Bēgļu krīze Eiropā nav nekāda stihija, ko nevarēja paredzēt un novērst; tagad profesionāla un aktīva rīcība nepieciešama vairāk nekā jebkad

Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera oficiālais paziņojums, ka ES dalībvalstīm «obligāti un bez dzejas» būs jāuzņem vairāk bēgļu, nekā bija minēts iepriekšējās sadales kvotās, nav pārsteigums nevienam, kas ir sekojis līdzi faktiem par bēgļu ierašanos Eiropā. Tīrā nekaunība bija to politiķu meli, kas mēģināja iestāstīt, ka Latvijai jārēķinās tikai ar 250 bēgļiem, un nevienu vairāk. Tāpat melo arī tie politiķi, kas notiekošo mēģina attēlot kā kaut kādu pēkšņu un iepriekš neprognozētu stihiju – cilvēku cunami. Tas, ko mēs šodien Eiropā pieredzam, ir gadu desmitiem ilgas Rietumvalstu darbības sekas un brīdinošo signālu neuztveršana nopietni.

Atskatoties uz Eiropas tā saukto attīstības politiku pēdējos piecdesmit gados, pieļautās kļūdas ir kā uz delnas. Liela problēma bija tā, ka savulaik Rietumi naudu un atbalstu attīstības politikas ietvaros piešķīra pamatā tiem Āfrikas, Āzijas un Dienvid- amerikas valstu vadītājiem, kas ieturēja pārliecinoši pretkomunistisku pozīciju. Līdz ar to attīstības politika pēc būtības nebija nekas vairāk par vēl vienu ieroci cīņā ar Padomju savienību. Piemēram, Jomo Keniata Kenijā guva atbalstu, bet kaimiņos esošās Tanzānijas vadītājs Juliuss Neirere, kas mēģināja pats rast savas valsts attīstības ceļu starp Rietumiem un Austrumiem, bija spiests lūgties pēc katras vācu markas vai dolāra. Līdzīgi notika arī ar Sukarno Indonēzijā, viņa vietā ar amerikāņu atbalstu nākot Suharto klanam, kas šo Dienvidaustrumāzijas valsti gadu desmitiem vienkārši izlaupīja. Arī Filipīnu diktators Ferdinands Markoss ilgstoši bija uzticams ASV vasalis. Savu lomu «pareizo» vadītāju izvēlē spēlēja arī lielkoncernu intereses, piemēram, Gvatemalā un Irānā. Protams, pie vainas ir arī eiropiešu koloniālā politika, pateicoties kurai vienā pārvaldes apgabalā tika apvienotas tautas, kas gadsimtiem ilgi bija viena ar otru karojušas. Tāds ir arī Irākas un Sīrijas gadījums, no kurienes pašlaik daudzi bēgļi tiecas uz Eiropu. Tā ka par pārsteigumu esošajā situācijā vispār nevar būt runas.

Labi, ka vismaz tagad ES līmenī ir sākts runāt par nepieciešamajām ārējās aizsardzības politikas izmaiņām un to, ka bēgļiem, kas jau ir šeit, no pirmās dienas ir jādod iespēja strādāt, tādējādi novēršot to, ka viņi cenšas nopelnīt nelegālā veidā. Diemžēl nevienai Eiropas valstij, izņemot varbūt Zviedriju, pašlaik nav skaidras koncepcijas, ko ar bēgļiem darīt. Par to, ka pat mūris nevienu neaptur, jau pirms vairāk nekā 800 gadiem cīņā ar mongoļu ieceļotājiem pārliecinājās ķīnieši. Tāpēc tagad Eiropai ir svarīgāk nekā jebkad gādāt par reālu apstākļu uzlabošanu tajās valstīs, no kurām cilvēki bēg, paralēli stingri apkarojot cilvēku kontrabandas darboņus, kam bēgļu straumes ir izvērtušās par simtiem miljonu eiro vērtu biznesu.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra