Atbildības prasīšana no konkrētiem cilvēkiem svarīgu mērķu sasniegšanai ir vienīgais veids, kā veicināt Latvijas tranzīta koridora konkurētspējas pieaugumu
Ko darīt, ja labu lietu – ostu konkurētspējas un pārvaldības uzlabošanu – paģēr viens no valdību veidojošiem partneriem (Reformu partija), bez kura pie siles uz tik izdevīgiem noteikumiem palikt pie varas arvien vairāk alkstošajai partijai (Vienotība) nav iespējams? Kā ierasts Latvijai šādos gadījumos, kad mainīt kaut ko nav nekādas vēlēšanās, viena pēc otras tiek radītas darba grupas, kuru dalībnieku pretrunīgo interešu, izpratnes un mērķu dēļ problēma pēc būtības netiek risināta. Arī tāpēc, ka vien retajam no labās idejas aizstāvjiem ir nojēga, kā ostu konkurētspēju palielināt.
Pēdējā no šāda veida darba grupām ar it kā nopietniem cilvēkiem, tostarp no Satiksmes ministrijas (SM) un nozares asociācijām, nāca klajā ar «ģeniāliem» priekšlikumiem, piemēram, ostu valdēm vajadzētu «pārraudzīt un novērtēt ostas pārvaldnieku darbu». Darba grupas piedāvātajā tālākās rīcības plānā, ir arī citi līdzvērtīgi «gadsimta atklājumi», tostarp mudinājums ostu pārvaldēm ievērot normatīvos aktus.
Ostu reformu imitāciju savulaik aizsāka ar gariem zobiem amata pienākumus pildošais, pretrunīgās, politizētās un bieži vien savtīgās nozares spēlētāju intereses neaizskart gribošais satiksmes ministrs Aivis Ronis. Droši vien labi zinādams, ka cilvēki, pēc kaut kā ļoti dzenoties, var dabūt vairāk (blaknes), nekā gribējuši, viņš parakstījās par to, lai Rīgas un Ventspils brīvostu darbību izvērtē Pasaules Banka. Rezultātā pētījums jautājumā par jauno ostu nodokli, ar ko reformu proponētāji gribēja iegrožot brīvostu pārvalžu nelietderīgos tēriņus, nu vēršas pret pašiem reformu aģitatoriem. Proti, darba grupas galvenais ierosinājums, atsaucoties uz pētījumu, pēc būtības ir atcelt šo nodokli. Tā kā SM, šķiet, nemaz īsti nevēlējās, lai pētījums būtu kas vairāk nekā vispārzināmu faktu vai ilgtspējīga biznesa principu atkārtošana, zemē tika nomesti 225 tūkst. eiro nodokļu maksātāju naudas. Nav jau tā, ka vispār nekas lietderīgs netika ierosināts, taču tās bija lietas, kuras brīvostas tāpat jau sen būtu ieviesušas, ja vien to vēlētos.
Darba grupa gan atbalsta loģistiķu gadiem skandēto, ka nepieciešams nodrošināt «integrētu piedāvājumu izstrādi un mērķtiecīgu jaunu tirgu un klientu piesaisti Latvijas transporta un loģistikas nozarei». Taču to saka tie paši, kas savulaik noraka šim mērķim domātā loģistikas koordinatora izveidi, jo nespēja vai nevēlējās saprast, ka šodien ne ostas vai atsevišķi uzņēmumi, bet valstis – arī uz austrumiem no mums – ar visiem aktīviem cīnās par kravu piesaisti savam tranzīta koridoram.
Cenšoties panākt, lai lielajiem pasaules spēlētājiem gan austrumos, gan rietumos tiešām būtu interese novirzīt kravu plūsmu caur Latviju, satiksmes ministram Anrijam Matīsam gan nāktos ne vienam vien «cienījamam cilvēkam» uzkāpt uz varžacīm. Nule kā ministrs kārtējo reizi paziņojis par vēlmi ar kaut ko iepazīties – šoreiz ar Vācijas pieredzi transporta un loģistikas jomā. Taču kuri ir tie konkrētie cilvēki viņa pārraudzībā, kas vēlētos vai spētu veidot «augsti konkurētspējīgu, multimodālu transporta un loģistikas infrastruktūru, kā arī valsts un privātā sektora ciešas mijiedarbības ietvaros nodrošināt pastāvīgu inovācijas un kompetenču attīstības procesu»?
Ja ministram tiešām rūp nozares nākotne un ir vēlme, lai citu valstu pozitīvās pieredzes iepazīšana nebeigtos ar minētās darba grupas cienīgiem ierosinājumiem, tad Latgales vēlētāju balsu zvejošanas tūres, inspicējot tēvzemes ceļu būvi, te neko nepalīdzēs. Tā vietā A. Matīsa kā ministra atbildība ir, lai ceļu karti Latvijas ostu un visa valsts tranzīta koridora konkurētspējas paaugstināšanai zīmētu savu varēšanu darbos nodemonstrējuši nozares profesionāļi, kuri arī reāli atbild par šī mērķa sasniegšanu.