Godātā redakcija, atļaujiet caur Jūsu izdevuma slejām vērsties pie mūsu sabiedrības progresīvās daļas. Pie tiem, kuri iestājas par atbildību, taisnīgumu un nerimtīgu attīstību ceļā uz vispārēju tautas laimi. Kuri ir par progresīvām idejām, progresīviem nodokļiem, progresīvu attieksmi pret apkārtējo vidi un progresīvu neiecietību pret netaisnīgu bagātību.

Dārgie progresa aizstāvji, veicinātāji un cīnītāji, Jūsu degsme ir uzteicama, tomēr vēlos teikt dažus vārdus par sekām, kuras progresa ideju piesātinātā atmosfēra radījusi ne tikai ļaunajiem bagātniekiem, bet daudz plašākiem slāņiem, pašus progresa kareivjus ieskaitot. Atgādināšanai pāris atkāpju vēsturē.

Reiz senā pagātnē Einars Repše, progresa ideju nospiests, stādīja priekšā progresīvā nodokļa uzmetumu, saskaņā ar kuru tāds būtu jāsāk maksāt no mēneša ienākumiem virs Ls 400. Kāds jandāls izcēlās! Kā nav kauna! Nevis no 40 000 un pat ne no 4000, bet jau no četriem simtiem! FM aprēķini toreiz rādīja, ka kaut cik pamanāms rezultāts būtu tikai tad, ja sāktu no šāda pieticīga līmeņa, bet primitīva ļauno bagātnieku čakarēšana būtu bez taustāmām fiskālām sekām. Ideja toreiz izčākstēja, bet populārā vēlme zāģēt biezos reanimējās vēl tizlākā formā kā «solidaritātes nodoklis», nu jau citu jaunlaicēnu izpildījumā. Ar jau sen prognozētām sekām: budžetam ne silts, ne auksts, tikai lieks sarežģījums nodokļu sistēmā.

Godātā redakcija, lai arī esmu visnotaļ pozitīvs Jūsu laikraksta lasītājs un caur Jūsu redakcijas laipnu atsaucību neesmu liedzis savu atbalstu dažādām personām un parādībām, šobrīd esmu nonācis situācijā, kad mans konservatīvi–liberāli–patriotiskais pozitīvisms draud izsīkt. Esmu apjucis un dezorientēts, un vēlos dalīties ar Jums savās bažās.

Pēc NATO samita kļuva skaidrs, ka savus militāros tēriņus esam palielinājuši pēdējā brīdī, lai netiktu ieskaitīti nesekmīgajos. Tiktāl viss kārtībā, un izdevumu palielināšana līdz 2,5% vai pat 4% no IKP vairs nav aiz kalniem. Šis jautājums gan ir risināms pavisam vienkārši, atgādināšu, ka šiem izdevumiem nav nosprausts kāds absolūts skaitlis, bet gan daļa no iekšzemes kopprodukta. Jo mazāks kopprodukts, jo mazāki tēriņi. Saglabājot pašreizējo izdevumu konkrēto apjomu, sasniegt 4% no IKP ir smieklīgi viegli: divkārt jāsamazina kopprodukts, un iecerētais normatīvs sasniegts. Neliels solītis šai virzienā jau sperts, nosusinot Latvijas banku sistēmu, kas gan jau kaut kā uz IKP atsauksies. Atliek aicināt par premjeru Godmaņa kgu, lai tas banku sistēmu sev ierastā kārtā nograuj pavisam, un tad Valdi Dombrovska kgu, lai nogriež budžetu un pensijas, un lieta darīta. Nekāda riska, viss pazīstams.

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

Ēdināšanas biznesa veiksme tikai desmit procentu apmērā atkarīga no garšīgas kotletes, uzskata mūziķis un Kuldīgas uzņēmējs Artis Rozītis. Viņaprāt, ar Latvijas simtgadi latvietim domāšana arī drusku deformēta - viņš visu laiku gaida salūtus, vingrojošus delfīnus jebkurā pasākumā, turklāt – par velti. Bet tagad viss palicis uz pašu rīkotāju pleciem.

A.Rozītis, kurš agrāk aktīvi muzicēja grupā RAP, bet tagad spēlē ballītes apvienības Montana sastāvā. Viņam pieder viens no vecākajiem ēdināšanas uzņēmumiem Kurzemē – bārs Stender’s – un nu arī picēriju tīkls un iznomājami apartamenti.

Fragments no intervijas

Kas jūsu uzņēmumam ļāvis izdzīvot jau 20 gadu? Tas, ka maināties līdzi laikam, papildināt savu produktu portfeli?

Būtībā ēdināšanas biznesa veiksme, izdošanās tikai desmit procentu apmērā atkarīga no garšīgas kotletes. Astoņdesmit līdz deviņdesmit procenti ir viss pārējais, ar ko jātiek galā. Cik cilvēku ieliek savu darbu, lai tas šķīvis, ko klients pasūtījis, nonāktu uz galda!

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Tieslietu ministrs atbild par tiesiskumu valstī, Kučinska kungs, šajā mafijas valstī! Jūs taču neapgalvosiet, ka visi, kas runā par organizēto noziedzību Latvijā, ir sazvērējušies pret Māri Kučinski, Danu Reiznieci-Ozolu un Dzintaru Rasnaču. Kura organizētās noziedzības nozare pašlaik ir nonākusi preses krustugunīs? Pareizi, maksātnespējas administrācija. Kurš ministrs ir atbildīgs par maksātnespējas administratoru mafijas izdarībām? Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs.

Taču jūs tā vietā, lai atbrīvotu Rasnaču no darba, pirms Saeimas balsojuma par viņa demisiju atklāti draudat presei ar «drošības iestāžu uzmanību». Par ko? Ar tādām karikatūrām ir pilna Rietumu prese! To sauc par izpausmes un vārda brīvību, ja jums tas nav skaidrs. Brīvajā pasaulē cilvēki rīko demonstrācijas, lai aizstāvētu pašu asāko karikatūru autorus, kad kāds draud izrēķināties ar viņiem. Jūs piedraudat, lai mēs neizsakāmies, nezīmējam. Mēs nedrīkstam apspriest Rasnaču un Reiznieces kundzi? Ko vēl mēs nedrīkstam?

Ja jūs tiešām gribētu, lai lieta tiek izmeklēta, jūs taču neizpaustu operatīvo informāciju televīzijas tiešraidē!

Manā rīcībā ir neapgāžami fakti, ka faktiski šo maksātnespējas procesu vadīja nelaiķis Mārtiņš Bunkus ar saviem darbiniekiem, kārtoja grāmatvedību, kreditorus pataisot par 150 tūkstošiem eiro nabagākus, kā arī plānoja vēl tikpat nabagākus pataisīt.

Godātā redakcija, atļaujiet caur jūsu ietekmīgo un reizēm milzu tirāžās iznākošo laikrakstu sveikt tos, kuri vēlēšanu rezultātu gaidīšanas un apspriešanas karuselī nepamatoti palikuši ēnā.

Uzmanība dabiskā kārtā ir safokusēta uz tiem 100, kas turpmāk savu pārliecību un prasmi veltīs mūsu neatlaidīgajai virzībai pretī pilnai laimei. Tas ir labi, ka uzteicam uzvarētājus, mūsu sabiedrības avangardu, kas nonācis līdz finišam, bet mani kremt, ka šai eiforiskajā demokrātijas svētku atmosfērā nepelnīti piemirstam tos, bez kuriem šis karnevāls nebūtu iespējams.

Lūgtum pievērst uzmanību skaitļiem. Kopā partiju listēs bija pieteikts 1461 kandidāts. Tātad garantēti no šīs armijas pirmajā piegājienā līdz mērķim tikuši 100. Vēl kādam ducim vai diviem ir cerība tur nonākt, kad kāds no pirmā simta noliks mandātu uz ministrēšanas laiku vai arī dosies pildīt kādus citus pienākumus, kas nebūs savienojami ar pamatdarbu.

Maksātnespējas administratora slepkavības uzkūdīšanā apsūdzētā Mihaila Uļmana pirmā intervija.

