Ne tuvu nav skaidrs, vai plānotā Eiropas ekonomiku nomētāšana ar vērtspapīriem radīs reālu vērtību vai tikai papīrus, jo problēma nav naudas trūkums, bet gan dažnedažāda ekonomiskā nesabalansētība

Tieši nesabalansētības novēršana it kā ir nupat Eiropas Komisijas publiskai apspriešanai nodotās t.s. Zaļās grāmatas par ES kapitāla tirgu savienību mērķis. Proti, Eiropā bizness ir neproporcionāli atkarīgs no banku kredītiem un visai neliela daļa nāk no vērtspapīru segtā finansējuma. Tad nu Komisija ar atbildīgo britu komisāru lordu Hilu priekšgalā nāk klajā ar ES likumprojektu par vērtspapīru tirgus liberalizāciju jeb vērtspapīrošanu (securitization), kas ES finanšu tirgū radītu papildu likviditāti.

Principiāli slidens moments ir fakts, ka tieši necaurskatāmais vērtspapīru tirgus bija vainīgs pie 2008. gada globālās finanšu krīzes, no kuras neesam atkopušies aizvien. EK savu nodomu kreditēšanas trūkuma velnu izdzīt ar vērtspapīru Belcebulu pamato ar to, ka šie būs labie vērtspapīri – ļoti kvalitatīvi un caurskatāmi. Pēc pēdējos gados ieviestajiem stingrajiem regulējumiem, kas attiecībā pret 2007. gadu likuši Eiropas vērtspapīru tirgum sarukt uz pusi, finanšu industrija nu raugās cerīgi uz Komisiju, kas sola atvieglot gan banku pašu kapitāla, gan emitentam uzliktās prasības, ja darījumi notiks ar šiem augstas drošības vērtspapīriem.

DB jau vairākkārt ir rakstījis, komentējis un uzklausījis ekspertu viedokļus, ka vismaz mūsu reģionā – Latvijā, Baltijā un Eiropas ziemeļos vispār – likviditāte jeb naudas pieejamība nav problēma, un ar vērtspapīriem «izdomāta» nauda jau tā pilnajam pieejamo finanšu spainim liks tikai iet pāri. Tā DB Investora lapās bija lasāma analīze, ka Latvijas Bankai jau tā būs grūtības atrast pērkamus vietējos vērtspapīrus, kas ECB kvantitatīvās mīkstināšanas dēļ tai no marta būs jāveic apmēram 100 miljonu EUR apmērā mēnesī. EK izdomātā vērtspapīrošana šo dilemmu daļēji atrisina – lai LB pērk ne tikai vietējos, bet arī pārējās Eiropas papīrus. Kāds Latvijas ekonomikai no tā labums? Īstermiņā noteikti nekāds.

Lorda Hila virzītā iniciatīva būs izdevīga Londonā un dažā citā galvaspilsētā bāzētajām mega bankām, kas pie iespējas to vien darītu kā spekulētu ar vērtspapīriem, sevišķi neraizējoties par šādu darbību sauso atlikumu reālajā ekonomikā. Faktiski tas nozīmētu bezatbildīga finanšu biznesa turpinošu atbalstu, jo, kā secinājusi Vācijas krājbanku asociācija, finanšu pieejamība mazajam un vidējam biznesam krīzes laikā bija problemātiska tieši zemēs, kur bija izvērsušās transnacionālās investīciju bankas. Arī Latvijas pēckrīzes laika piemērs liecina, ka tradicionālās bankas paliek uzticīgas vietējai ekonomikai, un, kaut arī biznesa aktivitāti šeit varētu stimulēt dažādi, tomēr ne jau ar papildu virtuālās naudas plūdiem.

Tāpēc Latvijai izdevīgi ir lobēt tieši Eiropas kooperatīvās un krājbankas, un reģionālās komercbankas, kam nav identitātes problēmu jautājumā par mājas tirgu. Kapitāla tirgu savienības kontekstā tas nozīmētu panākt regulējumu jostas atlaišanu vaļīgāk tieši šīm bankām. Plašākā kontekstā tas nozīmētu investīciju banku darbības nošķiršanu no komercbankām, pirmajām ļaujot riskēt, bet tad nu ar savu naudu, un otrajām vajadzības gadījumā ļaujot arī brīvāku vaļu. Kaut vai tāpēc, ka vietējās bankas savus klientus tomēr pazīst – tām kreditējamais bizness ir ar konkrēta vadītāja seju, nevis vērtspapīru paka.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra