Aizvien jaunas naudas iepludināšana tautsaimniecībā var atkal radīt jaunu burbuli finanšu sektorā un novest pie krīzes
Eiropas Centrālajai bankai (ECB) deflācijas novēršanai un ekonomikas izaugsmei nāksies rīkoties sparīgāk, iespējams, izmantojot tādas pašas metodes kā iepriekšējos gados savas tautsaimniecības stimulēšanai izvēlējās ASV Federālo rezervju sistēma.
Par to runāts ne vienu reizi vien un pagājušajā nedēļā pienāca vēsturiskais brīdis, kad ECB nāca klajā ar paziņojumu par to, ka katru mēnesi tiks pirktas valūtas zonas dalībvalstu vidēja un ilgtermiņa parādzīmes 60 miljardu eiro apmērā.
Šādas ekonomikas stimulēšanas metodes paredz ilgtermiņa kredītu likmju kritumu, tādējādi veicinot aizņemšanos, kas savukārt rada patēriņa palielināšanos, tādā veidā tikšot sekmēta tirdzniecības un būvniecības sektoru attīstība, vienlaikus veicinot jaunu pasūtījumu rašanos rūpniecības sektorā. Attiecībā uz pēdējo vēl ir vērts pieminēt, ka naudas drukājamās mašīnas ieslēgšana veicina arī eiro kritumu pret citām valūtām, tādējādi padarot eksportu lētāku, līdz ar to monetārās savienības ražotāji kļūst ievērojami konkurētspējīgāki ārējos tirgos un ECB solis būtu vērtējams ka pozitīvs.
Vienlaikus ir medaļas otra puse, kas arī cieši saistīta ar ilgtermiņa procenta lik- mju samazināšanos. Līdz šim ECB īstenotajos pasākumos bija izdevies veiksmīgi tikt pie procentu likmju krituma, taču nekādi neizdevās apturēt pamatinflācijas kritumu, kas ir viens no ekonomiskās aktivitātes bremzēšanās indikatoriem.
Patlaban jau par vispārēju normu ir kļuvusi situācija, ka pat vidēja termiņa aizņēmumu vērtspapīri monetārās savienības stiprākajās valstīs tiek tirgoti ar negatīvu ienesīgumu, faktiski tas nozīmē, ka tas, kurš aizdod naudu, piemēram, Vācijai, par savu aizdevumu vēl piemaksā. Savukārt Vācijas desmit gadu obligāciju ienesīgums vakar bija noslīdējis līdz 0,34% gadā. Salīdzinājumam – gadu iepriekš ienesīgums atradās virs 1,7% atzīmes. Tas, ka ienesīgums krītas, nozīmē ne tikai bez ienesīguma palikušus banku termiņdepozītus, bet aizvien jaunus riskus pasaules fondu tirgiem, jo atšķirībā no depozītu turētājiem investori, arī pensiju fondu ieguldītāji, prasa peļņu.
Ienesīgumu vairs nevar nodrošināt ar finansiāli stabilu valstu parāda vērtspapīriem, tas nozīmē, ka peļņas nolūkos tiek pirkti tādi, kuru reitingi ir zemāki. Tā kā arī zemāka reitinga vērtspapīru ienesīgums krītas, bet vēlme pelnīt saglabājas iepriekšējā, potenciālais iznākums ir aizvien zemākas kvalitātes investīciju produktu nonākšana finanšu pārvaldnieku kontos, nākotnē, iespējams, tas novedīs pie līdzīgas situācijas kā 2008. gadā. Potenciālā burbuļa pūšana biržās Latvijai gan ir labvēlīga, jo ļauj ar jaunu obligāciju emisijām ievērojami samazināt valstij izsniegto aizdevumu procentu maksājumus.