Krieviju ar prātu nesaprast, un Eiropas politikas veidotājiem nevajag to pat mēģināt, jo jēgas nebūs nekādas
Lecīgums, ar kādu Kremlis piesaka aizvien jaunus augstā līmenī nostrādātus smadzeņu skalošanas projektus, cita starpā ir arī izaicinošs. Un jebkura izaicinājuma mērķis ir otro pusi ievilkt izaicinātāja iecerētajās attiecībās ar to noteikumiem. Tomēr tā ir pašpuiku bravūra, un muļķīgākais no Rietumu puses būtu pieņemt Kremļa izaicinājumu «samērīties ar televizoriņiem». Diemžēl tieši tas sāk piepildīties līdz ar Latvijas diplomātu vadībā virzīto ideju par krievvalodīgu Eiropas līmeņa publisko mediju.
Kopš Dzelzs Fēliksa laikiem pirms gadsimta līdz pat mūsdienām autoritāriem režīmiem propaganda objektīvu iemeslu dēļ ir augstākā līmenī nekā demokrātijās ar mūsu brīvo tirgu utt., jo tā gluži vienkārši ir pilnīgi cita sistēma. Arī teiciens, ka Krieviju un tajā notiekošo ar prātu nesaprast, nozīmē tieši to – ka to nesaprast ar rietumniecisko, grieķisko loģiku, kurā secinājumiem nepieciešamās premisas pieprasa maksimāli objektīvu informāciju.
Demagoģijā tā nav, un centieni tai aktīvi pretoties ar objektīvu informāciju cerībā to «atspēkot» ir bezjēdzīgi. Galvenokārt tāpēc, ka demagoģijai ir noiets – tai ir pārliecināti patērētāji, kas pat kristālskaidru patiesību uzskatīs vien par citu demagoģiju, jo tā nu viņu uztvere ir iekārtota. Tāpēc Rietumos medijiem ir jāļauj netraucēti darboties pēc Rietumu spēles noteikumiem – uz vārda brīvības pamata katram pēc savas pārliecības paust viedokli par notiekošo un vajag atmest muļķīgo pretenziju, ka ar to «mēs viņiem parādīsim».
Tas gan nenozīmē, ka šo vidi nevarētu uzlabot. Ja nīderlandieši ir pārskaitušies par to, kā Krievija attēlojusi viņu upurus, ko pati notriekusi virs Doņeckas, un grib kaut ko darīt objektīvas informācijas sakarā, lai pērk reklāmas jau esošajos sakarīgajos Eiropas krievvalodīgajos medijos. Arī rus.db.lv tajā ir zināms pienesums savā nišā, un no neciešamajiem darba apstākļiem Krievijā uz Latviju nesen ir pārcēlusies vesela žurnālistu grupa, izveidojot savu portālu. Netrūkst labu mediju arī pašā Krievijā. Dotāciju nauda šo tirgu neizbēgami kropļotu.
Savukārt Latvijā politikas veidotāji varētu vienkārši nebojāt žurnālistu darba apstākļus. Tas draud notikt ar Tieslietu ministrijas bīdītā likuma Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem grozījumiem, kas radītu situāciju, kurā medijiem tiktu liegts ziņot par krimināllietu iztiesāšanu un izmeklēšanas gaitu (un sabiedrībai ‒ tām sekot), kamēr nav pieņemts galīgais tiesas lēmums. Topošo nesamērīgo ierobežojumu «norakšana» būtu lielisks veids, kā palīdzēt «proaktīvi sniegt patiesu informāciju» un «veicināt neatkarīgu mediju tālāku attīstību», kā to Eiropas vārdā iesaka Latvijas diplomāti. Te patiess ir zināmais paradokss: ja tiešām gribat palīdzēt – nepalīdziet. Bet arī netraucējiet.