Grieķi ir pauduši savu atbalstu palikšanai eirozonā un reformu īstenošanai - šāds dažādu ekspertu secinājums galvenokārt dzirdams pēc pagājušās nedēļas nogalē notikušajām ārkārtas parlamenta vēlēšanām Grieķijā.
Protams, fakts, ka uzvaru nav guvuši reformas neatbalstošie galējie radikāļi, vismaz uz laiku atceļ ekonomikas karastāvokli Gieķijā, tomēr teikt, ka šī Dienvideiropas valsts būtu nostājusies uz reformu ceļa un maz ticams, ka no tā novirzīsies, būtu stipri vien pāragri un bezgala optimistiski.
Drīzāk gan mēs jau jaunās valdības veidošanas procesā varēsim vērot jaunus dumpjus, protestakcijas un tamlīdzīgus pasākumus, ar kuriem grieķi pārējo Eiropu, it īpaši eirozonu, pēdējā laikā ir stipri vien nogurdinājuši. Varētu teikt, ka grieķi ir pauduši atbalstu palikšanai eirozonā, bet ne taupības politikai. Tādējādi zīmīgi ir to ekspertu paziņojumi, kuri ir norādījuši, ka daudz būtiskāks Eiropas tautsaimniecībai šobrīd ir nevis ziepju operas turpinājums Grieķijā, bet gan ekonomiskie procesi Spānijā. Respektīvi, šobrīd arvien vairāk iezīmējas pāris būtiskas tendences.
Pirmkārt, arvien mazāk Latvijai jābažījas par to, kā Grieķijā notiekošais atspoguļosies uz mūsu ekonomiku. To ļauj secināt kaut vai fakts, ka no Grieķijas naudu sistemātiski aizved valstis, ar kurām Latvijai ir ciešas ekonomiskās attiecības. Tādējādi faktiski notiek pakāpeniska šīs valsts ekonomiskā izolācija, un jautājums ir vairs par to, kurā brīdī Vācija nolems, ka tai ir izdevīgāk grieķus vairs nebarot, nekā barot. Vēl var teikt - kad Vācija tāpat kā vairākas citas Eiropas valstis būs izdomājusi, kā pagriezt muguru grieķiem, pēc iespējas mazāk liekot ciest saviem pensiju fondiem.
Otrkārt, arvien aktuālāks kļūst jautājums par tā dēvēto divu ātrumu Eiropu. Redz, ir skaidrs, ka vienmēr lielajiem investoriem būs nepieciešamība izvietot savus finanšu resursus, turklāt rūpīgi izvēloties placdarmu, kur to darīt. Eiropas kontekstā dažu pēdējo gadu laikā šī izvēles iespēja ir būtiski samazinājusies, jo tās dienvidu daļā esošās valstis sevi ir parādījušas kā gana nedrošs partneris. Un tas nozīmē, ka investoru skats būs vērsts vairāk ziemeļu virzienā. Šajā kontekstā sagaidāms, ka viens no ekonomiskajiem blokiem, kurš varētu dabiski izveidoties ES ietvaros, ir Lielbritānija plus ziemeļvalstis. Savukārt Latvijai un pārējām divām Baltijas valstīm šajā jomā būtu jāspēj sevi pozicoionēt kā uzticamām valstīm, bez kurām nav iedomājama sadarbība ar Skandināviju. Proti, mums veidojas nepieciešamība pozicionēt sevi kā vienu Baltijas jūras reģionu ar Skandināviju kā flagmani priekšgalā.
Tiesa gan, nevajadzētu aizrauties ar ilūziju, ka daudzi naudīgi investori uzlūko Latviju kā veiksmes stāstu un šobrīd nevar vien izdomāt, kurā nozarē šeit labāk ieguldīt savu naudu. Mēs varētu tikt uzlūkoti ka viena noteikta reģiona sastāvdaļa, kur valda noteikta finanšu disciplīna, turklāt iedzīvotāji nav tendēti izpaust savu neapmieriņātību streikojot, ejot ielās un demolējot vēsturiskas ēkas.