Vairāk nekā gada laikā, kopš uzņēmējs Mihails Uļmans tika aizturēts, apcietināts kopš pagājušā gada decembra, arī apsūdzēts maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības uzkūdīšanā un tagad stājies tiesas priekšā, publiskā retorika ir balstīta izmeklēšanas un prokuratūras sniegtajā informācijā, pretēji žurnālistiskās ētikas standartiem nemēģinot uzklausīt arī otru pusi. Dienas Bizness šodien publicē interviju ar M. Uļmanu, dodot iespēju viņam pirmoreiz publiski izklāstīt savu nostāju un argumentus.

Prokuratūra jums ir uzrādījusi apsūdzību par uzkūdīšanu uz maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavību. Vai jūs tam piekrītat vai nē – un kādi ir jūsu argumenti?

Uzņēmēja gars salīdzinoši nesen izveidotajam holdingam Amber Beverage Group nav ļāvis laist garām izdevību, un nu Rīgas Melnā balzama ražotāja produktu portfelī ir arī tekila un tuvākās nākotnes plānos – arī ekspansija Amerikā, stāsta holdinga vadītājs Sīmurs Pols Fereira.

Fragments no DB intervijas:

Jūsu nesen iegādātā Fabrica de Tequilas Finos akciju pakete Meksikā, Tekilas pilsētā, acīmredzami ir ambiciozs solis. Taču ko tas īsti nozīmē?

Tas noteikti ir ambiciozi. Ražotne Tekilā acīmredzami ir ļoti tālu no mūsu mājām, un nudien – arī mums pašiem tā nešķistu pirmā acīmredzamā izvēle biznesa paplašināšanai, tomēr tā nāca kā ļoti laba iespēja, un to nevarēja laist garām. Šādas iespējas nāk, kad nu tās nāk, un ne tad, kad plānojat.

Šī iespēja pieteicās, un mums tajā patika viss – kompānijas lielums, produktu portfelis, zīmoli, un mums jau bija stratēģiskas ambīcijas, ka gribam izplest biznesu Amerikas kontinentā. Tekilas kompānija dod iespēju uzreiz ieiet šai tirgū un paralēli jau tur esošajiem zīmoliem ieviest arī mūsu oriģinālos zīmolus daudz ātrāk. Šis pirkums dod resursus, labu ģeogrāfisko izvietojumu, kā arī zīmolu portfeli vienā no straujāk augošajām spirtoto dzērienu kategorijām pasaulē.

Pensiju uzkrājumu grūtā pārskatāmība kaitē iedzīvotāju izpratnei par savām un par valsts finansēm

Šonedēļ darbību ir sācis ieguldījumu pārvaldes sabiedrības Indexo 2. pensiju līmeņa plāns Indexo Izaugsme, ievērojami uzlabojot konkurenci attiecīgajā jomā. Jautāts, kāpēc tieši tagad, Indexo akcionārs Henriks Karmo sarunā ar DB paskaidro, ka pēdējos gados pieaugušie pensiju fondu uzkrājumi rada vidi efektīvākām finansēm.

Dabiski, ka Tuleva bija pirmais šāds fonds reģionā, jo jūs esat igaunis. Bet vai var kaut kādā mērā teikt, ka Igaunija ir līderībā?

Igaunijas pensiju fondi pirmām kārtām ir nedaudz lielāki, lai gan mums ir mazāk iedzīvotāju. Iemesls tam ir drusku lielākas algas, drusku labāka nodokļu deklarēšana, un Igaunijā nav arī izpeļņas griestu, līdz kuriem tiek veiktas iemaksas pensiju 2. līmenī.

Neseno Kaspersky programmatūras aizliegumu Lietuvas valdības iestādēs, kas notika līdztekus šādam aizliegumam ASV, kompānija skaidro ar politiķu apjukumu jaunajā kiberdraudu situācijā, kad neko nedarīt nevar, un vienkāršākais ir atrast grēkāzi.

Šī saruna ar Kaspersky Lab ģenerālmenedžeri Ziemeļvalstīs un Baltijā Leifu Jensenu (Leif Jensen) notika kompānijas rīkotajā seminārā klientiem Rīgā.

Sāksim ar skandalozo. Kā jūs ir ietekmējis kompānijas produktu aizliegums ASV valdībā?

Tas mūs ietekmēja galvenokārt no PR un tēla puses. Amerika ir no Eiropas ļoti atšķirīga mentalitāte un politiskā sistēma. Piemēram, Teksasā ir likums, kas nosaka, kad lietum līt ir pretlikumīgi. Tas ir tik atšķirīgi no Eiropas, ka dažkārt mēs nemaz nevaram saprast, kas īsti tur notiek.

Tiešām?

Jā, varat pārbaudīt Google. Kalifornijā ir aizliegts no automašīnas medīt zivis, ja vien tas nav valis.

ABLV Bankas grupas nekustamo īpašumu «saimniecība» ir patiesi iespaidīga, par tās vērienīgākā projekta New Hanza nākotni ekspertiem satraukuma nav; zināmas bažas ir par potenciālo investoru reakciju, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Lēmums par bankas likvidāciju liek galvas lauzīt nekustamā īpašuma biznesā strādājošajiem. Protams, pirmajā brīdī tirgus dalībnieki bija kā aukstu ūdens šalti dabūjuši, elpa aizrāvās, taču tas pāriet, saka Aigars Šmits, SIA Arco Real Estate valdes priekšsēdētājs.

Aptaujāto uzņēmēju speciālistu viedoklis par iespējamo ietekmi uz nekustamā īpašuma tirgu ir dažāds, krīzi gan neviens nepiesauc, tiesa, tiek norādīts, ka investoriem no austrumiem Latvijas tirgus varētu nebūt pievilcīgs, rietumnieki savukārt šurp arī īpaši neraujas. Par bankas iniciēto teritorijas attīstības lielprojektu aptaujātie sliecas domāt, ka tā nākotne nav bezcerīga, tādā vai citādā veidolā tas varētu tikt reiz īstenots. Arī Skanstes apkaimes attīstība ies savu gaitu.

Saeimas deputāts Romāns Mežeckis ir vērsies ar iesniegumu KNAB, kurā lūdz pārbaudīt laikraksta «Dienas Bizness» 21. maija publikācijā «Maksātnespējas administratori plāno nolaupīt 400 miljonus» pausto informāciju par valsts institūciju pārstāvju rīcības prettiesiskumu

Tāpat viņš ir lūdzis noskaidrot, vai valsts amatpersonas ar savu darbību vai bezdarbību nav rīkojušās tādu ekonomisku grupu interesēs, kas ir ieinteresētas ABLV Bank novešanā līdz maksātnespējai. Savukārt Saeimas Budžeta komisija skata likumprojektu, kas skar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes ievēlēšanu, kuru premjers raksturoja kā «bīstamu un aizdomīgu». 12. Saeimas deputāts Romāns Mežeckis skaidro, kāpēc nolēmis vērsties pie KNAB.

Romāns Mežeckis

Foto: Ritvars Skuja, Dienas Bizness

Premjers Māris Kučinskis Rīta Panorāmā izteicās, ka «sliktākais, kas varētu būt, būtu ABLV Bank maksātnespējas ierosināšana citādā veidā». Premjers paziņoja, ka ir nolēmis vērsties pie koalīcijas partijām, prasot apturēt likuma izmaiņas, kas ļautu Saeimai lemt par visu FKTK padomes locekļu apstiprināšanu un atlaišanu, un piedāvātās izmaiņas viņam šķiet stipri «nesagatavotas un bīstamas». Iepriekš pirmdienas intervijā «Dienas Biznesam» bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds tieši tās raksturoja kā spiediena instrumentu uz FKTK. Kā jūs vērtējat šo premjera soli?

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Microsoft Latvia vadītājs Ēriks Eglītis. «Esmu Microsoft Latvia vadītājs. Tas nozīmē, ka pārstāvu uzņēmumu Latvijā un Latviju uzņēmumā, kuram 119 pasaules valstīs ir aptuveni 120 000 darbinieku, 640 000 sadarbības partneru un 1,4 miljardi Windows ierīču lietotāju. Latvijā uzņēmuma pārstāvniecība ir jau 15 gadus – aktīvi līdzdarbojamies IT nozares stiprināšanā sadarbībā ar mūsu vairāk nekā 500 partnerorganizācijām,» skaidro Ē. Eglītis.

Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Īsā atbilde: man patīk!

Nedaudz izvēršot: cilvēka mūžu veido nejaušību un apzinātu rīcību sakritības laikā un telpā. Kad 14 gadu vecumā ieguvu programmējamo kalkulatoru un pirmo programmēšanas pieredzi, nevarēju iedomāties, ka kādreiz vadīšu šāda mēroga uzņēmuma pārstāvniecību Latvijā. Tomēr visas manas apzinātās izvēles ir vijušās ap IT nozari, palaikam tajās iejaucoties arī kādai nejaušībai. Tomēr nejaušības neatnāktu, ja nebūtu līdzdalības nozares notikumos - ja gribi cerēt uz vinnestu, ir jānopērk loterijas biļete!

Līdz ar jauninājumiem nodokļu sistēmā bez kādas aizbildināšanās ir sākusies pilsoņu īpašuma pārdale, atņemot naudu ja nu ne gluži bagātajiem, tad acīmredzot savulaik jau nīdētajai kulaku šķirai.

Valdošās koalīcijas noteicošā daļa, kas politiski tomēr skaitās tādi kā labējie, ar jauno solidaritātes nodokli ir iebraukuši dziļi auzās. Acīmredzot mentāli šie ļaudis tur ir atradušies jau ilgstoši, jo pat nemēģina piemeklēt daudzmaz piemērotu pamatojumu, kāpēc tiem, kam bruto alga ir ap 4000 EUR mēnesī, būtu jāpadalās ar tiem, kuriem tā ir mazāka.

Par iemeslu tiek piesaukta solidaritāte, kas ir viens no izplūdušākajiem vārdiem, ko šai sakarā var atrast – ideālais rīks ideoloģiskiem darboņiem. Plašsaziņā un sociālajās vietnēs pavīd pa diskusijai, kur par argumentu tiek piesauktas vientuļas daudz- bērnu mātes un pirmspensijas vecuma sievietes – paskatieties viņām acīs un pasakiet, ka viņām nevajag vairāk! Protams, ka vajag, un, pārfrāzējot Džonu Rokfelleru, nekad nevienam nav bijis tāda turības līmeņa, ka nevajadzētu vēl mazlietiņ. Bet nedrīkst valsts nodokļu sistēmu būvēt uz pilsoņu raudināšanas un īstenot ar vardarbīgām metodēm. Vardarbīgām tāpēc, ka vienošanās ar faktiskajiem maksātājiem valdības sociālo partneru personā par jauno solidaritāti jau nav.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild NP Properties valdes priekšsēdētāja Elita Moiseja. NP Properties ir vienīgais uzņēmums Latvijā, kuram pieder industriālo parku tīkls. Industriālie parki top bijušo rūpnīcu atjaunotajās teritorijās. NP Properties galvenie un lielākie klienti ir ražošanas uzņēmumi. «Tas šajā darbā man personīgi un mūsu komandai sniedz vislielāko gandarījumu - redzēt kā mūsu parkos top un tiek radīts,» atzīst Elita Moiseja.

Godātā redakcija,jaukais laiciņš atnācis reizē ar publisku atjautu, ka šai Saeimai jābalso par virkni augstu, svarīgu un pat ļoti svarīgu amatpersonu,kuru amata pilnvaras beigsies visai pārskatāmā nākotnē.

Pirms Jāņiem atrisināsies jau uzsāktais jampadracis ap zobārstu un santehniķu kandidatūru izvirzīšanu Valsts prezidenta amatam, rudenī beidzas Latvija Bankas prezidenta pilnvaru termiņš, bet nākamvasar jāpārvēl ģenerālprokurors un Augstākās tiesas priekšsēdis. Piedevām te nāktu klāt premjera iecerētā finanšu uzrauga FKTK uzspridzināšana (operācija ar segvārdu«remonts»), kā rezultātā varētu būt vēl vesels FKTK padomes sastāvs jāatrod un jānobalso.

Ja mūsu politika būtu kaut cik sakarīga, tad šāda amatpersonu pārvēlēšana tipiski būtu valdošās koalīcijas kompetence: vienoties par sadalījumu, izdiskutēt personālijas, iekļaut apspriežamajā kontekstā vēl tur piederīgus jautājumus (piemēram, jaunvecvienotībai tik ļoti svarīgo eirokomisāra amatu) un tad pakāpeniski to visu realizēt. Bet! Mums ir valdība, kuras ministri tikai sāk mācīties amatu un ko atbalsta koalīcija, kura pati īsti nezina, no kā tā sastāv un cik tajā būs balsu pēc kārtējā drošības iestāžu reida.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild AAS CBL Life un AS CBL Atklātais pensiju fonds valdes priekšsēdētāja Jolanta Jērāne. «Manis pārstāvētie uzņēmumi nodarbojas ar sabiedrības izglītošanu ilgtermiņa uzkrājumu jomā. Mēs zinām, ka katram mērķim ir sava cena un mēs piedāvājam klientiem instrumentus, lai viņi varētu paši sakrāt vajadzīgos līdzekļus un piepildīt savus sapņus, kā arī nodrošināt savu labklājību vecumdienās,» viņa skaidro.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Kad studēju universitātē, atļāvos tikai sapņot par darbu bankā, bet nedaudz vēlāk, ģimenes iedrošināta, izlēmu izmēģināt savus spēkus, lai saprastu, vai darbs finanšu jomā, ar klientiem ir tiešām tik aizraujošs kā biju iedomājusies. Ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi un vēl joprojām esmu sajūsmā par savu izvēli – dinamiskā ikdiena, vienmēr jauni, izaicinoši projekti un situācijas, apziņa, ka ar mūsu pakalpojumu padarām labāku daudzu Latvijas iedzīvotāju ikdienu – tās ir lietas, kas mani motivē un sagādā neticamu gandarījumu.

Izsniegto kredītu apjoms gan mājokļu iegādei, gan uzņēmumiem pēdējo 12 gadu laikā Latvijā piedzīvojis lejupslīdi, kamēr dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīs tieši pretēji – pieaudzis.

Baltijas salīdzinošās izmaiņas kredītu apjomos norāda nevis uz banku vai uzņēmēju kūtrumu, bet uz kādu kopējo spēles noteikumu aplamību, kas lēni un nepārvarami noved pie iepriekš prognozējama rezultāta.

Šādu ainu var novērot, ielūkojoties Eiropas Centrālās bankas datos. Nenoliedzami jautājums ir, kas notiek kreditēšanas segmentā un – vēl jo vairāk – kāpēc, laikam ritot, plaisa starp Baltijas valstīm tikai pieaug, nevis samazinās. Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ir eirozonas valsts, bet, raugoties uz dažādiem parametriem, šķiet, ka tās nebūt nav viena reģiona valstis, kur būtībā ir ļoti daudz līdzīgā un salīdzinoši maz atšķirīgā.

Skaitļi rāda acīmredzamo, bet neticamo

Finanšu tirgi pēdējos gados nav bijusi nekāda mierīga pastaiga parkā (dēļ Covida, protams), taču galu galā visus satraukumus tirgus kompensēja ar cienījamu ieguldījumu atdevi.

Valsts fondēto pensiju sistēmas populārākā plānu grupa (ar pieļaujamo daļu akcijās līdz 50%) aizvadīto trīs gadu laikā ieguldītājiem pelnījuši vidēji 9% gadā, kopā 30%! Savukārt šis gads iesācies pavisam nelāgi – kopš gada sākuma visas plānu kategorijas ir mīnusos. Šogad cenas ir kritušas praktiski visos galvenajos finanšu tirgus segmentos – no ASV valdības papīriem līdz Ķīnas akcijām. Perfektā vētra.

Karš Ukrainā un karš pret inflāciju

Divi galvenie šī gada faktori, kas tā vai citādi atsaucas visos pasaules tirgus nostūros, ir globāls procenta likmju kāpums un karš Ukrainā. Ukrainas varonīgā pretošanās krievu agresoriem un pasaules reakcija uz notiekošo ir tēma, ar kuru mēs Latvijā jau vairāk nekā mēnesi ejam gulēt un mostamies, un loģiski, ka tā turpina dominēt arī globālajā ziņu plūsmā. Taču ticiet vai ne – visa šī vājprāta faktiskā ietekme uz pasaules finanšu tirgiem un arī Latvijas pensiju aktīviem ir ievērojami mazāka nekā procenta likmju kāpumam ASV un Eiropā.

Lai eksportētājs ieietu Ķīnā, viņam jārēķinās ar priekšdarbiem vairāku mēnešu garumā, intervijā aģentūrai LETA sacīja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvniecības Ķīnā vadītāja Ieva Jākobsone-Bellomi.

Viņa stāstīja, ka laiks no brīža, kad uzņēmējs izdomā eksportēt uz Ķīnu, līdz reālām produktu piegādēm šim tirgum ir atkarīgs no tā, kāda ir Ķīnas noteiktā produkta un pakalpojumu importa sertifikācijas un reģistrācijas kārtība.

«Piemēram, attiecībā uz gaļas produktiem, lai kompānija varētu eksportēt produktus uz Ķīnu, vispirms ir jābūt noslēgtam divpusējam līgumam starp attiecīgajām valstu institūcijām, un tikai tad var sākties kompāniju un produktu sertifikācija. Līdzīga kārtība ir arī attiecībā uz piena produktiem un izstrādājumiem. Kā vieglāko importa preču kategoriju var minēt šokolādi un tās izstrādājumus. Bet, lai saskaņotu un veiktu visas nepieciešamās formalitātes, uzņēmējam tik un tā būtu jārēķinās ar 2-3 mēnešiem,» sacīja eksperte.

Eiropiešiem Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) ir gluži cita pasaule, taču tas ir visai perspektīvs eksporta tirgus arī Latvijas uzņēmumiem.

Šogad tur atvērta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecība, kurai viens no uzdevumiem ir palīdzēt pavērt šī reģiona durvis mūsu valsts uzņēmumiem. «Stereotipu par AAE ir vairāk nekā patiesības. No visa Tuvo Austrumu bloka šī ir visliberālākā valsts, no tās iedzīvotāju skaita tikai 10 līdz 15% ir vietējie pilsoņi, 10 līdz 15% ir rietumnieki un vairāk nekā 60% ir iebraukušie strādnieki no Indijas, Ķīnas, Filipīnām u.c. apkārt esošajām valstīm. Lielu pienesumu viņu ekonomikai sniedz tieši ārvalstnieki. Protams, musulmanisms ir lielākā reliģija un daudz ko nosaka arī biznesā, taču, piemēram, salīdzinot ar Saūda Arābiju, AAE pret ārzemniekiem ir atvērti,» saka Inga Ulmane, LIAA pārstāvniecības vadītāja Apvienotajos Arābu Emirātos. Protams, reliģija un tradīcijas nosaka ģērbšanās rāmjus – lai gan tur ir karsti, sievietēm nav pieņemami atkailināties, nēsāt īsus svārkus, lietot košu kosmētiku u.tml. Arī alkohols biznesa partnerim tur noteikti nav piemērota dāvana. Vaicāta par dzimumu līdztiesību, I. Ulmane norāda, ka nekādu diskrimināciju nav pamanījusi, turklāt tur ir aktīva sieviešu uzņēmēju komūna, ir dažādi klubi. Tomēr a/s Rīgas dzirnavnieks eksporta direktors Kārlis Mišinskis novērojis, ka biznesa vidē AAE uzņēmēji respektē tikai vīriešus. «Lai arī mums tas šķiet nesaprotami un nepieņemami, nav jēgas kā darījuma partneri no savas puses uz turieni deleģēt uzņēmumu pārstāvēt sievieti. Par dzimumu līdztiesību tur ir cita izpratne,» viņš teic.

Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera plaši kritizētā runa tomēr atnesa arī dažus jaunus un aktualizēja dažus vecus tematus. Tostarp Junkera pieminētā Eiropas Savienības pilsoņu nevienlīdzība, ražotājiem pametot Austrumeiropas valstīm otrās šķiras produktus. Junkers vizualizēja savu stāstījumu, piesaucos dažādas ēdmaņas. Ja esam tas, ko ēdam, tad sanāk, ka otrās šķiras produktus ēdošie Eiropas Savienības pilsoņi kļūst par otrās šķiras pilsoņiem, vai ne tā? Lai gan par jaunajām dalībvalstīm Baltijas valstis vai Čehiju un Slovākiju dēvēt pēc 13 statusā pavadītiem gadiem ir kļuvis samērā nepieklājīgi, mums joprojām cenšas uzspiest piedalīšanos jaunuļu «iesvētībās». Tikpat labi par jaunajām dalībvalstīm varētu saukt arī deviņus gadus agrāk uzņemto Zviedriju vai Austriju. Velkot zināmas paralēles, jauno dalībvalstu birkas karināšana ir kā nepilsoņu pasu dalīšanas turpināšana Latvijā ilgus gadus pēc PSRS gala. Statuss ir mainījies, bet «pavadošie netikumi» nezūd.

Eiropas Austrumu plauša, kā mūsu «bloku» nodēvēja Junkers, spiesta absorbēt rietumnieku «sveicienus» no īpaši mums paredzētajām ražošanas līnijām. Sociālajos tīklos vairākkārt ir klejojušas bildes ar viena zīmola produkciju, kas gatavota vecās Eirops valstīm un jaunākajām māsām mūsu galā. Kā pagājušajā nedēļa rakstīja The Guardian, pārtikas un dzērienu kompānijas gadiem ilgi ir krāpušās, maldinot Austrumeiropas pircējus, jo pārdevušas pazīstamu zīmolu produktu švakākas versijas. Lieliski, ka beidzot par to bez smīna runā arī «tajā pusē», tomēr lietot pagātnes formu gan ir nevietā un pāragri. Nejaukie rietumnieki, kas izmanto mūsu vēl neizdzisušo spīdumu acīs pēc jebkura importa štrunta? Jā, bet arī paši neesam labāki. Nesen apmeklēju pašmāju ražotni, kas arī gatavo produkciju divās līnijās – augstas kvalitātes produkciju eksportam, bet vietējam tirgum produkti top, izmantojot lētākas izejvielas, lai gan nosaukums ir viens.

Pirmstermiņa vēlēšanu satriecošais iznākums Lielbritānijā, kas bija apgriezti proporcionāls premjeres Terēzas Mejas aukstasinīgajām reālpolitiskajām kalkulācijām, uz izbrīnu paņēma arī mani. Jādomā, ka vēlēšanu nakts rezultātu ienākšana Dauningstrītā izraisīja pamatīgāku viļņošanos nekā uz brīdi uzrautās uzacis kādā Ziepniekkalna savrupnamā, tomēr šeit nu mēs esam – līdzšinējās politkalkulāciju metodes nedarbojas, bet kaut kā taču par to politiku jādomā ir.

Gan jau profesionāli politologi to formulēs precīzāk, bet man pašlaik Eiropas elektorātā notiekošais atgādina ēšanas paradumu maiņu. Gan Lielbritānijas parlamenta apakšpalātas ārkārtas vēlēšanās, kas ir šo pārdomu katalizators, gan Francijas prezidenta vēlēšanās pirms tam un Francijas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pēc tam ir acīm redzama pārbīde elektorāta politiskajās izvēlēs no, teiksim tā, kompleksajām pusdienām uz brīvu – absolūti brīvu! – ēdienkarti.

Nezinu, kurš un kur tieši ir ieviesis, manuprāt, neveiksmīgo apzīmējumu «biznesa pusdienas», bet vismaz politiskās ēdienkartes sakarā biznesa pusdienu jeb faktiski komplekso pusdienu laiks ir aizgājis. Vietā ir nācis radikāls izvēlīgums. Es nesaku, ka turpmāk mums sava politiskā sadzīvošana un partiju labējais vai kreisais dalījums ir radikāli jāpārstrukturē, bet jārēķinās ar šo tendenci ir. Proti, ir kļuvis pieņemami no apjomīgas kūkas paņemt tikai garnējumu vai – tikai svecītes. Un tad vēl sacelt jezgu, kāpēc nav daudz vairāk svecīšu. Šai jaunajā situācijā argumentēt par to, ka vispār jau runa ir par kūku, nevis par svecītēm, acīmredzot ir bezjēdzīgi.