Gan Latvijas, gan Eiropas tēla un atpazīstamības jēdzīgums ir atkarīgs nevis no attiecīgo instanču un pasākumu daudzuma, bet no pragmatiskas pieejas

Eiropas valstīs notiek iekšējas diskusijas par veidiem un instrumentiem, kā tās tiek pārstāvētas ārvalstīs. DB jau rakstīja par Beļģijas lēmumu aizvērt vēstniecības Baltijā, un Latvija ir jau līdzīgi rīkojusies pērn Slovēnijā, un iepriekš uz laiku ir slēgta arī mūsu vēstniecība Portugālē. Iemesls tam ir izmaiņas Eiropā – valstu starpā viss jau tāpat notiek dažādos ES formātos un divpusējās diplomātijas loma mazinās. Papildu stimuls ir nepieciešamība efektivizēt un padarīt lētāku publisko pārvaldi.

Ir arī sasniegts zināms līmenis, kad dānim vai britam, kurš to kaut kāda iemesla dēļ nevēlas, pat ar varu neiebarosi pārliecību par Latvijas lieliskumu. Tiesa, aizvien dzirdami kuriozi par netālu rietumu kaimiņu bažām, cik droši ir braukt ekskursijā uz Rīgu un vai aizvien ir jāņem līdzi savs tualetes papīrs. «Klīniski gadījumi» būs vienmēr, un to dēļ nav jēgas ne šķiest resursus, ne bēdāties. Patiesie Latvijai veicamie mājas darbi ir nevis izskaidrošanas un pārliecināšanas lauciņā, bet gan saprotami spēles noteikumi biznesā, efektīva un paredzama tiesu sistēma, laikmeta prasībām piemērota izglītība, pieejama medicīniskā aprūpe un ērta un droša dzīves vide. Tas runā pats par sevi, propaganda pret to nolauž zobus, un principā nepārliecināmie var vien kaut ko noburkšķēt par pretīgajiem pūstošajiem kapitālistiem.

Šo sakot, es neapšaubu, ka gana darāmā Eiropā aizvien atradīsies arī divpusējai diplomātijai un visnotaļ arī kultūras sakariem, tomēr pašlaik divpusējo attiecību piesātinātība acīmredzami ir sasniegusi līmeni, kurā iespējami galvenokārt kvalitatīvi uzlabojumi. Latvijā tas nozīmē jau pieminētās jomas, bet Rietumeiropā – sarkano līniju noņemšanu, kas liedz vai traucē arī Latvijas biznesam konkurēt ar vietējiem dažādās jomās. Kad tas notiks, būs arī pārējais. Un, protams, vēl pastiprināti divpusējās un Eiropas līmeņa kopējās diplomātijas pūliņi ir nepieciešami globālo tirgu apguvē.

Līdzīgi ir ar pēdējās dienās Latvijas diplomātu un politiķu sacelto ažiotāžu par krievvalodīga ES līmeņa medija taisīšanu to nabaga krieviņu vajadzībām, kas tiekot turēti objektīvas analītikas badā un ar informatīvu draņķību vien baroti. Profesionālo pienākumu dēļ es krievvalodīgos avotus izmantoju visai daudz, un varu likt roku uz sirds – krieviem ir gana daudz visnotaļ objektīvu, inteliģentu, erudītu un dziļi analītisku avotu. Formāli šos itin daudzos medijus varētu pat dēvēt par prorietumnieciskiem, lai gan faktiski jau tie ir vienkārši objektīvi. Kam acis pierē un prātiņš mājās, tam nav problēmu krievu valodā iegūt sakarīgu informāciju, un šķiest resursus klīniskiem gadījumiem, kā jau teicu, ir lieki.

Kopā ar precīzāku situācijas novērtējumu tas ir atsevišķa komentāra vērts, bet šeit vien piebildīšu, ka ideja par publiski apmaksātu Eiropas līmeņa krievvalodīgu mediju ir nelabvēlīga brīvajam tirgum. Tāds dotēts veidojums traucētu biznesam, kas jau tā veiksmīgi aizpilda tam dabiski pieejamo nišu.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra