Sapņiem, ka ar Krievijas enerģētiskās varas solījumiem Turcijai izdosies grozīt Eiropas līdzšinējo attieksmi, pagaidām nav pamata

Decembra sākumā Krievijas prezidents Vladimirs Putins apmeklēja Turciju un darīja zināmu, ka šai valstij turpmāk varētu būt daudz svarīgāka loma Eiropas enerģētikā nekā līdz šim. Konkrēti tas nozīmēja to, ka Gazprom paziņoja ne tikai par gāzes vada projekta, saukta par Dienvidu straumi, apturēšanu uz Dienvideiropu, bet arī par to, ka šī Krievijas energokompānija vispār vairs negrasās Eiropā būvēt gāzes vadus. Ja eiropiešiem vajagot gāzi, tad lai runājot par to ar jauno tranzītvalsti Turciju. Turki, protams, laiku lieki netērēja un vēl pirms Ziemassvētkiem ielūdza vizītē ES žurnālistus, starp kuriem biju arī es, lai paziņotu savas vēlmes un pozīcijas, tādējādi mēģinot kārtis sajaukt no jauna.

Īsais kopsavilkums ir tāds – turki kopumā uzskata, ka Eiropas Dienvidaustrumiem bez Turcijas izredžu uz jaunām gāzes piegādēm praktiski nav nekādu, vienalga, vai runa ir par Krievijas, Azerbaidžānas, Turkmenistānas vai Irānas gāzi. Turklāt turki uz uzņemšanu Eiropas Savienībā jau esot gaidījuši gana ilgi, citējot Vidējo Austrumu Tehniskās universitātes profesoru Huseinu Bagci – Turcija ar Eiropu ir bijusi pārāk ilgi saderināta un tagad beidzot grib precēties. Vienlaikus izskanēja arī norādes, ka Eiropas Savienība jau vairs nemaz nav nekāda pirmās šķiras līgava – to plosot iekšējas pretrunas un nesaskaņas, kas to nedara īpaši pievilcīgu partneru acīs.

Nevar noliegt, ka zināma taisnība tur ir, kaut vai skatoties uz jaunākajiem notikumiem ar Grieķiju. Tas, ka dažas ES dalībvalstis krīzē glābj, bet citas neglābj, un dažām pieļauj, ka vismaz atsevišķi parādi varētu tikt norakstīti, kamēr citām valstīm tie ir jāmaksā, ir nesolidāri un skaidrs signāls visai pasaulei. Pret Krieviju un Islāma valstīm ES caurmērā ir izturējusies augstprātīgi, savas iekšējās plaisas ir ignorējusi, turklāt trūkst arī kopējas Eiropas stratēģijas un vienojošās ideoloģijas, līdz ar to pat daudzu lielo ES dalībvalstu pilsoņi ir kļuvuši nervozāki un arvien vairāk zaudē uzticību savām nacionālajām valdībām un Briselei. Tomēr arī Turcijas atkarības palielināšana no Krievijas, kas jau pašlaik ir lielākā šīs valsts dabasgāzes piegādātāja, ir soļošana pa naža asmeni. Kā liecina piemērs ar Dienvidu straumi, kuras pēkšņā atcelšana starp citu sagādāja zaudējumus daudzām iesaistīto valstu kompānijām, kas bija šī projekta partneres, bet nebija iepriekš informētas par Putina stratēģijas maiņu, droši prognozēt te nevar neko. Turklāt pasaules gāzes tirgus jau kādu laiku vairs nav nekāds centralizēti uzraudzītais kopgalds, kur katrs tikai no vienām rokām var saņemt sev paredzēto porciju. Alternatīvas ir un būs vēl vairāk, un Turcija šajā kontekstā neapšaubāmi ir interesanta valsts, taču tās nozīmīgumu vismaz pagaidām nav iemesla pārspīlēt.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra