bāzes vielas ir vienādas, bet atšķiras nosaukumi, firmas un arī cenas.
Jūs teicāt, ka nevar aizliegt pateikties ārstiem. Bet kur tad ir robeža starp pateicību un aplokšņu naudu vai kukuli?
Sabiedrībā ir tādas lietas, pie kurām mēs esam pieraduši. Daudzkārt pacients grib pateikties ar naudu, šokolādi vai ziediem ārstam. Ko cilvēks nodomā, ja ārsts to neņem pretī - kaut kas nav labi. Ir jāpadomā par cilvēkiem. Ko tad cilvēks vēla spanākt, šadi maksājot - attieksmi. Šāda pateikšanās vārda tiešā nozīmē ir pašamierināšanās daudziem cilvēkiem. Turklāt, ja ārstam ir jāstrādā divās trīs vietās tikai tāpēc, lai viņš varētu nomaksāt par ārstniecisko literatūru, dzīvokli vai nopirkt automašīnu… Tajā pašā laikā mūsu ārstiem ir piedāvājumi strādāt Eiropā, ASV un citur uz astronomiska līguma pamata. Un šeit rodas jautājums - kur tad mēs ejam, cilvēkiem ir vajadzīgi ārsti vai nav? Protams, ir.
Ir arī paredzēts Informēt pacientus par viņa iepriekšējā gadā saņemtās ārstēšanas faktiskajām izmaksām. Kādu praktisko labumu varētu dot šāds solis?
Tas ir jaunievedums, bet es uzskatu to par absolūti normālu praksi - reizi gadā informēt cilvēkus, nosūtot viņiem vēstules vai kā citādāk, ne tikai par tām izmaksām, ko valsts viņam ir segusi, bet arī atgādināt par vaksinācijām, izmeklējumiem, medicīnas jauninājumiem. Tas radīs pozitīvismu cilvēkos, papildus savlaicīgu pacientu pieplūdumu un veselīgāku sabiedrību. Ir jābūt domāšanas, attieksmes maiņai pacientiem pašiem pret sevi, savu veselību un ārī ārstiem.
Vai, jūsuprāt, nav izveidojusies absurda situācija, kad pēdējā laikā par valsts apmaksātu ārstu ņemto naudu no pacientiem tiek runāts kā par pateicību saņemšanu, bet, piemēram, policistus, muitniekus vai veterināros inspektorus identiskās situācijās sauc vienkārši par kukuļņēmējiem?
Es pats uzpasēju inpektorus, lai neņem kukuļus gaļas kombinātos. Bet, piemēram, par policistiem viss ir vienkārši. Vispirms jau vajag ievērot satiksmes noteikumus, bet, ja ir gadījies tos pārkāpt, piemēram, pārsniegt atļauto ātrumu, tad vajag nomaksāt sodu un tikai tad atbraukt vēlreiz un pateikties konkrētajam policistam. Ir jābeidz saistīt visu vienā rasolā! Ir jābeidz polemika šajā jomā. Mēs ļoti gudri no malas komentējam ārstus un medmāsas, bet, pasarg dievs, ja paši nonākam nelaimē - tad mēs bez šiem cilvēkiem iztikt nevaram. Mums veidojas īpatnēja divkosība: aiz muguras mēs viņus gānam, slānam, aprunājam, bet tad paši ejam, nesam tortes un maksājam aploksnēs. Lielākajai daļai Latvijas sabiedrības mediķi vienkārši ir vajadzīgi.
Vai piekrītat tam, ka šis jautājums saistībā ar ārstu pateicībām ir aktualizējies faktiski viena vienīga iemesla dēļ?
Domāju, ka jā. Tas tiek darīts, lai iegrieztu Valdim Zatleram, un to darīja viens grupējums. Ja tiem cilvēkiem, kas to dara, kaut kas nepatīk, lai brauc prom no šīs valsts. Ja jau šī valsts, šī zeme tik ļoti nepatīk, ja viņi tiešām nevar to ciest… Nevajag taču mocīties, grozīt prātus citiem, melot. Kāpēc vajag izniekot dzīvi tādiem sīkumiem? Nevajag ciest no saviem kompleksiem - tur zināmā mērā darīšana ir psihiatriem.
Jāņem vērā, ka mēs runājam par diezgan senām paražām un sereotipus lauzt nav tik vienkārši - mēs dzīvojam tādā sabiedrībā. Es aicinu pārstāt gānīt ārstus un medmāsas, un sākt rūpēties pašiem par savu veselību.
Un tomēr - vai gadījumā, ja jūs kā veselības ministrs vai valdība kopumā tagad pateiktu, ka šīs pateicības ir, piemēram, korupcija, nesanāktu, ka Latvijai ir Valsts prezidents, kurš ir pārkāpis likumdošanu? Vai nav tā, ka jus to šobrīd vienkārši nedrīkstat darīt?
Bet viņš pats atzinās. Kāpēc to nenovērtēt? Cits viņa vietā varbūt būtu skatījies akmenscietu seju un teicis - nē, neesmu ņēmis. Viņš atzinās un nekas jauns tas nav. Pateicība ārstam un dzeramnauda oficiantam nav viens un tas pats, un to korupcijas apkarotāji ļoti labi saprot. Kas tad ir ziedojumi baznīcām? Kas ir pateicība mācītājam par to, ka viņš nolasa sprediķi kapos? Nebūsim naivi! To var nnosaukt dažādi - pateicība, honorārs, tarifs, bet galvenais ir rezultāts.
