Plānojam un runājam par to, ka Latvijā būs kredītbirojs, bet kā tad tādu izveidot? Kas jāņem vērā? Ko vēlamies ar to sasniegt? Domāju, ka visi vēlamies, lai Latvijā kredītbirojs nodrošinātu efektīvu un drošu informācijas apmaiņu? Šķiet daudziem veidojas priekšstats, ka kredītbiroja darbība ir ļoti vienkārša – jāsavāc dati, jāaprēķina scoring (vērtējums) un jādala pārējiem informācija.
Pamats jau it kā vienkāršs, bet šeit rodas jautājumi: kādēļ daudzas valstis, veidojot kredītbirojus, aicina talkā pasaules ekspertus – gan tiesiskā regulējuma radīšanai, gan scoringa izstrādāšanai gan tehnisko risinājumu ieviešanai? Ārvalstu praksē ir ne vienas vien valsts pieredze, kur kredītbiroju izveidošana bijusi pagalam neveiksmīga un situāciju labošana ir prasījusi daudz ļoti daudz resursu un radījusi problēmas. Veidojot kredītbiroju, ir svarīgi izmantot citu valstu pieredzi, lai nepieļautu tādas pašas kļūdas, ko jau pieļāvuši citi. Mums jābūt pietiekami gudriem, lai mācītos arī no citu kļūdām. Attiecībā uz kredītbiroju, man veidojas asociācijas ar auto – iemācīties to ikdienā lietot nav grūti, bet uzbūvēt auto ir daudz sarežģītāk, nepietiek salikt kopā stūri un riteņus, ir jāievēro arī daudz nianses un jāsavieno visas sīkākās detaļas tā, lai auto spētu pildīt savas funkcijas – droši un stabili kustēties uz priekšu.
Kredītbiroja darbībai jāsabalansē ļoti daudz un dažādas lietas – tiesiskais regulējums ar savām prasībām, tehniskie risinājumi, kas spēj nodrošināt šo prasību izpildi, know-how informācijas apstrādē un scoringu veidošanā, kā arī jānodrošina darbības pamatprincipu ievērošana. Lai kredītbirojs sasniegtu maksimālu efektivitāti, vispirms diskusiju ceļā jānoskaidro mērķi, ko vēlamies sasniegt un jāatrod labākais risinājums kredītbiroja izveides pamatjautājumos.
Kā pirmo un svarīgo jautājumu, kas jāizlemj, gribu minēt kredītinformācijas apmaiņas modeļa izvēli, kāds Latvijai ir piemērotākais?
Pasaulē izšķir divu veidu kredītinformācijas apmaiņas sniedzējus (nodrošinātājus): Kredītu reģistrs (tikai apkopo informāciju, neveic risku novērtēšanu un parasti ir ierobežotam tirgus dalībnieku lokam) un Kredītbirojs. Teorijā informācijas apmaiņas modeļi tiek izšķirti četri:
1) Valstī informācijas apmaiņu nodrošina tikai Kredītu reģistrs (modelis, kāds pašlaik ir Latvijā). Kredītu reģistrus parasti veido valstu centrālās bankas un informācija šajos reģistros tiek apkopota tikai no bankām un citām regulētām finanšu institūcijām. Arī informācijas saņēmēji ir bankas, regulētās finanšu institūcijas un uzraugošās institūcijas.
2) Kredītinformācijas apmaiņu nodrošina tikai viens kredītbirojs, kur tiek apkopota visa informācija, apstrādāta un nodota tālāk. Šis modelis iesaista visus tirgus dalībniekus.
3) Informācijas apmaiņas nodrošināšanā strādā gan Kredītu reģistrs, gan Kredītbirojs (iespējams vairāki kredītbiroji). Kredītu reģistrs nodrošina informācijas apmaiņu bankām un regulētajām finanšu institūcijām, savukārt pārējiem tirgus dalībniekiem informācijas apmaiņu nodrošina Kredītbiroji. Kredītu reģistra dalībnieki var būt arī kredītbiroja dalībnieki.
4) Tāpat kā iepriekšējā modelī, informācijas apmaiņas nodrošināšanā piedalās gan Kredītu reģistrs, gan Kredītbirojs (iespējams vairāki kredītbiroji). Kredītu reģistrs tāpat kā pārējie datu avoti, savā rīcībā esošo informāciju, sniedz kredītbirojiem, kas informāciju apstrādā un no kredītbirojiem informāciju saņem visi tirgus dalībnieki.
Pirmā modeļa mīnusos es gribētu minēt to, ka pārējie tirgus dalībnieki ir atstāti ārpus šī informācijas apmaiņas procesa. Kredītu reģistrā ir ierobežots dalībnieku loks un pārējie tirgus dalībnieki ir spiesti meklēt citus risinājumus kā apmainīties ar informāciju. Rezultātā dažādiem tirgus dalībniekiem ir dažāda pieejamā informācija risku izvērtēšanai, kas bieži kropļo konkurenci. Savukārt otrajā modelī veidojas ļoti liela atkarība no viena konkrētā kredītbiroja, jo kredītinformācijas apmaiņas nodrošināšanā netiek pieļautas konkurences iespējas, kā rezultātā cenas un kvalitātes optimizācija parasti netiek sasniegta. Trešais modelis jau ir daudz efektīvāks, bet to izvērtējot, es saskatu vienu galveno problēmu un tā ir tā pati, kas pirmajā variantā – nevienlīdzīga piekļuve informācijai. Tie tirgus dalībnieki, kam ir piekļuve gan kredītu reģistram, gan kredītbirojam, risku novērtēšanai, saņem vairāk (plašāku) informāciju, nekā tie tirgus dalībnieki, kam piekļuve ir tikai kredītbirojā esošajai informācijai. Pēc manām domām, ceturtais modelis Latvijai ir piemērotākais, jo spēj nodrošināt, ka visi tirgus dalībnieki risku novērtēšanu var balstīt uz vienādas informācijas bāzi. Cik detalizēta informācija būs pieejama, katram dalībniekam, jānosaka tiesību aktiem, bet informācija uz ko veikts scorings, ir vienāda. Vienlīdzīgas riska vērtēšanas iespējas, nodrošina labāku konkurences vidi, kas virza uz pakalpojumu kvalitātes un cenas optimizāciju.
Otrs jautājums, kam jārod atbilde ir īpašumtiesības kredītbirojā. Kas ir kredītbiroja īpašnieki?
Pēc īpašumtiesībām, kredītbirojus pasaulē parasti iedala 3 veidos:
1) Kreditori (tirgus dalībnieki) ir arī galvenie kredītbiroja īpašnieki. Pasaules Banka savos materiālos kā galvenos plusus šim variantam min iespēju saņemt kapitālu kredītbiroja izveidei, atbalstu no citiem kreditoriem un apņemšanos piegādāt datus, kā arī inovācijas un augstu servisa līmeni. Kā galvenie mīnusi šeit minēti interešu konflikts, kā rezultātā akcionāri var pretoties citu aizdevēju pienākšanai un risinājumu izstrādāšanai. Lemšanas process ir lēns, akcionāru redzējums par kredītbiroja attīstības virzienu var būtiski atšķirties. Var tikt veidotas barjeras jaunu kredītbiroja biedru pieņemšanā.
Šādi kredītbiroji pasaulē ir aptuveni 28%.
2) Kreditori nav kredītbiroja īpašnieki (neatkarīgie kredītbiroji). Īpašnieki bieži ir starptautiskie kredītinformācijas sniedzēji, kas kredītbirojus veido daudzās valstīs. Šajā gadījumā pozitīvās lietas ir tās, ka nav interešu konflikta, komerciālais skatījums nodrošina inovācijas un augsta līmeņa servisu, kredītbirojs ir atvērts maksimāli plašam tirgus dalībnieku lokam. Kā mīnusus šeit parasti min to, ka bankas nevēlas dalīties ar informāciju, ja viņām nav īpašumtiesības kredītbirojā un iespējamu kapitāla trūkumu (kredītbiroja izveidošanai nepieciešamas lielas investīcijas).
Šādi kredītbiroji pasaulē ir aptuveni 59%.
3) Bezpeļņas kredītbiroji - asociācijas. Pasaules Bankā kā vienīgo plusu šim modelim min to, ka asociācijas sedz kredītbiroja izmaksas. Savukārt mīnusos pieskaitāmas ierobežotas attīstības iniciatīvas, parasti zemākas kvalitātes pakalpojumi un lēns lēmumu pieņemšanas process.
Šādi kredītbiroji pasaulē ir aptuveni 13%.
Neviens no šiem variantiem nav nedz pareizais, nedz nepareizais, ir tikai katrai valstij piemērotākais. Nereti šie varianti tiek kombinēti, lai atrastu piemērotāko un efektīvāko konkrētai valstij. Latvijā šobrīd aktuāls ir jautājums par to, kas piemērotāks mums? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, ir jāsaprot, kurš variants nodrošinās Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju uzticību un ieinteresētību. Diskusiju ceļā starp visiem tirgus dalībniekiem jārod kompromiss šajos jautājumos un jāspēj vienoties. Tikai sasniedzot maksimālu uzticību, izpratni un ieinteresētību tiks sasniegts maksimāli iespējamais efekts gan valsts ekonomikai kopumā, gan katram tirgus dalībniekam individuāli.
Sekojiet ziņām