Naudas drukāšana valūtas kursam liks mazināties arī tad, ja ekonomiskā izaugsme eirozonā palielināsies

Valstu tiekšanās uz Eiropas monetāro savienību, kur vājākās valstis izbauda pakāpenisku procentu likmju izlīdzināšanos ar savienības spēcīgākajiem dalībniekiem, turklāt iepriekšējā desmitgadē par šķietamu izlīdzināšanos varēja runāt arī labklājības ziņā, izveidojusi visiem jau zināmo situāciju, kad, runājot tēlaini, banketā viesnīcas luksus numurā nonākusi visai raiba publika. Tā kā dzīrēm agri vai vēlu ir jābeidzas, turklāt arī rēķina apmaksa ir ar zināmu laika limitu, galu galā noskaidrojas, ka daļa dalībnieku ir ne tikai maksātnespējīgi, bet iepriekš ļāvušies iespaidīgai uzdzīvei uz krīta. Taču, tā kā rēķins ir kopīgs visiem, tiem, kuriem naudas ir vairāk, nākas atvērt makus, lai aizdotu tiem, kas ir bešā. Starp tiem, kuriem iznācis nokļūt grūtībās, ir tādi, kas savus parādus cenšas godprātīgi atdot. Taču, kā jau tas dzīvē var gadīties, vienlaikus ir arī bezcerīgi parādnieki, kuri aizdevēju uzstājības gadījumā draud pārtraukt attiecības un draudzēties ar kādu vismaz ārēji miesās iespaidīgu personāžu, no kura lielākā daļa pārējo ballītes dalībnieku labprāt censtos norobežoties.

Tieši ekonomiskās un finansiālās kapacitātes atšķirības dažādās valstīs eirozonai neļauj nonākt pie vienotas stabilitātes, turklāt, ņemot vērā tautsaimniecības attīstību, šis process var būt visai ilgstošs, vienlaikus izdarot zināmu spiedienu arī uz eiro kursu. Pēc desmit mēnešus ilgstoša neatlaidīga krituma, kura iespaidā Eiropas valūta pret ASV dolāru zaudēja apmēram ceturto daļu vērtības, marta vidū eiro kurss stabilizējās un piedzīvoja pat 3–4% vērtu atlēcienu. Tomēr šajā sakarā diezin vai varēsim runāt par ilgstošu un tālāku eiro vērtības pieaugumu, jo vispārējie bāzes faktori saglabājas slikti.

Līdz šim Grieķijas stīvēšanās ar starptautiskajiem aizdevumiem tradicionāli ir izdarījusi spiedienu uz eiro un, lai arī vienošanās tiek panāktas un Eiropas valūtas pirkšana atjaunojas, prātā tiek paturēti zināmi riski, turklāt diezin vai daudz ir to, kas lolo ilūzijas, ka katra piedzīvotā Grieķijas pretstāve ar aizdevējiem ir pēdējā un ka šī valsts spēs atdot aizņemto. Taču Grieķija nav galvenais iemesls eiro kursa kritumam. Ir ļoti ticami, ka pašreizējā Eiropas Centrālās bankas ekonomikas kvantitatīvās stimulēšanas programma, kuras ietvaros, veicot dažādu finanšu aktīvu, tostarp monetārās savienības dalībvalstu obligāciju pirkšanu, līdz nākamā gada septembrim var tikt iztērēts vairāk nekā triljons eiro, turpinās spiest vietējo valūtu lejup.

Tādējādi eiro un dolāra kursu paritāte var būt vien dažu mēnešu jautājums, kas vienlaikus ir pakalpojums tiem, kuri eksportē ārpus eirozonas.