Vaicāti par to, cik lielā mērā Jūsu ģimenē lēmumu pirkt kādu produktu vai zīmolu nosaka Jūsu bērnu viedoklis, vidēji 37% vecāku atzīst, ka tas ietekmē ilgtermiņa preču pirkšanu (mobilais telefons, dators un elektroniskās mājsaimniecības preces). Savukārt 21% vecāku norāda, ka viņu bērnu viedoklis ietekmē arī banku un apdrošināšanas kompānijas izvēli.

Šādus rezultātus uzrādījis pētījumu kompānijas GfK Baltic februārī veiktais pētījums par bērnu viedokļa ietekmi uz vecāku patēriņa tendencēm.

Aptaujas dati liecina, ka, iegādājoties elektronikas un mājsaimniecības preces, vecāki galvenokārt ietekmējas no savu bērnu pusaudžu viedokļa (vecumā no 14 līdz 18 gadiem). Piemēram, datora iegādē bērnu viedoklis ietekmē vidēji 58%, mobilā telefona 57%, ceļojuma maršruta izvēlē 53%, bet koplietošanas mēbeļu iegādē 42% pusaudžu vecāku. Interesanti, ka 51% vecāku atzina, ka viņu bērni pusaudži ietekmē arī pašu vecāku apģērba izvēli.

Iepirkšanās vietas un ikdienas preču izvēlē vecāku lēmumus vairāk ietekmē jaunāki bērni. Vidēji 54% vecāku, kuriem bērni ir vecumā no 3 līdz 13 gadiem atzina, ka bērna viedoklis „ietekmē” vai „drīzāk ietekmē” iepirkšanās vietas izvēli un 57% vecāku arī ēstuves - vietas, kurā paēst ārpus mājas - izvēli. 51% šī paša vecuma bērnu vecāki atzina, ka bērnu viedoklis ietekmē ikdienas pārtikas iegādi.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Lielu un ar labu reputāciju apveltītu ASV banku kraha sekas nu sasniegušas ne tikai Eiropu, bet arī Latviju.

Kamēr vairākās vecajās ES valstīs valdības jau spiestas ķerties pie banku nacionalizācijas un veikt dažādus pasākumus situācijas stabilizēšanai, Latvijā arvien lielākus apmērus uzņem baumas par to, ka banku krīze var skart arī lielāko Latvijas banku - Swedbank, kas vēl nesen bija pazīstama kā Hansabanka. Db viedoklis: ASV banku kraha atskaņas sasniedz arī Latviju

Diemžēl jāatzīst, nav pārsteigums, ka dažs LatvijDb viedoklis: ASV banku kraha atskaņas sasniedz arī Latvijuas iedzīvotājs un uzņēmums pauž vēlmi izņemt Swedbank noguldītos līdzekļus, bet citi aktīvi spriedelē - nez, cik nopietna īsti ir situācija. Latvijas iedzīvotājiem vēl svaigā atmiņā banku krīze pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, kad savus noguldījumus zaudēja daudzi tūkstoši cilvēku. Ikdienas plašsaziņas līdzekļos izskanošā informācija par kredītiestāžu krīzi citās, daudz turīgākās valstīs, protams, situāciju vēl vairāk sakarsē, jo īpaši tādēļ, ka situācija Latvijas nekustamo īpašumu tirgū rada nopietnas bažas par iespējamu hipotekārās kreditēšanas krīzi - kredīti daudzos gadījumos izsniegti pret ķīlām, kuru tirgus vērtība ir samazinājusies.

Augstākā tiesa atstājusi negrozītu apgabaltiesas spriedumu lietā par akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveidi Kalnciemā, vienlaikus norādot, ka lietā pārsūdzētais iestādes lēmums nedod galīgu atļauju darbības īstenošanai.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 7.maijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 21.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēju – Kalnciema pagasta iedzīvotāju – pieteikums par Jelgavas novada domes 2015.gada 28.janvāra lēmuma atcelšanu. Ar šo lēmumu akceptēta trešās personas SIA EcoLead paredzētā darbība – nolietotu svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveide – Jelgavas novadā, Kalnciema pagastā, Kalnciemā, Jelgavas ielā 21.

Augstākā tiesa skaidro, ka paredzētās darbības akcepts ir lēmums, ar kuru konceptuāli tiek atbalstīta konkrētās darbības īstenošana tam paredzētajā vietā. Augstākā tiesa norāda, ka vienlaikus šis lēmums ir nošķirams no paredzētās darbības īstenošanas procesā turpmāk pieņemamiem lēmumiem. Lēmums par paredzētās darbības akceptu pats par sevi nedod galīgu atļauju veikt ierosināto darbību. Uzsākot paredzētās darbības īstenošanu, tās ierosinātājam jebkurā gadījumā ir jāievēro normatīvo aktu prasības gan būvniecības uzsākšanai, gan piesārņojošās darbības veikšanas uzsākšanai. Konkrētajā gadījumā SIA EcoLead, lai tā varētu īstenot paredzēto darbību, vēl nepieciešams saņemt būvatļauju un atļauju piesārņojošas darbības veikšanai. Savukārt šo procesu ietvaros tiks izvirzīti patstāvīgi nosacījumi gan būvniecības, gan piesārņojošās darbības veikšanai, un arī šajos procesos sabiedrībai ir tiesības līdzdarboties.

Jaunā tirdzniecības centra Galleria Riga nesenā atklāšana mediju telpā raisīja gan pozitīvas atsauksmes, gan skarbu kritiku. Vienlaikus vairākos preses izdevumos tika analizēts, vai jauniem tirdzniecības centriem Rīgā vispār ir attīstības potenciāls. Tas radīja pārdomas - kādi īsti ir tie iemesli, kas liek vienam tirdzniecības centram pazust nebūtībā, bet otram baudīt apmeklētāju nedalītu uzmanību?

Ļoti vienkāršoti runājot, patērētāju izvēle par labu vienam vai otram tirdzniecības centram ir atkarīga no trīs galvenajiem kritērijiem, pirmkārt, tā atrašanās vietas, otrkārt, piedāvājuma unikalitātes un kvalitātes, treškārt, tirdzniecības centra reputācijas. Reputāciju gan lielā mērā veido esošo un potenciālo pircēju viedoklis par iepriekšējiem diviem kritērijiem. Tas nozīmē, ka pircējs vienlaikus ir gan mērķauditorija, gan arī centra reputācijas veidošanas būtiska sastāvdaļa.

Tādējādi veidojas sava veida apburtais loks. Turklāt, ja pirmie divi kritēriji ir objektīvi, tad trešais ne vienmēr nosaka lietu patieso būtību un ir visai subjektīvs. Proti, pircēja viedoklis par tirdzniecības centra piedāvājumu var ne vienmēr saskanēt ar realitāti. Tas lielākoties ir atkarīgs no tā, vai klients ir pārliecināts, ka noteiktā tirdzniecības centrā vienmēr atradīs meklēto. Ja šāda pārliecība viņam ir, tad viņš arī uzskatīs, ka konkrētajā lielveikalā ir visplašākais preču un pakalpojumu sortiments, kaut gan patiesībā varbūt tā nemaz nav.

Tik tālu nu mēs būtu nonākuši - Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) gada laikā samazinājies par 10.5%. Protams, vairākkārt ir izskanējis viedoklis, ka recesija padziļināsies, turklāt visai pamatīgi, taču tikai ļoti lieli pesimisti domāja, ka kritums būs tik straujš.

Tiesa, šobrīd situācija arī attiecībā uz retoriku ir izveidojusies citādāka.

Piemēram, premjers Ivars Godmanis faktiski ir atgriezies savā deviņdesmito gadu sākuma darba stilā, kad viņš to vien darīja, kā atkārtoja - jā, ir slikti, bet būs vēl štruntīgāk. Droši vien vismaz attiecībā uz šo apgalvojumu beidzot var teikt, ka Latvijā ir kaut viens politiķis, kura teiktajam var ticēt. Taču šeit slēpjas kāda būtiska problēma - līdz šim mēs esam dzirdējuši tikai to, cik kam ir jānogriež, par cik kaut kas ir jāsamazina un cik lielā apmērā no kaut kurienes ir jāatlaiž.

Izskanējis, ka pēdējā laikā lielākais Latvijas uzraugs — Starptautiskais valūtas fonds (SVF) ir nācis klajā ar vienkārši ģeniālu, taču visai neskaidru ideju. Proti, krīzes skartajām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm būtu labi pāriet uz eiro, formāli nepievienojoties eiro zonai.

Par to, ka pāreja uz eiro būtu ļoti izdevīga vietējai tautsaimniecībai, šķiet, nevienam šaubu nav. Tas palīdzētu risināt ne vienu vien problēmu gan saistībā ar kreditēšanas jautājumiem, gan samazinātu izdevumus, kas rodas, konvertējot valūtu.

Turklāt, ja visā ES teritorijā (protams, tradicionāli izņemot Lielbritāniju un Zviedriju), būtu viena valūta, tad būtiski atvieglotu dzīvi eksportētājiem. Tajā pašā laikā minētais SVF paziņojums ir gana pārsteidzošs un pat nedaudz neizprotams. Jāatgādina, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) savulaik ir skaidri norādījusi — kamēr kāda valsts nebūs izpildījusi visus Māstrihtas kritērijus, nevar būt runas par eiro ieviešanu. Savukārt doma par vienpusēju eiro ieviešanu kaut vai tikai Latvijā ir tehniski teju neiespējami — bez pozitīva ECB lēmuma diez vai mums atradīsies tik daudz eiro, lai veiksmīgi varētu izņemt no apgrozības latus. Tas nozīmē, ka varianti ir tikai divi.

#Par laimi, tiesu vidē ir alkas pēc paradigmas maiņas par to, ka sabiedrība ir pelnījusi caurspīdīgākus spriedumus.

Saskaņā ar SKDS apkopojumu, katrs otrais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka sabiedrības viedoklī tiesnešiem jāieklausās vairāk. Tas būtu saprotams. Tikmēr 69% aptaujāto uzskatot, ka tiesas lēmumiem vajadzētu būt balstītiem likumos, jo pūļa viedoklī saskata arī bīstamību nonākt pie netaisnīga sprieduma. Arī tas ir saprotams.

Par vēlēšanu rezultātiem mēdz teikt, ka sabiedrībai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Nedomāju, ka šo līdzību var absolutizēt, runājot par tiesu varu un konkrētiem tiesnešiem. Turklāt, nedefinējot, kas īsti ir netveramais sabiedrības viedoklis, grūti iedomāties, kā to likt lietā. Vai kurnēšana dīvānos pie Panorāmas ir sabiedrības viedoklis? Ja ir, tad kā to izmērīt un apkopot? Vai «cepšanās » komentāros internetā ir sabiedrības viedoklis? Mūsdienās, kad trāpīgs ieraksts Twitter atstāj lielāku ietekmi, nekā dzīvu roku turēti plakāti pie Saeimas nama, sabiedrības viedokļa loma un ietekme mainās. Tiesneši lielāko spiedienu izjūtot no medijiem un sabiedrības.

Izrādās, ka vismaz četrus miljonus latu gadā valsts varētu ietaupīt uz mobilo sakaru izmaksu rēķina vien.Db viedoklis: Ierēdņu privātās sarunas nav jāapmaksā valstij

Turklāt, nevis pārtraucot runāt un sūtīt īsziņas vispār, bet gan optimizējot ministriju un to pakļautības iestāžu izdevumus šajā jomā. Turklāt, patiesību sakot, būtu jāveic tikai trīs būtiski pasākumi, lai ekonomija jau būtu teju garantēta.

Pirmkārt, rūpīgi jāpārbauda, vai līdz šim piekoptā mobilo sakaru operatoru izvēle ir bijusi pietiekami efektīva. Otrkārt, katru mēnesi tomēr būtu jāveic zināma analīze, cik nepieciešami ir bijuši valsts amatpersonu, ierēdņu radītie tēriņi, čalojot pa savu mobilo tālruni. Protams, ja ir veiktas darba sarunas, par tām nebūtu jāmaksā pašam runātājam, neatkarīgi no tā, kur viņš strādā — valsts, pašvaldību vai arī privātajā sektorā.

Publiski izskanējusi neoficiāla informācija, ka Krievijas tiešsaistes pakalpojumu operators Yandex.Taxi, iespējams, jau pavisam drīz varētu uzsākt savu darbību Rīgā. Taksometru nozares pārstāvji gan atzīmē, ka Yandex.Taxi jau pāris gadus taisās darboties Latvijā, bet tā arī tas nav noticis.

Taksometru izsaukšanas platformas Taxify vadītājs Latvijā Juris Krūmiņš uz jautājumu, kā vērtē jauna spēlētāja ienākšanu, DB norāda, ka visu laiku kāds baumo par ārzemju aplikāciju ienākšanu Latvijā. Arī Uber jau 2014. gadā plānoja sākt darbību Latvijas tirgū, tomēr to vēl nav izdarījuši.

«Konkurentu ienākšanu nozarē vērtējam pozitīvi, jo konkurence uzlabo pakalpojuma kvalitāti iedzīvotājiem. Tirgus ir pietiekami liels vairākiem spēlētājiem. 98% braucienu notiek ar privāto transportlīdzekli vai sabiedrisko transportu, tāpēc ir kur augt. Turklāt liela daļa iedzīvotāju joprojām izmanto dispečeru pakalpojumus, lai izsauktu taksometru. Tas viss nākamo gadu laikā mainīsies. Taxify tirgū ir nostiprinājis savu pozīciju un strādā pie citiem inovatīviem risinājumiem, lai uzlabotu konkurētspēju,» piebilst J. Krūmiņš.

Zviedrijas un Baltijas korporācijas pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē

«Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr viņi nogaida, jo nav šādas paredzamības,» par korporatīvo investoru noskaņojumu DB saka Swedbank prezidents un izpilddirektors Mikaels Volfs. Intervijā viņš arī neslēpj, ka Swedbank kā banka gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju, vai tā finanšu pakalpojumu biznesu nerezidentiem šeit grib vai negrib.

Nule kā Rīgā bija Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī, kas pēc pāris mēnešiem Latvijā sāks pārraudzīt arī Swedbank. Ko domājat par šiem regulatora jaunumiem?

Politiķi mēģina ietekmēt Satversmes Tiesas (ST) lēmumus — šādu faktiski trauksmes vēsti ir izludinājis šīs institūcijas vadītājs Gunārs Kūtris.

Db viedoklis: Latvijas valdība ir pierādījusi, ka tai nav plāna «B»

Skaidrs, ka šādu reakciju ir izsaukusi premjera pārstāvētās partijas Jaunais laiks priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas pirms dažām dienām paustais paziņojums, ka gadījumā, ja ST atzīs par pamatotu pensionāru prasību nesamazināt viņiem pensijas, tas novedīšot valsti līdz bankrotam. Un te jau var izdarīt vairākus pietiekami interesantus secinājumus…

No 7.5 miljardiem eiro, ko Latvija starptautiskā aizdevuma veidā saņems dažu gadu laikā, 36 % tiks novirzīti finanšu sektora stabilizēšanai.

Db viedoklis: Interesanti, ko iesāksim, kad aizlienētie līdzekļi būs iztērēti

Tā nu šoreiz ir Finanšu ministrijas oficiālā informācija, nevis, piemēram, viena vai otra eksperta vai žurnālista prātojums.

Protams, varētu ilgi prātot par to, kāpēc tieši bankas ir izpelnījušās tik lielu labvēlību, it īpaši jau ņemot vērā šādu aspektu: 7.5 miljardus eiro aizņemas Latvijas valsts, tātad - vietējie nodokļu maksātāji, bet bankas ar pašmāju kapitālu ir nospiedošā mazākumā. Protams, atbalsts finanšu sektoram ir jāsaņem, turklāt cerams, ka tās bankas, kas pretendēs uz noteiktiem miljoniem, tos saņems tikai ar nosacījumu, ka zināmu laika posmu asi nevērsīsies pret īslaicīgās grūtībās nonākušiem kreditoriem.

Vēl pirms salīdzinoši neilga laika noteiktas valsts institūcijas, sākot ar Latvijas Banku un beidzot ar Drošības policiju, visai neiecietīgi izturējās teju pret katru spriedelējumu par to, kā tas nu būtu — devalvēt latu.

Katrā ziņā būtu vismaz dīvaini, ja Drošības policijas darbinieki uzliktu roku dzelžus premjeram Valdim Dombrovskim, kurš ir skaidri un gaiši paziņojis — Starptautiskais valūtas fonds atbalstītu lata devalvāciju, bet tam pretojas Latvijas valdība, centrālā banka un Eiropas Komisija, turklāt šī atšķirīgā nostāja tiek dēvēta par klupšanas akmeni. Kamēr par lata devalvācijas iespēju izteicās ekspremjers Andris Šķēle, kurš diez vai domā tālāk par sava biznesa iespējām, to vēl varēja uzskatīt par viena cilvēka personīgo vēlmju paušanu.

Nopietnāk tas jau bija brīdī, kad par šo tēmu sāka izteikties vienas otras ārvalstu bankas eksperts, bet daļai Latvijas kompāniju to ārzemju mātes uzņēmumi silti ieteica savu naudas atlikumu pārvērst no latiem uz eiro, lai gan konvertācijas rezultātā tika zaudētas pietiekami lielas summas. Ja attiecīgi izsakās un rīkojas privātuzņēmēji, dažādi eksperti utt., tā ir viena lieta. Savukārt augsta līmeņa valsts amatpersonu izteikumiem svars jau ir ievērojami lielāks.

Puse eiropiešu (53%) uzskata, ka dalība Eiropas Savienībā ir laba lieta. 15% eiropiešu valsts dalību Eiropas Savienībā vērtē kā sliktu lietu, kamēr nozīmīgai daļai eiropiešu nav konkrēta viedokļa par savas valsts dalību Eiropas Savienībā (27%) – nav ne laba, ne slikta lieta, liecina Eirobarometra jaunākais pētījums.

Visaugstākais atbalsts dalībai Eiropas Savienībā saglabājas Nīderlandē (80%) un Luksemburgā (71%). Visskeptiskāk dalību Eiropas Savienībā vērtē Lielbritānijā, Kipras Republikā, Latvijā, Ungārijā un Austrijā. Lielbritānijā tā ir gandrīz trešā daļa iedzīvotāju (30%), pārējās minētajās valstīs piektā daļa jeb 21%.

Baltijas valstu iedzīvotāju vidū viedoklis par dalību Eiropas Savienībā ir būtiski atšķirīgs. Starp Baltijas valstīm Latvijā ir vismazāk iedzīvotāju, kas dalību Eiropas Savienībā vērtē pozitīvi – 27% pilsoņu. Latvijā iedzīvotāju vidū biežāk dominē neitrāls viedoklis attiecībā uz valsts dalību Eiropas Savienībā – apmēram puse iedzīvotāju (49%) uzskata, ka Latvijas dalība Eiropas Savienībā nav ne laba, ne slikta lieta.

Savu 35 gadu vecumā Edgars Rinkēvičs ir piedzīvojis spožu karjeru – ilgu laiku sabijis Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā, bet brīdī, kad pie viņa viesojās Numurs, viņš tieši septiņas dienas pildīja Valsts prezidenta kancelejas vadītāja pienākumus.

Vieni viņu dēvē par pelēko kardinālu, otri uzskata, ka tieši viņa spēkos ir padarīt Valsts prezidenta politiku un izturēšanos respektējamāku un pat agresīvāku, trešie – baidās tikt atlaisti no darba. Pašam Edgaram Rinkēvičam viedoklis ir skaidrs — diez vai Latvija ir gatava tautas vēlētam prezidentam, turklāt nekas slikts nenotiktu, ja augstākā valsts amatpersona nebūt nebūtu bezpartijiska.

Budžeta samazinājums varētu skart arī atsevišķus pabalstu veidus — šādu iespēju neizslēdz premjers Valdis Dombrovskis (JL), piebilstot, ka Labklājības ministrija šobrīd gatavo savus priekšlikumus. Šajā sakarā jāpiemin jau daudzreiz uzsvērtais, ka turpinās valsts izdevumu apcirpšana, taču netiek domāts par to, kā vairot ieņēmumus.

Var teikt, ka mūsu valsts šobrīd ir nonākusi tādā kā apburtajā lokā. Sarūkot ieņēmumu apjomam, valdība ir spiesta samazināt izdevumus — apcirpt algas, atlaist darbiniekus, ierobežot tēriņus. Tas savukārt atstāj iespaidu uz patēriņu un nodokļu ieņēmumiem, un, valsts kasei nepildoties vajadzīgajā apmērā, atkal esam spiesti samazināt izdevumus. Ja pie 12% IKP krituma tika lēsts, ka ietaupījumam jābūt 700 miljonu latu lielam, tad līdz ar 13% IKP krituma prognozi tiek runāts jau par nepieciešamību ietaupīt miljardu un pat vairāk. Ņemot vērā bažas, ka reālais IKP kritums būs vēl lielāks, jājautā — cik apjomīgs tad beigās būs nepieciešamais samazinājums?

Valdības pieņemts un gatavs sūtīšanai izķidāšanai uz Saeimu ir nākamā gada valsts budžets. Tas, cik veiksmīgas ir dažādas tajā iekļautās normas, un kādu efektu tās dos tautsaimniecībai, protams, ir diskutabls jautājums. Tomēr līdz vakardienai šķita, ka vismaz ir skaidri spēles noteikumi, atbilstoši kuriem bieznesam 2010. gadā būs jāstrādā.

Diemžēl vakar jau pēc budžeta apstiprināšanas Ministru kabinetā noskaidrojās, ka pagaidām gan minētā skaidrības sajūta ir bijusi vien ilūzijas līmenī. Proti, šo budžeta projektu nesūtīs uz Saeimu tik ilgi, kamēr tas netiks saskaņots ar starptautiskajiem naudas aizdevējiem.

Protams, interesanti ir tas, ka neatkarīgas valsts budžets ar kaut ko ir jāsaskaņo, taču acīmredzot pēdējais laiks ir saprast, ka Latvija bez «svētības no augšas» kārtējo reizi pat soli paspert nedrīkst. Taču, ja jau reiz šāda situācija ir izveidojusies, nav skaidrs, kāpēc vispirms netika veikts šis budžeta saskaņošanas process, un tikai pēc tam apstiprināšana valdībā. Ar šādu rīcību valdība ļauj domāt, ka tiek izspēlēts līdzīgs scenārijs tam, kāds jau bija gan kontekstā ar budžeta samazināšanu par 500 miljoniem latu, gan arī mājokļa nodokļa ieviešanu. Respektīvi, vispirms vietējie politiķi sabiedrības priekšā veica kūsājoša darba imitāciju, ļaujot noticēt, ka budžetu varētu nesamazināt tik lielā mērā, bet mājokļa nodokli — neieviest vispār. Savukārt mirkli vēlāk tiek paziņots, ka tomēr būs jāsper gan viens, gan otrs solis, jo to prasa starptautiskie aizdevēji.

Lai varētu uzcelt jauno ogļu staciju Liepājā, būs jāceļ elektroenerģijas tarifi, lai tādējādi visi patērētāji kopā 10 gadu laikā varētu segt jaunās būves izmaksas.

Vismaz šāds likumprojekts ir sagatavots izskatīšanai Ministru kabinetā. Nevarētu teikt, ka šāds pavērsiens ļoti pārsteigtu, it īpaši jau ņemot vērā Latvijas tendenci novirzīt uz gala patērētāju pleciem teju visas izmaksas. Tomēr dažas pārdomas šajā kontekstā rodas.

Skaidrs, ka jauna elektrostacija mūsu valstī ir nepieciešama, turklāt ievērojami ātrāk, nekā tā tiks uzbūvēta. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā visai saprotama ir arī atziņa, ka valstij tik lielas naudas nav (Ekonomikas ministrija gan neprecizē - cik lielas, taču ir skaidrs, ka runa ir par daudziem miljoniem latu), un tāpēc attiecīgās izmaksas jāsedz pašiem patērētājiem.

Nozīmīgākais šīs nedēļas notikums nenoliedzami ir noticis nevis Latvijā, bet gan daudzus tūkstošus kilometrus tālāk — ASV. Runa, protams, ir par Amerikas lielo finanšu krīzi.

Notiekošais jau tiek salīdzināts ar lielo depresiju trīsdesmitajos gados, kā arī tiek lēsts, ka ar šo visu pasaules ekonomikas attīstība ir atsviesta aptuveni līdz 1970. gadam. Kāda tam visam var būt ietekme jau tuvākajā nākotnē? Šādās krīzēs parasti neizbēgama ir situācija, kad dažādu preču un pakalpojumu patēriņš samazinās visā krīzes skartajā telpā, šajā gadījumā — lielā pasaules daļā. Tas nozīmē, ka daudzām valstīm ir jāatsakās no zināmas daļas kopprodukta ieņēmumus, ka saruks daudzu valstu ekonomika.

Un šeit būtisks jautājums ir — par cik lielu daļu saruks Latvijas ekonomika? Katrā ziņā mazsvarīgi nav tas, ka jau tagad eksperti

Sastiķēja gan! Tieši šādi vārdi nāca prātā, dzirdot premjera amata kandidāta Valda Dombrovska stāstījumu par to, kādu viņš redz jaunās valdības sastāvu.

Pirmām kārtām jāatzīst, ka gan demisionējušā premjera Ivara Godmaņa, gan arī Tautas partijas trieciennnieka Edgara Zalāna izstrādātais valdības optimizācijas plāns ir krietni vien progresīvāks par to, ko piedāvā Dombrovskis.

Potenciālajā Ministru kabineta sastāvā trūkst vien Bērnu un ģimenes lietu, kā arī E-lietu ministrija. Kur tad palika idejas par gana universālajām Attīstības un Sociālo lietu ministrijām? Nekā! Tātad no valsts aparāta uzturēšanai paredzēto līdzekļu ekonomēšanas aspekta ieguvums gaidāms stipri vien niecīgs. Citiem vārdiem sakot, situācija ir vienkārša: kamēr kāda partija sēž opozīcijā, tā gāna koalīcijas darbības, bet, kolīdz nokļūst barjeras otrā pusē, tā droši iet savu priekšteču pēdās.

Premjera Ivara Godmaņa cīņa par nākamā gada budžetu norit pilnā sparā. Pēdējo dienu laikā ne vien noteikts ultimatīvs aizliegums valsts kapitālsabiedrībās strādājošo amatpersonu atalgojuma palielināšanai, bet arī pieņemti daži arodbiedrību kompromisi attiecībā uz neapliekamā minimuma paaugstināšanu.

Šādi acīmredzot mēģinot laipot starp koalīcijas partneru prasībām, valsts iespējām un strādājošo un darba devēju vēlmēm, premjers būs spiests cīnīties par optimālo budžeta variantu.

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka, tā vietā, lai pavisam racionālām metodēm vienkāršotu un efektivizētu valsts pārvaldes darbu, samazinot tās izdevumus, tiek meklēti risinājumi, kas ļautu neaizskart valsts sektorā nodarbinātos. Tikai vienas nedēļas laikā kopš Db akcijas Meklējam miljonus budžetam, kuras ietvaros lūgts iedzīvotājiem iesūtīt racionālus priekšlikumus valsts līdzekļu taupīšanai, ir saņemti daudzi, nepavisam ne sarežģīti ieviešami ierosinājumi, kas ļautu ietaupīt pietiekami lielu līdzekļu apjomu un turklāt neprasa lielus ieguldījumus.

Daži pēdējie gadi pasaulē iezīmējuši tā saucamo influenceru uznācienu. Tas faktiski nozīmē, ka ietekmīgākie no šādiem influenceriem ar sociālo mediju palīdzību var ietekmēt veselu biznesu un preču zīmju veikumu.

Visbiežāk šāda komunikācijas un informācijas patēriņa forma pieņemama ir gados jauniem patērētājiem, kuru siržu iekarošu daudzi biznesi mēdz likt savu mārketinga stratēģiju centrā.

Jāteic, ka no influenceru uznāciena nekādā ziņā nav izbēgusi arī finanšu pasaule. Arī šajā jomā realitāte arvien lielākā mērā sāk kļūt tāda, ka jaunieši kādu finanšu padomu atrod tieši šajā vidē no kāda sev pieņemamākā šāda censoņa. Turklāt dažiem ietekmīgākajiem šādiem personāžiem sekotāju loks mēdz būt ļoti plašs un pat fanātisks. Rezultātā to izteikumiem ir pa spēkam koriģēt kādu atsevišķu aktīvu – sevišķi, piemēram, ne pārāk lielu uzņēmumu akciju, cenu.

Vēl viena nesošā kolonna

Tik tālu nu mēs būtu — valdība ir paredzējusi šogad samazināt fondēto pensiju shēmā ieskaitāmos līdzekļus no 8 līdz 2%.

Ir saprotams, ka valstij naudas trūkst, ka tai ir nepieciešams atrast pēc iespējas līdzekļus savu funkciju nodrošināšanai. Taču, redzot minēto lēmumu, rodas jautājums — par kādām funkcijām vispār ir runa?

Ilgu laiku valsts apelēja pie iedzīvotāju un uzņēmēju sirdsapziņas, aicinot maksāt nodokļus, jo tas nodrošinot pabalstus jaundzimušo bērnu vecākiem, pensijas pensionāriem, algas skolotājiem, mediķiem, policistiem utt. Tajā pašā laikā mēs lasām ziņas, ka Rīgas pašvaldība atsevišķās struktūrvienībās ir atradusi iespēju maksāt tā saucamo 13. algu. Tātad loģika šeit sanāk ļoti vienkārša — mēs nogriezīsim algas, pensijas un pabalstus, lai saujiņai izredzēto būtu 13. alga. Jāatzīst, tas skan muļķīgi!