Bokta: Ja baidies no vilka, mežā neej

Viedokļi
2015. gada 17. februāris 08:17

11.februārī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē tika apspriesti grozījumi Elektronisko dokumentu likumā (EDL), kas tika atspoguļots arī DB 12.02.2015. numurā. Latvijā ir uzstādīts mērķis līdz 2017.gadam panākt 90% bezpapīra saraksti visās dzīves jomās. Tāpēc arī sekojusi LVRTC iniciatīva atvērt iespēju elektronizēt atsevišķus procesus to darījumu veidiem, kas šobrīd tiek izslēgti no e-vides, piemēram, darījumiem ar nekustamo īpašumu. Taču, tiklīdz ķeramies klāt darījumiem ar nekustamo īpašumu, pat daļā Latvijas IKT nozares pārstāvju vidū sākas paniskas bailes no «e», turklāt tās bez jebkāda racionāla pamata tiek iedvestas citos.

Ir tāds teiciens: ja baidies no vilka, neej mežā. Un ir vēl viens teiciens: drošam pieder pasaule. Var piesaukt vēl vienu teicienu desmit reizes nomēri, pirms nogriez! Šodien, domājot par grozījumiem EDL, kā arī citiem normatīviem, kas nosaka to, cik efektīvi un konkurētspējīgi attīstīsies Latvijas e-vide, ir jāatbild uz jautājumu – vai pēdējam no pieminētajiem teicieniem «desmit» vietā ieliksim «simts», vai arī izdarīsim visu, lai, runājot par Latvijas e-vidi, tie dotu iedzīvotājiem reālu pienesumu un Latviju citas valstis piesauktu kā veiksmes stāsta piemēru.

Šobrīd EDL nosaka, ka šā likuma noteikumi nav piemērojami līgumiem, ar kuriem tiek radītas vai nodotas tiesības uz nekustamo īpašumu, izņemot nomas tiesības. Šajā likumā ir vēl trīs citi izņēmumi, kur šis likums nav piemērojams. Pilnīgi skaidrs, ka arī nekustamā īpašuma gadījumā, līdzīgi kā piena pārdošanas gadījumā, pastāv daudzas informācijas sistēmas, kurās jau tagad par katru no Latvijas Republikā reģistrētu nekustamo īpašumu glabājas vairāki elektroniski dokumenti – tie paši ieraksti Zemesgrāmatu reģistrā ir elektroniski dati. Proti, šim nevainīgajam izņēmumam EDL tik nesaprotamā apjomā nav loģiska pamata. Tas jauc galvu ne tikai zemesgrāmatu tiesnešiem, bet arī visiem, kuri darbojas ar un ap nekustamo īpašumu un būtu gatavi atsevišķus jautājumus kārtot elektroniski. Piemēram, parakstīt servitūta līgumus elektroniski, ko šobrīd nevar darīt. Ja pēc desmitkārtīgas nomērīšanas joprojām pastāv uzskats, ka nostiprinājuma lūgums šādam servitūta līgumam jāslēdz pie notāra, tad to var darīt, un šo jautājumu jau regulē cits likums, nevis EDL. Taču, izņemot šādu ierobežojumu no EDL, citam likumam (Zemesgrāmatu likums) netiek liegta iespēja sākt desmitkārtīgu nomērīšanu, izvērtēt iespēju šādu nostiprinājuma lūgumu pie notāra parakstīt arī elektroniski, tādējādi radot iespēju šo dokumentu paketi nosūtīt atbilstošām iestādēm elektroniski, nevis liekot tās apmeklēt klātienē. Runa ir par iespēju birokrātisko aparātu padarīt efektīvāku, tādējādi tuvojoties mērķim – 90% bezpapīra saziņai.

Viens no e-vides biediem vai uzstādījumiem, ar ko šobrīd jācīnās Saeimas komisijā, ir apgalvojums, ka cilvēks nevar būt drošs, ka viņš paraksta to, ko viņš redz datora ekrānā? Pirmkārt, es nesaprotu, kā šī izvirzītā hipotēze ir attiecināma uz konkrētiem likuma grozījumiem? To var attiecināt uz jebkuru darbību e-vidē. Proti, kāpēc mēs ļaujam iesniegt deklarāciju Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmā, kādēļ ļaujam ar e-pakalpojuma palīdzību cilvēkiem novēlēt orgānus pēc nāves? Kāpēc esam atļāvuši dibināt uzņēmumu attālināti, pat neizejot no biroja? Kāpēc atļaujam parakstīt citus līgumus e-vidē? Tieši tāpat ir ar parastu papīra lapu – kā es varu būt drošs, ka tas, ko es parakstīju, ir tas, kas pēc tam kaut kur nonāk. Ir taču tintes, kas izzūd, ir taču gadījumi, kad cilvēks vienkārši paraksta tukšas lapas un tādējādi izkrāpj no valsts miljoniem eiro lielus naudas līdzekļus u.tml. Bet vai tāpēc cilvēce atsakās no papīra? Ir virkne darbību, ar kurām šos riskus pārvaldīt. Ja ir šaubas par e-parakstītāja rīka autentiskumu, parakstītu dokumentu var pārbaudīt un atvērt citā vietā, piemēram, portālā www.eparaksts.lv. Taču cilvēkiem tas ir jāzina, un jāmācās droši un pārliecināti rīkoties e-vidē. Jau martā LVRTC ieviesīs jaunu rīku – e-paraksta statistiku, kas ļaus jebkuram tā lietotājam ērti apskatīt, kad un kādā nesējā viņš ir lietojis savu e-parakstu.

Visbeidzot, e-paraksts ir rīks, no kā indivīds var jebkurā laikā atteikties, to anulējot un nekad vairs to nelietot. Tas ir rīks, ko valsts vai privātpersona var izmantot, lai padarītu efektīvāku savu darbību un veiktos procesus. Persona var pati pieņemt lēmumu, izmantot vai neizmantot šo funkcionalitāti, izvērtēt savu ticību, bailes un pārliecību, un kā šobrīd, tā arī nākotnē atteikties no droša elektroniskā paraksta sertifikātiem. Es aicinu gan IKT nozari, gan ikvienu komersantu, kas jau praksē pārliecinājies par e-vides priekšrocību, gan ikvienu personu, kas jau pieradusi ātri un ērti kārtot šādus darījumus, tās izvērtēt visus plusus un mīnusus, un atbalstīt racionālas lietas. IKT nozares sakārtošanā ir daudz citu lietu, kas būtu diskusiju vērtas un kurām būtu jāvelta daudz vairāk rūpju, analīzes un tās jāskaidro sabiedrībai.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra