Situācija darba tirgū vedina domāt par tālāku algu pieaugumu, taču to var nobremzēt jauni finanšu satricinājumi Āzijas valstīs.

Pēdējā statistika no Latvijas darba tirgus turpina saglabāties iepriecinoša. Pirms pāris nedēļām publicētos datus par bezdarba līmeņa sarukumu un nodarbināto iedzīvotāju skaita pieaugumu valstī ir papildinājusi informācija arī par visai solīdu vidējās algas kāpumu valstī. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju, gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu iepriekšējā gadā vidējā bruto darba samaksa ir palielinājusies par 6,9%, līdz 815 eiro. Turklāt neto darba samaksa augusi vēl straujāk, kāpumam gada izteiksmē sasniedzot 7,5%.

Protams, tas, ko cilvēks saņem «uz rokas», vēl aizvien ir visai tālu no sapņiem, kurus varēja lolot par labklājību, kad valsts iestājās Eiropas Savienībā, jo statistiķu fiksētie 600 eiro laikam gluži nav tas, uz ko tobrīd cerēja ierindas strādājošais. Tomēr, lai arī kā šis jautājums tiktu cilāts, vidējā neto darba samaksa nedaudz vairāk kā desmit gados pēc iestāšanās ES Latvijā pieaugusi gandrīz trīskārt. Protams, netrūks tādu, kuri apgalvos, ka tas viss tikai uz ekonomikas legalizēšanās rēķina un patiesībā nekāda pieauguma nav. Taču zinot daudzu mūsu iedzīvotāju un uzņēmumu attieksmi pret dažādu jautājumu kārtošanu, uzrādīts drīzāk tiktu mazāk nekā vairāk.

Šobrīd mazāk būtu jāraizējas par pieauguma tempiem, jo normālos apstākļos tos varētu vienīgi apskaust, bet gan par samērā zemajiem algu bāzes skaitļiem. Tos var palielināt tikai uz lielākas pievienotās vērtības un uzņēmumu konkurētspējas pieauguma rēķina, kas, lai arī klibo, taču vedina domāt par pakāpeniskiem uzlabojumiem. Turklāt, kas attiecas uz algām, situācija darba tirgū šā vai tā liks tās kāpināt.

Pagaidām ir grūti nepārprotami novērtēt, kā tas ietekmēs uzņēmējdarbības rādītājus, taču uz vietējo ekonomiku orientētajiem uzņēmumiem tas var nākt par labu, jo iedzīvotāji tērēs vairāk, savukārt uz eksportu orientētajam korporatīvajam sektoram var nākties saskarties ar peļņas mazināšanos. Sevišķi vēl saistībā ar pēdējiem notikumiem Ķīnā, kas met zināmu ēnu arī uz pārējo globālo tautsaimniecību. Tāpēc, līdz ar eksporta kapacitātes apsīkumu, var zust resursi, ar ko turpināt stutēt algu pieaugumu. Tas nozīmē, ka lielai iedzīvotāju daļai samērā ilgstoši var nākties samierināties ar labklājības līmeni, kas ir visai tuvs pašreizējam.

Tā kā mūsu ekonomika ir maza, taču nākotnes potenciālam vēl ir, kur augt, un attīstība patlaban notiek nevis uz kredītu, bet gan investīciju un iekšējo resursu rēķina, pastāv zināmas manevrēšanas iespējas, tādējādi izvairoties no tik iespaidīgiem postījumiem kā pagājušās desmitgades beigās, būtiski nepasliktinot arī šā brīža visai pieticīgo labklājības līmeni valstī. Tādējādi nevar izslēgt, ka nākamgad algu pieauguma tempi kļūs lēnāki, kas savukārt nav labi uz vietējo tirgu orientētajai ekonomikas daļai. 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra