Dodot naudu ekonomikai jeb principa «tērējiet, lai pelnītu» aktīvāka ieviešana neliktu vilties ne valstij, ne korporatīvajam sektoram.

Līdz ar jaunā valsts budžeta apstiprināšanas vēsmām kārtējo reizi vērts paraudzīties uz to, cik veiksmīgi norit valsts ekonomikas attīstība, un to, kā situāciju varētu uzlabot. Ņemot vērā demogrāfiskās tendences, iespēju paātrināt valsts ekonomisko izaugsmi nav daudz, bet pa kādai atrodas. Pirmā, kas iešaujas prātā, nešķiet ātri realizējama, jo ir vērsta uz to, ka, runājot par kopējiem Eiropas Savienības un eirozonas jautājumiem, Latvijas politiķiem beidzot kaut ko «vajadzētu». Ne sev, bet valstij. Varbūt tad mums nenāktos sadzīvot ar vieniem no zemākajiem lauksaimniecības platību maksājumiem, un, atbalstot trešo aizdevuma kārtu Grieķijai, tādējādi vienlaikus glābjot, piemēram, Vācijas politiķu reputāciju un nodokļu maksātāju naudu, kaut kas tiktu izkaulēts arī priekš Latvijas.

Otra iespēja iet zināmās paralēlēs ar pirmo, proti, «vietējo atbalsts». Pirmo reizi tas valdības līmenī plašāk tika skaitīts brīdī, kad Krievija noteica embargo Rietumu pārtikas produktiem. Varbūt var atcerēties vēl pāris lietas, piemēram, Latvijas finiera glābšanu no Krievijas korporatīvajiem tīkojumiem. Taču tas arī viss. Piemēram, publiskie iepirkumi pārsvarā tiek organizēti nevis pēc saimnieciski izdevīgākā principa valstij, bet gan pēc zemākās cenas principa. Rezultāts nav tālu jāmeklē. Atnāk kāds cits Austrumeiropas ražotājs ar 3% zemāku cenu, un līgums viņam kabatā. Tajā pašā laikā nauda, kas varētu celt gan vietējos statistikas datus, gan iedzīvotāju labklājību, aizplūst uz ārzemēm. Turklāt netiek ņemts vērā ļoti nozīmīgs fakts – vairāki desmiti procentu no iepirkumā iztērētās naudas nodokļu veidā varētu atgriezties valsts un pašvaldību budžetos.

Arī nodokļu politika prasa zināmas korekcijas. Runa ir nevis par darbaspēka nodokļu likmēm, jo to mazināšana tādā veidolā, kā tiek runāts patlaban, diezin vai ir spējīga radīt ilgtermiņa efektu tautsaimniecībai kopumā, bet gan vispārēju nodokļu iekasēšanas kārtību. Proti, kamēr nauda finanšu tirgos ir lēta un budžetu viegli «pielāpīt», būtu vērts pacensties vismaz pakāpeniski atteikties no nodokļu iekasēšanas avansā. Sevišķi vēl tad, ja apmaksu par saražoto nākas gaidīt vairākus mēnešus. Šādi avansa maksājumi faktiski izņem naudu no ekonomikas, palielinot izmaksas, un gala rezultāts ir sliktāks ne tikai uzņēmumu akcionāriem, bet arī pašai valstij.

Faktiski ir tā, ka labklājības izaugsmes tempu nosaka apgrozībā esošās naudas aprite, un jau treknie gadi pierādīja, ka šis princips strādā. Nelaime bija tā, ka process lielākoties balstījās uz pārmērībām aizdevumu ņemšanā un došanā, taču šobrīd, lai arī mazākā mērā, tomēr pastāv iespēja attīstīt ekonomiku stipri vien ilgtspējīgākos rāmjos. Konkurētspēju neapdraudošs darba samaksas pieaugums ir nevis ienaidnieks, bet sabiedrotais, vismaz tiem uzņēmumiem, kas galvenokārt orientējas uz vietējo tirgu, jo gala rezultāts ir arī korporatīvā sektora finanšu rādītāju uzlabojums.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra