Lai izvairītos no situācijas pasliktināšanās, valdībai jālobē Latvijas uzņēmumi vietējos iepirkumos, pretējā gadījumā sliktāk būs pašai valstij
Neraugoties uz to, ka valsts ekonomiskā izaugsme saglabājas stabila un pat uzrāda vēlmi paātrināties, to pašu nevaram teikt par Latvijas darba tirgu, jo bezdarba līmeņa kritums Latvijā patlaban ir apstājies. Ja šajā ziņā paraugāmies uz to, kā attīstījusies situācija pēdējā gada laikā, tad redzam, ka situācija ir pat nedaudz pasliktinājusies. Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, bezdarba līmenis šā gada septembra beigās sasniedzis 8,3%, kas ir par vienas procentu desmitdaļas punktu vairāk nekā pagājušā gada viršu mēneša izskaņā. Svarīga ir ne tik daudz šī procenta desmitdaļa, cik fakts, ka ekonomiskās izaugsmes laikā uzlabojuma tendences neskar vai samērā maz skar vietējo darba tirgu. Raugoties no vietējās uzņēmējdarbības viedokļa, pozitīvu tendenču trūkums nodarbinātībā ir slikta zīme, jo laika gaitā potenciāli var samazināties arī tā nauda, ko darba ņēmēji apgroza vietējā tirgū, tādējādi nodrošinot korporatīvā sektora peļņu. Tāpat tas, protams, iecērt arī valsts un pašvaldību makos.
Kā viens no uzskatāmākajiem rādītājiem, lai saprastu dažādās nozarēs notiekošo, ir aizņemto darba vietu dinamika. Šeit gan atšķirībā no bezdarba pēdējie dati, kas ir par gada otro ceturksni, norāda uz to, ka gada laikā noticis pieticīgs, nepilna tūkstoša vērts pieaugums, aizņemto darba vietu skaitam sasniedzot 874 491, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Kopējā tendence ir visai neiepriecinoša, ja salīdzinām visai pieticīgo kāpumu pēdējā gada laikā ar desmitos tūkstošu vērtu izaugsmi pirmajos pēckrīzes gados. Notiekošā iemesli meklējami saistībā ar notikumiem Krievijā, kā rezultātā par pāris tūkstošiem sarucis aizņemto darba vietu skaits pārtikas rūpniecībā, ar daudzu ES fondu finansēto būvprojektu beigšanos, kā arī tehnoloģisko progresu, kas mazinājis kopējo aizņemto darba vietu skaitu apstrādes rūpniecībā, neraugoties uz to, ka šī nozare kopumā demonstrē samērā solīdu pieaugumu, kas gada deviņos mēnešos salīdzinājumā ar atbilstošu periodu pērn caurmērā sasniedz 4,6%. Mazāk nodarbināto ir arī augošajā mazumtirdzniecības nozarē, kas varētu būt saistīts ar izteiktāku lielo tirgotāju dominanci, kura veicina nozares mazo spēlētāju tirgus daļas sarukšanu.
Daudzi teiks, ka potenciālais risinājums ir jaunās ārvalstu investīcijās, taču tas ir tikai tad, ja tiek radīta kāda jauna pievienotā vērtība, nevis kā tas bieži vien notiek – pārdalīts vietējais tirgus, vai vēl sliktāk – tiek nopirkts uzņēmums, lai to slēgtu. Turklāt attiecībā uz kvalitatīvām investīcijām saistībā ar pēdējo mēnešu zigzagiem pasaules fondu tirgos rēķināties šobrīd ir pagrūti. Viena no lietām, kas šobrīd šķiet paveicama un kur valdības rokām nevajadzētu būt saistītām, ir veicināt Latvijas uzņēmumu lobēšanu vietējā tirgus iepirkumos. Tas noteikti ļautu kāpināt gan nodarbinātību, gan iekasēto nodokļu apjomu, gan labklājību kopumā. Pretējā gadījumā mēs visai drīz varam nonākt pie situācijas, ka ieņēmumi budžetā sāk kristies, bet vajadzības pēc dažādām izmaksām, piemēram, dažādiem pabalstiem, pieaug un gala rezultātā valsts atkal tiek pagrūsta uz finansiālās neilgtspējas ceļa.