Latvijā rosina ikvienam piemērot minimālo valsts sociālās apdrošināšanas nodokļa likmi

Diskusijas par mikronodokļa nāktoni Saeimā ir parāvušas galu vaļā maisam ar revolucionārām idejām. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Šadurskis secinājis, ka, pieaugot minimālajai algai, ir darbadevēji, kas pārslēdz līgumus ar saviem darbiniekiem, piemēram, par 0,8 slodzi, lai nebūtu jāpalielina savas izmaksas. Lai šādu rīcību apkarotu, rosināts noteikt konstantu minimālo valsts sociālās apdrošināšanas likmi. Tad nebūs vairs svarīgi, vai darbinieks pieņemts uz astotdaļslodzi vai pusslodzi, budžetā šā ka tā būs jānomaksā, teiksim, 122 eiro, un punkts. Tas tiktu darīts, lai valstij vajadzības gadījumā nebūtu jādotē tie, kuru sociālās iemaksas ir zem valstī oficiāli noteiktās minimālās algas. Tomēr te ir vairākas vērā ņemamas nianses, par kurām deputātiem derētu aizdomāties, pirms eiforijā pieņemt radikālus lēmumus.

Kāds pamatojums ir audzēt darbadevēja izmaksas par tiem darbiniekiem, kas tiešām strādā tikai pusslodzi? Vai, gribot, kā labāk, nesanāks tā, ka rezultātā šie cilvēki, kas šobrīd strādā nepilnas slodzes darbu, paliks vispār bez darba? Ko tas savukārt nozīmēs valsts sociālajam budžetam un kopējam valsts labklājības līmenim, īpaši reģionos? Būsim godīgi, šāda spēles noteikumu maiņa ne vienam vien darbadevējam liktu vēl vairāk optimizēt savus štatus vai pat vispār pārtraukt darbību. Kurš no tā būs ieguvējs? Ko darīt cilvēkam, kura prasmēm, iespējām vai vēlmēm strādāt atbilst tikai pusslodzes darbs? Turpmāk «sēdēt uz pabalstiem» vai iztikas nodrošināšanai sākt, piemēram, zagt? Ja pilnīgi visus, arī mazkvalificētus nepilnas slodzes strādniekus atalgojuma ziņā paceltu līdz vienotam līmenim, kāda būtu šīs rīcības atstātā ietekme uz inflāciju un kāda uz mūsu uzņēmējdarbības sektora konkurētspēju?

Ir saprotama deputātu vēlme zvejot vēlātāju balsis arī no tās sabiedrības daļas, kas par šiem jautājumiem nekad nedomās. Taču vienota un obligāta minimālā sociālā nodokļa likme izklausās tikpat absurdi kā obligāti noteikts minimālais gadu skaits, kas par noziegumu jānosēž cietumā neatkarīgi no tā, vai izdarīta slepkavība jeb trolejbusā nozagts maciņš. Ja vajag piepildīt budžetu, tad tādi sīkumi kā adekvāta attieksme vairs nekrīt svarā un mums ir pilnīgi vienalga, vai ir Krievijas krīze vai kādas citas ekonomikas kolīzijas – uzņēmumi, «maksājiet ragā»! Ja šāda ir valsts varas attieksme, tad par ko mēs brīnāmies, ja kopš neatkarības atgūšanas ir pazaudēta jau ceturtā daļa valsts iedzīvotāju? Bet politiķi tikai turpina runāt par nepieciešamību atjaunot iedzīvotāju ticību valstij, ignorējot bezdibeni starp saviem vārdiem un darbiem.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra